Trīs priesteru iesvētīšana svētā Jēkaba katedrālē

Sacrum et profanum

Nāc, Svētais Gars! Piepildi savu ticīgo sirdis un savu mīlestības Garu tajās ielej!

Tuvojoties Vasarsvētkiem, radās iedvesma uzrakstīt īsas pārdomas. Pēdējā laikā, diskutējot ar "jaunajiem ateistiem", ir skaidri redzams, ka L. Feierbaha un citu domātāju ideja, par reliģijas naturālo ģenēzi ir dzīva. Ideja, ka cilvēks pats ir izdomājis Dievu, ka Dieva ideja ir cilvēka nepiepildīto ilgu projekcija. Bet patiesībā šie ateisti jau nav neticīgi. Viņi ir ticīgi, bet viņos ir liels  naids pret Dievu. Bet varbūt pat ne naids uz pašu Dievu, kā uz kristiešiem, kas piedāvā pasaulei izkropļotu, sagrozītu Dieva tēlu, ideju. Jo lūkojoties vēsturē, cik gan daudz lietu kristieši nav izdarījuši, kas šobrīd izskatās kā liels skandāls un ieļaunojums. Tātad, šī ir medaļas viena puse - Dieva prezentācija pasaulē. Bet no otras puses - pasaules ielaužšanās sakrālajā pasaulē. Šobrīd Latvijā norisinās akūta garīgā cīņa. Geju, jeb gender ideoloģijas pārstāvji ir sapratuši, ka Latvija viņiem būs ciets rieksts. Kādēļ? Tādēļ, ka Latvijā esošās kristīgās konfesijas un draudzes ir samērā konservatīvas un drosmīgi pārstāv kristīgās un tradicionālās vērtības. Tādēļ šobrīd un nākotnē, vēl intensīvāk notiks sakrālās sfēras desakralizācijas mēģinājumi. Pirmās bezdelīgas jau ir. Publiskai apspriešanai LTV par ēsmu tiek izlikts luterāņu mācītājs, kurš ir nelokāms, jā varbūt dažiem šķiet, ka pārak fundamentāls "desiņas" jautājumos. Tad seko modes skate svētā Pētera baznīcā. It kā sīkumi, tomēr process notiek. Cilvēki tiek pieradināti, tiem tiek iebarots, kas baznīca tikai tāds "kultūras nams" vien ir. Vai arī tajā uz dievkalpojumiem pulcējas saujiņa gados vecu, aprobežotu cilvēku. Laulības aizvien biežāk cilvēki vēlas slēgt ārpus dievnama, u.t.t. Kaut kas līdzīgs notika komunistiskajā ateisma sistēmā. Ja nevaram uzvarēt reliģiju pa tiešo, tad mēģināsim virzīt tautas masas prom no baznīcas ar citām lietām. Izklaidi, šoviem, patēriņa domāšanu, piedāvājot citus "dievus" un norādīt uz Baznīcu, kā uz vecmodīgu institūciju, kurā pulcējas aprobežoti, atpalikuši cilvēciņi.

Ko darīt?

Ordinācijas Latgalē

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 36.nodarbība (laulības sakraments)

Veiksmīgi esam noslēguši 2 sadaļu - sakramentālā norise

Liels paldies visiem, kas sekoja un tiksimies šī gada oktobrī. Sākas arī manas vasaras brīvdienas, tādēļ tagad būs neliela pauze. Bet oktobrī sāksim trešo daļu - dzīve Kristū. Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com Klausīties vislabāk ar google hrome pārlūkprogrammu.

Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=jesslfy&n=katehisms-36.MP3

Baznīcu nakts (www.baznicunakts.lv)

Lūgšanu vajadzība!

Dārgā "interneta" kopiena. Lūdzu jūsu aizlūgšanas manas sesijas laikā. Eksāmenu laiki pēc Latvijas laika:

Otrdien, 3.jūnijā plkst. 9.30
Trešdien, 4.jūnijā plkst. 10.00
Ceturtdien, 5.jūnijā plkst. 19.20
Pirmdien, 9.jūnijā plkst. 10.00 um 13.30. Paldies jums visiem. Lūgšos arī par jums visiem. 

Kristū - pr. Ilmārs

Sprediķis Lieldienu VII svētdienai (speciāli Vatikāna radio)

Kristus ir Augšāmcēlies un uzkāpis debesīs! 

Dārgie Vatikāna radio klausītaji. Esam pavadījuši jau vairāk kā 40 dienas kopš Lieldienām un šajā svētdienā esam starp Jēzus debeskāpšanas svētkiem un Vasarsvētkiem – svētā Gara nosūtīšanas svētkiem. Šodienas evaņģēlija lasījumā Jēzus lūdzas Pēdējo vakariņu telpā un lūdzas par saviem mācekļiem. Šajā lūgšanā ir nojaušama tā spriedze, kas līdz ar Jēzus atnākšanu ir tikusi atrisināta, kaut tomēr galējs piepildījums šeit uz zemes tiks sasniegts tikai pasaules beigās. Tā ir spriedze starp dievišķo un cilvēcisko. Mēs zinām, ka pirms Dievs tapa cilvēks, respektīvi iemiesojās, Viņš pasaules tautām bija vai nu pilnīgā neizprotams un tāls, kā piemēram pagāniem un grieķu filozofiem, kuri tikai daļēji nojauta kāds varētu būt Dievs. Vai arī kā jūdiem, kuriem Viņš bija atklājies, tomēr ne visā pilnībā. Dievam kļūstot par cilvēku, Jēzus Kristus Personā, notika noslēpumaina, bet reāla dievišķības un cilvēcības satikšanās, kura no vienas puses ir reāli notikusi, tomēr no otras puses mums visiem paliek kā liels noslēpums. Jo, pat ja pirmo gadsimtu konsilos tika skaidri nodefinēta Jēzus dievišķība un cilvēcība, tomēr visos kristietības gadsimtos, gan Baznīcā, gan sabiedrībā bija un ir redzama spriedze šajā jautājumā. Vai Dievu var attēlot ikonās, svētbildēs? Kam ir prioritāte – Dieva  žēlastībai vai cilvēka darbiem? Vai pietiek tikai ar žēlastību un cik tālu cilvēks var iesaistīties ar savu cilvēcisko atbildi? Vai pasaule un viss dabiskais ir ļauns, vai Dievu varam sastapt arī cilvēciskumā?

Katoliskā Baznīca vienmēr ir gājusi šo vidusceļu, jo tā ir Kristus Miesa un atspoguļo sevī Jēzu Kristu, kurā satikās dievišķais un cilvēciskais. Sākoties reformācijai, viss cilvēciskais tika nosodīts un tika uzskatīts, ka cilvēciskais ir konkurents garīgajam, dievišķajam. Sākās pārmetumi Baznīcai, ka viņa speciāli savus svētkus ielika pagānu tautu saulgriežu svinībās, ka piesavinājās daudz ko no Romas pagānu kultiem un filozofijas, ka tai ir pārāk grezni un cilvēciski rituāli, tika atmesta Tradīcija, u.t.t. Tomēr Katoliskā Baznīca nebaidās no cilvēciskuma, jo Dievs kļuva cilvēks. Pati Baznīca, kas ir Kristus Miesa, neredzamās žēlastības dod zem redzamām zīmēm. Mūsdienu teologi pašu Baznīcu nosauca par „Sakramentu” un daži pat gāja vēl tālāk, uzskatot, ka arī visa pasaule, radība, kultūras ir kā redzama zīme, neredzamajai Dieva darbībai.