Ir klāt adventa laiks. Šogad, tapat kā pagājušo gadu. Un visdrīzāk, tā tas būs arī nākamgad. Bet šogad varbūt īpašāk, jo mēs nevaram atgriezties pagātnē un nākotne mums vēl nepieder. Dialektiskā pieeja garīgajā pasaulē ir grūti pielietojama. Tomēr šī gada adventa svētdienām es piedāvāju pārdomas, kas balstītas uz sava veida duālismu, jeb pretrunām. Katra tēma atsevišķai svētdienai palīdzēs dziļāk uzlūkot mūsdienu realitātes ar Kristus acīm. Kristus, kurš ir atnācis, bet vēljoprojām nāk!
Klusums un skaļums!Daudzi no mums ir dzirdējuši par skandalozu mūziķi Džonu Miltonu Keidžu, jaunāko (John Milton Cage Jr.), kurš kļuva slavens, pateicoties skaņdarbam "4'33"" - klusumu, kura laikā neizskan neviena nots. Adventa laiks tiek asociēts ar klusumu. Bet kas tad ir klusums un skaļums. Es varu atrasties skaļā vidē, bet savas sirds dziļumos būt dziļā iekšējā klusumā, bet var būt arī tieši otrādi. Samērā bieži es dodos uz Lietuvu, kur mežā, blakus mazam ciematam, kas saucās Paparčiai dzīvo klostermāsas. Viņas sarunājas tikai stundu nedēļā, dzīvo mazās mājiņās mežā un visu laiku pavada lūgšanās, klusumā un darbā. Satiekoties ar klostermāsām, mani izbrīnīja viņu teiktais: "Zini, priesteri Ilmār! Pie mums ir tik skaļi. Ļoti gribētos kaut kur nolīst malā, kādā klusā vietā." Es pie sevis padomāju - hm, kur tad ir patiesais klusums un kas tad ir patiesā klusuma avots? Iesaku izlasīt no Bībeles, no Vecās Derības 107.psalmu.
Karš un miers!Slavenam krievu rakstniekam Ļevam Tolstojam ir slavens darbs - ,,Karš un miers", kurš ir iekļauts pasaules 100 slavenāko darbu sarakstā. Šī darba galvenais varonis ir krievu zemnieks Platons Karatajevs, kas visa darba garunā apjauš, ka savā dzīvē cilvēks ir maznozīmīgs, ka viņš bieži vien tiek ierauts dažādu notikumu, arī karu virpulī, taču kā persona, indivīds cilvēks sevī ir stiprs un šis spēks nāk no debesīm, no Dieva.
Karš Ukrainā, Sīrijā, terorakti, bēgļi. Tik daudz draudīgu ziņu ikdienas portālos, avīzēs, televīzijā. Kā saglabāt mieru? Tomēr nevajag meklēt nemaz tik tālu. Vēzis, satiksmes negadījums, pārdozētas narkotikas, pašnāvība, ilgi gadi komā pēc mugurkaula lūzuma, ... Tās visas ir mūsu ikviena karadarbības, kurām mums ir jātiek pāri. Kā saglabāt mieru? Miera avots ir Kristus. Ja man ir Dievs, ja man ir Kristus, man ir viss. Bībelē ir teikts: "Kristus ir mūsu miers!" (Efeziešiem 2,14) Mieru nevar garantēt ne NATO, ne karaspēks, ne valdības. Tas ir labi, ka mums ir šādas organizācijas. Tomēr miers sākas vispirms katra mūsu sirdī. Miers mūsos, mūsu ģimenēs, draudzēs, ciematos, pilsētās, valstīs un visā pasaulē. Nāc, miera Karali un dāvā mums katram patieso mieru!
Mainīgais un nemainīgaisPostmoderna sabiedrība. Tikumības "kari". Dedzīgs kristietis vai fundamentālists? Konservatīvs vai liberāls? Iekļaujoša sabiedrība vai noslēgtu cilvēku grupa? Cik gan mēs esam noguruši savā ikdienā no tā visa. Liekas, gribās teikt: "Lūdzu, vismaz laikā līdz Ziemassvētkiem pabūsim klusumā, prom no tās kņadas un saspīlējumiem. Gribās ātri iebēgt kāda klusā dievnamā, uzlūkot adventa vainaga trešo svecīti un pie sevis nopūsties: "Kungs, kāpēc tu kavējies vēl? Nāc taču vēlreiz uz šo zemi, kā tu esi solījis Bībelē un ieved te reiz par visām reizēm kārtību. Kādēļ tu tik ļoti slēpies? Kāpēc Tevi daudzi cilvēki nespēj saredzēt, saskatīt, piedzīvot, ieticēt?" Tomēr Kristus jau ir šeit, starp mums. Viņš ir arī starp nezālēm, kaut pats paliek kā kviešu grauds. Jēzus saka: "[uzmanieties], ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus" (Mateja 13,29). Dievs mūs mīl visus vienādi, jo Dievs nemīl grēku, bet mīl grēcinieku. Dievs adventā pasniedz roku mums katram, neatkarīgi kādi mēs esam, pie kādas sabiedrības grupas piederam. Tad, kad piedzīvosim bezgalīgo Dieva mīlestību, kad sajutīsim, kā pukst Jēzus dievišķā Sirds, tad arī ieraudzīsim savu dzīvi pilnīgi citā gaismā un spēsim arī mainīties.
Dzīvība un nāveVēl dažus gadus atpakaļ, Rīgā, pie Jēkaba kazarmām, katru gadu tika uzbūvēta "dzīvā Betlēme", kurā bija gans ar avīm. Daudziem cilvēkiem ļoti patika šī instalācija, bērni nāca vērot aitiņas, kā arī stilizētā kūtiņā izveidoto Jēzepa, Marijas un Jēzus Betlēmas ainiņas atveidojumu. Un tad, 2006.gada 2.decembrī tas pats gans, kurš ganīja šīs aitiņas, vienai no tām pārgrieza rīkli, pie tam pašu kaušanas ainu redzēja arī bērni. Notikums izraisīja tik plašu rezonansi, ka nākamajos gados šādas instalācijas vairs netika rīkotas un notikums izpelnījās īsu sleju pat žurnālā "Rīgas laiks", ko uzrakstīja rakstnieks un tulkotājs Ilmārs Zvirgzds.
"Jānis ierauga nākam Jēzu un saka: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jāņa ev. 1,29) Jānis Kristītajs ir svarīga adventa laika personība. Neērts. Radikālis. Varbūt fundamentālists? Norāda uz Heroda grēku, aicina nožēlot grēku, grēciniekus nosauc par odžu dzimumu? Nekādas tolerances! Tomēr Jānis ir lielākais no praviešiem un Jānis sagatavo Kungam ceļu. Jēzum, kurš ir patiesais Karalis, Mesija, kuru gaidīja visa pasaule.
Ziemassvētkos Jēzus ir ērts, jo viņš ir maziņš, guļ silītē, daudz nerunā. Ja tā var teikt - komerciāli izdevīgs. Lieldienās ir pavisam citādi. Viņš ļauj sev, kā nevainīgam jēram "pārgriest rīkli" - mirt pie krusta. Tieši tādēļ Jēzus pie krusta nav "izdevīgs", viņu jānoņem no publiskās telpas, jo kuram gan patīk asinis, nāve, ciešanas. Daudziem šķiet, ka labāk arī "eitanazēt" visu kristietību no epikūriskās baudās ieslīgušās Eiropas skatuves. Par šo tēmu Ilmārs Zvirgzdiņš nerakstīja. Žēl. Jo šī tēma nav izdevīga, populāra, "ejoša". Bet tas "netraucē" Jēzum augšamcelties un valdīt kā Ķēniņam jau divus tūkstošu gadus.
Šajos Ziemassvētkos apstāsimies un padomāsim - vai manā dzīvē Jēzus ir tikai kā "Ziemassvētku vecītis", pie kura eju tikai saņemt dāvanas un izlūgties sev labumus? Vai esmu gatavs pieņemt Jēzu, kurš ir miris pie krusta par maniem grēkiem un augšāmcēlies?
pr. Ilmārs Tolstovs no http://www.delfi.lv/news/svetku-laiks/noskanas-un-tradicijas/lenona-imagine-tolstoja-kars-un-miers-ko-latvijas-katolu-garidznieki-iesaka-iedvesmai-adventa.d?id=46776191&page=1
