priestera Ilmāra Tolstova blogs

Mainīt apkārtējos vai mainīties pašiem?

Pēdējā laikā manī raisās pārdomas par kristiešu lomu sabiedrībā. Arvien vairāk lasot Baznīcas Tēvus no pirmajiem gadsimtiem manī nostiprinās stingra pārliecība par to, ka kristiešiem nav jācenšas ar varu pierunāt sabiedrību kļūt kristīgai. Bieži vien mēs domājam, ka ar spēku vai ar protestiem panāksim vajadzīgo rezultātu. Protams, vajag skaidri un noteikti paust savu pārliecību, nevajag kautrēties no savas ticības. Tam es piekrītu. Tomēr vislielākais, visspēcīgākais arguments par labu tam, ka kristīgā ticība ir ticama, uzticama, ir mīlestība. No vienas puses ir skaidrs, ka neticīgos cilvēkus uzrunā pats Dievs ar savu neredzamo žēlastību. Svētais Gars darbojas ikviena cilvēka sirdī. Tomēr Dievs vēlas lai arī mēs, kristieši dotu uzticamu un patiesu liecību par Dievu. Tātad. Ir svarīgi izplatīt publiskus paziņojumus. Ir svarīgi iziet ielās. Ir svarīgi runāt par morāli. Tomēr pats svarīgākais, lai mūsu katoļu draudzes būtu tik spēcīgas ticības un mīlestības kopienas, ka visā apkārtnē - pilsētās un ciemos visi, arī neticīgie savā starpā runātu: "Paskatieties, kā viņi viens otru mīl! Varbūt arī mums vajadzētu uz turieni iet?" (Jņ 15,17; Rom 12,10; Ef 4,2; 1 Pēt 1,22) . Ir skumīgi dzirdēt par skaudību, tenkām, naidu, mantkārību, varaskāri, vienaldzību un citām lietām katoļu draudzēs. Lai tas viss ir tālu no mums. "No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā"."Jņ 13,35, Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. 1 Jņ 4,7; Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga. 1 Jņ 4,12; Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu. Jņ 15,17, Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, Ebr 10,24.

Katoliskās Baznīcas Katehisma studijas - 40.nodarbība (1877-1948)

Urā, urā, urā! Kā biju solījis, atsakam katehisma studijas. Sāksim studēt 3 daļu, kas saucās - Dzīve Kristū. Pirmajā daļā pārdomājām par to, kam mēs ticam (Es ticu), pēc tam par to, kā ticību svinam (sakramenti) un tagad par to, kā šo ticību izdzīvojam ikdienā.

Katru nedēļu būs pieejams viens audio fails, kurā varēs noklausīties vienas katehisma nodaļas skaidrojumu. Lai to saprastu, ir nepieciešams sekot līdzi katehisma tekstam. To var darīt interneta vietnē www.katolis.lv/katehisms. Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com

Visi ieraksti vienkopus atrodami http://kateheze.blogspot.com/

http://failiem.lv/down.php?i=ssktszc&n=katehisms-40.MP3

Visu svēto diena Valmierā, 1 un 2.novembris

Sestdien, 1.novembrī

7.30 - svētā Mise Visu svēto godam

19.00 - Visu svēto dienas vesperes

19.40 - lekcija - elle, šķīstītava un debesis - kāda perspektīva? Vada pr. Ilmārs Tolstovs

20.30 - rožukronis

22.00 - adorācija, sirdsapziņas izmeklēšana, gandarīšanas liturģija, grēksūdzes iespēja,

00.00 - svētā Mise Visu svēto godam, pēc tam procesija - lūgšana par mirušajiem un adorācija visu nakti.

Svētdien, 2.novembrī

Sedā sv. Mise plkst. 8.00

Valmierā sv. Mise 11.00 un procesija par mirušajiem

Rūjienā svētā Mise 14.00

Jautājumi un atbildes: iestiprināšana, gnosticisms, svētītais ūdens, ordinācija, svētības, ekumēnisms

Ļubļinas Garīgā Semināra kapela - baznīca

Lūdzu pastāsti par iestiprināšanas sakramenta nozīmi. Kāpēc arī tā saņemšanai ir nepieciešams krusttēvs un krustmāte? Tie taču kā "garīgi pavadoņi" cilvēkam jau ir līdzās, saņemot kristību.

Par Iestiprināšanas sakramentu plaši ir aprakstīts Katoliskās Baznīcas Katehismā http://www.catholic.lv/katehisms/d2s2n1.html#a2), savukārt Kanonisko Tiesību Kodeksa, 893 kanonā ir teikts: „ieteicams, lai iestiprināšanas tēvs vai māte būtu tas pats krusttēvs vai krustmāte.” Tas nozīmē, ka Iestiprināšanā var būt tas pats krusttēvs vai krustmāte kas kristībās, bet ja tas nav iespējams, tad var izvēlēties citus. Tomēr ar tādiem pat nosacījumiem, kādi ir kristību krustvecākiem. Kanoniskais Likums saka: „cik tas ir iespējams.” Ja nav iespējams, tad Iestiprināšanā var arī nebūt krustvecāki, ja ir tāda situācija.

Kāda ir mūsdienu katoļu baznīcas attieksme pret gnosticismu?

Gnosticisms (gr. gnostikos – tas, kurš zin, pazīst) – ir duālistisks reliģiski – filozofisks virziens, kas aptver ļoti dažādas domāšanas sistēmas un virzienus, kuri parādījās galvenokārt II gs. pēc Kristus. Šo virzienu pārstāvji atsaucās uz kādām apslēptām zināšanām – gnozi un uzskatīja, ka tiem ir kādas speciālas, apslēptas zināšanas, kuras nav pat apsutuļiem un viņu pēctečiem. Šis domāšanas veids izraisīja asu Baznīcas reakciju. Galvenie gnosticisma apkarotāji bija Baznīcas tēvi, un pateicoties šai polemikai daudz spēcīgāk tika izstrādāta Baznīcas mācība. Sīkāk šeit neanalizēšu šo virzienu, jo tas ir ļoti plašs. Tomēr mūsdienās gnosticisms paralēli vai pat pašas kristietības ietvaros atdzimst tieši saistībā ar Bībeles subjetīvi – alegorisko skaidrošanu, neņemot vērā esamības un ticības analoģiju un uzskatot, ka vēl ārpus Dieva Atklāsmes ir pieejams kāds ezotērisks pašizziņas un Dieva iepazīšanas ceļš. Šis gnosticisma paveids visciešāk ir saistīts ar panteistiskiem un duālistiskiem Absolūtā uztveres veidiem. Ļoti izplatītas, arī Latvijā ir antropozofiskās un teozofiskās skolas, ar Rēriha biedrību priekšgalā. Arī rožkrustieši, spiritisti, Scaintalogu baznīca, u.t.t.

Ar draugiem luterāņiem runājām par ticības jautājumiem un konfesiju atšķirībām. Viņu viedoklis / jautājums bija - kāpēc jums, katoļiem, "nepieciešama" Dievmāte. Ir Svētā Trīsvienība, un kāpēc jums vajag "starpnieku" - Jaunavu Mariju, lai sarunātos ar Jēzu?

Sīkāk par šo jautājumu var atrast šajā rakstā: http://www.katedrale.lv/index.php?id=17769

Kāpēc Jēzus sēž pie Tēva labās rokas? Kāpēc ne kreisās?

Katoliskās Baznīcas Katehisma 663 un 664 numuri, citējot svēto Jāni Damaskieti, uzsver: „Ar Tēva labo roku mēs saprotam dievišķības godu un slavu, kur Tas, kurš eksistēja kā Dieva Dēls jau no mūžības, kā Dievs, kā Tāds, kuram tā pati daba, kas Tēvam, ir miesiskā veidā ieņēmis savu vietu pēc iemiesošanās un Viņa miesas pagodināšanas. Sēdēšana pie Tēva labās rokas nozīmē Mesijas valdīšanas sākumu un pravieša Daniēla vīzijas par Cilvēka Dēlu piepildījumu: "Viņam tika dota vara un gods, un valdīšana; un visas tautas, ciltis un valodas Viņam kalpoja: Viņa vara ir mūžīga vara, kas netiks atņemta, un Viņa valstība neiznīks." ( Dan 7, 14) No šī brīža apustuļi kļuva par valdīšanas, kurai nebūs gala, lieciniekiem.”

Lūdzu pastāsti par tradīciju ar krusta zīmi apzīmēt pieri, lūpas un sirdi pirms Evaņģēlija lasījuma Sv. Mises laikā.

ZInātniska konference LU, 7.novembrī. Iesaku!

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte
Lietuvas – Latvijas jezuītu province

Zinātniskā konference
Jezuītu kultūrvēsturiskais mantojums Latvijā
Konference veltīta jezuītu ordeņa darbības
atjaunošanas 200. gada dienai

Piektdiena, 7. novembris, 18.00
LU bibliotēkas telpās
Kalpaka bulvārī 4

Pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma
“Evangelii Gaudium” (Evaņģēlija prieks)
latviešu izdevuma atvēršanas svētki
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vad. pētnieces Dr.phil. Solveigas Krūmiņas – Koņkovas uzruna
Latvijas Romas Katoļu Baznīcas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna
Lietuvas – Latvijas jezuītu provinces provinciāļa Gintara Vitkus, SJ uzruna
“KALA Raksti” izdevniecības vadītājas Aijas Balode uzruna
Grāmatas tulkotāja prof. Ēvalda Ikaunieka uzruna
Pasākumu vada Dr.hist. Inese Runce

Baznīcas mācība par šķīstītavu

“Visi tie, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā, bet nav pilnībā šķīstīti, lai gan viņiem ir nodrošināta mūžīgā pestīšana (resp. viņi nekad nenonāks ellē), izcieš pēc nāves šķīstīšanu, lai iegūtu svētumu, kas nepieciešams ieiešanai debesu priekā. Katoliskā Baznīca ar vārdu šķīstītava (lat. purgatorium) apzīmē šo izredzēto galējo šķīstīšanu, kura pilnīgi atšķiras no soda, kas jāizcieš pazudinātajiem ellē. Baznīca ir definējusi ticības doktrīnu par šķīstītavu, tas notika galvenokārt Florences un Tridentas koncilos. Baznīcas Tradīcija, atsaucoties uz dažiem Svēto Rakstu tekstiem (1 Kor 3,15; 1 Pēt 1,7), runā par šķīstīšanās uguni.

Kas attiecas uz viegliem pārkāpumiem (ikdienišķiem grēkiem), tad ir jātic, ka pirms tiesas pastāv šķīstīšanās uguns, saskaņā ar Jēzus Kristus, sacītajiem vārdiem, ka tad, ja kāds ir zaimojis Svēto Garu, tas viņam netiks piedots ne šajā, ne nākamajā pasaulē (Mt 12, 32). No šī teikuma mēs varam saprast, ka dažas kļūdas var tikt piedotas šajā pasaulē, bet dažas citas – nākamajā.” (sal. KBK 1030-1031)

Ir skaidri jāsaprot, ka šķīstītava nav kāda vieta, bet ir dvēseles stāvoklis. Patiesībā, tā dvēsele, kas ir škīstītavā nekad nenonāks ellē, jo Dievs ikvienu dvēseli vēlas glābt, nevis pazudināt. Daudzi kristieši, kaut arī ir kristīti, tomēr nedzīvo pēc Dieva un Baznīcas likumiem, nemīl Dievu un tādēļ nāves brīdī vēl nav pilnībā izlīguši ar Dievu. Dievs, kas ir absolūts Labums, Mīlestība un Svētums nevar pie sevis ņemt kaut ko, kas vēl pilnībā nav šķīstījies, tādēl ir nepieciešams šķīstīšanās process.

Dievs dod visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs būtu šķīsti pēc nāves. Ja cilvēks nav šķīstījies šeit virs zemes un mirst ar viegliem (ikdienišķiem) grēkiem, tad ir nepieciešama šķīstīšanās pēc nāves.

Katoliskās Baznīcas Katehisms turpina: “Koncilu mācība balstās arī uz lūgšanu praksi par mirušajiem, par kuru ir jau runāts Svētajos Rakstos: "Lūk, kāpēc viņš (Jūdass Makabejs) ir sniedzis šo izpirkšanas upuri par mirušajiem: lai viņi tiktu atbrīvoti no viņu grēkiem." ( 2 Mak 12, 46) Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīca godināja mirušo piemiņu un aizlūdza par tiem, īpaši - euharistiskajā Upurī, lai šķīstīti viņi varētu sasniegt svētlaimīgo Dieva skatīšanu. Baznīca iesaka arī žēlsirdības dāvanas, atlaidas un gandarīšanas darbus mirušo labā.” (KBK 1032)

Kristieši ar lūgšanām un atlaidu praksi var palīdzēt mirušajām dvēselēm. Nevaram arī domāt, ka mēs ar saviem spēkiem kaut ko paveiksim, jo Kristus ir izlējis savas asinis par katru cilvēku un visu spēku mēs saņemam no Viņa. Šajā gadījumā, mēs, lūdzoties par mirušajiem bērēs, kapusvētkos, mirušo piemiņas dienā (2.novembrī), sv. Misē lūdzam Kristum palīdzēt mirušajiem šķīstīties no visiem grēkiem (“mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs”).

Tomēr Baznīca mūs aicina jau šajā dzīvē izmantot visus Dieva žēlastības līdzekļus – sv. Misi, sakramentus, Stundu liturģiju, sv. Rakstus, lūgšanu dzīvi, u.t.t., lai mēs jau šajā dzīvē, šķīstīti no visiem grēkiem sasniegtu Dieva Valstību. Ka teica viens teologs: “Daudzi katoļi savā dzīvē apmierinās ar šķīstītavu un bieži “nošauj garām” un trāpa ellē. Vajag mērķēt uz debesīm, un tad, ja kaut kas nesanāk, kā rezerves gadījums ir šķīstītava. Izmantosim arī Baznīcas piedāvāto atlaidu praksi, jo atlaidas dzēš mūsu laicīgo sodu par grēkiem. Jebkuram grēkam ir dubultas sekas. Mūžīgo sodu par grēkiem mums dzēš Izlīgšanas, Gandarīšanas sakraments, bet laicīgo sodu, grēka sekas mums palīdz izlīdzināt atlaidu žēlastības. Lai mīļais Jēzus mums palīdz dzīvot svētu dzīvi, lai mēs jau šajā dzīvē ik dienas piedzīvotu Dieva Valstību, kad pieņemam sv. Komūniju un 24 stundas diennaktī atrastos svētdarošā žēlastības stāvoklī (bez nāvīga grēka) un tiektos uz svētumu.

Katoliskās Baznīcas katehisma studijas - 39.nodarbība (1803-1876)

Svētīgais pāvests Pāvils VI

Publicēt by Ilmārs Pēteris Tolstovs.

Gatavojoties Visu svēto dienai (nevis helovīnam) - Visu svēto litānija

Revolūcija Vatikānā. Vai Baznīcas mācība mainīsies?

Jautājumi un atbildes - Bībele, kristīgais radio, lāsti, svētītās lietas, piektdienas gaļa

Kā cilvēkam ir jāizturas, ja viņam sejā skatoties, kāds viņu nolād- esi nolādēts, vai- štob ti zdoh!? Ko katolim uz to atbildēt? Teikt, ka kaķa lāsti debesīs nekāpj, un par to pavisam neuztraukties (paļaujoties uz Dieva žēlsirdību), vai tomēr aizdomāties, ņemt vērā?

Vai Dievs nosaka lāsta iedarbību? Kā lādētājs var “atcelt” (un vai var) savu lāstu? Un ko darīt cietušajam? Ņemsim sliktāko variantu, nolādētais ir nāvīgā grēkā?

Viens priesteris man teica, ka cilvēks, kurš nolādēja citu, to varēja pateikt tikai dusmās ("paspruka ārā"), bet vēlāk (kad nāk “pie prāta") ļoti nožēlot- tādā veidā, tas neieskaitīsies.

Nu nevar tak būt tā, ka jucis prātā vai piedzēries visus lādē pa labi, pa kreisi, bet citiem jācieš! Jābūt tak kādai taisnībai. Tad kā tas īsti ir?

Liels paldies par jautājumu! Tas cilvēks, kurš ir kristīts, regulāri pieņem svētos Sakramentus, iet uz Baznīcu, lūdzas, lieto sakramentālijas – svētīto ūdeni, sveces un citus svētītos priekšmetus, tam nekādi lāsti neko nevar izdarīt. Jautājums paliek – vai mēs tam visam pievēršam uzmanību un ļaujam ļaunumam ienākt mūsos. Jēzus ir uzvarējis sātanu un līdz ar to ļaunajam vairs nav vara pār mums. Mums vajag tam ticēt un arī dzīvot pēc šī ticības patiesībām. Ja arī dažreiz jūtam, ka varētu būt kaut kāda ietekme no cilvēkiem, kuri mums vēl ļaunu, mūsu uzdevums ir sekot Jēzus vārdiem: „Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā.” (Mateja 5,44). Mīlestība uzvar naidu un ļaunumu. Lietosim visus garīgos līdzekļus, lūgsim un mīlēsim.

Kas skan Kristīgajā Radio. Un ko no tā visa katolim klausīties?

Kristīgajā radio skan kristīgā vēsts, ko pauž Tālivaldis Tālbergs kā privātpersona. Šis radio ir viņa privātais projekts un arī atspoguļo viņa privāto viedokli, ko viņš dažkārt cenšas uzspiest gan klausītajiem, gan arī viesiem, kuri pie viņa viesojas. Šim radio ir mazs sakars ar Romas Katoļu Baznīcu Latvijā un cik zinu arī ar citām vadošajām konfesijām Latvijā.

Par Bībeli:

Kāda tulkojuma Bībeli pats lasat latviski un kādu iesakat citiem. Kas ar jauno tulkojumu, labs vai tomēr pieturēties pie vecā?

Es lasu ļoti dažādus tulkojumus gan latviski gan daudzās citās valodās. Jauno Derību dažreiz salīdzinu ar grieķu valodas tekstu. Uzskatu, ka privāti ikviens var lasīt jebkuru tulkojumu un ir pat ieteicams salīdzināt dažādus Bībeles tulkojumus. Jaunais Latvijas Bībeles Biedrības tulkojums ir ļoti labs, šī tulkojuma izstrādāšanā kopsadarbojās dažādu konfesisju, arī katoļu labākie egzegēti, jeb Bībeles pētnieki. Tomēr arī šajā tulkojumā atradu dažas vietas, kuras nesaskan ar grieķu tekstu, līdz ar to var teikt, ka ikviens tulkojums, kā cilvēku roku darbs nevar būt pilnīgs. Bībeles tulkojumi nav jāskata konfesionālā griezumā, bet gan raugoties no profesionālā viedokļa – cik lielā mērā šis tulkojums izsaka senebreju vai sengrieku „oriģināltekstā” ietverto domu.

Svētais Jānis Pāvils II, pāvests, liturģiskā piemiņas diena 22.oktobris

Karols Jozefs Vojtila (1920–2005) piedzima Vadovicē, Polijā, 1920. gada 18. maijā un tika kristīts 20. jūnijā. Karols jau agri saskārās ar dzīves skarbumu – deviņu gadu vecumā viņš zaudē māti, dažus gadus vēlāk slimība atņem dzīvību viņa brālim Edmundam, bet 1941. gadā mirst tēvs. Turklāt ģimenes traģēdijas noris ārkārtīgi smagā vēsturiskajā kontekstā – 1939. gadā Polija zaudē savu neatkarību un pēc Otrā pasaules kara paliks komunistiskā totalitārisma pakļautībā līdz pat 1989. gadam.
1942. gadā, apzinoties aicinājumu uz priesterību, Karols uzsāka mācības pagrīdes seminārā Krakovā un 1946. gada 1. novembrī tika iesvētīts par priesteri. Drīz pēc tam Karols Vojtila nokļuva Romā, kur 1948. gadā ieguva doktora grādu ar disertāciju par ticības tēmu svētā Jāņa no Krusta darbos. Atgriezies Polijā, Vojtila bija vikārs vairākās draudzēs Krakovā, kā arī universitātes kapelāns līdz 1951. gadam, kad atsāka filozofijas un teoloģijas studijas. 1953. gadā Vojtila aizstāvēja disertāciju Lubļinas katoļu universitātē, vēlāk kļūstot par Krakovas semināra un Ļubļinas teoloģijas fakultātes morālteoloģijas un sociālās ētikas profesoru. 1958. gada 4. jūlijā pāvests Pijs XII iecēla Karolu Vojtilu par Ombi bīskapu un norīkoja pildīt Krakovas palīgbīskapa pienākumus – viņu konsekrēja 1958. gada 28. septembrī Vavelas katedrālē. 1964. gada 13. janvārī pāvests Pāvils VI nominēja Vojtilu par Krakovas arhibīskapu, bet jau 1967. gada 26. jūnijā iecēla viņu par kardinālu. Kardināls Vojtila piedalījās Vatikāna II koncilā, dodot svarīgu ieguldījumu konstitūcijas Gaudium et spes izstrādē.
Ievēlēts par pāvestu 1978. gada 16. oktobrī, Karols Jozefs Vojtila pieņēma Jāņa Pāvila II vārdu.
Neviens cits pāvests vai valsts vadītājs nav ticies ar tik daudziem cilvēkiem kā Jānis Pāvils II – vairāk nekā 17 600 000 svētceļnieku ir piedalījušies trešdienu vispārējās audiencēs, vairāk nekā 8 miljoni svētceļnieku piedalījās Lielās Jubilejas (2000. gadā) pasākumos, un vēl miljoniem ticīgo pāvests satika savu pastorālo vizīšu laikā Itālijā un visā pasaulē. Mīlot jauniešus, viņš iedibināja Pasaules Jauniešu dienas. 19 šādas grandiozas jauniešu tikšanās ar pāvestu viņa pontifikāta laikā pulcēja miljoniem jauniešu no visas pasaules. Rūpējoties par ģimenēm, 1994. gadā viņš aizsāka Pasaules Ģimeņu tikšanās.
Jānis Pāvils II ir vadījis 147 beatifikācijas ceremonijas, 1338 cilvēkus pasludinot par svētīgiem, un 51 kanonizācijas ceremoniju, pasludinot 482 svētos.
1993. gada 8.–10. septembrī svētais pāvests apmeklēja Latviju.
Jānis Pāvils II aizgāja mūžībā 2005. gada 2. aprīlī, Žēlsirdības svētdienas priekšvakarā.
2011. gada 1. maijā pāvests Benedikts XVI viņu pasludināja par svētīgu, bet šā gada 27. aprīlī pāvests Francisks iecēla svēto kārtā.

(no www.mieramtuvu.lv)

Jautājumi un atbildes kā no pārpilnības raga. Paldies!

Vai cilvēks, kas nav saņēmis (un pagaidām kad ierobežojuma dēļ vēl nevar saņemt) Kristības Sakramentu, var iet pie grēksūdzes?

Kamēr cilvēks nav saņēmis kristības sakramentu, viņš vēl nav kristietis un nekādas sakramentālās žēlastības viņš saņemt nevar. Tas gan nenozīmē, ka Dievs negādā par šo cilvēku. Svētais Gars darbojas visos un ikvienu aicina kļūt par Dieva bērnu. Es pats personīgi nevienu cilvēku neatraidu no grēksūdzes un uzklausu ikvienu, kurš atnāk pie biktskrēsla. Bet protams, ka šajā gadījumā tā nebūtu grēksūdze, bet saruna, kurā cilvēks izstāsta savas problēmas, jo grēku piedošanu nav iespējams saņemt, kamēr netiek nodoršināti grēku piedošanas saņemšanai nepieciešamie nosacījumi.

Un vēl - par lūgšanu grupu. Vai to tikšanās reizēs nebūtu jābūt klāt arī priesteriem, kas Svētos Rakstus ir studējis? Vai lasot un pārrunājot (līdz ar to - neizbēgami interpretējot) nepastāv risks nomaldīties?

Pēdējā laikā, pārlasot dažādus Baznīcas dokumentus, īpaši svētīgā pāvesta Pāvila VI dokumentu „Evangelii nuntiandi” un svētā pāvesta Jāņa Pāvila II encikliku „Redemtoris missio”, u.c. atrodu spēcīgus mudinājumus draudzēs dibināt mazās kopienas, jeb lūgšanu grupas, kuras tiktos mazākā lokā un dalītos ar Dieva Vārdu un lūgtos. Tomēr šīs grupas nedarbojas atrauti no draudzes, bet tieši otrādi – ciešā kontaktā ar draudzes prāvestu un pārējo draudzi. No savas pieredzes, kalpojot Rīgā, svētā Jēkaba katedrālē varu teikt, ka priesterim nav iespējams būt klāt visās lūgšanu grupās un kopienās un viņam arī tur nav jābūt. Lūgšanu grupai var būt vadītājs, kurš regulāri tiekas ar prāvestu un pārrunā visas problēmas. Jāsaka, ka lūgšanu grupas uzdevums nav Bībeles studiju grupa. Lūgšanu grupa nav intelektuāļu saiets. Lūgšanu grupa ir „vieta”, kur runā Dievs un mēs mēģinām klausīties. Dievs uz mums runā caur savu Vārdu. Dieva Vārds ir dzīvs, kurš Pats runā. Un ja lūgšanu grupas dalībnieki regulāri piedalās svētajā Misē, klausās sprediķus, lasa katehismu, dzīvo draudzes dzīvi, tad viņi nenomaldīsies. Un pat ja laika gaitā rodas jautājumi, tad vienmēr var palūgt priesteri uz šiem jautājumiem atbildēt.

Kāds Jēzum raksturs? Kad atgriezos, šķita, ka viņš ass savos izteikumos un nesaudzīgs. Vēlāk salikās, ka tomēr labs un nosvērts, lai gan kà vīrietis nav kautrējies no emocijām. Gribu saprast kas mūsdienu vīrietim kopīgs ar Jēzu.

J Jēzus Kristus attēlu vispilnīgākā veidā atklāj Svētie Raksti un dzīvā Baznīcas Tradīcija. Jau esmu rakstījis, ka pastāv Dieva Attēls, kādu to mums ir atklājis Jēzus Kristus un kuru vispilnīgākā veidā atspoguļo Baznīca, interpretējot un sludinot šo Atklāsmi, kas mums atklājas Svētajos Rakstos un Tradīcijā. Bet! Eksistē arī mūsu katra individuālais Jēzus attēls, kas katram no mums ir neatkārtojams un arī tas ir ļoti vērtīgs. Tomēr, lai mēs nesāktu „pielūgt elkus”, jeb pašu izveidoto Dieva attēlu, mūsu individuālajam „Jēzum” jātiek „sinhronizētam” ar Baznīcas piedāvāto Dieva attēlu.

Vai var mainīt krustvecàkus, ja viņi nepilda savus pienākumus pret bērnu?

Nē, nevar. Bet krustvecāki nav vienīgie, kuri gādā par bērna garīgo attīstību. Tas protams ir skumīgi, ka tā ir noticis, tomēr realitāte ir tāda, kāda tā ir. Kad bērns pieaugs, viņam tik un tā pašam vajadzēs pieņemt savas dzīves fundamentālo lēmumu, jeb izvēli par labu Jēzum.

Maza piezīme rakstam par intencijām

Gribēju vēl no savas puses piebilst kādu lietu. Katram priesterim Baznīca iesaka katru dienu svinēt svēto Misi. Obligāti tas nav, jo obligāti priesterim ir jāpiedalās svētajā Misē svētdienās un lielajos svētkos, kā ikvienam katoļticīgajam. Tomēr lielākā daļa priesteru cenšas svinēt svēto Misi katru dienu. Un katru svēto Misi priesteris svin kādā īpašā nodomā, kā jau tika paskaidrots rakstā par svētās Mises svinēšanu. Tomēr es zinu draudzes, kuras skaitliski ir samērā lielas, tomēr priesteri atzīst, ka viņi svētās Mises svin savos privātajos nodomos, jo cilvēki nenāk un nelūdz svinēt sv. Misi savos nodomos. Tādēļ vēlos iedrošināt ikvienu, īpaši gados jaunākos, lai mēs nebaidamies pēc svētās Mises aiziet uz zakristeju (telpu, kurā notiek sagatavošanās svētajai Misei) un palūgt svinēt svēto Misi gan par aizgājušo (varbūt kādam no mūsu tuviniekiem ir miršanas gadadiena) vai par kādām savas dzīves problēmām vai situācijām. Varbūt tā ir arī pateicības svētā Mise par saņemtajām žēlastībām. Tādējādi mēs izmantosim tās žēlastības, kuras Dievs mums vēlas dot ar Baznīcas starpniecību un arī personīgi, pildot 5 Baznīcas bausli, arī finansiāli atbalstīsim garīdznieku. Dažās draudzēs ir situācija, ka svētās Mises jau ir pieteiktas vairākus mēnešus uz priekšu. Arī tad droši varam doties pieteikt svēto Misi, jo tādā gadījumā priesteris lūgs nosvinēt svēto Misi jūsu nodomā kādam citam priesterim, kurš atrodas mazākā draudzē un kuram nav tik daudz šo svētās Mises intenciju.