trešdiena, 2016. gada 2. novembris

1.novembris - Visus svēto diena, 2.novembris - mirušo piemiņas diena

Ir pienācis 1 un 2.novembris, kad mēs kārtējo reizi priecājamies un pateicamies par Visiem svētajiem, kas gavilē debesīs un sēž Jēra troņa priekšā (sal. Atkl 7,15). Tomēr tajā pat reizē mēs raidām karstas lūgšanas Dievam par tiem, kuri ir aizgājuši mūžībā, bet viņi mūžīgais liktenis ir zināms vienīgi Dievam. Mēs ticam, ka visi kristieši, kas ir miruši žēlastības stāvoklī ir svētie. Tikai par publiski godināmiem svētajiem Baznīca pasludina tikai dažus, tādējādi izceļot šo  cilvēku dzīves piemēru. Svētie ir spēcīga liecība pasaulei, kas norāda, ka visos gadsimtos Svētais Gars mudina cilvēkus uz svētu dzīvi. Šie lielie svētki mums katram palīdz dziļāk saredzēt Baznīcas, kas vienlaicīgi ir gan redzama, gan neredzama realitāte. Skaidri zinām, ka Baznīca, tie esam mēs, kas šobrīd dzīvojam uz zemes. Tradicionāli to sauc par svētceļojošo Baznīcu. Tad ir tie, kas ir jau iegājuši debesīs, un tā ir gavilējošā Baznīca un tad ir Baznīca, kas cieš – tās ir dvēseles šķīstītavā.
  
1.      Uz kurieni dodamies?

Visus svēto un mirušo piemiņas dienu svinības aicina mūs katru pacelties no savas ikdienas „horizontāles” uz pārdabisko „vertikāli”. Esam aicināti arī sev uzdot pašus svarīgākos mūsu eksistences jautājumus: Kas es esmu? No kurienes es nāku un uz kurieni dodos? Kāds ir manas dzīves mērķis?
Mūsu tēvija ir debesīs. Kristībās esam nomiruši vecajam cilvēkam, vecajai dzīvei. Kā kristiešiem mums ir dāvāta jaunas dzīves perspektīva – dzīve atjaunotnē, dzīve Garā. Vecais cilvēks ir sists krustā. Nāvei vairs nav varas pār mums. Runājot apustuļa Pāvila vārdiem: „“Nāve, kur ir tava uzvara, elle, kur ir tavs dzelonis?” (1 Kor 15,55)
Šodien esam aicināti atkal uzlūkot Lieldienu noslēpumu, jo katras bēres, katra kristieša aiziešana no šīs pasaules, katri kapusvētki un mirušo piemiņas diena ir kā Lieldienas. Kristietis mirst Kungā, lai augšāmceltos Kungā. Varbūt tieši tādēļ, tieši Latvijā, aizlūgumus par mirušajiem vasarā sauc par svētkiem, kuri tiek svinēti kapos. No vienas puses ir šīs sēras, skumjas, bet no otras puses – prieks par mirušo augšāmcelšanos. Ikviens no mums, jau kristības brīdī tiek aicināts nomirt garīgi, lai pēc tam, kad pienāks fiziskā nāve, tā mūs vairs nespētu atraut, atdalīt no Kunga Jēzus Kristus, kurš ir mūs pirmais mīlējis, un kuru mēs, pateicoties intensīvām attiecībām esam iemīlējuši. Lai jau šeit, tagad, savas dzīves laikā, kopā ar sv. apustuli Pāvilu varam teikt: dzīvoju vairs ne es, bet manī dzīvo Kristus! (Gal 2,20)
Daudzus cilvēkus mūsdienās baida svētums, kā tāds. Pat daudzi kristieši uzskata, ka labāk dzīvot remdeni, ka gan jau kaut kā tajās debesīs tiksim. Ja ne citādi, tad caur šķīstītavu.

2. Šķīstītava – vai starpstāvoklis starp debesīm un zemi?


“Visi tie, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā, bet nav pilnībā šķīstīti, lai gan viņiem ir nodrošināta mūžīgā pestīšana (resp. viņi nekad nenonāks ellē), izcieš pēc nāves šķīstīšanu, lai iegūtu svētumu, kas nepieciešams ieiešanai debesu priekā. Katoliskā Baznīca ar vārdu šķīstītava (lat. purgatorium) apzīmē šo izredzēto galējo šķīstīšanu, kura pilnīgi atšķiras no soda, kas jāizcieš pazudinātajiem ellē. Baznīca ir definējusi ticības doktrīnu par šķīstītavu, tas notika galvenokārt Florences un Tridentas koncilos. Baznīcas Tradīcija, atsaucoties uz dažiem Svēto Rakstu tekstiem (1 Kor 3,15; 1 Pēt 1,7), runā par šķīstīšanās uguni.
Kas attiecas uz viegliem pārkāpumiem (ikdienišķiem grēkiem), tad ir jātic, ka pirms tiesas pastāv šķīstīšanās uguns, saskaņā ar Jēzus Kristus, sacītajiem vārdiem, ka tad, ja kāds ir zaimojis Svēto Garu, tas viņam netiks piedots ne šajā, ne nākamajā pasaulē (Mt 12, 32). No šī teikuma mēs varam saprast, ka dažas kļūdas var tikt piedotas šajā pasaulē, bet dažas citas – nākamajā.” (sal. KBK 1030-1031)
Ir skaidri jāsaprot, ka šķīstītava nav kāda vieta, bet ir dvēseles stāvoklis. Patiesībā, tā dvēsele, kas ir škīstītavā nekad nenonāks ellē, jo Dievs ikvienu dvēseli vēlas glābt, nevis pazudināt. Daudzi kristieši, kaut arī ir kristīti, tomēr nedzīvo pēc Dieva un Baznīcas likumiem, nemīl Dievu un tādēļ nāves brīdī vēl nav pilnībā izlīguši ar Dievu. Dievs, kas ir absolūts Labums, Mīlestība un Svētums nevar pie sevis ņemt kaut ko, kas vēl pilnībā nav šķīstījies, tādēl ir nepieciešams šķīstīšanās process.
Dievs dod visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs būtu šķīsti pēc nāves. Ja cilvēks nav šķīstījies šeit virs zemes un mirst ar viegliem (ikdienišķiem) grēkiem, tad ir nepieciešama šķīstīšanās pēc nāves.
Katoliskās Baznīcas Katehisms turpina: “Koncilu mācība balstās arī uz lūgšanu praksi par mirušajiem, par kuru ir jau runāts Svētajos Rakstos: "Lūk, kāpēc viņš (Jūdass Makabejs) ir sniedzis šo izpirkšanas upuri par mirušajiem: lai viņi tiktu atbrīvoti no viņu grēkiem." ( 2 Mak 12, 46) Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīca godināja mirušo piemiņu un aizlūdza par tiem, īpaši - euharistiskajā Upurī, lai šķīstīti viņi varētu sasniegt svētlaimīgo Dieva skatīšanu. Baznīca iesaka arī žēlsirdības dāvanas, atlaidas un gandarīšanas darbus mirušo labā.” (KBK 1032)
Kristieši ar lūgšanām un atlaidu praksi var palīdzēt mirušajām dvēselēm. Nevaram arī domāt, ka mēs ar saviem spēkiem kaut ko paveiksim, jo Kristus ir izlējis savas asinis par katru cilvēku un visu spēku mēs saņemam no Viņa. Šajā gadījumā, mēs, lūdzoties par mirušajiem bērēs, kapusvētkos, mirušo piemiņas dienā (2.novembrī), sv. Misē lūdzam Kristum palīdzēt mirušajiem šķīstīties no visiem grēkiem (“mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs”).

3. Kā šeit uz zemes savienot debesis ar zemi?

Daudziem svētums saistās ar visu cilvēcisko, pasaulīgo saišu saraušanu un pilnīgu noslēgšanos no visa, kas ir pasaulīgs. Ja dzīvojam šādos priekšstatos, tad patiešām – svētums var šķist atbaidošs un nepievilcīgs. Jo liekas, kā var savienot pārdabisko pasauli ar šīs zemes laicīgām un parastām rūpēm? Šķiet, ir tik grūti dzīvot starp divām pasaulēm – būt aktīvam šeit uz zemes, savas dzīves laikā aktīvi iesaistīties visos šīs zemes procesos un vienlaicīgi būt dziļi iesakņotam debesīs. Tomēr atrisinājums ir Jēzū Kristū, kurš paveica cilvēciski neiespējamo. Viņš sevī, savā dievišķajā un cilvēciskajā dabā apvienoja, savienoja dievišķo ar cilvēcisko, dievišķajam un cilvēciskajam paliekot tādam, kāds tas ir. Kristū arī mēs paliekam „normāli” cilvēki, ar miesu un asinīm, ar savu cilvēcisko ierobežotību, un reizē arī ar visām mūsu cilvēciskajām dāvanām un talantiem. Jēzū Kirstū mēs varam kļūt „normāli” svētie. Autentisks svētums neiznīcina, neizkropļo mūsu dabiskumu, tapat kā dabiskums netraucē normālam svētumam. Par šādu, cilvēciskuma un dievišķības normālu „līdzāspastāvēšanu” liecina daudzi, nesenā laikā kanonizētie svētie, kuru dzīves apkārtējiem nelikās kā kaut kas ārkārtējs, tomēr savās dzīvēs viņi realizēja autentisku dzīvi ar Jēzu. Par šādu svētumu daudz runāja Vatikāna II koncils, īpaši konstitūcijā „Gaudium et spes”. Dievs nevēlas, lai mēs „tēlotu” svētumu, Dievs nevēlas no mums samākslotu, uzspēlētu svētumu, svētulību, bet vēlas, lai mēs, paliekot patiesi cilvēki, tiektos uz debesīm un tiktu patiesi pārveidoti Kristū. Dievs nevēlas, lai mēs bēgtu no pasaules, bet Viņš vēlas, lai mēs, esot pasaulē, ienestu tajā radošu un Svētā Gara piepildītu kristīgās dzīves liecību. Lai Dievs mums palīdz šādu svētumu īstenot.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru