Vai tiešām Norvēģijas katoļi krāpjas?

Nesen Latvijas plašsaziņas līdzekļos izlasīju rakstu, par Norvēģijas katoļu lielo krāpniecību (http://www.diena.lv/pasaule/norvegijas-katolu-baznica-tiek-tureta-aizdomas-par-miljoniem-lielu-valsts-lidzeklu-izkrapsanu-14089252). Sakarā ar to, ka pats bieži dodos uz Norvēģiju apkalpot katoļticīgos latviešus, kas dzīvo Norvēģijā, vēlos mazliet apgaismot situāciju.

Citāts: "Tiek uzskatīts, ka Oslo bīskapija, kas pārrauga Norvēģijas katoļu baznīcu arhīvus, draudžu sarakstus apzināti papildinājusi ar tūkstošiem fiktīvu locekļu vārdu, tādējādi panākot lielāku valsts finansējumu." Vispirms jāsaka, ka Norvēģijā, līdz pat nesenajam laikam bija valsts oficiālā Baznīca un visi valsts pilsoņi "automātiski" pēc dzimšanas kļuva luterāņi. Luterāņu Baznīca saņēma valsts dotācijas par katru Norvēģijas pilsoni. Pēdējos gados šāda kārtība ir mainīta, tomēr dotācijas sistēma palika iepriekšējā. Līdz nesenajam laikam Katoļu Baznīca Norvēģijā bija neliela, nenozīmīga minoritāte, kurai īpaši nepievērsa uzmanību. Pēdējos gados, pateicoties imigrācijai, īpaši poļu iebraucējiem Katoļu Baznīcas locekļu skaits ir pieckāršojies. Paši norvēģu izcelsmes katoļi ir šokā, jo nu gandrīz visās draudzēs kalpo priesteri no Polijas, Filipīnām, u.t.t. Līdz ar to, ir ļoti grūti uzskaitīt draudžu locekļus, jo piemēram poļu izcelsmes katoļi nokrista savus bērnus Norvēģijā, viņi tiek ierakstīti draudzes reģistrā, bet pēc tam šī ģimene, pastrādājusi dažus mēnešus aizbrauc atpakaļ uz Poliju, neko neziņojot draudzei Norvēģijā.

Citāts: "Šajā laikā Norvēģijas katoļu skaits saskaņā ar atskaitēm gandrīz dubultojies, izaugot no 67 000 2010.gadā līdz 140 000 pērn." Šie dati ir nepilnīgi, jo daudzi katoļi, tai skaitā arī no Latvijas nav oficiāli reģistrēti draudzēs, jo nemitīgi braukā no vienas valsts uz otru.

Noslēgumā varu teikt, ka šis raksts ir kārtējais tendeciozitātes piemērs, kā atspoguļot negatīvi Katoļu Baznīcu, sīkāk neizpētot situāciju un neiedziļinoties problēmas būtībā. Pašā Norvēģijā runā, ka šis gadījums ir arī, diemžēl, valsts "oficiālās Baznīcas" greizsirdības piemērs, jo šīs oficiālās Baznīcas ir tukšas un pat tiek pārdotas Katoļu Baznīcai, savukārt katoļu draudzes ir pārpildītas un svētajās Misēs poļu valodā cilvēki stāv ārā uz ielas. Tomēr, neskatoties uz grūtībām, Katoļu Baznīca Norvēģijā aug, tiek atvērtas katoļu skolas un aicinu visus katoļticīgos no Latvijas uz dievkalpojumiem nākamnedēļ - piektdien, 6.martā Oslo plkst. 16.00, Tonsbergā sestdien un svētdien, 15,.00 Drammenē

Radio "Marija Latvija"

Daudzi jautā, kāds repertuārs skan jaunajā Radio Marija Latvija? Sīkāku informāciju var atrast mājaslapā www.radio-marija.lv

Played @	Song Title
10:23:05	Klints - Mans Jezus mans Glabejs	Current Song
10:18:59	Krustacels tavs krusts
10:15:51	Krustacels Ja visi Tevi atstatu
10:04:00	Kristians Feldmanis - Mates Terezes dzive 4
10:03:34	RadioMarija1(1)
09:58:22	Taizé - Misericordias Domini
09:53:46	Karl Jenkins - 09 - Pie Jesu
09:52:45	Rom 8 1
09:48:49	Arvo Pärt - Credo
09:46:33	John Rutter & The Cambridge Singers - John Rutter & The Cambridge Singers - John Rutter & The Cambridge Singers - UbiCaritas

10.martā - krusta adorācija

Radio "Marija" ēterā grāmatas "Jēzus no Nācaretes" fragmenti

Publicēt by Radio Marija Latvijā.

Kopībā ir spēks!

Vakar piedalījos ikmēneša garīdznieku sanāksmē Rīgā. Ar katru reizi aizvien spēcīgāk izjūtu vienotību gan garīdznieku savstarpējās attiecībās, gan ar bīskapu. Ja līdz šim bija vērojama tendence, katram darboties vienpersoniski un "savā sulā", tad šobrīd viss tiek virzīts uz to, ka esam viena "Komanda" - Baznīca. Tikai kopīgi darbojoties, sadarbojoties ir iespējams iegūt lielus augļus. Tādēļ esam aicināti vēl ciešāk būt kopībā ar pāvestu, savu bīskapu, prāvestu, kopienas un kustības vadītāju un darīt visu, lai neļautos sātana šķeltnieciskajam kārdinājumam. Jo...

Lai cik perfekta, ideāla, kristīga, katoliska, interesanta, aizraujoša, harismātiska, u.t.t. būtu mana vai tava ideja, bet ja tā nav kopībā ar visu Baznīcu, diecēzi, draudzi, kopienu tās lebums ir apšabāms. Vēl vairāk! Ja tā nonāk pat opozīcijā Baznīcai, draudzei, tā nav ne tikai laba, bet pat var kļūt ļoti ļauna un tādējādi sātans savu neģēlīgo darbi jau ir paveicis. Būsim uzmanīgi un vienoti Kungā!

Bībeles un Tradīcijas saikne

Bieži vien nekatoļi mums pārmet, ka mēs, katoļi, savu mācību it kā nebalstām uz Svētajiem Rakstiem. Tomēr, pat ja mūsu ticības saturu veido ne tikai Bībelē atrodamās patiesības, bet arī Tradīcijā uzglabātās, tad starp Rakstiem un Tradīciju nav pretrunas, bet pastāv cieša un vienota saikne. Tādēļ arī mēģināju norādīt dažus (nebūt ne visas) Bībeles tekstus par tēmām, kuras bieži vien izraisa dažādas domstarpības. Lūk, Bībeles rakstu vietas, kuras pamato dažas Baznīcas ticības patiesības:

1.      Bīskapiem ir pienākums rūpēties par pareizu Rakstu un Tradīcijas interpretāciju. Jāatgādina, ka Timotejs bija bīskaps, kuram sv. apustulis Pāvils rakstīja savas vēstules.

„Tu, Timotej, paglabā uzticēto mantu (grieķiski – paradeksen – depozīts, mantojums), novērsdamies no nesvētām valodām un pretrunām, kas ceļas no nepareizas tā dēvētās atziņas; daži, turēdamies pie tās, ir nomaldījušies no ticības. Žēlastība lai ir ar jums.” (1 Tim 6,20-21)

„Tālab es arī ciešu visu šo, bet es nekaunos, jo es zinu, kam es esmu paļāvies, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu (depozīts) līdz viņai dienai. Turi to par veselīgu mācību paraugu, ko esi dzirdējis no manis ticībā un mīlestībā, kas Kristū Jēzū; glabā skaisto uzticēto mantu ar Svētā Gara palīdzību, kas mīt mūsos. „ (2 Tim 1,12-14)

2.      Dievišķais Atklāsmes mantojums. Bībele nesatur visas pestīšanai nepieciešamās patiesības. Ir daudzas lietas, ko teica Jēzus un tās nepalika pierakstītas. Tās satur Katoļu Baznīcā esošā apustuliskā Tradīcija, kas ir ciešā saiknē un vienotībā ar Svētajiem Rakstiem:

„Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.” (Jņ 21,25)

„Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules.” (2 Tes 2,15)

Sludināt Evaņģēliju!

Šodien, lūdzoties kapelā un pārdomājot rītdienas lasījumus, atkal no jauna atmiņās atgriezos pie savas priesterības devīzes vārdiem no sv. apustuļa Pāvila 1 vēstules Korintiešiem: "Brāļi, ja es sludinu Evaņģēliju, man par to nepienākas gods, jo tas man ir nepieciešami jādara. Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!" (1 Kor 9,16).

Ko nozīmē sludināt evaņģēliju? Vispirms jāsaprot, ka ir tikai viens Evaņģēlijs un tas ir Jēzus Kristus! Evaņģelizācija nenozīmē tikai citēt Bībeles pantus vai pasniegt Bībeles mācību kā kādu filozofiju vai gudrību. Jā, kristietība ir arī filozofija un augstākā gudrība, tomēr tā ir kas vairāk. Kristietība ir Jēzus Kristus - Persona. Un evņģelizācija nenozīmē tikai tālāknodot kādas zināmas ticības patiesības, tā nenozīmē iemācīt bērniem no galvas katehisma gudrības vai tālāknodot reliģisko tradīciju "poliskā, lietuviskā vai latgaliskā" "ietērpā". Tā nenozīmē turēties pie "sasalušām tridentes litruģiskām un domāšanas formām". Lūdzu nepārprast. Es nesaku, ka viss iepriekšminētais nebūtu svarīgs. Tomēr kristietība ir kas vairāk par reliģiski - nacionālo sentimentu Latgalē, Aglonā vai Ziemassvētkos un Lieldienās. Kristietība vispirms ir SATIKŠANĀS AR PERSONU! Tās ir mīlestības un dziļa dialoga pilnas attiecības starp presonām, kuras viena otru mīl. Starp Personu un personu. Starp Jēzu un mani. Un tikai tad var notikt autentiska eevaņģelizācija, kad es nevaru nerunāt. Kad mana sirds ir "pilna ar Dievu!"

Pāvests Francisks savā dokumentā "Evangelii gaudium" raksta: "Ja kāds ir patiesi piedzīvojis Dieva pestījošo mīlestību, viņam vairs nav ilgi jāgatavojas, lai ietu un šo mīlestību sludinātu, vairs nav jāgaida, kad kāds viņam nolasīs lekciju kursu vai sniegs garas instrukcijas. Katrs kristietis ir misionārs tādā mērā, kādā tas ir sastapis Dieva mīlestību Jēzū Kristū." (EG 120) 

Pāvests arī runā par nepieciešamību inkulturēt Evaņģēliju konkrētā kultūrā. Un šeit es domāju par mūsu tautas kultūru. Kādēļ mēs baidāmies liecināt? Kādēļ kāds katolis, īpaši tas, kurš nāk no Latgales, ienākot Rīgā, ieņemot augstu amatu vai kļūstot par aktīvu kultūras darbinieku, pēkšņi "aizmirst par savu ticību?" Varbūt šīs ticības iepriekš nemaz nav bijis? Nezinu. Kādēļ mēs sadalam savu dzīvu - viena, kas ir Baznīcā - svētdien (labākajā gadījumā) un otra, kas ir ārpus Baznīcas - laicīgā dzīve?

 Nebaidīsimies drosmīgi liecināt! Nebaidīsimies drosmīgi liecināt arī par tām sfērām, kuras šodien nešķiet populāras. Jēzus visos laikos nebija un nebūs populārs. Kā Jēzu izsmēja Viņa dzīves laikā, tā arī tagad mūs izsmies. Tomēr tas nav galvenais. Lai izsmej, lai ņirgājas, lai ... mums ir jādodas tālāk un jāsludina Evaņģēlijs - dzīvais Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies trešajā dienā un uzkāpis debesīs, atsūtījis Svēto Garu un mājo savā Baznīcā. Mīlēsim Dievu, mīlēsim savu Baznīcu, tās skaisto un seno, kā arī mūžam jauno mācību, mīlēsim mūsu pāvestu un bīskapu, savas draudzes prāvestu un būsim aktīvi savā draudzē un savā vidē, kurā Dievs mūs ir nolicis. Jauku svētdienu!

Katoliskās Baznīcas katehisma 54.nodarbība (pēdejā, par Tēvs Mūsu lūgšanu)

Ar šo ierakstu noslēdzam mūsu studijas. Liels paldies visiem, kas klausījās. Būsim vienoti lūgšanās. Un aicinu ikvienu padziļināt savu izpratni par ticību, ikdienā lasot Bībeli, katehismu, studējot teoloģiju, īpaši RARZI, u.c. 

Ja ir kādi jautājumi vai ierosinājumi, lūdzu rakstiet. priesteris.ilmars@gmail.com 

Visi ieraksti vienkopus atrodami https://drive.google.com/folderview?id=0B2q4giISr3FFQVJTVFdvV0dkTk0&usp=sharing

Pr. A. Ševeļa sprediķis un sv. Mise Magdalēnas baznīcā 1.februārī

Lasītāju jautājumi

1.Mozus gr., 32 nodaļa

23 Un tai pašā naktī viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas kalpones, un savus vienpadsmit dēlus un cēlās pāri Jabokas upes braslam.
24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu.
27 Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi."
28 Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs."
29 Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis."
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja.
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību."
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla. 

Kā gan cilvēks var pieveikt visvareno Dievu? Un kāpēc lai Dievs vēlētos cīnīties ar cilvēku? Kādu gudrību Dievs vēlas mums dot šai stāstā- darīt visu, lai cīnītos ar Viņu un mēģināt Viņu uzvarēt?

Liels paldies par jautājumu. Aplūkosim, ko saka Bībeles komentārs. Vispirms komentāru autori saka, ka viss fragments ir jāskata kopumā, 32.nodaļa no 23-33.pantam. Šajā teksta materiālā mēs varam atrast trīs svarīgas etimoloģiskas norādes: tiek izskaidrota Izraēla vārda nozīme (29.pantā), konkrētai vietai tiek dots vārds Pniēla (31) un redzam norādi uz gūžas cīpslas nelietošanu uzturā (33). Cīņa ar noslēpumainu „vīru” joprojām paliek noslēpumaina, jo nav zināms, kurš šajā cīņā uzvarēja. Šī rakstu vieta ir it kā pretēja tam, jo Jēkabs izdarīja, kad ar viltu ieguva svētību Ēzava vietā. Šeit ir cīņa. Bet nav pilnīga skaidrība, vai tas tiešām bija Dievs, ar ko Jēkabs cīnījās. Vairākoms komentātoru saka, ka iespējams, tomēr tā ir paša Jēkaba izjūta, jeb interpretācija. Ir svarīgi, ka šī cīņa notiek starp rakstu vietām, kas norāda cīņu starp Ezavu un viņu. Visa Izraēla vēsture ir cīņa ar Dievu, kas mijās ar nepaklausību un ilgām pēc Mesijas. Visa Vecā Derība ir jāskata Jaunās Derības, Jēzus Kristus atnākšanas gaismā. Jēkaba – Izraēla cīņa ar Dievu norāda uz nemitīgo grēka drāmu, kāda pastāv pasaulē līdz pat mūsdienām.

Kāpēc priesteri tiek saukti par “tēviem” un Pāvests “Svētais tēvs”, kad Matejs 23:9 saka:

Un nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas ir debesīs.

Priesteri netiek saukti par tēviem. Parasti par tēviem Baznīcā tiek saukti mūki, un šī tradīcija tiek saistīta jau ar Ēģiptes tuksneša mūkiem, jeb tēviem. Arī pirmo gadsimtu Baznīcas rakstnieki un teoloģiskās domas veidotāji tiek saukti par Baznīcas Tēviem un arī tie bīskapi, kuri piedalās koncilos tiek saukti par koncila tēviem un arī pāvestu mēs saucam par svēto tēvu. Tomēr visas šīs „tēvišķības” ir dziļi saistītas ar Dieva „Tēvišķību”, ko Viņš mums atklāj savā Dēlā un caur priesterības sakramentu šī Dieva „Tēvišķība” atklājas. Bībelē Jēzus vēlējās mūs sargāt no elkdievības, ja mēs kādu citu cilvēku vai lietu liktu Dieva vietā. Bet Baznīcā ikviens garīgais tēvs reprezentē pašu Jēzu Kristu, nevis ieņem Viņa vietu.

10 gadu priesterības jubileja Lielvārdē 2015.gada 31.janvārī

Nemainīgā Patiesība mainīgajā pasaulē

Vai patiesība ir viena, vai ir vairākas patiesības? Vai patiesība laika gaitā mainās? Uz šādiem jautājumiem mēģināšu īsi atbildēt, jo arī Baznīcas aprindās ir atrodami divu veidu uzskati, kas abi ir galējības un neatbilst Jēzus Kristus gribai?


Pirmā galējība ir uzskatīt, ka Jēzus Kristus, nākot šeit uz zemes "nodiktēja" dogmu, patiesību, Baznīcas Likumu kopumu un tas viss tika apkopots "Svētajos Tekstos" - Bībelē, Tradīcijā, Koncilos, Katehismā, Kanoniskajā Likumā. Mūsu uzdevums ir strikti un burtiski sekot šiem likumiem, neatkāpjoties ne "par mata tiesu" no uzrakstītā "burta". Ja šāda atkāpe notiek, Baznīca ir zaudējusi savu uzdevumu sekot patiesībai. Šādu viedokli pārstāv radikālie protestanti, arī Lefevristi un vēl citi.


Otra grupa ir modernisti, liberāļi, u.c., kuri uzskata, ka viena patiesība nav iespējama, jo dzīvojam plurālistiskā sabiedrībā, tādēļ, gadsimtiem mainoties, mainās arī patiesība un Jēzus Kristus Atklāsmi vajag saprast brīvi, plūstoši un arī Baznīcai, laika gaitā vajag mainīties līdzi pasaules domāšanai. Šādu viedokli pārstāvēja sholastikā nominālisti, vēlāk daļēji šo ideju pārņēma apgaismība, protestanti, īpaši kalvinisti un mūsdienās visi liberāļi. Bieži šīs idejas ir balstītas Hēgeļa idealismā.


Kāda tad ir īstā Baznīcas nostāja?


Jēzus Kristus, kā Otrā Trīsvienības Persona ir dievišķā Atklāsme. Jēzus Kristus jau savas dzīves laikā pulcināja mācekļus un apustuļus, kuriem tālāknodeva (tradēre) savu dievišķo Mācību, jeb Atklāsmi. Šī tālāknodošana vispirms notika mutiskā veidā, jo Jēzus nelika saviem mācekļiem neko rakstīt. Vēlāk, pēc Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās, Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas tieši Baznīca - 12 apustuļi ar pirmo pāvestu - Pēteri priekšgalā turpināja Jēzus Kristus iesākto un norādīto kalpojumu - ejiet un māciet visas tautas... (Mt 28, 19-20). Daži no apustuļiem un viņu mācekļiem pierakstīja, Svētā Gara iedvesmā, Dievišķo Atklāsmi un tā, pakāpeniski Baznīca apstiprināja 4 evaņģēlijus (no daudziem citiem izvēlējās tikai 4) un arī pārējos tekstus, apstiprinot Svēto Rakstu kanonu. Itālijā, 1740. gadā kāds vīrs, vārdā Muratori atrada senu dokumentu, kurā tika uzskaitīti Jaunās Derības manuskripti, ko Baznīca Romā ap 170. – 180.gadu uzskatīja par Svētajiem Rakstiem. Tomēr Bībele - drukāts teksts nevar saturēt visu Dievišķo Atklāsmi (Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Jņ 21,25), tādēļ to tālāknodod (tradēre) gan rakstītā, gan nerakstītā veidā. IV un V gadsimtos Baznīcas tēvi pulcējās koncilos un definēja ticības patiesības, kuras jau līdz šim tika tālāknododtas gan Rakstos, gan Tradīcijā. Nekad Bībele nav dzīvojusi ārpus Baznīcas, bet vienmēr ir bijusi Baznīcas, īpaši liturģijas sastāvdaļa.


Kā nemainīgo dievišķo patiesību "pārtukot", izteikt, interpretēt konkrētā laikmeta cilvēkam. Jo patiesība nemainās, dogmatiskās patiesības nemainās, bet mainās laikmeti, kultūras un uztveres veidi. Pirmajos gadsimtos Baznīcai bija jāsaskarās ar grieķu-romiešu kultūras, filozofijas, mākslas un reliģijas pasauli. Kā reaģēt? Vai visiem izdalīt Bībeles un visu noliegt, kas ir šajā kultūrā? Un tādēļ Baznīca visos laikos, dažādos koncilos, pāvesti ar savu mācību, teologi, visa Dieva Tauta nemitīgi pārdomā Apsutulisko Mantojumu un Svētais Gars garantē to, lai šis Mantojums neskarts un nesagrozīts nonāktu līdz visu laikmetu paaudzēm. Bet Svētais Gars arī rūpējas, lai Evaņģēlijs - Atklāsme par Jēzu Kristu arī iesakņotos konkrētās kultūrās, konkrētos laikmetos. Mums visiem ir kārdinājums glorificēt kādu Baznīcas vēstures periodu un pateikt, ka tieši tad Baznīca bija "vispareizākā". Tomēr, ievērojot svētīgā kardināla Dž. H. Ņūmena, pāvesta Benedikta XVI un citu teologu pareizās hermeneitikas principus, apzināmies, ka visa Baznīcas mācība jāskatās kopumā - horizontāli šajos laikos un horizontāli visos laikos. Nevaram "glorificēt" Tridentes koncila, vai sv. pāvesta Pija V, vai Pija X laikus vai pirmo gadsimtu Baznīcu. Baznīca turpina svētceļot cauri laikiem, un Svētais Gars, caur Bībeli, Tradīciju, dogmām, konciliem, pāvestu mācību, teologu atziņām un visu Dieva Tautu - Baznīcu turpina rūpēties, lai šis dievišķais Depozīts - Atklāsme par Jēzus Kristu nonāktu līdz mūsdienām tieši tāds, kādu to mums atnesa pats Jēzus Kristus. Un būtu naivi cerēt un domāt, ka Baznīca, izgājusi cauri 2000 gadu svētceļojumam, tieši šodien, mūsdienās mainīs savu mācību. Jo Baznīca nav šīs patiesības īpašniece, noteicēja, bet tikai mantiniece un "depozīta" turētaja un interpretētāja. Mīlēsim savu Baznīcu. Mīlēsim arī Baznīcas mācību, jo Jēzus Kristus nav tikai "obrazeņš" pie sienas vai sensitīvi emocionāls pārdzīvojums Ziemassvētkos, Lieldienās vai Aglonā. Jēzus Kristus ir Persona ar konkrētu saturu - glābjošo Vēsti mums katram. Pieņemsim to, dzīvosim pēc tās. Amen. :)

Piedāvājums

Man labi draugi ceļo uz Poliju no Rīgas uz Ļubļinu, Krakovu, Tatriem, Čenstohovu un Varšavu no 16.-22.februārim. Kādā ceļa posmā arī es pievienošos. Pieteikties pie manis.