Kamēr Nils lasa&tulko dzeju, tikmēr Rīgā deg skola. Nu vai nav bļ...?!?!
— Ilze Vinkele (@Vinkele) September 30, 2015
Vai šādi izteikties ir deputātes cienīgi?
"Vienotības" lēnais "krahs"
Jauna kalpošana
Dārgie draugi! Pirmdien, 28.septembrī uzzināju, ka esmu iecelts par Rīgas Garīgā Semināra inspektoru. Līdz ar to, turpmāk dzīvošu Garīgajā Seminārā un turpināšu rakstīt doktora darbu. Lūdzu jūsu lūgšanas jaunajam kalpojumam.
Kas ir patiesie bēgļi?
Pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā aktīvi diskutē par bēgļu jautājumu. Tomēr vēlos vērst uzmanību uz kādu, vēl svarīgāku problēmu. Mums Latvijā ir daudzi bērni - bēgļi, no kuriem ir vai nu aizbēguši vecāki vai arī šie bērni ir uzauguši bez vecākiem, jo tie ir pāragri aizgajuši bojā. Varbūt varam, pirms domāt kur un kā izmitināt šos, no citām valstīm atbraukušos, padomāt kā izdarīt, lai Latvijā bērni vairs nedzīvotu bērnu namos, bet gan ģimenēs, kur viņi varētu saņemt tēva un mātes mīlestību. Tieši tādēļ svētās Ģimenes mājā sāksies semināri, speciāli veltīi šai tēmai, aicinot mums katram, savu iespēju robežās palīdzēt šiem bērniem atrast savas mājas.
Šo piektdien, 25. septembrī, Svētās ģimenes mājā kampaņas “Katram bērnam savu ģimeni” ietvaros sāksies četru semināru cikls potenciālajām viesģimenēm, audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem. Kopā kampaņas laikā notiks četri semināri, aicinot draudžu ģimenes nebaidīties uzņemties rūpes par kādu bez vecākiem palikušu bērnu.
Kā pastāstīja profesionālo audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, semināru laikā klātesošie tiks iepazīstināti ar bērnunama bērnu “portretu”, kā arī viņiem tiks izstāstītas iespējas, kā šiem bērniem var sniegt palīdzību. Tāpat semināru dalībnieki uzzinās, ko nozīmē kļūt par audžuģimeni, viesģimeni utt., kādi pienākumi jāuzņemas, kā jāgatavojas, ar ko jārēķinās. Semināros kā lektori būs Rīgas Bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs, profesionālo audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, starptautiskās iniciatīvas "Bāreņu svētdiena" vadītāji, praktizējošu audžuģimeņu un viesģimeņu vecāki. Semināros parasti būs arī kāds pieredzes stāsts. Pirmajā seminārā par savu pieredzi, uzņemot ģimenē bez vecākiem palikušus bērnus, stāstīs Dzierkaļu ģimene.
Kampaņa, kuras mērķis ir informēt, ka institucionālā vide nav labvēlīga bērna pilnvērtīgai attīstībai, Latvijā notiek jau ceturto gadu, bet otro gadu tā notiek sadarbībā ar Latvijas kristīgajām draudzēm. Tā noslēdzas ar Bāreņu svētdienu novembra pirmajā svētdienā.
Ā. Martukāne pastāstīja, ka kampaņai līdz šim ir bijuši pozitīvi rādītāji. Ja pirms kampaņas sākšanas ģimenes Latvijā adoptēja 40 – 70 bērnus gadā, bet ārzemnieki – vairāk nekā 100. Tad pēc kampaņas pirmo reizi Latvijā uz vietas adoptēto bērnu skaits pārsniedza 100.
Dalība ir bezmaksas. Pieteikties semināriem var aizpildot anketu: http://goo.gl/forms/5fDFETYzgv. Sīkāka informācija, rakstot uz e-pastu: i.svekle@gmail.com.
Pasākumu prganizē nodibinājums “Bīskapa Boļeslava Sloskāna garīgā un kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanas un saglabāšanas fonds” sadarbībā ar ģimenes atbalsta centru “Svētās Ģimenes Māja”, Rīgas domes Labklājības departamentu, starptautisko iniciatīvu “Bāreņu svētdiena” un profesionālo audžuģimeņu apvienību “Terēze”.
Šo piektdien, 25. septembrī, Svētās ģimenes mājā kampaņas “Katram bērnam savu ģimeni” ietvaros sāksies četru semināru cikls potenciālajām viesģimenēm, audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem. Kopā kampaņas laikā notiks četri semināri, aicinot draudžu ģimenes nebaidīties uzņemties rūpes par kādu bez vecākiem palikušu bērnu.
Kā pastāstīja profesionālo audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, semināru laikā klātesošie tiks iepazīstināti ar bērnunama bērnu “portretu”, kā arī viņiem tiks izstāstītas iespējas, kā šiem bērniem var sniegt palīdzību. Tāpat semināru dalībnieki uzzinās, ko nozīmē kļūt par audžuģimeni, viesģimeni utt., kādi pienākumi jāuzņemas, kā jāgatavojas, ar ko jārēķinās. Semināros kā lektori būs Rīgas Bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs, profesionālo audžuģimeņu apvienības vadītāja Ārija Martukāne, starptautiskās iniciatīvas "Bāreņu svētdiena" vadītāji, praktizējošu audžuģimeņu un viesģimeņu vecāki. Semināros parasti būs arī kāds pieredzes stāsts. Pirmajā seminārā par savu pieredzi, uzņemot ģimenē bez vecākiem palikušus bērnus, stāstīs Dzierkaļu ģimene.
Kampaņa, kuras mērķis ir informēt, ka institucionālā vide nav labvēlīga bērna pilnvērtīgai attīstībai, Latvijā notiek jau ceturto gadu, bet otro gadu tā notiek sadarbībā ar Latvijas kristīgajām draudzēm. Tā noslēdzas ar Bāreņu svētdienu novembra pirmajā svētdienā.
Ā. Martukāne pastāstīja, ka kampaņai līdz šim ir bijuši pozitīvi rādītāji. Ja pirms kampaņas sākšanas ģimenes Latvijā adoptēja 40 – 70 bērnus gadā, bet ārzemnieki – vairāk nekā 100. Tad pēc kampaņas pirmo reizi Latvijā uz vietas adoptēto bērnu skaits pārsniedza 100.
Dalība ir bezmaksas. Pieteikties semināriem var aizpildot anketu: http://goo.gl/forms/5fDFETYzgv. Sīkāka informācija, rakstot uz e-pastu: i.svekle@gmail.com.
Pasākumu prganizē nodibinājums “Bīskapa Boļeslava Sloskāna garīgā un kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanas un saglabāšanas fonds” sadarbībā ar ģimenes atbalsta centru “Svētās Ģimenes Māja”, Rīgas domes Labklājības departamentu, starptautisko iniciatīvu “Bāreņu svētdiena” un profesionālo audžuģimeņu apvienību “Terēze”.
Kam es sekoju?
Pēdējā laikā mūsu diecēzē ir notikušas straujas un negaidītas pārmaiņas, kas skāra dažādu priesteru pārcelšanu no vienas draudzes uz citām. Tādēļ vēlos ticīgajiem atgādināt dažas teoloģiskas un kanoniski - juridiskas patiesības, lai norādītu uz problēmām un palīdzētu labāk saprast, kā māca un kam tic Baznīca.
1. Jāatgādina, ka Katoliskā Baznīca pastāv izkaisīta visā pasaulē un realizējas caur vietējām bīskapijām, jeb diecēzēm. Katoliskā Baznīca neveidojas no šo diecēžu summas, bet gan katrā vietējā bīskapijā, kuras priekšgalā ir bīskaps - ordinārijs, kā apustuļu pēctecis un kurš pastāv vienotībā ar Romas pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, pastāv Romas Katoliskā Baznīca. Tātad diecēzes bīskaps ir gans, tēvs un apustuļu pēctecis, kuram pienākas cieņa un paklausība. Bīskaps, vienotībā ar pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, gana, svētdara un māca Dieva tautu un rūpējas, lai ticības mantojums - Atklāsme, nemainīgi un pareizi tiktu interpretēta, skaidrota un nodota nākamajām paaudzēm.
2. Diecēzē, jeb bīskapijā esošie priesteri ir diecēzes bīskapa - ordinārija palīgi un kopā ar bīskapu veido diecēzes prezbiterātu. Bīskaps, ieceļot priesteri par draudzes prāvestu, uztic viņam uz noteiktu laiku draudzes ganīšanas, svētdarīšanas un mācīšanas kalpojumu un priesteris ikvienu darbību draudzē veic sava bīskapa vārdā un uzdevumā. Bīskaps pats pēc saviem ieskatiem, konsultējoties ar cietiem, izlemj kad un kuru priesteri pārcelt no vienas draudzes uz citu. Priesteris nav kādas konkrētas draudzes īpašums, bet viņš ir aicināts kalpot ikvienai draudzei visā diecēzē, tieši tur, kur bīskaps viņu nozīmē.
3. Draudze ir Baznīcas pamatšūniņa. Katram ticīgajam ir jāapzinās, ka viņa draudze ir tā, kuras teritorijā viņš dzīvo. Ja gadījumā nav skaidras draudzes teritoriālās robežas, draudze ir tā, kurai ir vieglāk piekļūt ar transportu vai uz kuru esmu regulāri gājis, vai ir gājuši vecāki. Tomēr arī šajā gadījumā ir svarīgi būt vienā konkrētā draudzē un tur arī kalpot.
4. Nav pareizi kristības, pirmo svēto Komūniju, laulības vai citus sakramentus pieņemot, izvēlēties garīdznieku, kurš man patīk vai kurš "piedāvā vieglākus nosacījumus." Cita situācija ir ar biktstēviem vai garīgajiem tēviem. Baznīca ļauj ikvienam pie grēksūdzes iet pie tā garīdznieka, pie kura katrs ticīgais pats vēlas. Tādēļ arī draudžu prāvestiem ir jānodrošina, lai draudzēs, kurās ir tikai viens priesteris, regulāri viesotos cits priesteris, pie kura ticīgie varētu izsūdzēt grēkus.
5. Ja gadījumā notiek priestera pārcelšana, draudzē nav jārīko parakstu vākšanas, demonstrācijas, "piketi" un jāvērpj intrigas, lai tikai paturētu iepriekšējo prāvestu. Ir stingri jātic, ka caur bīskapa lēmumu runā pats Dievs un katras pārmaiņas ir Svētā Gara pārņemtas. Pat ja cilvēciskā ziņā var tikt pieļautas kļūdas, tomēr jātci, ka Baznīcas galvenais vadītājs un Arhitekts ir Svētais Gars.
6. Mīlēsim savu Baznīcu, bīskapu, prāvestu un draudzi un tā vietā lai šķeltos un būtu opozīcijā, centīsimies saglabāt vienotību un mīlestību savā starpā, kas ir zīme tam, ka mūsos mājo Svētais Gars. Neapslāpēsim Svēto Garu!
1. Jāatgādina, ka Katoliskā Baznīca pastāv izkaisīta visā pasaulē un realizējas caur vietējām bīskapijām, jeb diecēzēm. Katoliskā Baznīca neveidojas no šo diecēžu summas, bet gan katrā vietējā bīskapijā, kuras priekšgalā ir bīskaps - ordinārijs, kā apustuļu pēctecis un kurš pastāv vienotībā ar Romas pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, pastāv Romas Katoliskā Baznīca. Tātad diecēzes bīskaps ir gans, tēvs un apustuļu pēctecis, kuram pienākas cieņa un paklausība. Bīskaps, vienotībā ar pāvestu un pārējo bīskapu kolēģiju, gana, svētdara un māca Dieva tautu un rūpējas, lai ticības mantojums - Atklāsme, nemainīgi un pareizi tiktu interpretēta, skaidrota un nodota nākamajām paaudzēm.
2. Diecēzē, jeb bīskapijā esošie priesteri ir diecēzes bīskapa - ordinārija palīgi un kopā ar bīskapu veido diecēzes prezbiterātu. Bīskaps, ieceļot priesteri par draudzes prāvestu, uztic viņam uz noteiktu laiku draudzes ganīšanas, svētdarīšanas un mācīšanas kalpojumu un priesteris ikvienu darbību draudzē veic sava bīskapa vārdā un uzdevumā. Bīskaps pats pēc saviem ieskatiem, konsultējoties ar cietiem, izlemj kad un kuru priesteri pārcelt no vienas draudzes uz citu. Priesteris nav kādas konkrētas draudzes īpašums, bet viņš ir aicināts kalpot ikvienai draudzei visā diecēzē, tieši tur, kur bīskaps viņu nozīmē.
3. Draudze ir Baznīcas pamatšūniņa. Katram ticīgajam ir jāapzinās, ka viņa draudze ir tā, kuras teritorijā viņš dzīvo. Ja gadījumā nav skaidras draudzes teritoriālās robežas, draudze ir tā, kurai ir vieglāk piekļūt ar transportu vai uz kuru esmu regulāri gājis, vai ir gājuši vecāki. Tomēr arī šajā gadījumā ir svarīgi būt vienā konkrētā draudzē un tur arī kalpot.
4. Nav pareizi kristības, pirmo svēto Komūniju, laulības vai citus sakramentus pieņemot, izvēlēties garīdznieku, kurš man patīk vai kurš "piedāvā vieglākus nosacījumus." Cita situācija ir ar biktstēviem vai garīgajiem tēviem. Baznīca ļauj ikvienam pie grēksūdzes iet pie tā garīdznieka, pie kura katrs ticīgais pats vēlas. Tādēļ arī draudžu prāvestiem ir jānodrošina, lai draudzēs, kurās ir tikai viens priesteris, regulāri viesotos cits priesteris, pie kura ticīgie varētu izsūdzēt grēkus.
5. Ja gadījumā notiek priestera pārcelšana, draudzē nav jārīko parakstu vākšanas, demonstrācijas, "piketi" un jāvērpj intrigas, lai tikai paturētu iepriekšējo prāvestu. Ir stingri jātic, ka caur bīskapa lēmumu runā pats Dievs un katras pārmaiņas ir Svētā Gara pārņemtas. Pat ja cilvēciskā ziņā var tikt pieļautas kļūdas, tomēr jātci, ka Baznīcas galvenais vadītājs un Arhitekts ir Svētais Gars.
6. Mīlēsim savu Baznīcu, bīskapu, prāvestu un draudzi un tā vietā lai šķeltos un būtu opozīcijā, centīsimies saglabāt vienotību un mīlestību savā starpā, kas ir zīme tam, ka mūsos mājo Svētais Gars. Neapslāpēsim Svēto Garu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)