Kā priesterim bez grūtībām atvadīties no savas draudzes?

Īstam dvēseļu ganam, pārcelšanas gadījumā, nav grūtību atstāt savu līdzšinējo draudzi, jo viņš sevi nenostāda visa centrā, kalpo bez kompromisiem un nepieķeras sava ganāmpulka avīm – sacīja pāvests 30. maija rīta Svētajā Misē.

Šai dienai veltītajā pirmajā lasījumā (sal. Apd 20, 17-27) tiek runāts par Pāvilu, kurš atvadās no Efēzas Baznīcas, ko pats bija nodibinājis. Tagad viņam ir jāaiziet. Francisks norādīja, ka minētajam fragmentam varētu piešķirt nosaukumu “Bīskapa atvadīšanās”. Katra gana dzīvē pienāk atvadīšanās brīdis – viņš atzina. Pienāk brīdis, kad Kungs saka: “Ej citur, dodies tur vai tur!” Un viena lieta, ko garīgajam ganam ir jādara, ir sagatavošanās, lai atvadītos. Viņa atvadīšanās nedrīkst būt “pa pusei”. Viņam ir labi, pareizi jāatvadās. Ja viņš neiemācās atvadīties, tas nozīmē, ka viņam ir izveidojusies kāda neveselīga saikne ar savu ganāmpulku. Tā ir kāda saikne, kas nav Jēzus krusta šķīstīta.

Ko dara Pāvils? Viņš saaicina visus Efēzas presbiterus un tad atvadās. Šajā sakarā pāvests norādīja uz vairākām dvēseļu gana attieksmēm. Viņš nedrīkst skatīties atpakaļ un pieļaut savā kalpošanā kompromisus, viņam jābūt paklausīgam Svētajam Garam, viņš nedrīkst pieķerties savām avīm. Ja viņš būs kalpojis ar tīru un nedalītu sirdi, bez kompromisiem, tad viņam nebūs grūtību atvadīties. Bez tam, labs gans apzinās, ka viņš atrodas ceļā. Viņš paklausa un iet tur, kur viņu ved Svētais Gars.

Pāvils vadīja Baznīcu bez jebkādiem kompromisiem. Tagad Svētais Gars liek viņam doties ceļā, un viņš nezina, kas ar viņu turpmāk notiks. Viņš paklausa, jo nebija padarījis ganāmpulku par savu īpašumu. Viņā nebija neveselīgas pieķeršanās. Viņš kalpoja. Tagad Dievs grib, lai es aizeju. “Gara mudināts, es dodos uz Jeruzalemi, nezinādams, kas mani tur sagaida, kā tikai to, ko Svētais Gars man visās pilsētās atgādina, ka mani gaida važas un ciešanas.” To Pāvils zināja. Viņš negāja pensijā. Viņš devās citur, lai kalpotu citām Baznīcām. Viņa sirds bija vienmēr atvērta Dieva balsij. Tā arī katrs gans varētu teikt: “Es atstāju to un to, skatīšos, ko Kungs no manis prasīs”. Šis gans, kurš kalpo bez kompromisiem, tagad dodas ceļā.

Pāvests paskaidroja, kāpēc Pāvils nepadarīja ganāmpulku par savu īpašumu. Viņš raksta: “Bet es nemaz tik augstu nevērtēju savu dzīvību”. Viņš nenostāda sevi visa centrā. Viņš uzskata sevi par visu kalpu. Šajā sakarā Francisks atgādināja kādu sakāmvārdu: “Kā dzīvojam, tā arī nomirsim. Kā dzīvojam, tā arī atvadīsimies”. Pāvilam nav grūti atvadīties. Viņš ir brīvs, jo nepieļauj kompromisus. Viņš atrodas ceļā. Raugoties uz apustuļa piemēru, Svētais tēvs aicināja ticīgos lūgties par visiem Baznīcas ganiem – par prāvestiem, bīskapiem, kā arī par pāvestu, lai viņu dzīve būtu dzīve bez kompromisiem, lai viņi atrastos ceļā, nenostādītu sevi visa centrā un mācētu atvadīties. “Lūgsimies par saviem ganiem!”, mudināja Francisks.

J. Evertovskis / Vatikāna Radio (pārpublicēts no http://lv.radiovaticana.va/news/2017/05/30/k%C4%81_priesterim_bez_gr%C5%ABt%C4%ABb%C4%81m_atvad%C4%ABties_no_savas_draudzes/1315688)