Vai tiešām Norvēģijas katoļi krāpjas?

Nesen Latvijas plašsaziņas līdzekļos izlasīju rakstu, par Norvēģijas katoļu lielo krāpniecību (http://www.diena.lv/pasaule/norvegijas-katolu-baznica-tiek-tureta-aizdomas-par-miljoniem-lielu-valsts-lidzeklu-izkrapsanu-14089252). Sakarā ar to, ka pats bieži dodos uz Norvēģiju apkalpot katoļticīgos latviešus, kas dzīvo Norvēģijā, vēlos mazliet apgaismot situāciju.

Citāts: "Tiek uzskatīts, ka Oslo bīskapija, kas pārrauga Norvēģijas katoļu baznīcu arhīvus, draudžu sarakstus apzināti papildinājusi ar tūkstošiem fiktīvu locekļu vārdu, tādējādi panākot lielāku valsts finansējumu." Vispirms jāsaka, ka Norvēģijā, līdz pat nesenajam laikam bija valsts oficiālā Baznīca un visi valsts pilsoņi "automātiski" pēc dzimšanas kļuva luterāņi. Luterāņu Baznīca saņēma valsts dotācijas par katru Norvēģijas pilsoni. Pēdējos gados šāda kārtība ir mainīta, tomēr dotācijas sistēma palika iepriekšējā. Līdz nesenajam laikam Katoļu Baznīca Norvēģijā bija neliela, nenozīmīga minoritāte, kurai īpaši nepievērsa uzmanību. Pēdējos gados, pateicoties imigrācijai, īpaši poļu iebraucējiem Katoļu Baznīcas locekļu skaits ir pieckāršojies. Paši norvēģu izcelsmes katoļi ir šokā, jo nu gandrīz visās draudzēs kalpo priesteri no Polijas, Filipīnām, u.t.t. Līdz ar to, ir ļoti grūti uzskaitīt draudžu locekļus, jo piemēram poļu izcelsmes katoļi nokrista savus bērnus Norvēģijā, viņi tiek ierakstīti draudzes reģistrā, bet pēc tam šī ģimene, pastrādājusi dažus mēnešus aizbrauc atpakaļ uz Poliju, neko neziņojot draudzei Norvēģijā.

Citāts: "Šajā laikā Norvēģijas katoļu skaits saskaņā ar atskaitēm gandrīz dubultojies, izaugot no 67 000 2010.gadā līdz 140 000 pērn." Šie dati ir nepilnīgi, jo daudzi katoļi, tai skaitā arī no Latvijas nav oficiāli reģistrēti draudzēs, jo nemitīgi braukā no vienas valsts uz otru.

Noslēgumā varu teikt, ka šis raksts ir kārtējais tendeciozitātes piemērs, kā atspoguļot negatīvi Katoļu Baznīcu, sīkāk neizpētot situāciju un neiedziļinoties problēmas būtībā. Pašā Norvēģijā runā, ka šis gadījums ir arī, diemžēl, valsts "oficiālās Baznīcas" greizsirdības piemērs, jo šīs oficiālās Baznīcas ir tukšas un pat tiek pārdotas Katoļu Baznīcai, savukārt katoļu draudzes ir pārpildītas un svētajās Misēs poļu valodā cilvēki stāv ārā uz ielas. Tomēr, neskatoties uz grūtībām, Katoļu Baznīca Norvēģijā aug, tiek atvērtas katoļu skolas un aicinu visus katoļticīgos no Latvijas uz dievkalpojumiem nākamnedēļ - piektdien, 6.martā Oslo plkst. 16.00, Tonsbergā sestdien un svētdien, 15,.00 Drammenē

Radio "Marija Latvija"

Daudzi jautā, kāds repertuārs skan jaunajā Radio Marija Latvija? Sīkāku informāciju var atrast mājaslapā www.radio-marija.lv

Played @	Song Title
10:23:05	Klints - Mans Jezus mans Glabejs	Current Song
10:18:59	Krustacels tavs krusts
10:15:51	Krustacels Ja visi Tevi atstatu
10:04:00	Kristians Feldmanis - Mates Terezes dzive 4
10:03:34	RadioMarija1(1)
09:58:22	Taizé - Misericordias Domini
09:53:46	Karl Jenkins - 09 - Pie Jesu
09:52:45	Rom 8 1
09:48:49	Arvo Pärt - Credo
09:46:33	John Rutter & The Cambridge Singers - John Rutter & The Cambridge Singers - John Rutter & The Cambridge Singers - UbiCaritas

10.martā - krusta adorācija

Radio "Marija" ēterā grāmatas "Jēzus no Nācaretes" fragmenti

Publicēt by Radio Marija Latvijā.

Kopībā ir spēks!

Vakar piedalījos ikmēneša garīdznieku sanāksmē Rīgā. Ar katru reizi aizvien spēcīgāk izjūtu vienotību gan garīdznieku savstarpējās attiecībās, gan ar bīskapu. Ja līdz šim bija vērojama tendence, katram darboties vienpersoniski un "savā sulā", tad šobrīd viss tiek virzīts uz to, ka esam viena "Komanda" - Baznīca. Tikai kopīgi darbojoties, sadarbojoties ir iespējams iegūt lielus augļus. Tādēļ esam aicināti vēl ciešāk būt kopībā ar pāvestu, savu bīskapu, prāvestu, kopienas un kustības vadītāju un darīt visu, lai neļautos sātana šķeltnieciskajam kārdinājumam. Jo...

Lai cik perfekta, ideāla, kristīga, katoliska, interesanta, aizraujoša, harismātiska, u.t.t. būtu mana vai tava ideja, bet ja tā nav kopībā ar visu Baznīcu, diecēzi, draudzi, kopienu tās lebums ir apšabāms. Vēl vairāk! Ja tā nonāk pat opozīcijā Baznīcai, draudzei, tā nav ne tikai laba, bet pat var kļūt ļoti ļauna un tādējādi sātans savu neģēlīgo darbi jau ir paveicis. Būsim uzmanīgi un vienoti Kungā!

Bībeles un Tradīcijas saikne

Bieži vien nekatoļi mums pārmet, ka mēs, katoļi, savu mācību it kā nebalstām uz Svētajiem Rakstiem. Tomēr, pat ja mūsu ticības saturu veido ne tikai Bībelē atrodamās patiesības, bet arī Tradīcijā uzglabātās, tad starp Rakstiem un Tradīciju nav pretrunas, bet pastāv cieša un vienota saikne. Tādēļ arī mēģināju norādīt dažus (nebūt ne visas) Bībeles tekstus par tēmām, kuras bieži vien izraisa dažādas domstarpības. Lūk, Bībeles rakstu vietas, kuras pamato dažas Baznīcas ticības patiesības:

1.      Bīskapiem ir pienākums rūpēties par pareizu Rakstu un Tradīcijas interpretāciju. Jāatgādina, ka Timotejs bija bīskaps, kuram sv. apustulis Pāvils rakstīja savas vēstules.

„Tu, Timotej, paglabā uzticēto mantu (grieķiski – paradeksen – depozīts, mantojums), novērsdamies no nesvētām valodām un pretrunām, kas ceļas no nepareizas tā dēvētās atziņas; daži, turēdamies pie tās, ir nomaldījušies no ticības. Žēlastība lai ir ar jums.” (1 Tim 6,20-21)

„Tālab es arī ciešu visu šo, bet es nekaunos, jo es zinu, kam es esmu paļāvies, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu (depozīts) līdz viņai dienai. Turi to par veselīgu mācību paraugu, ko esi dzirdējis no manis ticībā un mīlestībā, kas Kristū Jēzū; glabā skaisto uzticēto mantu ar Svētā Gara palīdzību, kas mīt mūsos. „ (2 Tim 1,12-14)

2.      Dievišķais Atklāsmes mantojums. Bībele nesatur visas pestīšanai nepieciešamās patiesības. Ir daudzas lietas, ko teica Jēzus un tās nepalika pierakstītas. Tās satur Katoļu Baznīcā esošā apustuliskā Tradīcija, kas ir ciešā saiknē un vienotībā ar Svētajiem Rakstiem:

„Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.” (Jņ 21,25)

„Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules.” (2 Tes 2,15)

Sludināt Evaņģēliju!

Šodien, lūdzoties kapelā un pārdomājot rītdienas lasījumus, atkal no jauna atmiņās atgriezos pie savas priesterības devīzes vārdiem no sv. apustuļa Pāvila 1 vēstules Korintiešiem: "Brāļi, ja es sludinu Evaņģēliju, man par to nepienākas gods, jo tas man ir nepieciešami jādara. Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!" (1 Kor 9,16).

Ko nozīmē sludināt evaņģēliju? Vispirms jāsaprot, ka ir tikai viens Evaņģēlijs un tas ir Jēzus Kristus! Evaņģelizācija nenozīmē tikai citēt Bībeles pantus vai pasniegt Bībeles mācību kā kādu filozofiju vai gudrību. Jā, kristietība ir arī filozofija un augstākā gudrība, tomēr tā ir kas vairāk. Kristietība ir Jēzus Kristus - Persona. Un evņģelizācija nenozīmē tikai tālāknodot kādas zināmas ticības patiesības, tā nenozīmē iemācīt bērniem no galvas katehisma gudrības vai tālāknodot reliģisko tradīciju "poliskā, lietuviskā vai latgaliskā" "ietērpā". Tā nenozīmē turēties pie "sasalušām tridentes litruģiskām un domāšanas formām". Lūdzu nepārprast. Es nesaku, ka viss iepriekšminētais nebūtu svarīgs. Tomēr kristietība ir kas vairāk par reliģiski - nacionālo sentimentu Latgalē, Aglonā vai Ziemassvētkos un Lieldienās. Kristietība vispirms ir SATIKŠANĀS AR PERSONU! Tās ir mīlestības un dziļa dialoga pilnas attiecības starp presonām, kuras viena otru mīl. Starp Personu un personu. Starp Jēzu un mani. Un tikai tad var notikt autentiska eevaņģelizācija, kad es nevaru nerunāt. Kad mana sirds ir "pilna ar Dievu!"

Pāvests Francisks savā dokumentā "Evangelii gaudium" raksta: "Ja kāds ir patiesi piedzīvojis Dieva pestījošo mīlestību, viņam vairs nav ilgi jāgatavojas, lai ietu un šo mīlestību sludinātu, vairs nav jāgaida, kad kāds viņam nolasīs lekciju kursu vai sniegs garas instrukcijas. Katrs kristietis ir misionārs tādā mērā, kādā tas ir sastapis Dieva mīlestību Jēzū Kristū." (EG 120) 

Pāvests arī runā par nepieciešamību inkulturēt Evaņģēliju konkrētā kultūrā. Un šeit es domāju par mūsu tautas kultūru. Kādēļ mēs baidāmies liecināt? Kādēļ kāds katolis, īpaši tas, kurš nāk no Latgales, ienākot Rīgā, ieņemot augstu amatu vai kļūstot par aktīvu kultūras darbinieku, pēkšņi "aizmirst par savu ticību?" Varbūt šīs ticības iepriekš nemaz nav bijis? Nezinu. Kādēļ mēs sadalam savu dzīvu - viena, kas ir Baznīcā - svētdien (labākajā gadījumā) un otra, kas ir ārpus Baznīcas - laicīgā dzīve?

 Nebaidīsimies drosmīgi liecināt! Nebaidīsimies drosmīgi liecināt arī par tām sfērām, kuras šodien nešķiet populāras. Jēzus visos laikos nebija un nebūs populārs. Kā Jēzu izsmēja Viņa dzīves laikā, tā arī tagad mūs izsmies. Tomēr tas nav galvenais. Lai izsmej, lai ņirgājas, lai ... mums ir jādodas tālāk un jāsludina Evaņģēlijs - dzīvais Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies trešajā dienā un uzkāpis debesīs, atsūtījis Svēto Garu un mājo savā Baznīcā. Mīlēsim Dievu, mīlēsim savu Baznīcu, tās skaisto un seno, kā arī mūžam jauno mācību, mīlēsim mūsu pāvestu un bīskapu, savas draudzes prāvestu un būsim aktīvi savā draudzē un savā vidē, kurā Dievs mūs ir nolicis. Jauku svētdienu!