Gan Jēzus no Nācaretes, gan Viņa mācekļi bija ebreji un piederēja jūdaisma reliģijai. Jēzus un Viņa mācekļu mesiāniskās cerības izrietēja no Vecās Derības mesiāniskās domas, līdz ar to apustuļi Pēteris (Apd 2,14.22.36) un Pāvils (Apd 13,46) bija pārliecināti, ka evaņģēliju vispirms ir jāsludina jūdiem. Tomēr no pašu jūdu puses bija liela pretestība, kas noveda līdz mācekļu apcietināšanai (Apd 4,1-22; Apd 5,18.26-27) Svētais diakons Stefans tika nomētāts ar akmeņiem (Apd 6,8-7,60) un Jeruzalemes kopiena tika vajāta (Apd 8,1-3), u.t.t.
Jūdi jau no sākuma neatzina Jēzu no Nācaretes par praviešu sludināto un pravietoto Mesiju un Dieva Dēlu. Viņi neatzina Jēzus Kristus dievišķību un, līdz ar to kristieši, kā “nācariešu sekta” tika izslēgta no sinagogas, par ko jau norāda šīs rakstu vietas – Jņ 9,22; 12,42 un 16,2. Jau Jēzus dzīves laikā notika pakāpeniska jūdaisma nošķiršanās no jaunās reliģiskās kustības – kristietības, īpaši pēc Jēzus uzstāšanās Nacaretē (Mk 6,1-6a; Lk 4,16-30). Jūdi pārmeta Jēzum, ka Viņš sev pieraksta Mesijas un Dieva Dēla titulus (Mt 26,63-64). No vienas puses šie Jēzus izteikumi skadri un radikāli Viņu nodalīja no jūdaisma, no otras puses visi šie Jēzus izteikumi bija pilnībā izprotami pēcpashālā periodā, kad Jēzus bija jau augšāmcēlies.
Pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs kristietības attieksme pret jūdaisma bija divpusēja. No vienas puses kristietība atzina jūdaismu, kā Vecās Derības priekšrakstu izpildītāju un samērā ilgu laiku kristieši vēl devās sabatā, jeb sestdienā uz sinagogu klausīties Toru, jeb Vecās Derības lasījumus un komentārus, bet no otras puses parādījās ļoti neobjektīvi jūdu apmelojoši traktāti kristiešu vidū – piemēram apmelojumi jūdiem par rituālām slepkavībām, maģiju, konsekrētu Hostiju profonāciju. Tas vēlākajos laikos, īpaši I krustakarā noveda pie atriebības pret jūdiem no kristiešu puses un piespiedu jūdu kristīšanu. Tikai pēc II pasaules kara, kad notika masveidīgs terors pret jūdu ticības piekritējiem, ko saucam par holokaustu un Vatikāna II koncila deklerācijas “Nostra aetate”, kas runā par nekristīgām reliģijām, arī Baznīcā aktīvi tika nosodīts antisemītisms un jebkāda vēršanās pret ebrejiem un jūdu ticību. Pirmajos gadsimtos notika pakāpeniska jūdaisma un kristietības “šķiršanās”, jo kristieši tika izraidīti no sinagogas un arī pašu kristiešu vidū notika asas polemikas par jūdu rituālo tradīciju ievērošanu (sk. Apd 15).
Pārdomas par Džona Lenoksa (John Lennox) lekciju ZInātņu akadēmijā
Ceturtdien, 12.novembrī man bija iespēja piedalīties Oksfordas Universitātes matemātikas profesora Džona Lenoksa (John Lennox), kurš ir vairāku grāmatu autors un piedalījies neskaitāmās augsta līmeņa debatēs par zinātnes un Dieva attiecībām lekciju LZA Portretu zālē ar nosaukumu: "Hokings un Dokinss par Dievu – patiesība vai maldi?"
Profesors uzsvēra, ka daudzi mūsdienu cilvēki ir ieinteresēti uzklausīt pasaules vadošo speciālistu viedokļus par Dievu. Tomēr tādējādi daudzi zinātnieki pārkāpj savas metodoloģiskās robežas, jo viņi izsakās par sfēru, kas neietilpst viņu zinātniskās pētniecības laukā. Pats profesors smaidot uzsvēra, ka arī viņš šādi rīkosies, jo tā rīkojas arī profesori Hokings un Dokinss.
Matemātisku pierādījumu trūkums vēl nenozīmē, ka lieta nav vai nepastāv. Pasaulē ap mums ir daudz neskaidrību un nezinamā. Senākos laikos gandrīz visi zinātnieki ticēja Dievam. Daudzi ateistiski noskaņoti zinātnieki uzbrūk nevis kristiešu Dievam, bet gan dieviem, vai maldīgi saprastam Dieva tēlam, izkropļotai Dieva idejai. Daudzi cilvēki domā, ka tad ja Dievu noliegs, tad Viņš pazudīs. Savā laikā Ņūtons ir teicis šādus vārdus: "Jo vairāk es uzzinu par visumu, jo vairāk es varu apbrīnot Dievu!" Dievs nekonkurē ar zinātni, jo ir dažādi skaidrojuma līmeņi.
Profesors arī neizprot ateistu tēzi, ka pats gravitācijas likums radīja visumu. Likumi paši par sevi neko nerada, tie tikai atklāj. Aritmētikas likums 1+1=2 nevienam vēl 2 euro nav iedevis. Zinātnei ir vajadzīgi jau radīti izejas materiāli, jo pati no sevis tā neko nerada. Ir maldīgi uzskatīt, ka visums rada pats sevi. Hokings uzskata, ka filozofija ir mirusi, tomēr visa zinātne savā veidā ir filozofija. Ir briesmas vienu teoriju (piemēram Darvina) un izplatīt to kā absolūtu.
Tās ir tikai dažas piezīmes no brīnišķīgās lekcijas, ko nolasīja Oksfordas profesors. Ja vēlaties viņu dzirdēt vēl, tad 2015. gada 13. novembrī plkst. 18.00 LU Lielajā aulā notiks paneļdiskusija, kurā piedalīsies Oksfordas Universitātes matemātikas profesors Džons Lenokss un LU Fizikas un matemātikas profesors Mārcis Auziņš.
Profesors uzsvēra, ka daudzi mūsdienu cilvēki ir ieinteresēti uzklausīt pasaules vadošo speciālistu viedokļus par Dievu. Tomēr tādējādi daudzi zinātnieki pārkāpj savas metodoloģiskās robežas, jo viņi izsakās par sfēru, kas neietilpst viņu zinātniskās pētniecības laukā. Pats profesors smaidot uzsvēra, ka arī viņš šādi rīkosies, jo tā rīkojas arī profesori Hokings un Dokinss.
Daudzi zinātnieki, kuri sevi pasludinājuši par ateistiem, izvirza šādus saukļus: "Visai cilvēcei jāmostas no reliģijas murga! Zinātnieka uzdevums ir pamodināt cilvēku no reliģiskās sapņainības." Tomēr šādi uztverta zinātne kļūst ļoti totalitāra. Profesors uzsvēra, ka tomēr vairākums zinātnieku, kuri arī ir ateisti nav tik ekstrēmi un spēj ieklausīties arī citu viedokļos. Viņam pašam ir samērā daudz draugu - zinātnieku ateistu.
Dokins atsaucās uz Z. Freida novecojušo uzskatu, ka reliģija ir viens no šizofrēnijas paveidiem. Tomēr prof. Lenokss atgādināja, ka zinātniekiem ir jābalsta savi spriedumi uz pētījumiem. Viņš pats ir izpētījis, ka nopietnos psihiatrijas zinātnes žurnālos nav atrodami pētījumi par reliģijas negatīvo ietekmi uz cilvēka psihi. Tieši otrādi - ir atrodami daudzi pozitīvi piemēri. Tātad, Davkins, runājot par reliģiju, nebalstās uz pētījumiem, bet gan uz paša vai citu subjektīviem spriedumiem.
Nobela miera prēmiju iegūst gan zinātnieki - ateisti, gan zinātnieki - kristieši. Zinātnē ir gan ticīgie un neticīgie, zinātne nav tieši saistīta ar pasaules uzskatu, jo tai ir savas metodoloģiskās robežas. Strīds veidojas starp cilvēkiem ar materiālistisku pasaules uzskatu un ticīgajiem, nevis starp ticību un zinātni.
Nobela miera prēmiju iegūst gan zinātnieki - ateisti, gan zinātnieki - kristieši. Zinātnē ir gan ticīgie un neticīgie, zinātne nav tieši saistīta ar pasaules uzskatu, jo tai ir savas metodoloģiskās robežas. Strīds veidojas starp cilvēkiem ar materiālistisku pasaules uzskatu un ticīgajiem, nevis starp ticību un zinātni.
Matemātisku pierādījumu trūkums vēl nenozīmē, ka lieta nav vai nepastāv. Pasaulē ap mums ir daudz neskaidrību un nezinamā. Senākos laikos gandrīz visi zinātnieki ticēja Dievam. Daudzi ateistiski noskaņoti zinātnieki uzbrūk nevis kristiešu Dievam, bet gan dieviem, vai maldīgi saprastam Dieva tēlam, izkropļotai Dieva idejai. Daudzi cilvēki domā, ka tad ja Dievu noliegs, tad Viņš pazudīs. Savā laikā Ņūtons ir teicis šādus vārdus: "Jo vairāk es uzzinu par visumu, jo vairāk es varu apbrīnot Dievu!" Dievs nekonkurē ar zinātni, jo ir dažādi skaidrojuma līmeņi.
Profesors arī neizprot ateistu tēzi, ka pats gravitācijas likums radīja visumu. Likumi paši par sevi neko nerada, tie tikai atklāj. Aritmētikas likums 1+1=2 nevienam vēl 2 euro nav iedevis. Zinātnei ir vajadzīgi jau radīti izejas materiāli, jo pati no sevis tā neko nerada. Ir maldīgi uzskatīt, ka visums rada pats sevi. Hokings uzskata, ka filozofija ir mirusi, tomēr visa zinātne savā veidā ir filozofija. Ir briesmas vienu teoriju (piemēram Darvina) un izplatīt to kā absolūtu.
Tās ir tikai dažas piezīmes no brīnišķīgās lekcijas, ko nolasīja Oksfordas profesors. Ja vēlaties viņu dzirdēt vēl, tad 2015. gada 13. novembrī plkst. 18.00 LU Lielajā aulā notiks paneļdiskusija, kurā piedalīsies Oksfordas Universitātes matemātikas profesors Džons Lenokss un LU Fizikas un matemātikas profesors Mārcis Auziņš.
Jauns konkurss!
Kā jau citus gadus, arī šoruden piedāvāju piedalīties konkursā. Konkursa noteikumi ir ļoti vienkārši. Kurš atsūtīs un manu epastu priesteris.ilmars@gmail.com visvairāk jautājumu mana bloga sadaļai: "Lasītājs jautā, priesteris atbild!", tas saņems gada abonamentu laikrakstam "Katoļu Baznīcas Vēstnesis". Otrās un trešās vietas ieguvēji saņems pusgada abonamentu. Tiek ieskaitīi tikai tie, jautājumi, kuri skar ticības jautājumus un kuru atbildes tiek publicētas manā blogā. Aiziet! Konkurss noslēgsies 15.decembrī.
Jaunumi!
 |
| Rīgas Garīgais Seminārs, Katoļu ielā 16 |
Liels paldies par Jūsu uzticību un arī par atbildēm, ko saņēmu, nesen publicētajā aptaujas anketā. Dažus uzlabojumus jau esmu veicis, balstoties uz jūsu ieteikumiem. Labajā pusē ir atrodama arhīva sadaļa, kurā ir iespējams atrast rakstus, kuri publicēti agrāk.
Šobrīd intensīvi kalpoju kā inspektors Rīgas Garīgajā Seminārā. Daudzi man jautā, ko nozīmē šāds inspektora amats? Inspektors Garīgajos Semināros veic formatora funkcijas, rūpējoties, lai Seminārā tiktu ievērota regula, jeb reglaments un kopā ar rektoru un citiem formatoriem palīz semināristiem atklāt, atpazīt savu aicinājumu. Paralēli tam turpinu studijas Ļubļinas Katoļu Universitātē, rakstot doktora disertāciju.
No savas puses vēlos aicināt ikvienu īpaši lūgt Dievu par Semināru, tā vadību un arī lūgšanās "adoptēt" konkrētu semināristu, lai viņu pavadītu savās lūgšanās līdz priesterības sakramenta saņemšanai. Mūsu lūgšanu atbalsts ir ļoti svarīgs katram semināristam, viņa ceļā uz priesterību. Jau iepriekš paldies par jūsu lūgšanām.
Kā savienot savas ciešanas ar Kristus ciešanām?
Liels paldies par jautājumu. Bībelē mēs atrodam šādas rakstu vietas: "Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa. (Kol 1,24); Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties. (1 Pēt 4,13)"
Šajos Bībeles pantos izteiktās domas nenozīmē to, ka Kristus pestījošajam upurim kaut kā pietrūktu, ka mums vajadzētu viņu papildināt. Katoliskās Baznīcas Katehisms, komentējot šīs Rakstu vietas norāda, ka mūsu ciešanām un grūtībām ir jēga Kristus ciešanās un upurī pie krusta. Ļoti daudz cilvēku, piedzīvojot netaisnīgas ciešanas, kurām neatrod izeju, krīt izmisumā un sāk vainot Dievu par tām. Tomēr katehismā ir teikts, ka "bieži vien neapzināti līdzdarbojoties dievišķajai gribai, cilvēki pēc pašu lēmuma var iekļauties dievišķajā plānā - gan ar savu darbību un lūgšanām, gan arī ar savām ciešanām. Tā tie pilnībā kļūst "Dieva palīgi" ( 1 Kor 3, 9) un Viņa valstības līdzstrādnieki. (KBK 307)
"Krusts ir Kristus - vienīgā Vidutāja starp Dievu un cilvēkiem vienīgais upuris. Bet tā kā Viņš savā dievišķajā Personā līdz ar iemiesošanos "kaut kādā veidā ir vienojis sevi ar ikvienu cilvēku", tad "Viņš sniedz iespēju katram cilvēkam vienoties ar šo Lieldienu noslēpumu tikai Dievam zināmā veidā". Kristus aicina savus mācekļus ņemt savu krustu un sekot Viņam, jo Viņš cieta par mums, mums atstādams piemēru, lai mēs ietu Viņa pēdās". Kristus patiešām savam pestīšanu nesošajam upurim grib pievienot tieši tos, kuri pirmie saņem tā augļus." (KBK 618)
Lasītājs jautā - priesteris atbild - svētums!
Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Uzreiz atvainojos par gramat. kļūdām, jo neesmu latvietis. Mans jautājums ir šāds: Kā ģimenes cilvēks var kļūt pa svēto? Ar to es domāju nevis svēta statusu, bet tādu dzīvi, kura patīks Dievam.
Zinu, ka nesen tika kanonizēti Sv. Terezas vecāki, bet tas ir drīzāk izņēmums, nekā parasta lieta. Starp visiem Baznīcas svētajiem ir ļoti maz ģimenes cilvēku (gandrīz nav), tas nozīmē, ka tiem ir daudz grūtāk iemantot Debesu valstību. Tajā pašā laikā lielāka daļa kristiešu tomēr ir ģimenes cilvēki, tiem ir daudz rūpju (pirmkārt par bērniem), daudz mūsdienu izaicinājumu un pavisam maz laika, lai sakoncentrētos lūgšanai.
Pēc manām subjektīvām domām, mīlestības pilnu attiecību veidošana ar dzīvesbiedru, bērnu audzināšana ir Dievam patīkamas lietas, tomēr 99 procenti Baznīcas svēto ir garīdznieki, mūki un citi cilvēki, kuri visu savu dzīvi veltījuši Dievam. Gribētos dzirdēt priestera viedokli par to, kāpēc ģimenes dzīve ir tik grūts ceļš pie Dieva? Vai otrādi, varbūt šāds dzīvesveids Baznīcā nav līdz galam novērtēts? Paldies.
Mūžīgi mūžos slavēts! Liels paldies par jautājumu. Patiešām, vēl pavisam nesenos laikos ticīgo starpā valdīja uzskats, ka par svēto var kļūt tikai kāda izcila persona, noteikti tāda, kas ir saņēmusi priestera, bīskapa svētības vai ir iestājusies klosterī. Pēc Vatikāna II koncila, bet arī jau pirms tam daudzi svētie, kā piemēram svētā Terēze ne Bērna Jēzus ir norādījusi, ka svētums ir iespējams ikvienam un ka nevis mēs paši kļūstam svēti ar saviem spēkiem, bet tas ir Dievs, kurš dod mums žēlastību tādiem kļūt. Domāju, ka debesīs ir daudz vairāk tādu svēto, kuri nekad nav oficiāli kanonizēti vai beatificēti. Kādēļ Baznīca agrāk izcēla kā svētos tieši konsekrētas personas? Nezinu. Iespējams, ka tas ir saistīts ar savdabīgu Baznīcas uztveri viduslaikos. Jo pirmajos gadsimtos par svētajiem kļuva gandrīz visi kristieši, jo viņi mira kā mocekļi par savu ticību. Tomēr vēlākajos gadsimtos, kad visa Eiropa vairākumā kļuva kristīga, veidojās tādas kā divas šķiras, kategorijas. Viena - "Ecclesia docentis" - Baznīca, kas māca, hierarhija, garīznieki. Otra - "Ecclesia, quae audit" - Baznīca, kas klausās, laji, kuriem ir jāpakļaujas hierarhijas prasībām un jāzipilda viss, ko saka garīdznieki. Pēc Vatikāna II koncila Baznīca vairāk tiek saprasta, kā Dieva Tauta, Kristus Mistiskā Miesa, tomēr arī neizslēdzot Baznīcas hierarhisko dalījumu un iepriekšējo Baznīcas uztveri. Līdz ar to, mūsdienās arī skatījums uz svētumu ir kļuvis līdzsvarotās, plašāks un jāsaka, ka par svēto kļūt ar saviem spēkiem nav viegli, vai pat ir neiespējami - gan lajam, kurš dzīvo ģimenē, gan garīzniekam vai klosterī esošam. Tomēr ar Dieva žēlastības palīdzību viss ir iespējams. Būsim atvērti Dievam un tad visi kļūsim svēti!
Zinu, ka nesen tika kanonizēti Sv. Terezas vecāki, bet tas ir drīzāk izņēmums, nekā parasta lieta. Starp visiem Baznīcas svētajiem ir ļoti maz ģimenes cilvēku (gandrīz nav), tas nozīmē, ka tiem ir daudz grūtāk iemantot Debesu valstību. Tajā pašā laikā lielāka daļa kristiešu tomēr ir ģimenes cilvēki, tiem ir daudz rūpju (pirmkārt par bērniem), daudz mūsdienu izaicinājumu un pavisam maz laika, lai sakoncentrētos lūgšanai.
Pēc manām subjektīvām domām, mīlestības pilnu attiecību veidošana ar dzīvesbiedru, bērnu audzināšana ir Dievam patīkamas lietas, tomēr 99 procenti Baznīcas svēto ir garīdznieki, mūki un citi cilvēki, kuri visu savu dzīvi veltījuši Dievam. Gribētos dzirdēt priestera viedokli par to, kāpēc ģimenes dzīve ir tik grūts ceļš pie Dieva? Vai otrādi, varbūt šāds dzīvesveids Baznīcā nav līdz galam novērtēts? Paldies.
Mūžīgi mūžos slavēts! Liels paldies par jautājumu. Patiešām, vēl pavisam nesenos laikos ticīgo starpā valdīja uzskats, ka par svēto var kļūt tikai kāda izcila persona, noteikti tāda, kas ir saņēmusi priestera, bīskapa svētības vai ir iestājusies klosterī. Pēc Vatikāna II koncila, bet arī jau pirms tam daudzi svētie, kā piemēram svētā Terēze ne Bērna Jēzus ir norādījusi, ka svētums ir iespējams ikvienam un ka nevis mēs paši kļūstam svēti ar saviem spēkiem, bet tas ir Dievs, kurš dod mums žēlastību tādiem kļūt. Domāju, ka debesīs ir daudz vairāk tādu svēto, kuri nekad nav oficiāli kanonizēti vai beatificēti. Kādēļ Baznīca agrāk izcēla kā svētos tieši konsekrētas personas? Nezinu. Iespējams, ka tas ir saistīts ar savdabīgu Baznīcas uztveri viduslaikos. Jo pirmajos gadsimtos par svētajiem kļuva gandrīz visi kristieši, jo viņi mira kā mocekļi par savu ticību. Tomēr vēlākajos gadsimtos, kad visa Eiropa vairākumā kļuva kristīga, veidojās tādas kā divas šķiras, kategorijas. Viena - "Ecclesia docentis" - Baznīca, kas māca, hierarhija, garīznieki. Otra - "Ecclesia, quae audit" - Baznīca, kas klausās, laji, kuriem ir jāpakļaujas hierarhijas prasībām un jāzipilda viss, ko saka garīdznieki. Pēc Vatikāna II koncila Baznīca vairāk tiek saprasta, kā Dieva Tauta, Kristus Mistiskā Miesa, tomēr arī neizslēdzot Baznīcas hierarhisko dalījumu un iepriekšējo Baznīcas uztveri. Līdz ar to, mūsdienās arī skatījums uz svētumu ir kļuvis līdzsvarotās, plašāks un jāsaka, ka par svēto kļūt ar saviem spēkiem nav viegli, vai pat ir neiespējami - gan lajam, kurš dzīvo ģimenē, gan garīzniekam vai klosterī esošam. Tomēr ar Dieva žēlastības palīdzību viss ir iespējams. Būsim atvērti Dievam un tad visi kļūsim svēti!
Sprediķis Visu svēto dienā (speciāli Vatikāna radio)!
Šogad Visu svēto diena ir iekritusi svētdienā, tādēļ pārdomāsim, ko nozīmē būt svētajam mūsdienās? Kad pasauli ir pārņēmis helovīnu trakums, kurā izpaužas okultisms un māņticība, Atklāsmes grāmatā ir aprakstīts kāda noslēpumaina sentēva jautājums: “Šie, baltajās drānās ietērptie, - kas viņi ir un no kurienes viņi ir atnākuši?” Jā, patiesi. Kas tie svētie tādi ir un no kurienes viņi rodas?
Baznīcas 2000 gados ir bijuši periodi, kad svētums tika uzlūkots dažādos veidos. Pirmajos gadsimtos svētums bija saistīts ar moceklību, līdz pat savas dzīvības atdošanai. Kad kristietība izplatījās Eiropas kontinentā un kļuva par valsts oficiālo reliģiju, svētums nozīmēja būt saistītam ar kādu no plaukstošiem klosteriem vai arī cilvēkam ar dziļu teoloģisko domu. Vēlīnajos viduslaikos svētums bija asociēts ar misionāro dedzību un došanos uz jaunām zemēm, sējot tur kristīgās ticības sēklu. Tomēr vēl nesenos laikos svētums daudziem šķita biedējošs un ļoti tāls mērķis, kurš “vienkāršam” un “parastam” cilvēkam nemaz nebija sasniedzams. Sabiedrībā joprojām valda izkropļots un maldīgs priekšstats par to, ko tad nozīmē būt svētam un kas vispār ir svētums.
Vatikāna II koncilā, kura noslēguma 50 gadskārtu mēs svinēsim pavisam drīz, tika uzsvērts, ka “Visi, kas tic Kristum, neatkarīgi no kārtas vai stāvokļa, tiek aicināti uz kristīgās dzīves un mīlestības pilnību.” (Vatikāna II koncils, „Lumen gentium”, 40, KBK 2013) Svētums vairs nav izredzēto privilēģija, tas ir iespējams visu kārtu un tautu cilvēkiem. Arī tu un es, mēs varam būt un tiekam aicināti uz svētumu.
Bet kas tad īsti ir svētums un kā to sasniegt? 1 Jāņa vēstulē ir teikts: “Pasaule mūs nepazīst, tādēļ, ka tā nepazīst Viņu... mēs būsim Viņam līdzīgi.” (sal. 1 Jņ 3, 1-3) Svētums – tā ir identifikācija ar Jēzu, kļūt līdzīgam Viņam. Mateja evaņģēlija 5.nodaļā lasām par kalna svētībām, ko Jēzus deva kā norādes ceļā uz svētumu. Tomēr varam arī tās pārfrāzēt: “Svētīgi ir tie, kas nekāro pēc mantas, jo Jēzus arī nekāroja pēc tās; svētīgi lēnprātīgie, jo Jēzus ir lēnprātīgs; svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo Jēzus bija taisnīgs. Jēzus ir žēlsirdīgs, Viņam ir skaidra sirds, Viņš ir miera nesējs un vajāts taisnības dēļ.” Tātad mums ir jāseko Jēzum un jāiet Viņa pēdās. Svētums ir iespējams tikai Jēzū Kristū. Bez Jēzus tas ir tikai morāliskums, skaista rīcība, cenšanās būt labam ar saviem spēkiem. Daudzi neticīgie arī dzīvo morāliski labu dzīvi, bet tikai tikumiska dzīve vien viņus nepadara par svētiem. Svētais cenšas dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus. Domāt, kā domāja Jēzus, uzlūkot ikvienu kā uzlūkoja Jēzus, runāt tos vārdus, ko runāja Jēzus. Un visbeidzot – censties mīlēt tā, kā mīlēja Viņš. Daudzi varbūt teiks: “Tas ir pārāk radikāli, tas ir par daudz, tas ir par grūtu!” Domāju, ka nē. Ja tas bija iespējams tik daudzajiem svētajiem, tad arī mums tas būs pa spēkam. Mūsdienu pasaule ilgojas pēc jaunajiem svētajiem. Dievs vēlas, lai mēs visi kļūtu svēti. Neviens no mums nav izslēgts no šī aicinājuma. Centīsimies katru dienu kopt dzīvas un personiskas attiecības ar Jēzu, dzīvot dziļu sakramentālu un lūgšanas dzīvi, lasīt Svētos Rakstus, sekot līdzi Baznīcas dzīvei un mācībai, un ticu, ka mēs visi kļūsim svēti. Tikai ne savā, bet Jēzus spēkā. Uzticēsimies Jēzum un sekosim Viņam!
Baznīcas 2000 gados ir bijuši periodi, kad svētums tika uzlūkots dažādos veidos. Pirmajos gadsimtos svētums bija saistīts ar moceklību, līdz pat savas dzīvības atdošanai. Kad kristietība izplatījās Eiropas kontinentā un kļuva par valsts oficiālo reliģiju, svētums nozīmēja būt saistītam ar kādu no plaukstošiem klosteriem vai arī cilvēkam ar dziļu teoloģisko domu. Vēlīnajos viduslaikos svētums bija asociēts ar misionāro dedzību un došanos uz jaunām zemēm, sējot tur kristīgās ticības sēklu. Tomēr vēl nesenos laikos svētums daudziem šķita biedējošs un ļoti tāls mērķis, kurš “vienkāršam” un “parastam” cilvēkam nemaz nebija sasniedzams. Sabiedrībā joprojām valda izkropļots un maldīgs priekšstats par to, ko tad nozīmē būt svētam un kas vispār ir svētums.
Vatikāna II koncilā, kura noslēguma 50 gadskārtu mēs svinēsim pavisam drīz, tika uzsvērts, ka “Visi, kas tic Kristum, neatkarīgi no kārtas vai stāvokļa, tiek aicināti uz kristīgās dzīves un mīlestības pilnību.” (Vatikāna II koncils, „Lumen gentium”, 40, KBK 2013) Svētums vairs nav izredzēto privilēģija, tas ir iespējams visu kārtu un tautu cilvēkiem. Arī tu un es, mēs varam būt un tiekam aicināti uz svētumu.
Bet kas tad īsti ir svētums un kā to sasniegt? 1 Jāņa vēstulē ir teikts: “Pasaule mūs nepazīst, tādēļ, ka tā nepazīst Viņu... mēs būsim Viņam līdzīgi.” (sal. 1 Jņ 3, 1-3) Svētums – tā ir identifikācija ar Jēzu, kļūt līdzīgam Viņam. Mateja evaņģēlija 5.nodaļā lasām par kalna svētībām, ko Jēzus deva kā norādes ceļā uz svētumu. Tomēr varam arī tās pārfrāzēt: “Svētīgi ir tie, kas nekāro pēc mantas, jo Jēzus arī nekāroja pēc tās; svētīgi lēnprātīgie, jo Jēzus ir lēnprātīgs; svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo Jēzus bija taisnīgs. Jēzus ir žēlsirdīgs, Viņam ir skaidra sirds, Viņš ir miera nesējs un vajāts taisnības dēļ.” Tātad mums ir jāseko Jēzum un jāiet Viņa pēdās. Svētums ir iespējams tikai Jēzū Kristū. Bez Jēzus tas ir tikai morāliskums, skaista rīcība, cenšanās būt labam ar saviem spēkiem. Daudzi neticīgie arī dzīvo morāliski labu dzīvi, bet tikai tikumiska dzīve vien viņus nepadara par svētiem. Svētais cenšas dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus. Domāt, kā domāja Jēzus, uzlūkot ikvienu kā uzlūkoja Jēzus, runāt tos vārdus, ko runāja Jēzus. Un visbeidzot – censties mīlēt tā, kā mīlēja Viņš. Daudzi varbūt teiks: “Tas ir pārāk radikāli, tas ir par daudz, tas ir par grūtu!” Domāju, ka nē. Ja tas bija iespējams tik daudzajiem svētajiem, tad arī mums tas būs pa spēkam. Mūsdienu pasaule ilgojas pēc jaunajiem svētajiem. Dievs vēlas, lai mēs visi kļūtu svēti. Neviens no mums nav izslēgts no šī aicinājuma. Centīsimies katru dienu kopt dzīvas un personiskas attiecības ar Jēzu, dzīvot dziļu sakramentālu un lūgšanas dzīvi, lasīt Svētos Rakstus, sekot līdzi Baznīcas dzīvei un mācībai, un ticu, ka mēs visi kļūsim svēti. Tikai ne savā, bet Jēzus spēkā. Uzticēsimies Jēzum un sekosim Viņam!
Abonēt:
Ziņas (Atom)