Bez vārdiem - lūgšana mēlēs

„Lūgšana mēlēs tas ir kaut kas... riskants. Tai līdzi vajag dot „lietošanas instrukciju”, un tajā vajag būt piekodinājums – sekas nav paredzamas” – ar smaidu saka māsa Bogna Mlinarža, garīgās teoloģijas doktore. „Savā laikā devāmies uz rekolekciju māju Siedlicā. Kādu dienu, kā vienmēr dziedājām laudes. Es arī dziedāju. Bet tad, vienā mirklī sāku dziedāt, bet ne tos vārdus, kuri atradās breviārā. Un pat ne tanī valodā. Nebija nekādas nojausmas, kas notika. Nekad nebiju sastapusies ar harizmātiem, nebiju lasījusi neko par glosālijām. Nebija arī itin nekādas pieredzes. Tomēr iekšēji sapratu, ka notiek kaut kas svarīgs. Ka varu Dievam pateikt visu to, ko iepriekš nevarēju izteikt vārdos. Jo mēļu dāvanā nav svarīgs ko un kā mēs sakām, bet tas, kas notiek pašos dvēseles dziļumos. Sajutu, ka mana dvēsele it kā paplašinās.”

Apustuļa Pāvila 1 vēstule Korintiešiem ir patiesa „lietošanas instrukcija”, kuru var pievienot „spēlei – mazais harizmātiķis”. Atradīsim tajā šādu tekstu: „ Bet es vēlos, ka jūs visi runātu valodās” (1 Kor 14,5), pievienojot, ka „lielāks ir tas, kas pravieto, nekā tas, kas runā valodās.”

Runāšana mēlēs ir iespēja kaut kādā veidā mazināt lūgšanas shematiskumu. „Slava Tev, Kungs.” Atklārtojam šo frāzi, apzinoties, ka ar vārdiem izteikt pašu svarīgāko nemaz nespējam.

„Un ko balstās šī dāvana, ko apustulis Pāvils sauc par vismazāko no harismām? Uz frāžu, skaņu un izteikumu kopumu, kuru starpā valda dzīva un spēcīga harmonija, bet ko pats cilvēks nesaprot un līdz pat tai pakāpei, ka cilvēkam pār to nav kontroles, tādā nozīmē, ka cilvēks nevar zināt, ko uz priekšu pateiks,” – skaidro priesteris Jan Reczek pazīstamajā harismātu rokasgrāmatā „Dažādas žēlastību dāvanas, bet tas pats Gars.” „Kaut arī pats lēmums lietot šo dāvanu ir atkarīgs no paša cilvēka (Svētais Gars nevienu nepiespiež), prāts nediktē šīs lūgšanas saturu. Iesākot lūgšanu mēlēs, nonākam attiecībās ar Dievu, ar Kristu, ārpus izpratnes, ārpus jebkādiem formulējumiem.

Kā bērni, patiešām kā bērni...

Parasti, ja kāda cilvēku grupa, bez mēģinājuma vienā reizē mēģina teikt vai dziedāt kādu frāzi, gandrīz vienmēr veidotos haoss. Tomēr nonākot jebkādā harismātiskā tikšanās reizē, ir skaidri redzama neapgāžama patiesība: valodu dāvana manifestējas vienā mirklī un citā mirklī vienlaicīgi apklust. Ir sajūtama apbrīnojama vienotība un harmonija. Un kaut arī šādā kompānijā viens var dziedāt labāk, otrs sliktāk, nevar dzirdēt griezīgu skaņu vai disonansi. Tajos, kas pirmo reizi dzird mēļu lūgšanu tā izraisa pārsteigumu. Glosālija neatgādina Bābeles torņa haosu, bet tieši otrādi – vienotību, kāda valdīja Vasarsvētku namā. „Dievs,” – atgādina svētais Pāvils – „nav haosa, bet miera Dievs.”

„Mēļu dāvana ir tik pat sena kā Baznīca”, atgādina Aleksands Banka, viens no harismātisko lūgšanu vakaru animatoriem. „Tā ir lūgšanu forma, kas pārsniedz izpratni. To var apzīmēr kā vienu no kontemplācijas lokālām formām, kurā tiek izteikts tas, ko nevar izteikt ar vārdiem. Varam teikt, ka šī lūgšana, vai tā būtu izteikta vārdu vai dziedāšanas formā ir svētā Gara darbības auglis, nevis kāda noteikta satura tālāknodošanas rezultāts. Valodu dāvana veido atvērtības un vienkāršības platformu, tā ir Jēzus vēlmes kļūt kā bērniem praktiska realizācija. Jēzus saka: „Ja nekļūsiet kā bērni, Debesu Valstībā neieiesiet.””

Šis harismāts bija paša Jēzus dots: „Bet tiem, kas ticēs, sekos šīs zīmes: manā vārdā viņi ... runās jaunās valodās”(Mk 16,17). Pirmā valodu dāvanu manifestācija notika Vasarsvētkos (sal. Apd 2,2-11). Svētais apustulis Pāvils runā par valodu dāvanu kā par pašsaprotamu parādību pirmo kristiešu kopienās: „Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs” (1 Kor 14,18). Tā ir privāta lūgšana. Tajā nepastarpināti darbojas Svētais Gars, piemērojot cilvēka sirdi pieņemt Dieva klātbūtni, un par to skaidri rakstīja svētais Pāvils: „Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas par svētajiem.” (Rom 8, 26-27). Ir svarīgi, ka tas cilvēks, kas ir saņēmis šo mēļu dāvanu, to var pilnībā kontrolēt. Viņš lūdzas pilnīgi brīvi un pats nosaka, kad sākt un kad beigt šo lūgšanu. Šis harismāts pieprasa pilnīgu kopsadarbību cilvēkam ar Dievu, kuru ietvaros cilvēks atdot Dievam savu valodu, balsi un gribu, savukārt Svētais Gars to visu organizē vienotā veselumā.

Muļķība pasaules acīs

„Tie, kas lūdzas mēlēs var izskatīties kā mazliet dīvaini ļaudis”, uzsver priesteris Jans Rečeks. „Neaizmirsīsim, ka Vasarsvētkos, par apsutuļiem tika teikti šādi vārdi: „viņi ir salda vīna pilni.”” Ir brīnišķīga liecība, ko deva amerikāņu biblists G. Montague. Kad viņš piedalījās kādā Atjaunotnes seminārā un vadītājs iniciēja lūgšanu mēlēs, godājamais teologs domāja pie sevis: „Kungs, tikai ne to! Tas taču ir tik stulbi!” Tomēr galvā skanēja svētā Pāvila vārdi: „ Mēs neprātīgi Kristus dēļ” (1 Kor 4,10). „Kā atvērties uz šo dāvanu? Vajag saukt Svēto Garu,” skaidro priesteris Jans Rečeks. Kas lūdz, tas saņem. Jēzus saka: „Ja jūs, ļauni būdami spējat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik gan vairāk Dievs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas to lūdz.” Sauciens pēc Gara – tā ir lūgšana, kas vienmēr tiek uzklausīta.

Kā tas ir pie visām harismām, pēdējais un svarīgākais autentiskuma kritērijs ir augļi. Un kā rāda pieredze, šai lūgšanai augļi ir labi. Tomēr vislielākā dāvana ir mīlestība Apustulis Pāvils uzsver: „Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.” (1 Kor 13,8)

Izmantots Marčina Jakimoviča raksts no laikraksta "Gośc niedzielny", Nr. 35, 2013.gada 1.septembrī.

Braucam uz Pasaules Jauniešu Dienām Krakovā!

Kādēļ jāgodina Jaunava Marija?

Gatavošanās Pasaules Jauniešu dienām!

Sprediķis 5.jūnijā (Vatikāna radio)

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 7, 11-17)
Tajā laikā Jēzus devās uz pilsētu, vārdā Naima, un Viņam līdzi gāja Viņa mācekļi un daudz ļaužu. Un, kad Viņš tuvojās pilsētas vārtiem, tajā brīdī tika iznests ārā mirušais, kas bija vienīgais dēls savai mātei. Viņa bija atraitne, un no pilsētas viņai līdzi nāca daudz ļaužu.
Viņu redzot, Kungs iežēlojās par viņu un viņai sacīja: “Neraudi!” Un, piegājis klāt, Viņš pieskārās nestuvēm, un nesēji apstājās. Tad Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt. Un Jēzus viņu atdeva mātei.
Bet visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū,” – un: “Dievs ir apmeklējis savu tautu.” Un šī ziņa par Viņu iz­platījās pa visu Jūdeju un visu apkārtējo apvidu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Šodien Jēzus dodas uz kādu pilsētu un pa ceļam viņš sastop nesējus ar mirušu, kādas mātes vienīgo dēlu. Šai mātei bija nomiris dēls, kurš bija vienīgais, kas viņai vēl bija atlicis. Kungs iežēlojās par viņu un izdarīja brīnumu. Visus pārņēma bailes un slavēšanas prieks.

Brīnums vienmēr mūsos izsauc gan izbīli, gan pārsteigumu. Jēzus laikos farizeji, rakstu mācītāji, arī Herods un citi pieprasīja no Jēzus zīmes un brīnumus. “Nokāp no krusta! Parādi brīnumu!” Arī mūsdienu sabiedrība ir tendēta uz brīnumiem. Bieži vien ticīgie cilvēki dodas uz vietām, kur notiek kādi brīnumi vai pārdabiskas parādības. Brīnums pievelk, fascinē, aizrauj! Tomēr brīnums Bībelē nenotiek tapat vien. Tas vienmēr tiek uzlūkots kā Dieva darbības zīme. Zīmei var būt divas dimensijas – redzamā un neredzamā. Katram brīnumam, zīmei ir jānorāda un pārdabisko realitāti, mērķi un nozīmi. Jēzus, kad veic kādu brīnumu, viņš ar šo zīmi vēlas kaut ko mums pateikt. Dievs ir brīnuma autors un Dievs izvēlas šo brīnumu veikt noteiktos apstākļos un laikā. Tomēr, kā lasām Evaņģēlijā, Jēzus nedziedināja visus cilvēkus. Jēzus nepiecēla no mirušajiem visus cilvēkus. Ar izdarītiem brīnumiem, Dievs parādīja, ka Dieva Valstība ir atnākusi, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu! Jēzus mācekļi, pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs, devās evaņģelizācijā un šo viņu darbību pavadīja zīmes, kuras liecināja par Dieva spēku – „Tie izgāja un mācīja visās malās, un Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Mk 16,20) Tomēr šīs zīmes nebija svarīgākās, bet tikai pavadīja mācekļu kalpošanu.

Vislielākā zīme un vislielākais brīnums ir “jonas zīme” – Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Gan Lācara, gan šī atraitnes dēla piecelšana no miroņiem ir kā norāde uz Jēzus augšāmcelšanos un arī to, ka arī mēs visi kādreiz augšāmcelsimies pastarajā dienā. Lācars un šīs atraitnes dēls tāpat kādreiz nomira, kad kļuva veci. Mums nav informācijas par viņu tālāko likteni. Tomēr Jēzus norāda, ka viņš ir nācis, lai atbrīvotu mūs no grēka un nāves varas. Ap. Pāvils saka: “Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!” (1 Kor 15,54)

Nemeklēsim mūsu ticībā brīnumus tikai sensācijas dēļ. Dievs var un arī veic mūsu dzīvēs kādas pārdabiskas darbības, tomēr mūsu ticības pamatā nav akla brīnumu meklēšana, bet gan žēlastība, kas izplūst no vislielākā brīnuma – Jēzus nāves un Augšāmcelšanās. Apustulis Pāvils uzsver: “Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1 Kor 15, 22) Brīnumi vienmēr ir bijuši un būs klātesoši kristieša dzīvē, tomēr vislielākais brīnums ir tas, ka Dievs mums ir dāvājis ticības žēlastību un caur savu nāvi un augšāmcelšanos ir mūs atpestījis no grēkiem.

Divu priesteru un viena diakona ordinācija!

Ar lielu prieku varu paziņot, ka tuvākajā laikā ir plānotas šādas ordinācijas:

5.kursa seminārists Valters Vārpsalietis tiks ordinēts par diakonu 21.maijā plkst. 11.00 Rīgas sv. Jēkaba katedrālē.

Diakons Elvis Rudovičs tiks ordinēts par priesteri 4.jūnijā plkst. 11.00 Rīgas sv. Jēkaba katedrālē. Primīcijas svētā Mise notiks Salaspils katoļu baznīcā 5.jūnijā plkst. 11.00.

Diakons Agris Ruļuks tiks ordinēts par priesteri 4.jūnijā plkat. 11.00 Jelgavas katedrālē. Primīcijas svētā Mise plānota 5.jūnijā 11.00 Bebrenes katoļu baznīcā.

Par aicinājumu uz garīgo kārtu

“Ko nozīmē aicinājums uz garīgo kārtu? No kurienes šis aicinājums rodas cilvēkā un kā to atpazīt?”
Pāvils, 16.gadi
Dārgais Pāvil!

Aicinājums ir dvēseles lielākais noslēpums. Apbrīnojami un gandrīz nenosakāmi ir ceļi, pa kuriem Dieva žēlastība ienāk cilvēka sirdī. Daudz bija zvejnieku pie Tibērijas ezera, bet tikai Zebedeja dēliem Kristus teica: “Nāc, seko Man!” Un viņi, atstājuši tīklus, sekoja Viņam.
Un uz lielā karavānu ceļa no Ēģiptes uz Tuvajiem Austrumiem, kas vijas cauri Kafernaumai, bija ne viens vien muitnieks, bet tikai pie Mateja Kungs vērsās ar aicinājumu: “Seko Man!” Muitnieks tūdaļ atstāja visus darījumus un sekoja Kristum.
Aicinājums - tā ir arī dīvaina lieta. Neviens tā īsti nevar uzrakstīt aicinājuma antaloģiju; neviens nevar uzzīmēt “aicinājuma karti”, ar veidiem, kādos Dievs aicina cilvēku. Neviens nevar parādīt ceļus, taciņas, apstākļus, pa kuriem aicinājuma žēlastība atrod cilvēku. Nevar uzzīmēt arī aicinājuma grafiku. Katrs aicinājums ir ļoti personīgs, individuāls un vienmēr neatkārtojams. Dievs neatkārtojas. Katrā gadījumā Viņš vienmēr izveido jaunu modeli un jaunu situāciju.
Dažreiz aicinājums atnāk nemanāmi, gandrīz kā zibens spēriens, kā tas notika ar sv. Pāvilu ceļā uz Damasku. Dažreiz aicinājums tiek dāvāts caur citu cilvēku. Piemēram, sv. Andrejs pie Kunga atved savu brāli sv. Sīmani. Ir reizes, kad aicinājumu var sadzirdēt caurrubjošā klusumā – pat tādā mokošā klusumā, kad pēkšņi cilvēks sadzird balsi: “Seko Man!” Ir reizes, kad aicinājums atklājās kā daudzpusīgas analīzes rezultāts, kad ir pārdomāti visi “jā” un “nē”, un gala lēmums ir nekas cits, kā aicinājuma balss. Bieži cilvēks dziļi pārdzīvo, ka visi viņa dzīves ceļi ir slēgti. Lai kur viņš arī neietu, kur arī dotos – visur ir strupceļš. Pateicoties Dieva apredzībai ir slēgti visi ceļi, visas citas iespējas. Paliek tikai viens ceļš – tas ir aicinājuma ceļš. Kurš var saskaitīt šos ceļus un līdzekļus, ar kādiem sauc Kungs? Katrs veids tiek īstenots ļoti individuāli un neatkārtojami.

Vai aicinājumu saņem tikai labākie? Nē! Dievs izvēlas kuru grib un kad grib. Un, pretēji cilvēku spriedumam, izvēlas ne vienmēr pašus labākos, bet tos, kuri viņam ir nepieciešami. Katrs veselīgi domājošs cilvēks, kuru Dievs aicina, zin, ka pasaulē ir tūkstošiem brīnišķīgu, ievērojamu dvēseļu, kuras būtu cienīgas pieņemt šo dāvanu, bet ne viņus Dievs aicināja. Tāds ir Dieva gribas noslēpums. Cilvēku šad tad pārņem izbrīns, ka Dievs aicina tieši viņu. Tas viss rosina uz pārdomām – kāpēc Dievs neizvēlējās kādu, kas ir stiprāks, gudrāks; kādu, kurš ir svētāks Dieva plānu realizācijai? Grūti pateikt – kāpēc...! Dievs aicina cilvēku, bet bieži nepaskaidro, kāpēc Viņš tā dara. Viņa vārdu var pieņemt vai nepieņemt, bet uzdot kādu jautājumu šajā situācijā bieži vien ir bezjēdzīgi.