Māsa M. Faustīna
Kovaļska tagad plaši pazīstama visā pasaulē kā Dieva Žēlsirdības misionāre.
Teologi viņu pieskaita pie lielākajiem Baznīcas mistiķiem.
Viņa
nāca pasaulē kā trešais bērns nabadzīgā un ticīgā zemnieku desmit bērnu ģimenē,
Glogovecas ciemā. Svētā kristībā draudzes baznīcā Vracku Sviņicā viņa ieguva
vārdu Helēna. Kopš bērnības viņa bija dievbijīga, mīlēja lūgšanas, bija čakla
un paklausīga, arī ļoti līdzjūtīga pret cilvēkiem. Skolā viņa mācījās nepilnus
trīs gadus. Sešpadsmit gadu vecumā meitene atstāja dzimtās mājas un devās
strādāt Aleksandrovā un Lodzā, lai nodrošinātu sevi un palīdzētu vecākiem.
Savu
aicinājumu dvēselē viņa sajuta jau septītajā dzīves gadā (divus gadus pirms
Svētās Komūnijas pieņemšanas), bet vecāki nepiekrita, lai viņa iestātos
klosterī. Šādos apstākļos Helēna centās nomākt sevī šo Dieva aicinājumu, bet
pēc vīzijas ar krustā sisto Jēzu Kristu un Viņa pārmetuma: Cik ilgi Es
cietīšu un cik ilgi tu mani mocīsi (Dienasgr. 9)? Viņa mēģināja atrast
vietu klosterī. Helēna klauvēja pie daudzu klosteru vārtiem, taču nekur viņu
neuzņēma. 1925. gada 1. augustā viņa beidzot nokļuva Dievmātes Žēlsirdības
kongregācijas klosterī, Varšavā, Žitnajas ielā. Savā Dienasgrāmatā viņa
atzīstas: „Likās, ka esmu paradīzē. No manas sirds plūda vien pateicības
lūgšanas" (Dienasgr. 17).
Taču
pēc dažām nedēļām viņa pārdzīvoja lielu kārdinājumu pāriet uz citu
kongregāciju, kur būtu vairāk laika lūgšanai. Tad Kungs Jēzus parādīja viņai
Savu Vaigu, izmocītu un brūcēm klātu, un teica :Tu Man nodarīsi šādas sāpes,
ja aiziesi no šīs kongregācijas. Es tevi aicināju uz šejieni, nevis kur citur,
un sagatavoju tev daudz žēlastību (Dienasgr. 19).
Kongregācijā viņa saņēma vārdu Marija Faustīna. Noviciāta laiku māsa
Faustīna dzīvoja Krakovā un tur bīskapa Staņislava Rosponda klātbūtnē salika
pirmos, bet pēc pieciem gadiem – arī mūža svētsolījumus: šķīstības, nabadzības
un paklausības. Viņa strādāja vairākās klostera mājās, visilgāk – Krakovā,
Plockā un Viļņā, izpildot virējas, dārznieces un vārtnieces pienākumus.
Ārēji
nekādi neizpaudās māsas Faustīnas neparasti bagātā mistiskā dzīve. Viņa centīgi
veica savus pienākumus, stingri ievēroja visus klosterdzīves noteikumus, bija
koncentrējusies un klusa, bet tai pašā laikā – vienkārša, mierīga, dāsna
pašaizliedzīgā mīlestībā uz tuvākajiem.
Visa
viņas dzīve bija virzīta uz arvien pilnīgāku vienotību ar Dievu un upurgatavu
līdzdarbību ar Jēzu Kristu dvēseļu glābšanā. "Mans Jēzu," viņa
rakstīja Dienasgrāmatā, "Tu zini, ka no mazām dienām esmu
vēlējusies kļūt par lielu svēto, tas ir, vēlējos mīlēt Tevi ar tik lielu
mīlestību, ar kādu vēl neviena dvēsele nav mīlējusi" (Dienasgr. 1372).
Dienasgrāmata atsedz
māsas Faustīnas garīgās dzīves dziļumu. Uzmanīgi lasot, atklājam, cik dziļi
viņas dvēsele ir vienota ar Dievu; cik liela ir viņas dvēseles atdevība Dievam,
kā arī cik daudz vajag pūļu un cīņu ceļā uz kristīgo pilnību. Kungs viņu
apveltījis ar lielām žēlastībām: garīgo redzi, Dieva žēlsirdības noslēpuma
dziļu izzināšanu, vīzijām, atklāsmēm, slēptiem stigmātiem, pravietošanas un
dvēseļu pazīšanas spējām, kā arī ar reti sastopamu dāvanu – mistisko
saderināšanos. Bagātīgi apveltīta, viņa rakstīja: "Ne žēlastības, ne
atklāsmes, ne sajūsma, ne kādas dāvanas dvēselei nepadara to pilnīgu, bet tas
notiek tikai iekšējā dvēseles vienotībā ar Dievu. (…) Mans svētums un pilnība
pamatojas manas gribas ciešā vienotībā ar Dieva gribu" (Dienasgr.1107).
Ļoti stingrais dzīves veids un nogurdinošie gavēņi, kurus māsa Faustīna
ieturēja vēl līdz uzņemšanai klosterī, tā novājināja viņas organismu, ka jau postulāta
laikā vajadzēja sūtīt viņu uz Skoļimovu pie Varšavas, lai uzlabotu veselības
stāvokli. Pēc pirmā noviciāta gada viņa cieta neparasti sāpīgus mistiskus
pārdzīvojumus, tā saucamo dvēseles tumsu, pēc tam – garīgas un morālas
ciešanas, kas bija saistītas ar Kunga Jēzus Kristus dotā uzdevuma izpildi. Savu
dzīvi māsa Faustīna pienesa upurī par grēciniekiem un arī tāpēc cieta dažādas
mocības, lai ar tām glābtu dvēseles. Pēdējos dzīves gados pieauga viņas garīgās
ciešanas - dvēseles aptumšošanās, kā arī fizisks vājums: progresēja
tuberkuloze, kas skāra plaušas un barības vadu. Šā iemesla dēļ viņa divas
reizes vairākus mēnešus ārstējās slimnīcā Prondņikā, Krakovā.
Fiziski
pilnīgi novājināta, bet garīgi nobriedusi, mistiskā vienotībā ar Dievu māsa
Faustīna mira, svētuma apzīmogota, 1938. gada 5. oktobrī, kad viņai bija tikko
apritējuši 33 gadi, 13 no tiem bija pavadīti klosterī. Viņas miesa tika
apbedīta klostera kapos, Krakovā, Ļagevņikos, bet informācijas procesa laikā,
1966. gadā, pārnesta uz kapelu.
Šai vienkāršajai,
neizglītotai, bet vīrišķīgai, Dievam bezgalīgi uzticīgajai mūķenei Dievs
uzticēja lielu misiju: kļūt par Žēlsirdības misionāri visai pasaulei. Viņš
teica: Es sūtu tevi pie visas cilvēces ar manu žēlsirdību. Es negribu sodīt
slimo cilvēci, bet vēlos to dziedināt, pievilkt to tuvāk savai Sirdij
(Dienasgr. 1588). Tu esi manas žēlsirdības lieciniece, Es esmu tevi
izraudzījis šim darbam šajā un nākamajā dzīvē (Dienasgr. 1605), (…) lai
tu dotu iespēju dvēselēm iepazīt manu milzīgo žēlsirdību un mudinātu tās
paļauties uz manu neizsmeļamo žēlsirdību (Dienasgr.1567).
.jpg)
