Baznīca pasaulē

Pēdējā laikā vairākos plašsaziņu līdzekļos un portālos parādījās raksti, kuros tika plaši apspriesti jautājumi par Romas Katoliskās Baznīcas un tās pārstāvju kompetenci izteikties morāles un ētikas jautājumos. Šajos rakstos bija atrodami ne mazums dažādi steriotipi, pārpratumi un sagrozītas informācijas par Baznīcu un tās mācību. Tādēļ īsumā vēlos vērst uzmanību uz dažiem aspektiem, lai palīdzētu labāk saprast un izgaismot būtiskos jautājumus, kas skar Baznīcas izpratni.

Bieži vien diskusijās tiek piesaukts mūsu valsts Satversmes 99.pants, par Latvijas valsts un Baznīcas šķirtību. Tomēr bieži tiek aizmirsts šo pantu citēt pilnībā. Tas skan šādi: „Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.” Ir skaidrs, ka Baznīca ir atdalīta no valsts, bet no valsts nav atdalīti kristīgie pilsoņi, kuriem ir tiesības uz savu viedokli, kuri maksā nodokļus un kurus pārstāv Baznīcas gani. Pēdējā laikā ir dzirdamas dažādas katoļticīgo balsis, kuri deklarē sevi kā katoļus, tomēr paši nepiekrīt Baznīcas viedoklim vai pat sludina idejas, kuras ir pretrunā tās mācībai. Jāatgādina, ka Baznīca vienmēr ir bijusi par ikviena cilvēka domas izpausmes brīvību un vienmēr ir ļāvusi ikvienam izteikt savu viedokli, aizstāvēt sevi. To parāda kaut vai nesenā bīskapu sinode Romā, kā arī daudzi vēsturiskie pētījumi. Tomēr svarīgi ir atcerēties, ka nevis katoļi, kā demokrātisks kopums vai bīskapi, kopā ar pāvestu veido, maina vai pielāgo Katoliskās Baznīcas mācību. Baznīcas mācība mums ir dota „no augšas”, un tieši tādēļ mēs to saucam par Atklāsmi. Mēs neesam šīs Atklāsmes, jeb depozīta īpašnieki, mēs nevaram to mainīt kā mums ienāk prātā. Jēzus Kristus, Vienpiedzimušais Dieva Dēls, pirms 2015 gadiem šo mācību, jeb Labo Vēsti deva cilvēkiem, un tā tika rakstiski fiksēta Bībelē un nerakstītā veidā pastāv Tradīcijā. Ja kāds katolis spītīgi pretojas šai mācībai, ko atnesa Jēzus un kā to autentiski interpretē pāvests kopā ar visas pasaules bīskapiem, viņš Romas Katoļu Baznīcai pieder tikai formāli un strukturāli, bet ne pilnībā. Un nevis Baznīca viņu izslēdz no sava vidus, bet šis cilvēks pats sevi izslēdz no šīs ticības un mīlestības kopības.

Liepājas katoļi likumīgā veidā mēģina aizstāvēt savu reliģiju

Palīdzēsim Nepālas zemestrīcē cietušajiem!

Posted by Ilmārs Pēteris Tolstovs on Otrdiena, 2015. gada 28. aprīlis

Svētceļojumi uz Skaistkalni!

Jau pēc senas (vairāku gadu) tradīcijas uz Skaistkalnes Dievmātes - Ģimeņu Karalienes sanktuāriju, otro lielāko Latvijas svētvietu ar kājām dodas divas svētcēļnieku grupas. Maija mēnesis ir īpaši veltīts Vissvētākajai Jaunavai Marijai un tādēļ maija mēneša pirmā svētdiena Jelgavas diecēzē ir veltīta Jaunavai Marijai - Ģimeņu Karalienei. 3.maijā plkst. 12.00 ir plānots, ka abas grupas sasniedz Skaistkalnes svētnīcu un plkst. 12.00 ir svētā Mise ar Jelgavas bīskapa V. E. Edvarda Pavlovska piedalīšanos. Šajos svētcēļojumos iet cilvēki, lai lūgtos par ģimenēm un jauniešiem.

1.grupa no Rīgas. Ar sabiedrisko transportu dodas uz Jaunjelgavu 30.aprīļa vakarā, tur paliek pa nakti un 1.maijā ar svēto Misi plkst. 8.00 dodas uz Skaistkalni. Ar šo grupu iešu arī es. Pieteikties pie pr. Renāra Birkava, 28688843. Dalības maksa nav, visu nes paši līdz, ēd paši kas pagadās :)

2.grupa no Jelgavas. Iziet jau 30.aprīlī no rīta. Sīkāka info šeit: http://jelgavaskatedrale.lv/index.php/home/anketas/take_survey/4-pieteik%C5%A1an%C4%81s-sv%C4%93tce%C4%BCojumam-jelgava-skaistkalne-2015

Nometne jauniešiem! Iesaku!

Apustuļu darbi 1.nodaļa

Dārgie bloga lasītāji! Ņemot vērā augošās jaunās tehnoloģijas, piedāvāju jaunu iespēju - uzdot jautājumu priesterim tiešraidē. Pirmā ekspermentālā tiešraide notika sestdien 11.aprīlī plkst. 21.00 pēc Latvijas laika. Jautājumus jūs variet iesūtīt jau šobrīd uz manu epastu: priesteris.ilmars@gmail.com, kā arī twiterī @tolstovs1 Twitterī atbildēšu arī pašas tiešraides laikā. Nākamā tikšanās 22.aprīlī plkst. 21.00 (LV laiks). Studēsim Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļu.

 

Arhibīskaps Z. Stankēvičs par likuma grozījumiem, saistībā ar tikumību

Muļķis saka - Dieva nav! 53.psalms (no www.bibele.lv)

1 Dziedātāju vadonim. Dāvida mācības dziesma uz stabulēm.
2 Ģeķis (muļkis) saka savā sirdī: "Dieva nav!" Samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve, nav starp viņiem neviena, kas labu dara.
3 Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, vēro, vai ir kāds gudrs, kas meklē Dievu.
4 Bet visi ir no Viņa atkāpušies, visi ir izvirtuši un nekrietni; nav, kas labu dara, nav it neviena.
5 Vai tad to nesaprot ļauna darītāji, kas saēd manu tautu? Viņi ēd gan Dieva maizi, bet Dievu viņi nepiesauc.
6 Viņus pārņēma bailes, kur nebija nekāda pamata bailēm, jo Dievs izkaisīja tavu aplencēju kaulus; viņi tapa apkaunoti, jo Dievs viņus bija atmetis.
7 Ak, kaut jel nāktu no Ciānas Israēlam glābiņš! Kad Tas Kungs grozīs Savas tautas likteni, tad līksmosies Jēkabs, priecāsies Israēls!

LTV1 "Aculiecinieks" faktu sagrozīšana!

Nesen noskatījos LTV1 raidījumu "Aculiecinieks" par reliģijas tēmu: http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/04.04.2015-aculiecinieks.-vai-viegli-ticet.id46962/ Raidījuma sākumā tika paziņots, ka ticīgo cilvēku kļūst mazāk un ka Latvijā kristietība interesē tikai 36%. Bet ko saka SKDS aptauju dati?

Par kristieti sevi patlaban uzskata mazliet mazāk par pusi iedzīvotāju,taču pilnīgi neticīgs ir mazāk kā katrs 5.! :) pic.twitter.com/yEO67xNqKF
— Arnis Kaktiņš (@ArnisKaktins) April 6, 2015

Krīze un augšāmcelšanās!

Šodien, Dieva žēlsirdības svētkos sāku pārdomāt tādu lietu, kā krīze. Pat šobrīd neesmu krīzē, tomēr apzinos, ka krīze un krīzes situācijas ir dziļi saistītas ar kristīgo ticību. Ja skatāmies Bībelē, tad gandrīz visi Bībeles personāži piedzīvo krīzi savā dzīvē - Ādams (grēkā krišana), Noass (plūdi un glābšanās), Ābrahāms (dēla Īzaka upurēšana), Jēkabs (pirmdzimtības "nozagšana"), Mozus (Ēģiptieša nogalināšana, uzdevums no Dieva, tautas nodevība, u.t.t), Dāvids (Ūrija sievas iekārošana, attiecības ar Saulu, u.t.t.). Arī Jaunajā Derībā gandrīz visi mācekļi piedzīvoja vilšanos savā ticībā, jo cerēja, ka Jēzus būs citādāks, nekā patiesībā bija - sv. apustulis Pēteris, pirmais pāvests nodod Jēzu, visa Lielā nedēļa ir viena vienīga krīze. Bet! Pēc tam seko augšāmcelšanās.

Krīzes situācijas garīgajā dzīvē ir ne tikai pieļaujamas bet pat nepieciešamas. Tas nenozīmē, ka mums vajag speciāli tās meklēt, tomēr Dievs tās pieļauj, lai mēs, līdzīgi kā Jēzus Kristus izietu cauri savas dzīves personīgajai "kenozei" (pilnīga sevis iztukšošana, pazemināšana līdz viszemākajam līmenim). Bieži vien tie, kas nenen ienāk Baznīcā, nesen salaulājas, kļūst par garīdzniekiem vai konsekrētām personām pirmajos gados dzīvo sava veida "rozā" stāvoklī, emociju virpulī. Viss šķiet rožaini, skaisti, brīnišķīgi. Tomēr šāds stāvoklis ir neīsts, jo balstās emocijās un mūsu pašu ilūzijās par realitāti. Tādēļ laika gaitā Dievs mums izrauj "pamatu zem kājām", ļauj piedzīvot krīzi ticībā, aicinājumā, laulībā, kopienā, draudzē, u.t.t. lai konfrontētu mūs ar realitāti un palīdzētu patiesākā gaismā ieraudzīt pašiem sevi, apkārtējos, apkārtni un galu galā - pašu Dievu. Tādēļ nevajag baidīties vai krist panikā tad, kad esam krīzes situācijā. Tā ir mūsu katra Lielā Piektdiena. Ko darīt tādā situācijā?

1. Atcerēties, ka Dievs ir, un ka Viņš kontrolē situāciju (arī tad, kad ir mākoņi, aiz tiem tāpat ir saule);
2. Jautāt sev - kas bija par iemesliem, kādēļ esmu krīzē?
3. Meklēt labu garīgo tēvu, biktstēvu, kas varētu palīdzēt saskatīt krīzes iemeslus un palīdzētu kopīgiem spēkiem no krīzes izkļūt. Tādu, kas "neglauda pa spalvai", bet atver acis uz realitāti un neļauj dzīvot ilūzijās. Lūgt Svēto Garu, lai palīdz šajā situācijā saredzēt lietas un izkļūt no krīzes.
4. Pēc krīzes situācijas pārvarēšanas izanalizēt krīzes iemeslus un izdarīt secinājumus, lai citreiz nepieļautu tās pašas kļūdas.
5. Drosmīgi iet tālāk!

Kristus ir Augšāmcēlies! Patiesi Augšāmcēlies!

Dieva žēlsirdības svētki!

Māsa M. Faustīna Kovaļska tagad plaši pazīstama visā pasaulē kā Dieva Žēlsirdības misionāre. Teologi viņu pieskaita pie lielākajiem Baznīcas mistiķiem.

      Viņa nāca pasaulē kā trešais bērns nabadzīgā un ticīgā zemnieku desmit bērnu ģimenē, Glogovecas ciemā. Svētā kristībā draudzes baznīcā Vracku Sviņicā viņa ieguva vārdu Helēna. Kopš bērnības viņa bija dievbijīga, mīlēja lūgšanas, bija čakla un paklausīga, arī ļoti līdzjūtīga pret cilvēkiem. Skolā viņa mācījās nepilnus trīs gadus. Sešpadsmit gadu vecumā meitene atstāja dzimtās mājas un devās strādāt Aleksandrovā un Lodzā, lai nodrošinātu sevi un palīdzētu vecākiem.

     Savu aicinājumu dvēselē viņa sajuta jau septītajā dzīves gadā (divus gadus pirms Svētās Komūnijas pieņemšanas), bet vecāki nepiekrita, lai viņa iestātos klosterī. Šādos apstākļos Helēna centās nomākt sevī šo Dieva aicinājumu, bet pēc vīzijas ar krustā sisto Jēzu Kristu un Viņa pārmetuma: Cik ilgi Es cietīšu un cik ilgi tu mani mocīsi (Dienasgr. 9)? Viņa mēģināja atrast vietu klosterī. Helēna klauvēja pie daudzu klosteru vārtiem, taču nekur viņu neuzņēma. 1925. gada 1. augustā viņa beidzot nokļuva Dievmātes Žēlsirdības kongregācijas klosterī, Varšavā, Žitnajas ielā. Savā Dienasgrāmatā viņa atzīstas: „Likās, ka esmu paradīzē. No manas sirds plūda vien pateicības lūgšanas" (Dienasgr. 17).

     Taču pēc dažām nedēļām viņa pārdzīvoja lielu kārdinājumu pāriet uz citu kongregāciju, kur būtu vairāk laika lūgšanai. Tad Kungs Jēzus parādīja viņai Savu Vaigu, izmocītu un brūcēm klātu, un teica :Tu Man nodarīsi šādas sāpes, ja aiziesi no šīs kongregācijas. Es tevi aicināju uz šejieni, nevis kur citur, un sagatavoju tev daudz žēlastību (Dienasgr. 19).

     Kongregācijā viņa saņēma vārdu Marija Faustīna. Noviciāta laiku māsa Faustīna dzīvoja Krakovā un tur bīskapa Staņislava Rosponda klātbūtnē salika pirmos, bet pēc pieciem gadiem – arī mūža svētsolījumus: šķīstības, nabadzības un paklausības. Viņa strādāja vairākās klostera mājās, visilgāk – Krakovā, Plockā un Viļņā, izpildot virējas, dārznieces un vārtnieces pienākumus.

     Ārēji nekādi neizpaudās māsas Faustīnas neparasti bagātā mistiskā dzīve. Viņa centīgi veica savus pienākumus, stingri ievēroja visus klosterdzīves noteikumus, bija koncentrējusies un klusa, bet tai pašā laikā – vienkārša, mierīga, dāsna pašaizliedzīgā mīlestībā uz tuvākajiem.

    Visa viņas dzīve bija virzīta uz arvien pilnīgāku vienotību ar Dievu un upurgatavu līdzdarbību ar Jēzu Kristu dvēseļu glābšanā. "Mans Jēzu," viņa rakstīja Dienasgrāmatā, "Tu zini, ka no mazām dienām esmu vēlējusies kļūt par lielu svēto, tas ir, vēlējos mīlēt Tevi ar tik lielu mīlestību, ar kādu vēl neviena dvēsele nav mīlējusi" (Dienasgr. 1372).

Dienasgrāmata atsedz māsas Faustīnas garīgās dzīves dziļumu. Uzmanīgi lasot, atklājam, cik dziļi viņas dvēsele ir vienota ar Dievu; cik liela ir viņas dvēseles atdevība Dievam, kā arī cik daudz vajag pūļu un cīņu ceļā uz kristīgo pilnību. Kungs viņu apveltījis ar lielām žēlastībām: garīgo redzi, Dieva žēlsirdības noslēpuma dziļu izzināšanu, vīzijām, atklāsmēm, slēptiem stigmātiem, pravietošanas un dvēseļu pazīšanas spējām, kā arī ar reti sastopamu dāvanu – mistisko saderināšanos. Bagātīgi apveltīta, viņa rakstīja: "Ne žēlastības, ne atklāsmes, ne sajūsma, ne kādas dāvanas dvēselei nepadara to pilnīgu, bet tas notiek tikai iekšējā dvēseles vienotībā ar Dievu. (…) Mans svētums un pilnība pamatojas manas gribas ciešā vienotībā ar Dieva gribu" (Dienasgr.1107). Ļoti stingrais dzīves veids un nogurdinošie gavēņi, kurus māsa Faustīna ieturēja vēl līdz uzņemšanai klosterī, tā novājināja viņas organismu, ka jau postulāta laikā vajadzēja sūtīt viņu uz Skoļimovu pie Varšavas, lai uzlabotu veselības stāvokli. Pēc pirmā noviciāta gada viņa cieta neparasti sāpīgus mistiskus pārdzīvojumus, tā saucamo dvēseles tumsu, pēc tam – garīgas un morālas ciešanas, kas bija saistītas ar Kunga Jēzus Kristus dotā uzdevuma izpildi. Savu dzīvi māsa Faustīna pienesa upurī par grēciniekiem un arī tāpēc cieta dažādas mocības, lai ar tām glābtu dvēseles. Pēdējos dzīves gados pieauga viņas garīgās ciešanas - dvēseles aptumšošanās, kā arī fizisks vājums: progresēja tuberkuloze, kas skāra plaušas un barības vadu. Šā iemesla dēļ viņa divas reizes vairākus mēnešus ārstējās slimnīcā Prondņikā, Krakovā.

    Fiziski pilnīgi novājināta, bet garīgi nobriedusi, mistiskā vienotībā ar Dievu māsa Faustīna mira, svētuma apzīmogota, 1938. gada 5. oktobrī, kad viņai bija tikko apritējuši 33 gadi, 13 no tiem bija pavadīti klosterī. Viņas miesa tika apbedīta klostera kapos, Krakovā, Ļagevņikos, bet informācijas procesa laikā, 1966. gadā, pārnesta uz kapelu. 

Šai vienkāršajai, neizglītotai, bet vīrišķīgai, Dievam bezgalīgi uzticīgajai mūķenei Dievs uzticēja lielu misiju: kļūt par Žēlsirdības misionāri visai pasaulei. Viņš teica: Es sūtu tevi pie visas cilvēces ar manu žēlsirdību. Es negribu sodīt slimo cilvēci, bet vēlos to dziedināt, pievilkt to tuvāk savai Sirdij (Dienasgr. 1588). Tu esi manas žēlsirdības lieciniece, Es esmu tevi izraudzījis šim darbam šajā un nākamajā dzīvē (Dienasgr. 1605), (…) lai tu dotu iespēju dvēselēm iepazīt manu milzīgo žēlsirdību un mudinātu tās paļauties uz manu neizsmeļamo žēlsirdību (Dienasgr.1567).

Saruna ar katoļu priesteri tiešraidē 16.04 plkst. 21.00!

Dārgie bloga lasītāji! Ņemot vērā augošās jaunās tehnoloģijas, piedāvāju jaunu iespēju - uzdot jautājumu priesterim tiešraidē. Pirmā ekspermentālā tiešraide notika sestdien 11.aprīlī plkst. 21.00 pēc Latvijas laika. Jautājumus jūs variet iesūtīt jau šobrīd uz manu epastu: priesteris.ilmars@gmail.com, kā arī twiterī @tolstovs1 Twitterī atbildēšu arī pašas tiešraides laikā. Nākamā tikšanās 16.aprīlī plkst. 21.00 (LV laiks). Studēsim Apustuļu darbu grāmatas 1 nodaļu.

Ke-Ka-Ko

Kristus ir Augšāmcēlies!

Lieldienas nebeidzas dažas dienas pēc svētkiem, bet turpinās visas 50 dienas līdz pat Vasarsvētkiem un pat ilgāk - visas dzīves garumā. Kad Lieldienu naktī atjaunojām savus kristībās dotos solījumus tad katru svētdienu esot dievnamā, lūdzoties "Es ticu..." lūgšanu, atjaunojam, apliecinām savu ticību. Lai labāk izdzīvotu šo Lieldienu laiku, piedāvāju programmu, kas ir mazliet nošpikota no kādas kopienas, kas Baznīcā ir izveidojusies pirms dažiem gadu desmitiem.

1. Ke - kerigma

Lieldienu laikā intensīvi tiek lasīti Apustuļu darbi. Būtu labi, ja mēs līdz pat Vasarsvētkiem vairākas reizes izlasīto šo Bībeles grāmatu un īpaši pievērstu uzmanību svēto Pētera un Pāvila uzrunām. Viņi uzrunā gan jūdus, gan pagānus, bet viņu uzrunām ir īpašs veids, ko sauc par kerigmu. Kerigma ir ticības patiesību pasludināšana, uzsverot galvenās ticības patiesības. Dievs ir mīlestība, Viņš ir radījis cilvēku, cilvēks sagrēkoja, bet Dievs cilvēku neatstāja nelaimē - Viņš sūtīja savu Dēlu, Jēzu Kristu kā glābēju. Jēzus ir miris un Augšāmcēlies un mājos savā Baznīcā. Bieži vien apkārtējie cilvēki, kuri vēl netic Labajai Vēstij, no mūsu lūpām nesadzird šo Vēsti, šo Kerigmu. Bieži vien mēs sakām - tev jānāk uz Baznīcu, tev jāievēro baušļi, jāievēro morāle. Arī bērniem un pieaugušiem ticības patiesības tiek pasniegtas, kā zināšanu kopums, kā intelektuālas patiesības, bet būtisko lietu sapratnes. Bet ar prātu vien nepietiek. Daudzi mūsdienās zin par Jēzu, zina ticības patiesības, bet tas vēl automātiski nepadara viņus par kristus mācekļiem. Mēģināsim šajā laikā pasludināt neticīgajiem kerigmu tā, kā to darīja apustuļi Pēteris un Pāvils.

17.-18.aprīlī konference par ģimeni Jelgavā

Kristiešu vajāšanas!

Šie Kenijas 140 studneti nezīmēja karikatūras, un par viņiem neviens nerīko akciju "je suis ...". Dubultā morāle. Pasaule, diemžēl ir vienaldzīga. Arī mēs!

Pashālās katehēzes

       

Kristus "kapa" altāris Rīgas
sv. Trīsvienības baznīcā, 2012.gadā

Pashālās katehēzes

Pashalās katehēzes ir svēto Pētera, Pāvila un diakona Stefana pirmatnējie sprediķi par Jēzus augšāmcelšanos. No 29 dažādām katehēzēm, 9 no tām koncentrējas uz Jēzus augšāmcelšanos. Šīs katehēzes atspoguļo apustuļu pirmējo kerigmu un ir piepildītas ar aramiešu kolorītiem. Ir redzama saskaņa starp šīm katehēzēm un var pat teikt, ka pirmējā mācekļu kopienā pastāvēja sava veida shemats, kā pasludināt kerigmu, jeb Vēsti par augšāmcēlušos Kungu. Kerigmas galvenie punkti bija Jēzus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, kā arī Jēzus parādīšanās mācekļiem. Tas liecina, ka šīs katehēzes ir vēsturiskas un nav izdomātas.

       

       Sv. Pētera pashālās katehēzes

Apustuļu darbos mēs atrodam 4 viņa izteiktās pashalās katehēzes dažādās situācijās.

a.       Pirmā (Apd 2,14-36) ir teikta Jeruzalemē Vasarssvētkos un uzsver Jēzus mesiānisko sūtību, Viņa nāvi un augšāmcelšanos, raugoties no vēsturiski – glābjošās perspektīvas. Vēstījums bija adresēts jūdiem, tādēļ ka runas sākumā ir ievietots biblisks arguments no psalmiem, kas bija labi nolasāms jūdu auditorijai. Dāvida pravietojums piepildās Jēzū Kristū. 32.pantā Pēteris norāda, ka mēs, t.i. Divpadsmit esam tā liecinieki.

b.      Otrā katehēze (Apd 3,12-26) tiek teikta pēc klibā cilvēka no dzimšanas, dziedināšanas. Uzruna strukturāli ir līdzīga pirmajai un arī līdzīga apustuļa Pāvila katehēzēm. Tomēr šo Pēteris attīsta vēl vairāk. Pēteris attīsta biblisko argumentu un divas reizes atsaucas uz Vecās Derības pravietojumiem. Šīs katehēzes mērķis ir aicināt uz atgriešanos, tas ir – noticēt, ka Jēzus ir Mesija, dzīvības Kungs, ka nāvei vairs nav varas pār Viņu.

c.       Trešā katehēze tiek teikta brīdī, kad viņš, kopā ar Jāni tiek arestēts un tiek pratināts, par slimā no dzimšanas dziedināšanu (Apd 4, 8-12; 19-20; 5, 29-32). Pēteris Sinhedrīna priekšā apliecina patiesību par Augšāmcēlušos Kristu. Pasvītro, ka dziedināšana notika Jēzus Kristus – Nācarieša vārdā. Tad Pēteris pārmet jūdiem, ka viņi piedalījās pie Jēzus nonāvēšanas un apstiprina, ka Dievs viņu augšāmcēla. Tas viss jau bija pravietots Rakstos un Jēzus ir vienīgais vidutājs, lai sasniegtu pestīšanu. „Un nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.” (Apd 4, 12) Abas runas Sinhedrīna priekšā ir līdzīgas. Jēzus Augšāmcelšanās ir arī Viņa pagodināšana. Pēteris piemin daudzus kristoloģiskos titulus. Pēteris pasvītro, ka gan viņš, gan pārējie ir šo notikumu liecinieki.

d.      Vēl vienu katehēzi svētais Pēteris sludināja pagānu karavīra Kornēlija atgriešanās brīdī (Apd 10, 34-43). Šī runa uzsāka katehizāciju grieķu – romiešu vidē. Adresēta pagānu auditorijai un norāda augšāmcēlušos Kristu pestīšanas vēstures perspektīvā. Parāda Izraēļa tautas privilēģijas, tomēr Mesija, Svētā Gara svaidīts ir nācis lai darītu labu un visas tautas atbrīvotu no sātana varas. Viņš atsaucās uz divpadsimt apustuļu pashālo pieredzi, kuri, pateicoties Kristus parādīšanās pieredzei (viņi redzēja augšāmcēlušos Kungu reāli) bija autentiski šo notikumu liecinieki. Sakarā ar to, ka pagāni nezināja Rakstus, viņš nelieto bibliskos argumentus.

b)      Svētā Pāvila pashālās katehēzes

Sludināja Antiohijā  un bija adresēta gan jūdiem, gan pagāniem. Centrā ir Jēzus augšāmcelšanās, kā glābjoša darbība, no kuras ir atkarīga kristīgā ticība un visa kristietība. Par labu augšāmcelšanās ticamībai lieto bibliskos un Kristus pēcpashalās parādīšanās (kristofānijas) argumentus. Katehēzes, kas atrodamas Apustuļu darbos, jāskatās kopā ar katehēzēm, kas atrodamas viņa vēstulēs. Iespaidīgākā sv. Pāvila katehēze atrodama 1 Kor 15.nodaļā. Citēšu fragmentu: „Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība. Ja nav mirušo augšāmcelšanās, tad mēs esam arī Dieva viltus liecinieki, jo mēs būtu liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis. Jo ja mirušie augšām neceļas, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība, jo jūs vēl esat savos grēkos.” (1 Kor 15,13-17)

c)      Svētā Stehana katehēze

Diakonam Stefanam pārmata, ka viņš runā pretī svētnīcai un Likumam. Nepatiesi viņu apvainoja. Tomēr pretinieki nevarēja stāties pretī Stefana gudrībai un argumentācijai. Stehans savā runā attīsta pestīšanas vēstures notikumus un norāda, ko Dievs darīja Izraēla vēsturē, līdz kamēr nāca Jēzus. Stefans asi pārmet jūdiem, ka viņi nespēja līdz galam saprast pestīšanas jēgu un pretojās tai vēsturē. Stefans pārmet jūdiem, ka viņi liek šķēršļus Dieva darbībai. Jūdi nodeva Taisnīgo un nogalināja Viņu. Pēc šiem vārdiem jūdi nogalina Stefanu. Stehana runā ir tie paši elementi, kas Pēterim un Pāvilam. Ir  ļoti spēcīgi attīstīts bibliskais arguments, lai parādītu Jēzus augšāmcelšanos. Parāda Svētā Gara darbību jau Vecajā Derībā un arī tad, kad apliecinām savu ticību Jēzum, kurš augšāmcēlies. 

Pashālās katehēzes - liturģiskās himnas

       

Kristus "kapa" altāris Ogres katoļu draudzē
2012.gadā

Liturģiskās himnas

Tās nedaudz citādāk izsaka pashālo noslēpumu. Tās arī pieder pie Baznīcas agrīnā mantojuma un slavē Jēzu, kā Dieva pagodināto Kungu, tieši caur Augšāmcelšanos. Viena no slavenākām himnām ir apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem: „[Jēzus Kristus],kas, Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā.” (Flp 2,6-11)

Šeit ir atrodami Jēzus divu veidu „stāvokļu” apraksti – pazemošanās un paaugstināšanās. Tas ir izteikts ar diviem grieķu valodas vārdiem, kuri apzīmē verdzības un kunga stāvokli, starp krusta un dievišķības stāvokli. Tajā ir ietverta arī patiesība, ka Jēzus, jau pirms Iemiesošanās ir Dievs, ka Viņam ir dievišķa daba. Iemiesošanās brīdī Viņš savā veidā atteicās no savas dievišķības izmantošanas un jau kā cilvēks nav „līdzvērtīģs” Dievam. Viņš atzina Dieva Tēva pārākumu, pieņēma pazemīgā un paklausīgā kalpa stāvokli, kas nozīmē, ka pieņēma ne tikai cilvēka dabu, bet arī ciešanas un Kunga Kalpa misiju. Krusta nāve bija visaugstākā Jahves kalpa kenoze (pazemināšanās, iztukšošanās). Caur nāvi un augšāmcelšanos Jēzus īstenoja atpestīšanu.

Vēl ir šāda himna: „Tas [Kristus] ir parādījies miesīgi, apliecināts garā, eņģeļi to skatījuši, tautām tas sludināts, pasaulē ticēts, godībā uzņemts.” (1 Tim 3,16) Tā ir visagrīnākā himna par Kristus intronizāciju.

Himnas un ticības formulas izteica faktu, ka Dievs viņu uzcēla no mirušajiem un proklamēja Jēzus godības slavu. 

Pashālās katehēzes - Korintiešu "Credo"

      

Lieldienu "kaps" Lielvārdes katoļu
baznīcā 2012.gadā

 Korintiešu „Credo”

„Jo vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu, ka saskaņā ar Rakstiem Kristus ir miris par mūsu grēkiem, un ka Viņš ticis apbedīts, un ka Viņš saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit. Vēlāk Viņš parādījās vairāk kā pieci simti brāļiem kopā esot, no kuriem daudzi vēl dzīvo līdz šim, bet daži jau aizmiguši.” ( 1 Kor 15,3-6)

Šī vēstule radās 54-55.gadā pēc Kristus, Efezā, padsimt gadus pēc Pāvila konversijas, jeb pievēršanās kristietībai un 20 gadus pēc Jēzus nāves. Pāvils pats nebija šo notikumu aculiecinieks, tomēr viņš tālāknodod to, ko saņēma no agrīnās Baznīcas. Šis teksts atspoguļo ļoti agrīnu Tradīciju. Bībeles pētnieki uzskata, ka šis teksts nav paša Pāvila radīts, bet viņš savā tekstā ir ievietojis agrīnās Baznīcas liturģisko ticības apliecinājumu. Pāvils ievietoja šo tekstu vēstulē Korintiešiem, lai viņi labak saprastu augšāmcelšanos, kas viņiem, kā grieķu filozofijas pārstāvjiem bija grūti pieņemama. Tiek uzskatīts, ka šis teksts tika lietots Jeruzalemē un to lietoja kristību kandidāti – katehumēni pirms kristības pieņemšanas. Svarīgi, ka šajā tekstā tiek lietots vārds Kristus, nevis Jēzus. Kristus (gr. Hrestos) nozīmēja svaidītais, tas bija mesiānisks tituls. Jēzus, kā Mesija, caur pashālajiem notikumiem realizēja Vecās Derības mesiāniskās ilgas. Tekstā ir minēti vēsturiski fakti:

a)      Jēzus patiešām reāli nomira. Šo faktu apstiprina ne tikai bibliskie, bet arī ārpuskristīgie avoti. Svarīgi arī, ka tiek norādīts, ka Kristus nomira par mūsu grēkiem. Tas izriet no Dieva glābjošā plāna un tika jau Vecās Derības praviešu pravietots. Tā nav izdomāta interpretācija, bet izriet no Pestīšanas vēstures un Dieva glābjošā plāna.

b)      Jēzus miesas apbedīšana. Mirušais Jēzus tika apglabāts.

c)      Šajā Korintiešu Credo nav tieši minēts tukšais Jēzus kaps, tomēr šī patiesība izriet no konteksta.

Otrajā šī teksta daļā mēs lasām šādus vārdus: „augšāmcēlās” un „parādījās”. Grieķu vārds „anastasia”, kas tiek lietots kā augšāmcēlies, tiek lietots tādā gramatiskā formā, kas nozīmē procesu, kas turpinās. Tas nozīmē, ka Jēzus ir augšāmcēlies un turpina dzīvot Savā Baznīcā un tās dzīvē, tomēr citādā veidā – jau kā Augšāmcēlies. 

Jēzus par mums atdeva visu!

Pashālās katehēzes - ticības formulas

Lieldienu noformējums 2012.gadā
Salaspils katoļu baznīcā

Ir klāt Lieldienu laiks. Tādēļ apskatīsimies, kādas tad ir Bībeles liecības par Kristus augšāmcelšanos. Jāatgādina, ka šīs liecības precīzi atspoguļo pirmējās kristiešu kopienas ticību Jēzum, kurš ir augšāmcēlies. Šo kopienu ticības apliecības atspoguļo šo faktu, kā notikumu (notikuma aspekts), bet liturģiskās himnas slavē un godina Kungu (pārdabiskais aspekts).

        Ticības formulas

Visagrāko pashālo tradīciju apraksti ir atrodami apustuļa Pāvila vēstulēs un Apustuļu darbos. Pirmējā kristiešu kopiena šo augsāmcelšanās faktu, kas bija un paliek liels noslēpums, izteica dažādos veidos – ticības formulās, himnās un katehēzēs. Šeit runa ir par pārdabisku realitāti, ko ir grūti izteikt šīs zemes kategorijās, tādēļ arī pat ja tiek lietoti dažādi vārdi un termini, tie tomēr līdz galam nevar izteikt bagāto augšāmcelšanās saturu.

Apustulis Pāvils lieto īsas ticības formulas, kuras jau pirms tam lietoja pirmās kristiešu kopienas: „...Un gaidītu no debesīm Viņa Dēlu Jēzu (ko Viņš uzmodināja no miroņiem)...”(1 Tes 1,10), „...jo, ja mēs ticam, ka Jēzus nomira un ir augšāmcēlies,...(1 Tes 4,14), „ ja tu ar savu muti atzīsi Kungu Jēzu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tad būsi pestīts.” (Rom 10,9)

Šīs formulas ir raksturīgas ar vārdiem „atzīsi”, „ticēsi”, kas norāda to homoloģisko, jeb viendabīgo raksturu. Formulas norāda arī uz Jēzus nāves un augšāmcelšanās glābjošo raksturu: „Kas mūsu grēku dēļ bija nodots un mūsu attaisnošanas labad uzcēlās no miroņiem.” (Rom 4,25)

Pirmie kristieši, lai izteiktu savu ticību, lietoja īsas aklamācijas, jeb uzsaukumus: „Jēzus ir Kungs!” (Rom 10.9; 1 Kor 12,3), vai „Jēzus Kristus ir Kungs!” (Flp 2,11). Tituls – Kungs, grieķu „Kyrios” ir pēcpashāla rakstura. Jēzus pēc augšāmcelšanās ir debesu un zemes Kungs. Tieši šādu interpretāciju piedāvā arī sv. Pēteris savā pashālajā katehēzē, ko viņš sludināja Jeruzalemē Vasarsvētku dienā: „ Tāpēc lai viss Izraēļa nams visnoteiktāk zina, ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu, šo Jēzu, ko jūs sitāt krustā.” (Apd 2,36)

Daži no pirmo gadsimtu kristietības ienaidniekiem uzskatīja, ka Jēzus nebija pa īstam nomiris, tikai aizmidzis. Lai kliedētu šādas šaubas apustulis Pāvils uzsver, ka „... Kristus, no miroņiem uzcēlies, vairs nemirst, nāve pār Viņu vairs nevaldīs.” (Rom 6,9) Jēzus augšāmcelšanās ir arī pamats un cerība mums visiem, kas ceram uz miesas augšāmcelšanos.