Sprediķis 5.jūnijā (Vatikāna radio)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 7, 11-17)

Tajā laikā Jēzus devās uz pilsētu, vārdā Naima, un Viņam līdzi gāja Viņa mācekļi un daudz ļaužu. Un, kad Viņš tuvojās pilsētas vārtiem, tajā brīdī tika iznests ārā mirušais, kas bija vienīgais dēls savai mātei. Viņa bija atraitne, un no pilsētas viņai līdzi nāca daudz ļaužu.
Viņu redzot, Kungs iežēlojās par viņu un viņai sacīja: “Neraudi!” Un, piegājis klāt, Viņš pieskārās nestuvēm, un nesēji apstājās. Tad Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt. Un Jēzus viņu atdeva mātei.
Bet visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū,” – un: “Dievs ir apmeklējis savu tautu.” Un šī ziņa par Viņu iz­platījās pa visu Jūdeju un visu apkārtējo apvidu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Šodien Jēzus dodas uz kādu pilsētu un pa ceļam viņš sastop nesējus ar mirušu, kādas mātes vienīgo dēlu. Šai mātei bija nomiris dēls, kurš bija vienīgais, kas viņai vēl bija atlicis. Kungs iežēlojās par viņu un izdarīja brīnumu. Visus pārņēma bailes un slavēšanas prieks.

Brīnums vienmēr mūsos izsauc gan izbīli, gan pārsteigumu. Jēzus laikos farizeji, rakstu mācītāji, arī Herods un citi pieprasīja no Jēzus zīmes un brīnumus. “Nokāp no krusta! Parādi brīnumu!” Arī mūsdienu sabiedrība ir tendēta uz brīnumiem. Bieži vien ticīgie cilvēki dodas uz vietām, kur notiek kādi brīnumi vai pārdabiskas parādības. Brīnums pievelk, fascinē, aizrauj! Tomēr brīnums Bībelē nenotiek tapat vien. Tas vienmēr tiek uzlūkots kā Dieva darbības zīme. Zīmei var būt divas dimensijas – redzamā un neredzamā. Katram brīnumam, zīmei ir jānorāda un pārdabisko realitāti, mērķi un nozīmi. Jēzus, kad veic kādu brīnumu, viņš ar šo zīmi vēlas kaut ko mums pateikt. Dievs ir brīnuma autors un Dievs izvēlas šo brīnumu veikt noteiktos apstākļos un laikā. Tomēr, kā lasām Evaņģēlijā, Jēzus nedziedināja visus cilvēkus. Jēzus nepiecēla no mirušajiem visus cilvēkus. Ar izdarītiem brīnumiem, Dievs parādīja, ka Dieva Valstība ir atnākusi, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu! Jēzus mācekļi, pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs, devās evaņģelizācijā un šo viņu darbību pavadīja zīmes, kuras liecināja par Dieva spēku – „Tie izgāja un mācīja visās malās, un Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Mk 16,20) Tomēr šīs zīmes nebija svarīgākās, bet tikai pavadīja mācekļu kalpošanu.

Vislielākā zīme un vislielākais brīnums ir “jonas zīme” – Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Gan Lācara, gan šī atraitnes dēla piecelšana no miroņiem ir kā norāde uz Jēzus augšāmcelšanos un arī to, ka arī mēs visi kādreiz augšāmcelsimies pastarajā dienā. Lācars un šīs atraitnes dēls tāpat kādreiz nomira, kad kļuva veci. Mums nav informācijas par viņu tālāko likteni. Tomēr Jēzus norāda, ka viņš ir nācis, lai atbrīvotu mūs no grēka un nāves varas. Ap. Pāvils saka: “Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!” (1 Kor 15,54)

Nemeklēsim mūsu ticībā brīnumus tikai sensācijas dēļ. Dievs var un arī veic mūsu dzīvēs kādas pārdabiskas darbības, tomēr mūsu ticības pamatā nav akla brīnumu meklēšana, bet gan žēlastība, kas izplūst no vislielākā brīnuma – Jēzus nāves un Augšāmcelšanās. Apustulis Pāvils uzsver: “Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1 Kor 15, 22) Brīnumi vienmēr ir bijuši un būs klātesoši kristieša dzīvē, tomēr vislielākais brīnums ir tas, ka Dievs mums ir dāvājis ticības žēlastību un caur savu nāvi un augšāmcelšanos ir mūs atpestījis no grēkiem.

Divu priesteru un viena diakona ordinācija!

Ar lielu prieku varu paziņot, ka tuvākajā laikā ir plānotas šādas ordinācijas:

5.kursa seminārists Valters Vārpsalietis tiks ordinēts par diakonu 21.maijā plkst. 11.00 Rīgas sv. Jēkaba katedrālē.

Diakons Elvis Rudovičs tiks ordinēts par priesteri 4.jūnijā plkst. 11.00 Rīgas sv. Jēkaba katedrālē. Primīcijas svētā Mise notiks Salaspils katoļu baznīcā 5.jūnijā plkst. 11.00.

Diakons Agris Ruļuks tiks ordinēts par priesteri 4.jūnijā plkat. 11.00 Jelgavas katedrālē. Primīcijas svētā Mise plānota 5.jūnijā 11.00 Bebrenes katoļu baznīcā.

Par aicinājumu uz garīgo kārtu

“Ko nozīmē aicinājums uz garīgo kārtu? No kurienes šis aicinājums rodas cilvēkā un kā to atpazīt?”
Pāvils, 16.gadi

Dārgais Pāvil!

Aicinājums ir dvēseles lielākais noslēpums. Apbrīnojami un gandrīz nenosakāmi ir ceļi, pa kuriem Dieva žēlastība ienāk cilvēka sirdī. Daudz bija zvejnieku pie Tibērijas ezera, bet tikai Zebedeja dēliem Kristus teica: “Nāc, seko Man!” Un viņi, atstājuši tīklus, sekoja Viņam.
Un uz lielā karavānu ceļa no Ēģiptes uz Tuvajiem Austrumiem, kas vijas cauri Kafernaumai, bija ne viens vien muitnieks, bet tikai pie Mateja Kungs vērsās ar aicinājumu: “Seko Man!” Muitnieks tūdaļ atstāja visus darījumus un sekoja Kristum.
Aicinājums - tā ir arī dīvaina lieta. Neviens tā īsti nevar uzrakstīt aicinājuma antaloģiju; neviens nevar uzzīmēt “aicinājuma karti”, ar veidiem, kādos Dievs aicina cilvēku. Neviens nevar parādīt ceļus, taciņas, apstākļus, pa kuriem aicinājuma žēlastība atrod cilvēku. Nevar uzzīmēt arī aicinājuma grafiku. Katrs aicinājums ir ļoti personīgs, individuāls un vienmēr neatkārtojams. Dievs neatkārtojas. Katrā gadījumā Viņš vienmēr izveido jaunu modeli un jaunu situāciju.
Dažreiz aicinājums atnāk nemanāmi, gandrīz kā zibens spēriens, kā tas notika ar sv. Pāvilu ceļā uz Damasku. Dažreiz aicinājums tiek dāvāts caur citu cilvēku. Piemēram, sv. Andrejs pie Kunga atved savu brāli sv. Sīmani. Ir reizes, kad aicinājumu var sadzirdēt caurrubjošā klusumā – pat tādā mokošā klusumā, kad pēkšņi cilvēks sadzird balsi: “Seko Man!” Ir reizes, kad aicinājums atklājās kā daudzpusīgas analīzes rezultāts, kad ir pārdomāti visi “jā” un “nē”, un gala lēmums ir nekas cits, kā aicinājuma balss. Bieži cilvēks dziļi pārdzīvo, ka visi viņa dzīves ceļi ir slēgti. Lai kur viņš arī neietu, kur arī dotos – visur ir strupceļš. Pateicoties Dieva apredzībai ir slēgti visi ceļi, visas citas iespējas. Paliek tikai viens ceļš – tas ir aicinājuma ceļš. Kurš var saskaitīt šos ceļus un līdzekļus, ar kādiem sauc Kungs? Katrs veids tiek īstenots ļoti individuāli un neatkārtojami.

Vai aicinājumu saņem tikai labākie? Nē! Dievs izvēlas kuru grib un kad grib. Un, pretēji cilvēku spriedumam, izvēlas ne vienmēr pašus labākos, bet tos, kuri viņam ir nepieciešami. Katrs veselīgi domājošs cilvēks, kuru Dievs aicina, zin, ka pasaulē ir tūkstošiem brīnišķīgu, ievērojamu dvēseļu, kuras būtu cienīgas pieņemt šo dāvanu, bet ne viņus Dievs aicināja. Tāds ir Dieva gribas noslēpums. Cilvēku šad tad pārņem izbrīns, ka Dievs aicina tieši viņu. Tas viss rosina uz pārdomām – kāpēc Dievs neizvēlējās kādu, kas ir stiprāks, gudrāks; kādu, kurš ir svētāks Dieva plānu realizācijai? Grūti pateikt – kāpēc...! Dievs aicina cilvēku, bet bieži nepaskaidro, kāpēc Viņš tā dara. Viņa vārdu var pieņemt vai nepieņemt, bet uzdot kādu jautājumu šajā situācijā bieži vien ir bezjēdzīgi.

Par LU Katoļu Teoloģijas fakultāti!

No Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līguma:

4.nodaļa. Latvijas Universitātes katoļu Teoloģijas fakultāte

21.pants.

Katoļu Teoloģijas fakultātes atjaunošana pie Latvijas Universitātes nākotnē tiks risināta sarunās starp Latvijas Republikas valdību un Svēto Krēslu.

http://likumi.lv/doc.php?id=66743

Žurnālistu ētika un profesionalitāte!

Ilgi domāju, vai savā blogā rakstīt vai nerakstīt par šo lietu. Tomēr nevaru nerakstīt! :) Ļoti cienu Latvijas žurnālistu darbu, augsti to vērtēju. Tomēr, dažreiz paanalizējot intervijas, redzams provinciālisms un ļoti zems izglītības trūkums, īpaši jomās, kas skar reliģijas un ticības jautājumus. Tātad, manā uzmanības lokā nonāca LTV "Panorāmas" ekskluzīvā intervija ar Vatikāna Valsts sekretāru Pjetro Parolinu. Cik man zinams, tad žurnālista etiķete pieprasa, ka, intervējot valstu augstākās amatpersonas, ir jābūt attiecīgā apģērbā. Neņemos spriest par šo jautājumu, bet sižetā mēs visu labi varam redzēt. Un tad nākamais, par žurnālista uzdoto jautājumu, kas skar reliģijas "beigas" pēc 2000 gadiem. Man būtu interesanti uzzināt avotu, no kurienes žurnālists ir smēlies šīs zināšanas, tomēr, tā vien šķiet, ka žurnālists pirms tam ir apmeklējis kādu ezotērikas veikalu vai arī palasījis "New Age" ideoloģisko grāmatu. Arī dokuments "Evangelii gaudium" tiek tulkots kā "Evandželii Gaudium". Es protams ļoti novērtēju, ka žurnālisti Latvijā pievēršas reliģiskajiem tematiem, bet es būtu tikai priecīgs, ja, gatavojot šos sižetus, rūpīgāk tiktu piedomāts par stilu, veidu un saturu, lai parādītu arī cieņu pret ticīgajiem cilvēkiem.

Vasarsvētku sprediķis, teikts 2016.gadā, Siguldā!

Sv. Mise notika pļavā, blakus Siguldas katoļu baznīcai
Ir kāds patiess stāsts. Vēl pirmās Latvijas laikā, pirms II pasaules kara vienā draudzē notika reāls “lūgšanu grāmatiņu karš”. Draudzē notika dievkalpojumi dažādās valodās un vienas valodas lūdzēju grupa bija ilgāk aizkavējusies un nākamā, nespēdama to izturēt, sāka ar lūgšanu grāmatiņām “zvetēt” palikušos no iepriekšējā dievkalpojuma. Arī mūsdienās zinu draudzes, kurās ir samērā maz cilvēku, tomēr viņi ir sašķēlušies dažādās “frakcijās”, kur katra vēlas piepildīt savas nerealizētās ambīcijas un būt par draudzes priekšniekiem u.t.t. Nabaga prāvesti, jo šādas situācijas ir liels negals un posts.

Tas atgādina situāciju pēc Bābeles torņa uzcelšanas, kad Dievs “sajauca” cilvēku valodas un viņi vairs nespēja viens otrā ieklausīties. Nebija dialoga. Tomēr jau Radīšanas sākumā Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem. Noslēpumainā veidā Svētais Gars, apslēpti, tomēr darbojās visā Vecās Derības laikā. Viņš darbojas visās tautās, kultūrās, reliģijās, jo Dieva Garam nav robežas. Viņš ir neirobežots sevī un pūš un dveš kur vien vēlas.

Jēzus, pēc savas augšāmcelšanās saviem mācekļiem saka: “Bet kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē.” (Apd 1,8) Jēzus arī saka: „Un es jums sūtu sava Tēva apsolīto, bet jūs palieciet pilsētā (Jeruzalemē), kamēr tiksiet tērpti spēkā no augšienes!” (Lk 24,49) „Un kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis.” (Jņ 12,32) Jau Vecajā Derībā, pravieša Joēla grāmatā tika dots apsolījums: „Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības.” (Joēla 3,1)

Tomēr, jāatceras, ka Svētais Gars nedarbojas automātiski. Tāpat, kā arī mūsu pestīšana nav automātiska, arī Svētā Gara darbība nav automātiska. Jo Dieva Gars ir ļoti delikāts un smalkjūtīgs. Viņš var ienākt tikai tā cilvēka sirdī, vai kopienā vai draudzē, ja ir izpildīti zināmi nosacījumi. Kādi tie ir?

Atskats uz kardināla Pjetro Parolina vizīti Latvijā!

Pastorālais kalpošanas plāns maijam un jūnijam!

15.maijā

9.00 sv. Mise poļu valodā Rīgā, sv. Antona draudzē
12.00 sv. Mise Siguldā
18.00 sv. Mise krievu valodā Rīgā, sv. Antona draudzē

21.maijā

11.00 sv. Jēkaba katedralē diakona ordinācija

22.maijā 

11.00 sv. Mise Krustpils draudzē

29.maijā

11.00 sv. Mise Liepājas katedrālē
14.00 sv. Mise Grobiņas katoļu draudzē

3.-14.jūnijā - ārpus Latvijas, sesija Polijā

18.jūnijā

laulības Krimuldas baznīcā

19. un 26.jūnijā

Kalpoju Rīgas sv. Franciska baznīcā

27.-30.jūnijā

Jauniešu nometne Viļānos


Kristīgās literatūras nozīme evaņģelizācijā!

Dažas dienas atpakaļ man bija interesanta saruna ar kādu cilvēku no Baznīcas. Runājām par kristīgo literatūru. Mēs, katoļi, varam lepoties ar bagātīgu kristīgās literatūras klāstu un ar katru gadu tas kļūst arvien kvalitatīvāks. Tomēr daudzi izdevēji sūdzas par mazajām tirāžām, un to, ka katoļi pamazām kļūst aizvien kūtrāki lasīt reliģisko literatūru. Tas arī apgrūtina jaunu grāmatu izdošanu, jo daudzu kristīgo izdevniecību noliktavās stāv vēl neizpirkta literatūra, kas nozīmē, ka tie ir "iesaldētie" līdzekļi. Visvairāk šokē daudzu garīdznieku attieksme pret šo lietu, kad dzirdu šādus vārdus: "Man tā katoliskā prese vai grāmatas navizdevīgas!" Es domāju, ja svētais Pēteris, Pāvils, kristietības pirmajos gadsimtos, būtu domājuši šādās kategorijās, nez vai mēs līdz šodienai vēl būtu piedzīvojuši Baznīcas klātbūtni pasaulē.

Kādai vajadzētu būt mūsu attieksmei? Bībele, Katoliskās Baznīcas katehisms un cita reliģiskā literatūra formē, veido mūs kā autentiskus Kristus sekotājus, kas paliek uzticīgi Baznīcas sludinātajai Labajai Vēstij. Ja nelasām, ja neinteresējamies par savu ticību, tad paliekam tajā infantīlajā līmenī, kādā bijām, apgūstot īso katehismu 7 gadu vecumā. Nākas sastapt, gan sociālajos tīklos, gan ikdienā daudzus ļoti izglītotus zinātniekus, arī katoļus. Tomēr kad dzirdam viņu izteikumus ticības jautājumos, tad paliek skumji par zemo zināšanu līmeni.

Otrkārt, iegādājoties šo literatūru, mēs papildinām savu grāmatu plauktu. Ar laiku šīs grāmatas noderēs ne tikai mums, bet arī kādam citam, kuram varēsim šo grāmatu iedot un palasīt.

Treškārt, iegādājoties reliģisko literatūru, abonējot katolisko presi, mēs finansiāli atbalstām izdevējus, jo viņu eksistence tieši ir atkarīga no tā, cik daudz šīs grāmatas vai avīzes nopirks. Arī mūsu draugiem un paziņām, kas varbūt nav ticīgi bet kurus interesē garīgie jautājumi, šāda literatūra var būt kā laba dāvana jubileju reizēs. Nežēlosim līdzekļus reliģiskās literatūras iegādei un izplatīšanai, jo tādā veidā mēs dodam savu artavu jaunās evaņģēlizācijas darbā.

Atentāts pret svēto pāvestu Jāni Pāvilu II 1981 gada 13.maijā!

Apustuļa Pāvila 2 vēstule Timotejam, 3.nodaļa (pasvītrojumi mani)

1. Bet zini, ka pēdējās dienās iestāsies baigi laiki,
2. Jo cilvēki būs patmīlīgi, mantkārīgi, iedomīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, netikumīgi,
3. Nežēlīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, bargi, nesaudzīgi.
4. Nodevēji, nekaunīgi, uzpūtīgi, kas vairāk mīlēs baudas nekā Dievu,
5. Ārēji liekuļodami dievbijību, bet tās spēku noliegdami. Arī no tādiem izvairies!
6. Jo tie ir tādi, kas ielavās namos un valdzina vājās sievietes, kuras, grēkos iegrimušas, padodas dažādām kārībām.
7. Tās vienmēr mācās, bet pie patiesības atziņas nekad nenonāk.
8. Bet kā Janness un Jambress pretojās Mozum, tā šie cilvēki, samaitāti savā prātā un nepastāvīgi ticībā, pretojas patiesībai.
9. Bet viņi tālu netiks, jo to ārprāts kļūs visiem zināms, kā tas bija arī ar citiem.
10. Bet tu esi sekojis manai mācībai, dzīves veidam, nodomiem, ticībai, augstsirdībai, mīlestībai, pacietībai,
11. Vajāšanās, ciešanās, kas man gadījās Antiohijā, Ikonijā un Listrā. Kādas tik vajāšanas es neesmu cietis, bet Kungs no visām mani izglāba.
12. Vajāti tiks arī visi tie, kas grib dievbijīgi Kristū Jēzū dzīvot.
13. Bet ļaunie cilvēki un krāpnieki grims dziļāk savā ļaunumā, paši maldīdamies un citus maldinādami.
14. Tu tomēr paliec pie tā, ko esi mācījies un kas tev uzticēts, jo tu zini, no kā mācījies.
15. Bet tu taču no bērnības zini Svētos Rakstus: tie spēj tevi pamācīt pestīšanai caur ticību uz Kristu Jēzu.
16. Katrs Dieva iedvesmots raksts noderīgs mācīšanai, atspēkošanai, labošanai, audzināšanai taisnībā,
17. Lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs un katram labam darbam sagatavots.

Diskusija, saistībā ar Stambulas konvensiju!






1.maija svētdienas sprediķis (no Vatikāna radio)

Kristus ir augšāmcēlies!

Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Maija mēnesis tradicionāli ir veltīts Jaunavas Marijas godināšanai, tādēļ maija mēneša pirmajā svētdienā daudzi svētceļnieki, kuri ir mērojuši tālu ceļu no dažādām Latvijas un ne tikai Latvijas vietām ik gadu pulcejas Jaunavas Marijas – Ģimeņu Karalienes sanktuārijā Skaistkalnē, lai kopā ar Jelgavas bīskapu, garīdzniekiem un ticīgo tautu svinētu Skaistkalnes Dievmātes – Ģimeņu karalienes svētkus. Varu teikt, ka Skaistkalnes Dievmāte īpaši lūdzas par topošajām un esošajām ģimenēm, tādēļ neaizmirsīsim bieži steigties ar savām lūgšanu vajadzībām pie Skaistkalnes Dievmātes. Pēdējos gados ir izveidojusies skaista tradīcija ar kājām no Rīgas un Jelgavas doties uz Skaistkalni, lai maija mēneša pirmajā svētdienā, kopā ar paulīniešu tēviem, draudzi un visu Jelgavas diecēzi svinētu šos Dievmātes svētkus.

Jau izsenis arī mūsu zemē Latvijā ir pazīstamas dažādas tautas dievbijības formas, ar kurām godinām Dievmāti – ikvakara lūgšanas pie ceļmalas krustiem, Dievmātes litāniju dziedājumus, un t.s. “značku” vilkšanu. Neskatoties uz laikmetu, kad cilvēki atsvešinās viens no otra, kad individuālisms un patērētāju domāšanas veids arvien vairāk pārņem cilvēku sirdis un prātus, ir svarīgi apzināties, ka Jēzus, atstājot šo pasauli, atsūtīja mums Svēto Garu, kurš darbojas kopienā – Baznīcā. Kad kopīgi lūdzamies gan Baznīcā, gan mājās, vai pie ceļmalu krustiem vai lūgšanu grupās, Jēzus ir mūsu vidū, jo Viņš pats ir teicis: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū." (Mt 18,20) Tātad ticības un lūgšanu dzīve pieprasa aktīvu mūsu pašu līdzdarbošanos un ir ļoti svarīgi arī lūgties kopā. Ir svētīgi pavadīt laiku lūgšanā vienatnē, tomēr lūdzoties kopā, tiekam stiprināti un tādējādi izpaužas Baznīcas, kā kopienas aspekts.

Jēzus šodienas evaņģēlijā norāda, ka mīlestība pieprasa konkrētu rīcību un konkrētus darbus. Nevar būt tā, ka mana mīlestība uz Dievu un tuvāko paliek tikai deklaratīvās frāzēs un izplūdušos jēdzienos. Tieši tādēļ, pirms Jēzus Debeskāpšanas svētkiem un Vasarsvētkiem, apzināmies, lai patiesi “paliktu” Viņā, lai Viņā varētu iemājot, ir nepieciešama dziļa un personīga saite ar Svēto Garu, kurš ir visas Baznīcas dvēsele, arhitekts, vienotājs, dzīvinātājs un iedvesmotājs. Svēto Garu sauca arī par Vatikāna II koncila dvēseli un virzītājspēku. Un svētais Gars var apvienot un iedvesmot arī mūs veikt dažādus žēlsirdības darbus šajā Jubilejas gadā. Jo ikvienai lūgšanai un visai mūsu ticības dzīvei ir jāizpaužas konkrētos mīlestības darbos. Kā saka apustulis Jēkabs: “Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem.” (Jēk 2,26)

Jēzus norāda, ka Svētais Gars būs tas, kurš visu iemācīs un atgādinās. Brīžos, kad mums trūkst padoma un gudrības, kā rīkoties, lai apzināmies, ka Svētais Gars, kurš ir atsūtīts šajā pasaulē spēj izdarīt lietas, kuras mums, vājiem un grēcīgiem cilvēkiem nav iespējamas. Lai to spētu saprast, mums ir vajadzīga lielāka ticība. Jēzus saka: “Un tagad es jums to sacīju, pirms tas notiek, lai jūs, kad tas notiks, ticētu.” (Jņ 14,29) Lūgsim Svēto Garu, lai Viņš nāk un dod mums stiprāku ticību, lai mēs ticībā, spētu pulcēties uz kopīgu lūgšanu un caur to drosmīgi dotos pasaulē, lai liecinātu par Dievu un palīdzētu savam tuvākajam.