Dzimis 1033.gadā Aostā, Itālijā. Miris 1109.gadā Kenterbērijā. Baznīcas doktors (doctor magnificus), filozofs, teologs.
1060.gadā iestājās Benediktīņu klosterī Normandijā, ātri kļuva par prioru, abatu un 1093.gadā tika nominēts par Kenterbērijas arhibīskapu. Nonāca konfliktā ar Anglijas karali par investitūras jautājumiem, tomēr pāvests Pashalis I atbalstīja svēto Anzelmu cīņā pret karali. Trīs gadus pavadīja trimdā. Pēc nāves svētā Anselma kults sāka izplatīties XIII gs., to vēlāk apstiprināja pāvests Aleksandrs VIII 1690 gadā. 1720. gadā sv. Anselmu pasludināja par Baznīca doktoru.
Sv. Anselms studijās īpaši pievērsās sv. Augustīna mācībai, sarakstīja vairākus darbus (Monologion, Proslogion u.c.) par Dieva esamību un Viņa dabu. Vissvarīgākais filozofiskais darbs – Dialogus de veritate (1080-83), kurā viņš uzrakstīja vispārēju patiesības definīciju. Patiesība ir tā, kuru var aizsniegt tikai ar prātu. Dievs ir visaugstākā patiesība, ar kuru var virzīt un atklāt visas citas patiesības. Sv. Ansemlam ir arī taktāts par brīvo gribu un gramatiku. Sv. Anselms mēģināja saistīt fides quarens intelectum ar credo, ut intelligam. Viņš mēģināja ar metafizisko spekulāciju palīdzību skaidrot ticības patiesības, tomēr atzina, ka reliģiskās patiesības ir kā izejas punkts visiem cilvēka metafiziskiem meklējumiem. Prāta uzdevums ir tikai racionāli mēgināt pamatot dievišķi atklātās patiesības, bet ne tās kritizēt, un atrast pietiekami racionālu pamatojumu un dziļāku to izpratni. Darbā „Cur Deus homo“ (Kāpēc Dievs tapa cilvēks) izmantoja dialoga principu: „radīja” sava veida oponentu tikai tāpēc, lai parādītu, par ko īsti ir runa (līdzīgs pamatprincips bija jau Platona Dialogiem - saruna palīdz noskaidrot jautājuma būtību, un valoda ir vairāk nekā tikai loģiska saspēle, par ko jāvienojas katram pašam ar sevi).
Sv. Anselms turpināja attīstīt sv. Augustīna Dieva esamības pamatojumus. Norādīja, ka raugoties no pasaulē esošā labuma un arī radītās pasaules pozīcijām, var nonākt pie Visaugstākā un nebeidzamā Labuma, kas ir pats Dievs. Sv. Anselms izveidoja ontoloģisku pamatojumu Dieva eksistencei, izskadrojot, ka izpratne par Dievu jau ir pamatojums Viņa reālajai eksistencei. Tāpat arī viņš rakstīja traktātus par dvēseles nemirstību, pirmdzimto grēku, atpestīšanu. Sv. Anselms ir sarakstījis skaistas humnas Vissvētākajai Jaunavai Marijai, veltot Viņai šādus titulus – Mater Misericordiae, Mater Dei un Mater nostrae. Viņš, izmantojot Jēzus vārdus sv. Jānim “Lūk, tava Māte” (Jņ 19,27) attīstīja Marijas garīgās mātišķības teoloģiju. Sv. Anselmu mēdz saukt arī par lielo mariānisko doktoru. Rakstīja arī teoloģiski – aksētiskus darbus.
Līdzīgi kā svētais Anselms, vēlamies lūgt: Kungs, „iemāci man meklēt Tevi un atklājies tam, kas Tevi meklē, jo es nevaru Tevi meklēt, ja Tu mani nepamāci, un nevaru Tevi atrast, ja Tu man neatklājies.”
Izmantoti avoti:
-
http://vesture.eu/index.php/Anselms_no_Kenterberijas- Encyklopedia katolicka. TNK-KUL. Lublin. 1997. T. 1, s. 734-735.
