Juris Rudevskis, jurists. Pārpublicēts no www.apriņķis.lv (http://www.aprinkis.lv/autors/0-juris-rudevskis) un Jurista Vārds.
2011. gada 25. martā Kostarikas galvaspilsētā Sanhosē
40 prominenti eksperti no dažādām pasaules valstīm (praktizējoši juristi,
universitāšu profesori, politiķi, diplomāti, medicīnas un starptautiskās
politikas eksperti un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji) parakstīja un
publicēja Sanhosē pantus.(http://www.sanjosearticles.com/?page_id=855&lang=lv)
Šis dokuments vienkārši
un pārliecinoši atgādināja, ka nekādas starptautiski atzītas "tiesības uz
abortu" nepastāv un ka tiesības uz dzīvību ir attiecināmas uz jebkuru
cilvēcisku būtni kopš ieņemšanas brīža. (..)
Tikai ar loģiku un saprātu
Visi rakstā paustie viedokļi ir strikti personiski un saista tikai un vienīgi
pašu autoru. Taču šoreiz autors apzināti iet vēl tālāk: viņš ne tikai uzsver šā
raksta privāto raksturu, bet arī demonstratīvi noliek malā jurista
"ieročus" un šā raksta ietvaros lūdz uzskatīt sevi nevis par juristu,
bet gan par parastu pilsoni, vidusmēra cilvēku no ielas. Kādēļ? Divu iemeslu
dēļ.
Pirmkārt, tādēļ, ka lietas juridisko aspektu jau ir pilnīgi iztirzājuši Sanhosē
pantu autori un šā raksta autoram tur vairs nav ko piebilst – viņš var tikai
ieteikt lasītājiem rūpīgi izlasīt gan šos pantus, gan to piezīmes. Otrkārt – un
galvenokārt – tādēļ, lai parādītu, ka, par spīti visiem tā delikātajiem un
emocionālajiem aspektiem, jautājums par abortu pieļaujamību, strikti raugoties,
nemaz nav juridiskas dabas jautājums. Lai to pareizi atrisinātu, nav jābūt
cilvēkam ar jurista diplomu. (..)
Autoram pilnīgi pietiks ar diviem ieročiem, kuriem principā būtu jābūt jebkura
normāla cilvēka rīcībā: elementāro formālo loģiku un veselo saprātu. (..)
Lai būtu pret, nav jātic Dievam
"Abortu pretinieku argumenti balstās uz viņu subjektīvajiem reliģiskajiem
uzskatiem, kurus viņi cenšas uzspiest visai sabiedrībai. Tas ir pretrunā ar
valsts un baznīcas šķirtības principu." Šādu viedokli "Jurista
Vārda" ekspertu diskusijā aizstāvēja Solvita Olsena, bet tas bieži un
plaši izskan arī no citiem avotiem. Šīs ekspertes viedokli var rezumēt šādi:
nozīmīga priekšlikumu daļa par abortu ierobežošanu nākot no cilvēkiem ar
izteikti kristīgu reliģisku pārliecību, tātad notiekot mēģinājums uzspiest
"visiem valsts iedzīvotājiem" vienu konkrētu reliģisku uzskatu
sistēmu (eksperte runā pat par "baznīcas doktrīnas iekļaušanu Latvijas
tiesību aktos"), kas savukārt pārkāpjot Satversmē noteikto valsts un
baznīcas šķirtības principu. Beigās viņa aicina valsti īstenot "Satversmes
99. panta otrā teikuma nosacījumu par valsts un baznīcas šķirtību"
"seksuālās un reproduktīvās veselības jomā". (..)
Vispirms jākonstatē, ka S. Olsena ir pilnīgi pārpratusi valsts un baznīcas
nošķiršanas principa jēgu. Demokrātiskā valstī šis princips nozīmē, ka valsts
un baznīca respektē viena otras autonomiju: valsts neiejaucas tajos jautājumos,
kas ir ekskluzīvā baznīcas kompetencē, bet baznīca savukārt neiejaucas tajos
jautājumos, kas ir ekskluzīvā valsts kompetencē. Taču tur jau tā lieta, ka cilvēku
dzīvības un nāves, labā un ļaunā jautājumi nebūt neatrodas ekskluzīvā valsts
kompetencē (ja vien tā nav nacistiskā Vācija, staļiniskā PSRS, Ziemeļkoreja vai
tamlīdzīga totalitāra un tirāniska valsts). Civilizētā demokrātiskā sabiedrībā
valsts vara vienmēr ir ierobežota, un ļoti daudzās jomās valsts kompetence
pārklājas ar citu sabiedrības struktūru kompetenci. Tādēļ šajās jomās
(piemēram, izglītība, veselība, labklājība utt.) valsts aktīvi sadarbojas ar
pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, un viens no šīs pilsoniskās sabiedrības
segmentiem ir – jā, tieši reliģiskās organizācijas. (..)
Jāsecina, ka S. Olsenas izpratne par valsts un baznīcas šķirtību diemžēl
perfekti atbilst 1936. gada Staļina konstitūcijas 124. pantam, kas asimetriski
garantēja ticīgajiem tikai un vienīgi "reliģiskā kulta veikšanas
brīvību", savukārt viņu pretiniekiem – "antireliģiskās propagandas
brīvību". (..)
Tie cilvēki, kas svētdienas rītos atrodami baznīcu solos, pārējā laikā strādā,
maksā nodokļus un dodas pie vēlēšanu urnām tāpat kā visi pārējie. Uz kāda
pamata un ar kādām tiesībām minētā eksperte diskriminē šo pilsoņu grupu, a
priori atsakoties uzklausīt tās viedokli – tas autoram paliek liels noslēpums.
Tiktāl nu būtu par to "viedokļa uzspiešanu"... (..)
S. Olsena dziļi maldās: jautājums par abortu pieļaujamību nav reliģiskas, bet
gan ētiskas dabas jautājums. Atšķirība starp šīm jomām ir nosakāma pēc diviem
kritērijiem: pirmkārt, vai pēc konkrētā priekšraksta satura var noteikt
personas reliģisko piederību, un otrkārt, vai šis priekšraksts sakņojas tikai
un vienīgi a priori iracionāla rakstura avotos (svētajos rakstos, dogmās,
ticējumos utt.), vai arī to var pamatot ar vispārcilvēciska rakstura
racionāliem apsvērumiem. Piemēram, ja cilvēks svētdienās vēlas nevis strādāt,
bet apmeklēt baznīcu, var secināt, ka viņš ir kristietis. Ja cilvēks atsakās
strādāt sestdienās un ēst cūkgaļu, viņš, ļoti iespējams, ir jūdaists. Ja viņš
atsakās ēst cūkgaļu un dzert alkoholu, laikam jau viņš ir musulmanis. Visi šāda
veida priekšraksti sakņojas tikai un vienīgi attiecīgo reliģiju svētajos
rakstos kā dievišķās atklāsmes (tātad – iracionāls) elements, un tos patiešām
nekādā gadījumā nedrīkst uzspiest pārējiem cilvēkiem.
Pavisam citādi ir ar ētiskajiem priekšrakstiem. Ja cilvēks uzskata, ka nedrīkst
zagt, slepkavot, melot vai krāpt laulāto, pēc tā vien viņa reliģisko piederību
noteikt nav iespējams. Ja viņam jautās, kādēļ viņš nezog, viņš var atsaukties
uz Bībelē ietvertā Dekaloga septīto bausli ("Tev nebūs zagt"), bet
tikpat labi viņš var arī teikt, ka uzskata par netaisnīgu atņemt otram tiesiski
piederošu lietu; ka nevēlas nodarīt sabiedrībai zaudējumu; ka nevēlas parādīt
sliktu piemēru saviem bērniem un tā tālāk. Tātad šis jautājums pats par sevi
jau atrodas ārpus atsevišķo reliģiju ticējumiem un dogmām.
Tieši tāpat arī abortu noliegumā pašā par sevi nav nekā īpatnēji kristīga vai
reliģiska. Lai iestātos pret abortiem, nemaz nav jātic Dievam: arī ateists vai
agnostiķis ar sev dabiski piemītošajām racionālajām spējām var saprast, ka
nedzimušas cilvēka dzīvības iznīcināšana ir amorāla. Viņš var teikt, piemēram,
ka viņam riebjas vardarbība pret visvājāko būtni, kas nespēj pati sevi
aizsargāt. Viņš var arī teikt, ka ir noziedzīgi neļaut piedzimt cilvēkam, kurš,
par spīti grūtībām, būtu varējis izaugt par visas cilvēces labdari un izglābt
neskaitāmas dzīvības. Viņš var tikpat labi piesaukt arī citus racionālus
argumentus, kuriem pašiem par sevi nav nekāda sakara ar reliģiju dogmām un
ticējumiem.
Tātad S. Olsena ir acīmredzami sajaukusi cēloni un sekas. Proti, ne jau tāpēc
aborts ir atzīstams par amorālu, ka katoļu baznīca un citas kristīgās
konfesijas iestājas pret abortiem, bet gan gluži otrādi – katoļu baznīca un
citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem tāpēc, ka tie ir objektīvi
amorāli. (..)
