Uzbrukt vai liecināt!

Šodienas lekcija par Baznīcas tēviem Universitātē manī raisīja daudz pārdomu. Mana specializācija ir fundamentālā teoloģija, kas agrāk tika saukta par apoloģētiku. Apoloģētika ir kristīgās ticības aizstāvība pret maldiem un mēģinājums pamatot kristīgās ticības ticamību tiem, kas netic. Pirms Vatikāna II koncila (1962-1965) apoloģētika bija ar negatīvu nokrāsu, mēģinot apkarot visus tos, kas domā savādāk. Pēc Vatikāna II koncila Baznīca, tā vietā lai apkarotu ļaunumu, centās parādīt Labās Vēsts pozitīvo raksturu; tā vietā lai nosodītu - parādīt visu to potenciālu, kas ir pieejams Jēzū Kristū un Viņa Baznīcā.

Tieši tāpat rīkojās pirmo gadsimtu Baznīcas Tēvi. Tūlīt pēc pēdējā apustuļa nāves un neatgriezeniskas atraisīšanās no jūdaisma, kristīgajā vidē II gadsimtā parādījās smagas diskusijas. Jautājums bija par to, vai kristīgai ticībai vajag saistīties ar grieķu filozofiju un hellēnisko kultūru vispār. Tomēr daudzi tā laika Baznīcas tēvi, teoloģi un mocekļi bija ieguvuši labu klasiskās filozofijas izglītību, kā piemēram Justīns, Irenejs, Augustīns, u.c. Lielākā daļa Baznīcas tēvu uzskatīja, ka grieķu filozofija bija kā "praeparatio Christi", jeb sagatavošanās Kristum, tādēļ visu to labo, ko deva šī kultūra kristieši var izmantot. Bija protams tēvi, kā Tertuliāns un Origēns, kuri kategoriski iebilda pret kristietības saistīšanos ar pagānu kultūru, bet viņu viedoklis bija lielā mazākumā. Tādējādi katoliskajā tradīcijā nekad netika noliegts vai mazvērtēts viss cilvēciskais, skaistais un labais, ko atrodam pasaulē vai kādas civilizācijas vai tautas kultūrā. Tikai sākoties protestantismam, tika nodalīts garīgais no cilvēciskā un sākās reliģiskais fundamentālisms, kas diemžēl mūsdienās, īpaši Latvijā ir spēcīgi jūtams.

Šobrīd, kad esmu ārzemēs, studijās, vērojot procesus kristīgajā vidē Latvijā, redzama ļoti spēcīgs fundamentālisms, "tālbergizācija" un "dimiterizācija", kas ir klajā pretrunā tam, ko mācīja Kristus, Baznīca un Baznīcas Tēvi. Mums vajag izgaismot patiesību un melus, bet tas ir jādara mīlestībā, pazemībā un patiesībā. Tieši parādot kristietību pozitīvā gaismā mēs vairāk spēsim evaņģelizēt un liecināt, nekā tikai nomelnojot citus un visus kritizējot. Izplatīsim autentisko Kristu, nevis tādu, kādu to mums piedāvā "pseido pravieši."

Amen.

Sprediķis 16.februārī (Mieram tuvu)

Svēto Rakstu lasījumi šai svētdienai http://www.mieramtuvu.lv/index.php?view=1&id=2&year=2014&month=2&day=16

Dārgie Mieram tuvu draugi!

Noteikti daudzi no jums ir dzirdējuši par evaņģelizējoši-kerigmatisko programmu, kas saucas “Alfa kurss”, un varbūt pat piedalījušies tajā. Pašā pirmajā lekcijā šajā kursā ir tēma, kas tiecas oponēt mūsdienās plaši izplatītajam uzskatam, ka kristietība ir garlaicīga un neinteresanta. Bet kā ir realitātē? Vai tā tāda nav? Ja mēs paraugāmies uz savu dzīvi vai uzlūkojam kristīgās draudzes un kopienas – kāda aina mums paveras? Daudzos no mums nav pamanāms evaņģēliskais prieks par to, ka esam sati­kušies ar Jēzu. Dažreiz, no malas vērojot, nekristietim var šķist, ka kristieši visu savu dzīvi smagi un nopūzdamies nes lielo baušļu, morāles likumu un standartu jūgu. Daudziem cilvēkiem no malas kristietība saistās tikai un vienīgi ar sava veida kazuistiku, ar likumu un normatīvu ievērošanu. Arī pāvests Francisks kādā no pagājušā gada uzrunām teica: “Un viņi, tālaika cilvēki, izvēlējās patverties noslīpētākā reliģijā, kurā valda morālie priekšraksti, – gluži tāpat kā farizeju grupa; viņi izvēlējās iet uz politisko kompromisu kā saduceji, veikt sociālo revolūciju kā zeloti, piekopt agnostisko garīgumu kā esēņi. Viņi dzīvoja, iekļāvušies labi izstrādātā sistēmā.”

Tādēļ savās pārdomās atsaukšos uz jaunāko pāvesta Franciska dokumentu “Evangelii gaudium”, kurā viņš runā par prieku, ko varam piedzīvot pēc tikšanās ar Jēzu Kristu. Jācer, ka šis dokuments jo drīz tiks iztulkots un izdots latviešu valodā un katrs kristietis to izlasīs, jo tas ir tā vērts. Pāvests šajā dokumentā uzsver, ka kristiešiem ir nepieciešams iziet no “lielā gavēņa, kurā viņi nepārtraukti atrodas” (EG 6).

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 20.nodarbība par Baznīcu (781-810)

Esam tikuši līdz 3.nodaļai.

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com Klausīties vislabāk ar google hrome pārlūkprogrammu.

Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=fbgwsge&n=katehisms-20.MP3

Liecība nr. 8: Ilze

Mans ceļš pie Dieva.

Man ir 50 gadu un atziņa, ka esmu šos gadus nodzīvojusi nepareizi un daļēji veltīgi. Veltīgi tāpēc, ka varēju darīt labāk, vairāk, uztraukties mazāk un līdz ar to domāt skaidrāk, atrast labākus risinājumus daudzās lietās, bet ir iztērēts laiks veltīgās maldu cīņās par noteikšanu ģimenē, par ietekmi darba vietā, par augstāku posteni, par sasniegumiem, kam nav nozīmes. Būtu varējusi labāk audzināt savus bērnus, mīlēt vairāk un patiesāk, - tas viss varēja būt, ja es necenstos visu risināt no sava cilvēcīgā skatu punkta un savlaicīgi atvērtu durvis, pie kurām kāds klauvēja visus šos gadus.
Viņš klauvēja, bet atvērts tika tikai pēc gariem 50 gadiem...
Esmu augusi ģimenē, kuru var saukt par kristīgu, jo Dieva esamība tika atzīta un baznīca tika apmeklēta. Sākumā luterāņu, vēlāk septītās dienas adventistu. Man nepatika iet uz baznīcu, nepatiks dzirdēt tēva aicinājumu nelasīt romānus, bet Bībeli.
Beidzās vidusskolas laiki, sākās studijas augstskolā, kura tika izvēlēta iespējami tālāk no mājām, kur visus 18 bērnības gadus īsti labas saskaņas un siltuma nebija (vismaz manā uztverē), kaut maize, jumts un rūpes bija pietiekamas. Turpinājumā – studiju laikā izveidota ģimene (bez vecāku atļaujas un svētības), un 20 gadus gara ģimenes dzīve, kurā bez trīs bērniem papilnam problēmu, kašķēšanās, naida, neuzticības un iztikas minimums, kreiso soļu, palīdzības meklējumi pie ekstrasensiem, un drāmas beigas. Periodiski, kad „ūdens smēlās mutē”, nācu uz katoļu baznīcu pasēdēt un lūgt. Jāpiebilst, ka divas meitas (no trim) bija kristītas katoļticībā.
Drāmas beigām tuvojoties, kad jutos kā stūrī iedzīts dzīvnieks, un ar pilnīgi trulu bezizejas sajūtu, bailēm par eksistenci un dzīvības drošību, redzēju sapni, kurā redzēju tikai milzīgu spožumu, kā sauli, un neko vairāk, bet skaidri zināju, ka tas ir Jēzus. Uzklausīju sava kolēģa aicinājumu un pamazām atvēru savas domas ticībai, apmeklēju baptistu draudzi un arī iestājos tajā. Tomēr īsti iederīga draudzē nesajutos, arī sakarā ar darbu nevarēju iknedēļu katru ceturtdienas, piektdienas vakaru un svētdienu būt dievnamā, par ko saņēmu aizrādījumus un galu galā, kad tiku nosūtīta uz trīs mēnešiem uz Londonu mācīties, atgriežoties uzzināju, ka esmu no draudzes izslēgta, sakarā ar „neapmeklēšanu”.
 Sajutu zināmu īgnumu, bet arī zināmu mieru. Tomēr turpināju kā līdz šim laiku pa laikam apmeklēt katoļu baznīcu, kā jau visus iepriekšējos gadus to darīju, kad bija grūti brīži. Kad pēc gandrīz 20 gadu cīņas par kaut cik sakarīgu ģimeni tomēr pieņēmu lēmumu tālāk iet viena, arī vairāk pievērsos ticībai, jo izvērtējot iepriekšējo laika posmu, sapratu, ka lai cik traģiskas būtu bijušas situācijas iepriekšējā dzīves posmā, ar mani nekas slikts nebija noticis un galu galā no visām situācijām biju tikusi ārā ar minimāliem zaudējumiem, dzīva, vesela, paēdusi, ar pajumi un pasargāta.
Pat tā saucamajā krīzes laikā, kad cilvēki zaudēja darbu, iztikas līdzekļus un mājvietas, kad mani kolēģi tika atlaisti un viens pat izdarīja pašnāvību, es saglabāju darbu, maizi un jumtu virs galvas, pārcēlos no savas dzīves vietas uz Rīgu, bērni ieguva augstāko izglītību, atrada darbu un bija dzīvi un veseli.

Bloga lasītājiem

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie lasītāji. Paldies par jūsu lūgšanām, sesija būs praktiski nokārtota. Vēl palicis tikai viens eksāmens un tad jau sākot ar 17.februāri uzsākšu otro semestri šajā gadā. Ik brīdi ir jūtama Dieva gādība un vadība visās studijās un pastorālajās kalpošanās, tādēļ vēlos pateikties par jūsu lūgšanām un celebrēju jūsu nodomos svētās Mises.

Vēlējos padalīties ar vienu no atziņām, kuru ieguvu kārtojot pēdējo eksāmenu.

Līdz reformācijai Baznīcā netika nodalīts garīgais un laicīgais. Ņemot vērā to, ka Dievs iemiesojās - pieņēma cilvēka izskatu, nāca mūsu vidū, visā kristietības vēsturē, dievišķais un cilvēciskais pastāvēja līdzās. Šī patiesība tika īpaši aplūkota Nīkajas II koncilā, 8.gs, kurā tika uzsvērts, ka ikonu jeb svētbilžu godināšanā mēs uzsveram patiesību, ka Vārds tapa Miesa. Caur cilvēcisko, Dievs mūs ved pie dievišķā un dievišķais pie mums nāk caur cilvēcisko. Tādēļ arī līdz reformācijai Bībele nekad netika lasīta individuāli, tā vienmēr tika lasīta liturģijā, komentēta "baznīciski", jeb ekleziāli un Bībele tika uzskatīta (kā tas patiesībā ir) apustuliskās Tradīcijas auglis. Ņemot vērā, ka Bībeli ar roku pārrakstīja mūki kosteros un daudzi neprata lasīt un rakstīt, tieši Baznīcu, katedrāļu arhitektūra un māksla vispār bija kā Dievišķās Atklāsmes, jeb Vēsts par Jēzu Kristu tālāknesēja. Cilvēki gāja uz Baznīcu, un pat ja viņiem rokās nebija Bībeles, viņi liturģijā klausījās Vārdu, dzirdēja tā komentāru un caur baznīcas arhitektūru iepazina katehismu, ticības patiesības.

Līdz ar reformāciju, dievišķais tika pretstatīts cilvēciskajam. Viss cilvēciskais tika noliegts, uzskatot, ka tas ir piemaisījums, ka tās ir cilvēciskās tradīcijas. Protestanti sāka uzskatīt, ka ticība ir jāattīra no visa cilvēciskā. Viņiem bija labi nodomi, jo tajā laikā Baznīcā tiešām bija pagrimums, daudzas lietas bija nepieciešams reformēt, bet nevis atraujot cilvēcisko no dievišķā. Līdz ar to mūsdienās protestanti norāda, ka Bībelē ir ietverta visa pestīšanai nepieciešamā "informācija", kas patiesībā ir maldi, jo Dievu nevar "ieslodzīt" vienā Grāmatā. Bībele, Raksti ir svarīgi, tā satur Dieva Vārdu, Logosu, Labo Vēsti par Jēzu Kristu, bet pati tipogrāfiski nodrukātā grāmata nav Dievs, nav Vārds, nav Jēzus Kristus. Jēzus Kristus mājos savā Baznīcā un Viņš un Viņa atnestā Vēsts līdz mūsdienām neskartā, tīrā veidā ir atnesta, jeb tālāknodota ar Tradīcijas un Bībeles starpniecību Baznīcā. Protams, šajā procesā visas vēstures gaitā ir bijis klātesošs cilvēciskais faktors, kas nemitīgi bija un tika attīrīts. Tomēr Atklāsmes kodols, saturs un Vēsts par Jēzu Kristu ir atrodams Romas Katoliskajā Baznīcā pilnīgā veidā, bet pārējās konfesijās un reliģijās nepilnīgā veidā. Visa šī procesa Vadītājs ir Svētais Gars, kuru Jēzus apsolīja Vasarsvētkos savai Baznīcai.

"Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mt 28, 18-20)

"Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas." (Jņ 21,25)