trešdiena, 2014. gada 27. augusts

Kam es sekoju?

1. Brāļi, arī es nevarēju ar jums runāt kā ar garīgiem, bet kā ar miesīgiem, kā ar bērniem Kristū.
2. Es jums devu pienu dzeršanai, ne cietu barību, jo jūs vēl nevarējāt, bet arī tagad vēl nevarat, jo jūs vēl esat miesīgi,
3. Kamēr starp jums pastāv skaudība un ķildas, vai jūs neesat miesīgi un nedzīvojat kā miesīgi cilvēki?
4. Jo ja kāds saka: Es esmu Pāvila, bet cits: Es esmu Apolla, vai tad jūs neesat cilvēki? Jo kas ir Apolls vai kas ir Pāvils?
5. Tie ir Tā kalpi, uz kuru jūs esat ticējuši tā, kā Kungs katram to devis.
6. Es dēstīju, Apolls laistīja, bet Dievs deva augumu.
7. Tāpēc ne tas ir kas, kas dēsta, un ne tas, kas laista, bet Dievs, kas audzē.
8. Bet dēstītājs un laistītājs ir līdzīgi. Katrs saņems savu algu saskaņā ar savu darbu;
9. Jo mēs esam Dieva palīgi, jūs esat Dieva tīrums, Dieva celtne.
10. Saskaņā ar Dieva žēlastību, kas man dota, es kā gudrs namdaris ieliku pamatu, bet cits uz tā ceļ. Bet lai katrs pielūko, kā viņš uz tā ceļ.
11. Jo citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau likts, tas ir Jēzus Kristus. (1 Kor 3)


Atkal vēlos padalīties ar savām pārdomām. Šobrīd, pēc Aglonas svētkiem sanāk kāds mazs brītiņš, kamēr vēl neesmu atkal atsācis studijas, lai pabūtu Latvijā un satiktos ar dažādiem cilvēkiem. Un diemžēl, aizvien vairāk Baznīcā Latvijā izplatās samērā negatīva tendence, kura ar laiku var nest lielas un pat graujošas sekas. Kāda ir šī tendence? 

Atdalīt garīgo no cilvēciskā un cilvēcisko likt augstāk par garīgo. Likt sevi centrā un nevis pašiem piemēroties Dievam, Baznīcai, draudzei, garīdzniekam, bet tieši otrādi - likt sevi centrā un Dievam, Baznīcai, draudzei, kopienai un garīdzniekam ir jāpiemērojas man. Ja man nepatīk, kaitina priesteris, iešu uz citu. Nepatīk draudze - meklēšu tādu, kas izpatīk manām izjūtām, kas uzkurina manas emocijas. Ak Dievs nedara pēc mana prāta? Baznīca mani ierobežo ar savām prasībām? Nu tad es negribu sekot tādam Dievam, kas man liek kaut ko darīt. Tas vien norāda, ka individuālistiskais humānisms, postmodernisma "mērcē", grauj un bloķē garīgo izaugsmi mūsos un draudzēs un kopienās. 
Arī draudzēs, Baznīcā aizvien vairāk sāk izplatīties selektīvais individuālisms. Nevis es piemērojos tai draudzei, kura atrodas vistuvāk manai dzīvesvietai, bet tieši otrādi - es meklēju tādu draudzi, garīdznieku, kopienu, kas izpatīk manām egoistiskām vēlmēm. Arī V. E Rēzeknes - Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, kādā sprediķī, Aglonā precīzi norādīja - tiklīdz pārceļ priesteri uz citu draudzi, cilvēki vai nu pārstāj iet uz savu draudzi, vai pat sāk braukāt šim priesterim līdzi. Un ir ļoti skumji vērot to, ka daudzi katoļi Baznīcā seko nevis Kristum, bet priesterim. Protams, Kristus runā caur priesteri, bet varbūt vēl spēcīgāk Viņš runā caur to priesteri, kurš mums nepatīk, kurš neglauda pa spalvai, kurš liek man mainīties, kurš norāda uz maniem grēkiem un problēmām. Varbūt tieši tā draudze, kurā nenotiek visādi "ekšeni", kurā viss liekas garlaicīgs, neinteresants, kurā sprediķis ir grūti saprotams, Dievs izdara daudz vairāk, nekā tajā, kurā viss tiek pakārtots manām iegribām. 
Korintiešu draudzē, pirmajos kristietības gadsimtos bija līdzīga problēma. Svētais Pāvils, 1 Korintiešu vēstules 3 nodaļā norāda, ka šādi cilvēki, kuri seko nevis Kristum, bet garīdzniekam vēl ir miesīgi, ka viņus vajag barot ar pienu, nevis cietu barību. Bet nevar taču visu laiku ēst bulciņas. Nav progresa. Garīgā dzīve iestrēgst. Ko darīt? Kā glābt situāciju?

Atbilde ir vienkārša? 


Kura ir mana draudze? 

Vai tā, kas man patīk, vai tā, kuru mani ir devis Dievs? Noteikti, ka tā, kura ir vistuvāk manai dzīvesvietai, vai kurā esmu kristīts. 

Padomāsim par to. 

"Jo citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau likts, tas ir Jēzus Kristus." (1 Kor 3)

6 komentāri:

  1. Diemžēl jāsaka, ka grūti ir atrast tādu draudzi, kurā visas liturģiskās normas būtu pilnībā un pareizi īstenotas. Pat nuncija dievkalpojumā latīņu valodā Aglonā likās, ka netika lietoti jaunākie Vatikāna apstiprinātie latīņu Mises teksti. Tā paša Buļa diacēzē Lieldienu vigīlijas dievkalpojumi notiek piemēram 9 no rīta Lielajā sestdienā, tiek veiktas modifikācijas Euharistiskajā lūgšanā priesterim sakot nevis 'mēs tevi lūdzam', bet 'es tevi lūdzu', priesteris Mises lūgšanas ātri nomurmina zem deguna. Latvijā vispār sistemātiski netiek ierādīta pienācīga vieta Baznīcas oficiālajai liturģiskajai mūzikai. Tāpat arī paši priesteri ir ar savām vājībām un, ja cilvēks konkrētā situācijā ieļaunojas, labāk iet uz citu draudzi, nekā turpināt rūgt.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Liturģiskās normas, protams, nevar pielīdzināt egoistiskām vēlmēm, tomēr aiz šī liturģiski estētiskā maksimālisma dažreiz gulšņā trekns ego, kuru patiesībā neinteresē ne cilvēki, ne Dievs, kas viņus radījis. DAŽREIZ.

      Dzēst
    2. Liturģiskās normas, protams, nevar pielīdzināt egoistiskām vēlmēm, tomēr aiz šī liturģiski estētiskā maksimālisma dažreiz gulšņā trekns ego, kuru patiesībā neinteresē ne cilvēki, ne Dievs, kas viņus radījis. DAŽREIZ.

      Dzēst
    3. Liturģiskās normas, protams, nevar pielīdzināt egoistiskām vēlmēm, tomēr aiz šī liturģiski estētiskā maksimālisma dažreiz gulšņā trekns ego, kuru patiesībā neinteresē ne cilvēki, ne Dievs, kas viņus radījis. DAŽREIZ.

      Dzēst
    4. Liturģiskās normas, protams, nevar pielīdzināt egoistiskām vēlmēm, tomēr aiz šī liturģiski estētiskā maksimālisma dažreiz gulšņā trekns ego, kuru patiesībā neinteresē ne cilvēki, ne Dievs, kas viņus radījis. DAŽREIZ.

      Dzēst
    5. Misāles ievads un citi saistītie dokumenti katram priesterim būtu jāzin un precīzi jāievēro tur rakstītais. Tas nav grūti un tāpēc viņi mācās seminārā. Estētiskais maksimālisms sākas tur, kur priesteris sāk domāt, kā kaut ko uzprišināt vai noslīpēt, lai ir 'labāk'. Un tā 'labāk' dēļ tad cilvēki arī meklē to 'labāko' priesteri un draudzi. Ja vēl katrs priesteris ar godbijību izturētos pret darbībām, ko viņš sv. Misē veic un vārdiem, ko saka, sniegtu daudzpusīgu mācību sprediķī (nevis pārcilājot tikai dažus sev mīļākos vai ērtākos tematus), un ja pats ir labs cilvēks (pats tiešām tic Dievam un tas viņa dzīvē arī ir konkrēti redzams), tad it kā nevajadzētu būt vajadzībai meklēt citu draudzi.

      Dzēst