Pārdomas par katolicisma protestantizāciju

Mūsu fundamentālteoloģijas kursā ir brīnišķīgs priekšmets - tautas dievbijības tradīcijas. Šodien lekcijās pārdomājām par to, kā pēc Vatikāna II koncila daudzās Eiropas katoļu draudžu baznīcās tika iznīcinātas dažādas tautas dievbijības tradīcijas un a-liturģiskas darbības. Tas viss tika darīts cēlu mērķu vārdā - lai "attīrītu" liturģiju un Baznīcas dzīvi no liekiem piemaisījumiem. Tomēr laika gaitā izrādījās, ka šie "liekie piemaisījumi" bija gadsimtu gaitā veidojušās tautas dievbijības un garīguma izpausmes, kas izteica dziļo, jā dažreiz bērnišķīgi - sentimentālo tautas ticību. Veicot šādas, var teikt "protestantiskas" darbības, daudzas, šo vietējo Baznīcu draudzes kļuva vēsas, sausas, "tukšas" un līdz ar to, zaudēja cilvēku uzticību. Kāpēc?

Katoliskajā Tradīcijā, tieši caur tautas dievbijību izpaužas "iemiesotā Vārda" garīgums. Vārds, Jēzus Kristus pie mums nonāca gan Rakstiskā formā - caur Bībeli, rakstiski fiksēto Dieva Vārdu, gan nerakstītā veidā - caur Tradīciju. Ar Tradīciju mēs saprotam visu Baznīcas dzīvi - mācību, liturģiju, Baznīcas Tēvus, u.t.t. Protams, ka šajā Tradīcijā neietilpst mainīgās tradīcijas, kuras laika gaitā mēdz būt tīri cilvēciskas. Tomēr Svētais Gars, kuram ir "uzticēts" šo Dievišķo Mantojumu - Atklāsmi "nogādāt" līdz mums šodien, caur Baznīcu rūpējas par to, lai arī caur Dieva tautas, tātad ticīgo starpniecību šīs Patiesības tiktu nodotas. 

Tātad!

Lai cik tas nebūtu dīvaini, arī tās dziesmas, tradīcijas kuras bieži vien jaunieši "noraksta" kā vecmodīgas, sevī satur dziļu, teloģisku saturu un savā veidā piedalās, līdzdarbojas Dievišķā Depozīta - Atklāsmes Mantojuma tālāknodošanā. Protams, šīs tautas tradīcijas izpausmes vajag nemitīgi attīrīt no piemaisījumiem un sekot līdzi, lai tās aizvien precīzāk izteiktu to saturu, ko tām vajag izteikt. Tomēr mums būtu jāuzmanās - gan garīdzniekiem, gan laju ticīgajiem izsmiet, mazvērtēt, nonicināt vietejās kultūras un tradīcijas bagātības. Tādas tradīcijas, kā krustaceļš, rūgtās asaras, stundu dziesmas, dziesmas no dziesmu grāmatām, procesijas, litānijas, svētceļojumi, atlaidu dienas, draudzes titula svētki, maija dziedājumi pie krustiem, kapu svētki, egzekviju dziedājumi, u.t.t. būtu jāciena un jāpopularizē. 

Piezīme!

Protams, šīs tautas dievbijības izpausmes nedrīkst aizēnot liturģiskās darbības - svēto Misi, Stundu liturģijas lūgšanas, svēto Sakramentu svinēšanu. Būtu skumji, ja draudzēs nebūtu Bībeles un katehisma stundas, bet būtu ļoti izkopti dziedājumi pie krustiem maija mēnesī. Ir skumji, kad cilvēki saka - gavēni iešu uz krustaceļu, bet uz svēto Misi, kas ir visas Baznīcas dzīves centrs un kulminācija - nepalikšu. Tomēr pareizi šīs lietas akcentējot, neko nenicinot un neiznīcinot, var panākt ļoti spēcīgu efektu un tādā veidā veikt patiesu jauno evaņģelizāciju. Lai Dievs mums uz to palīdz!

4 komentāri:

  1. Tautas dievbijības tradīcijas pastāvēs tik ilgi, kamēr ticīgā tauta izjutīs pēc tām vajadzību!
    Daudz lielākas Baznīcas protestantizācijas briesmas slēpjas t.s. "PERSONISKO attiecību ar Dievu" pārmērīgā izcildināšanā. Priesteriem būtu nemitīgi jāatgādina, ka nevienam ticīgajam, kurš vēlas palikt katolis, NAV ATĻAUTS izveidot tādu savu individuālo pārliecību, kura būtu pretrunā ar gadsimtos nemainīgo Baznīcas ticības un morāles mācību.
    Tāpēc, atšķirībā no protestantiem, katoļu svarīgākā grāmata ir katehisms (nevis Bībele). Tikai laba katehisma mācības zināšana ļauj pareizi lasīt un izprast Svētos Rakstus!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Es ceru, ka šis komentārs ir joks..

      Dzēst
  2. Labi, ka tāda defendora pārliecība nav visas Baznīcas mācība :) tas vien parāda, ka mums vēl daudz un daudz jāiepazīst sava ticība :)

    AtbildētDzēst
  3. Ieteiktu defendoram izlasīt rūpīgi šo rakstu: http://kalpotajs.blogspot.com/2014/01/kada-veida-gadismtu-gaita-tika.html

    AtbildētDzēst