Rīgas Garīgā Semināra rektora vēstule!
Augsti godājamie Latvijas bīskapi, cienījamie priesteri un diakoni, dārgā Dieva Tauta!
Dieva žēlsirdības Jubilejas gada noslēgumā un mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkos Jums, brāļi priesterībā, un ar Jūsu starpniecību visiem Jūsu draudžu ticīgajiem vēlos pateikties par to mīlestību un upurgatavību, kādu mēs ik dienas piedzīvojam, atrodoties Rīgas Garīgajā seminārā.
Kristus Karaļa svētki mums atgādina, ka Viņa valstību nav iespējams ievietot šaurajos šīs pasaules rāmjos. Tā nav valstība, kurā cilvēks tiek vērtēts pēc sabiedriskā stāvokļa, ieņemamā amata, mantiskās situācijas vai jebkuras citas – lai arī kāda tā būtu – pārejošas vērtības, kas cilvēku dara lielu pasaules, bet ne Dieva priekšā. Kungs Jēzus, pacelts Krusta kokā, atklāj Dieva Tēva bezgalīgo mīlestību pret katru cilvēku. Tik ļoti Dievs mūs ir mīlējis, ka atdeva savu vienpdzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, iemantotu mūžīgo dzīvi. Jēzus Kristus ciešanās Kalvārijas kalnā apzināmies savu vērtību pie Dieva, jo tieši Krustā saskatām visizteiksmīgāko un visskaistāko Dieva Dēla atbildi uz visiem mūsu jautājumiem.
Kristus valstības spēks ir mīlestībā. Kungs Jēzus nevienu nevēlas uzveikt ar varu, bet gan sev un savai valstībai vēlas katru cilvēku iemantot ar mīlestību. Jēzus Kristus savu valstību neceļ uz citu, bet gan savām izlietajām asinīm, kas par mums un par daudziem tika izlietas. Un tos, kuri pieder Viņa valstībai, Pestītājs apdāvina ar garīgiem labumiem, kuri nekad nebeidzas, bet pastāv mūžīgi, jo Viņa karaliskā vara sniedzas mūžībā; tā nepazīst ne laika, ne šīs pasaules robežas.
Robežas nepazīst arī Dieva žēlsirdība. Dieva žēlsirdības Jubilejas gada sākumā pāvests Francisks uzsvēra, ka Baznīcai ir ļoti nepieciešams šis notikums. Pāvests teica, ka mūsu dienās, dziļo pārmaiņu laikā, Baznīca ir aicināta veikt savu ieguldījumu, parādot Dieva klātbūtnes un tuvuma zīmes pasaulē (sk. Pāvesta Franciska katehēze 2015. g. 9. decembrī). Mums, Rīgas Garīgā semināra vadībai un audzēkņiem, šādas Dieva klātbūtnes zīmes, neapšaubāmi, ir Jūsu, cienījamie brāļi priesterībā, un ticīgās tautas lūgšanas nodomā par aicinājumiem un visās citās semināra vajadzībās, kā arī Jūsu ziedojumi, par kuriem esam bezgala pateicīgi. Ļoti labi apzināmies, ka, pateicoties Jūsu sirds dāsnumam, spējam pastāvēt un pieaugot gudrībā un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem. Lai Dievs Jūs simtkārtīgi atalgo!
Šogad semināra vadībā ir notikušas būtiskas izmaiņas: pēc sešiem spraigā darbā pavadītiem gadiem savu kalpojumu rektora amatā pabeidza priesteris Pauls Kļaviņš. Sakām viņam lielu paldies par rūpēm jaunās priesteru paaudzes sagatavošanā vairāku gadu garumā. Garīgā tēva pienākumi šogad tika uzticēti kapucīnu tēvam Staņislavam Kovaļskim OFMCap, bet inspektors jau otro gadu ir priesteris Ilmārs Tolstovs. Kā rektors varu apliecināt, ka semināra vadība apzinās gan Latvijas bīskapu mums parādīto uzticību, gan arī lielo atbildību Dieva un visas Baznīcas priekšā par jauno Kristus priesteru formāciju un sagatavošanu, kas mums ir uzticēta.
Lai gan semināristu skaits nav liels un vienmēr varētu vēlēties vairāk, par skaitu daudz svarīgāka ir jauno priesteru sagatavošanas kvalitāte. Tāpēc audzināšanas procesā tiek cienītas un respektētas Rīgas Garīgā semināra tradīcijas un vēsture, kas sniedzas teju simts gadu senā pagātnē. Garīgais seminārs savā pastāvēšanas vēsturē Latvijas Baznīcai ir devis daudz labu, svētu priesteru. Tāpēc arī tagad audzināšanas procesam tiek piešķirta liela nozīme gan garīgajā un pastorālajā dzīvē, gan intelektuālajā un cilvēciskajā jomā. Pateicoties tam, kā arī Jūsu lūgšanām un materiālajam atbalstam, katru gadu Garīgais seminārs Latvijas Baznīcai dod gan jaunus priesterus, gan diakonus, liecinot, ka seminārs kā priesteru formācijas vieta ir ne tikai nepieciešama, bet arī auglīga.
Nav iespējams pārvērtēt arī šī gada augusta pirmās svētdienas ziedojumu nozīmi semināra vajadzībām. Pateicoties tiem, mēs veiksmīgi esam uzsākuši mācību gadu. Seminārā jau ilgstoši kalpo daudzi mācību spēki, taču tiek uzaicināti arī jauni pasniedzēji. Esam pateicīgi, ka ar topošajiem priesteriem viņi dalās ne tikai savās zināšanās, bet arī ticības un garīgās dzīves pieredzē. Paralēli ikdienas lūgšanu dzīvei un zināšanu apguvei semināristiem ir iespēja gūt arī pastorālā darba iemaņas. Rūpēs par semināra audzēkņu sadzīves apstākļiem esam laicīgi uzsākuši apkures sezonu un veikuši kosmētisko remontu divās semināristu dzīvojamās telpās. Esam pabeiguši kārtējo posmu semināra parka labiekārtošanā. Šos darbus turpināsim arī pavasarī, jo, kā zināms, arī apkārtējai videi ir liela loma cilvēka audzināšanā.
Tradicionāli arī Kristus Karaļa svētkos Latvijas dievnamos tiek vākti ziedojumi Rīgas Garīgā semināra uzturēšanai. Jau tagad sakām paldies par Jūsu sirds dāsnumu un lūgšanām semināra vajadzībās, it īpaši garajā un bargajā ziemas – tātad arī apkures – sezonā. No savas puses vēlamies pateikties par katru mīlestības izpausmi, paturot Jūs savās ikdienas lūgšanās un katra mēneša otrajā sestdienā plkst. 7.15 semināra kapelā svinot Svēto Misi nodomā par mūsu labdariem - par visiem, kas ar savām lūgšanām un ziedojumiem – ne tikai naudas izteiksmē, bet arī ar rudens veltēm – uztur semināru.
Lai šī pēdējā liturģiskā gada svētdiena un Dieva žēlsirdības Jubilejas gada noslēgums vairo mūsu ticību, nostiprina cerību un iededz kvēlu mīlestību uz mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu Vispasaules Karali!
Paliekot vienots lūgšanā, RGS rektors t. Imants Medveckis MIC
Pārpublicēts no www.radieceze.lv
Dieva žēlsirdības Jubilejas gada noslēgumā un mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkos Jums, brāļi priesterībā, un ar Jūsu starpniecību visiem Jūsu draudžu ticīgajiem vēlos pateikties par to mīlestību un upurgatavību, kādu mēs ik dienas piedzīvojam, atrodoties Rīgas Garīgajā seminārā.
Kristus Karaļa svētki mums atgādina, ka Viņa valstību nav iespējams ievietot šaurajos šīs pasaules rāmjos. Tā nav valstība, kurā cilvēks tiek vērtēts pēc sabiedriskā stāvokļa, ieņemamā amata, mantiskās situācijas vai jebkuras citas – lai arī kāda tā būtu – pārejošas vērtības, kas cilvēku dara lielu pasaules, bet ne Dieva priekšā. Kungs Jēzus, pacelts Krusta kokā, atklāj Dieva Tēva bezgalīgo mīlestību pret katru cilvēku. Tik ļoti Dievs mūs ir mīlējis, ka atdeva savu vienpdzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, iemantotu mūžīgo dzīvi. Jēzus Kristus ciešanās Kalvārijas kalnā apzināmies savu vērtību pie Dieva, jo tieši Krustā saskatām visizteiksmīgāko un visskaistāko Dieva Dēla atbildi uz visiem mūsu jautājumiem.
Kristus valstības spēks ir mīlestībā. Kungs Jēzus nevienu nevēlas uzveikt ar varu, bet gan sev un savai valstībai vēlas katru cilvēku iemantot ar mīlestību. Jēzus Kristus savu valstību neceļ uz citu, bet gan savām izlietajām asinīm, kas par mums un par daudziem tika izlietas. Un tos, kuri pieder Viņa valstībai, Pestītājs apdāvina ar garīgiem labumiem, kuri nekad nebeidzas, bet pastāv mūžīgi, jo Viņa karaliskā vara sniedzas mūžībā; tā nepazīst ne laika, ne šīs pasaules robežas.
Robežas nepazīst arī Dieva žēlsirdība. Dieva žēlsirdības Jubilejas gada sākumā pāvests Francisks uzsvēra, ka Baznīcai ir ļoti nepieciešams šis notikums. Pāvests teica, ka mūsu dienās, dziļo pārmaiņu laikā, Baznīca ir aicināta veikt savu ieguldījumu, parādot Dieva klātbūtnes un tuvuma zīmes pasaulē (sk. Pāvesta Franciska katehēze 2015. g. 9. decembrī). Mums, Rīgas Garīgā semināra vadībai un audzēkņiem, šādas Dieva klātbūtnes zīmes, neapšaubāmi, ir Jūsu, cienījamie brāļi priesterībā, un ticīgās tautas lūgšanas nodomā par aicinājumiem un visās citās semināra vajadzībās, kā arī Jūsu ziedojumi, par kuriem esam bezgala pateicīgi. Ļoti labi apzināmies, ka, pateicoties Jūsu sirds dāsnumam, spējam pastāvēt un pieaugot gudrībā un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem. Lai Dievs Jūs simtkārtīgi atalgo!
Šogad semināra vadībā ir notikušas būtiskas izmaiņas: pēc sešiem spraigā darbā pavadītiem gadiem savu kalpojumu rektora amatā pabeidza priesteris Pauls Kļaviņš. Sakām viņam lielu paldies par rūpēm jaunās priesteru paaudzes sagatavošanā vairāku gadu garumā. Garīgā tēva pienākumi šogad tika uzticēti kapucīnu tēvam Staņislavam Kovaļskim OFMCap, bet inspektors jau otro gadu ir priesteris Ilmārs Tolstovs. Kā rektors varu apliecināt, ka semināra vadība apzinās gan Latvijas bīskapu mums parādīto uzticību, gan arī lielo atbildību Dieva un visas Baznīcas priekšā par jauno Kristus priesteru formāciju un sagatavošanu, kas mums ir uzticēta.
Lai gan semināristu skaits nav liels un vienmēr varētu vēlēties vairāk, par skaitu daudz svarīgāka ir jauno priesteru sagatavošanas kvalitāte. Tāpēc audzināšanas procesā tiek cienītas un respektētas Rīgas Garīgā semināra tradīcijas un vēsture, kas sniedzas teju simts gadu senā pagātnē. Garīgais seminārs savā pastāvēšanas vēsturē Latvijas Baznīcai ir devis daudz labu, svētu priesteru. Tāpēc arī tagad audzināšanas procesam tiek piešķirta liela nozīme gan garīgajā un pastorālajā dzīvē, gan intelektuālajā un cilvēciskajā jomā. Pateicoties tam, kā arī Jūsu lūgšanām un materiālajam atbalstam, katru gadu Garīgais seminārs Latvijas Baznīcai dod gan jaunus priesterus, gan diakonus, liecinot, ka seminārs kā priesteru formācijas vieta ir ne tikai nepieciešama, bet arī auglīga.
Nav iespējams pārvērtēt arī šī gada augusta pirmās svētdienas ziedojumu nozīmi semināra vajadzībām. Pateicoties tiem, mēs veiksmīgi esam uzsākuši mācību gadu. Seminārā jau ilgstoši kalpo daudzi mācību spēki, taču tiek uzaicināti arī jauni pasniedzēji. Esam pateicīgi, ka ar topošajiem priesteriem viņi dalās ne tikai savās zināšanās, bet arī ticības un garīgās dzīves pieredzē. Paralēli ikdienas lūgšanu dzīvei un zināšanu apguvei semināristiem ir iespēja gūt arī pastorālā darba iemaņas. Rūpēs par semināra audzēkņu sadzīves apstākļiem esam laicīgi uzsākuši apkures sezonu un veikuši kosmētisko remontu divās semināristu dzīvojamās telpās. Esam pabeiguši kārtējo posmu semināra parka labiekārtošanā. Šos darbus turpināsim arī pavasarī, jo, kā zināms, arī apkārtējai videi ir liela loma cilvēka audzināšanā.
Tradicionāli arī Kristus Karaļa svētkos Latvijas dievnamos tiek vākti ziedojumi Rīgas Garīgā semināra uzturēšanai. Jau tagad sakām paldies par Jūsu sirds dāsnumu un lūgšanām semināra vajadzībās, it īpaši garajā un bargajā ziemas – tātad arī apkures – sezonā. No savas puses vēlamies pateikties par katru mīlestības izpausmi, paturot Jūs savās ikdienas lūgšanās un katra mēneša otrajā sestdienā plkst. 7.15 semināra kapelā svinot Svēto Misi nodomā par mūsu labdariem - par visiem, kas ar savām lūgšanām un ziedojumiem – ne tikai naudas izteiksmē, bet arī ar rudens veltēm – uztur semināru.
Lai šī pēdējā liturģiskā gada svētdiena un Dieva žēlsirdības Jubilejas gada noslēgums vairo mūsu ticību, nostiprina cerību un iededz kvēlu mīlestību uz mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu Vispasaules Karali!
Paliekot vienots lūgšanā, RGS rektors t. Imants Medveckis MIC
Pārpublicēts no www.radieceze.lv
Ko nozīmē būt Latvijas patriotam?
Sirsnīgi sveicu visus Latvijas valsts proklamēšanas 98.gadadienā. Ko nozīmē būt valsts patriotam?
1. Ticēt Dievam, jo mūsu himna sakas ar vārdiem - Dievs, svētī Latviju!
2. Savu ticību praktizēt, ejot uz dievnamu, lūdzoties un nebaidoties to parādīt arī publiski.
3. Mēģināt savā dzīvē īstenot Jēzus visaugstāko bausli - mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko.
4. Kurš ir mans tuvākais - jebkurš cilvēks, neatkarīgi no ticības, tautības, rases, u.c.
5. Censties ievērot 10 Dieva baušļus:
ES ESMU KUNGS, TAVS DIEVS.
1. Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man.
2. Tev nebūs Dieva, tava Kunga, vārdu nelietīgi lietot.
3. Tev būs svēto dienu svētīt.
4. Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.
5. Tev nebūs nokaut.
6. Tev nebūs laulību pārkāpt.
7. Tev nebūs zagt.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
9. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu.
10. Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam.
1. Ticēt Dievam, jo mūsu himna sakas ar vārdiem - Dievs, svētī Latviju!
2. Savu ticību praktizēt, ejot uz dievnamu, lūdzoties un nebaidoties to parādīt arī publiski.
3. Mēģināt savā dzīvē īstenot Jēzus visaugstāko bausli - mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko.
4. Kurš ir mans tuvākais - jebkurš cilvēks, neatkarīgi no ticības, tautības, rases, u.c.
5. Censties ievērot 10 Dieva baušļus:
ES ESMU KUNGS, TAVS DIEVS.
1. Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man.
2. Tev nebūs Dieva, tava Kunga, vārdu nelietīgi lietot.
3. Tev būs svēto dienu svētīt.
4. Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.
5. Tev nebūs nokaut.
6. Tev nebūs laulību pārkāpt.
7. Tev nebūs zagt.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
9. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu.
10. Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam.
6. Mīlēt savu valsti, censties uzticīgi ievērot tās likumus un noteikumus.
7. Pēc iespējas palikt Latvijā un ar savu klātbūtni darīt to labāku.
8. Neauglīgi nekritizēt valsts priekšstāvjus, bet par tiem lūgt Dievu. Ja kritika, tad tikai konstruktīva.
9. Pašiem aktīvi iesaistīties sabiedriski - politiskajos procesos, lai padarītu mūsu valsti labāku.
10. Lepoties ar savu valsti.
Dievs, svētī Latviju!
Melu vai patiesības detektors?
Patiesība - apgalvojums ir patiess, tas ir skaidri saprotams, nav pārspīlēts, apšaubāms un to var pierādīt.
Puspatiesība - apgalvojums ir gandrīz patiess, tomēr tas nav precīzs, ir pieļautas statistikas un salīdzinājuma kļūdas, tomēr būtībā doma ir skaidra un tā daļēji atbilst patiesībai.
Tukšas pļāpas - apgalvojums nav patiess, tas nav pierādāms. Tajā ir būtiskas novirzes no statistikas vai datiem, retorika ir pārspīlēta, un nav pierādījumu, ka tas būtu jebkādā veidā patiess.
Ārpus konteksta - Argumentācijā pieļautas kļūdas, salīdzinot lietas, kuras viena ar otru loģiski nav salīdzināmas. Lai gan faktiski dati var būt patiesi, konteksts nav pamatots un ir kļūdains
Panikas celšana - Daļa no faktiem ir patiesa, bet izmantoti spēcīgi pārspīlējumi, kā rezultātā tiek sabiezinātas krāsas un maldināta auditorija, informācija neatbilst esošajai situācijai.
Avots:http://www.lsm.lv/lv/raksts/zinju-analiize/zinas/vai-saistiba-ar-trampa-uzvaru-vike-freiberga-saka-taisnibu-par-asv-ekonomikas-slikto-stavokli.a209837/?utm_source=facebook&utm_campaign=news&utm_medium=admin
Pavisam nesen lasīju slavenu pāvesta Benedikta XVI grāmatu "Ievads kristietībā", kuru viņš sarakstīja vēl 60'jos gados un kura tulkota daudzās pasaules valodās un ir viņa viena no populārakajām grāmatām. Šajā grāmatā viņš analizē, kā sabiedrībā sākās t.s. historicisma laikmets, kad "fakts", jeb pierādījums nostājās gandrīz Dieva vietā un kļuva par visu lietu atskaites punktu. Ja pirmsapgaismības laikā valdīja magiskā domāšana, kas bija vairāk atrauta no realitātes, tad šobrīd viss tiek noreducēts līdz zinātniskai pieejai, izslēdzot jebkādu metafiziku, līdz ar to sašaurinot un reducējot patiesības jēdzienu līdz pierādījumam. Runājot filozofiskā valodā, tad fenomens kļūst būtiskāks par nomenu, fakts kļūst par galējo atskaites punktu. Šo mūsdienu "herēzi" sauc par historicismu un paskatīsimies, kā tad šis historicisms ir radies.
Sākotnēji šīs idejas attīstīja tādi domātāji, kā Dž. Viko (1688-1744), tad Dekarts, Kants un Hēgelis. Pakāpeniski notika paradigmas maiņa - no sholastiskā "Verum est ens" - esamība ir patiesība, uz "Verum quia factum" - patiesība ir tas, kas tiek radīts. Līdz ar to, par patiesību kļūst tas, ko mēs paši esam radījuši, nevis tas, kas tā patiesībā ir. Līdz ar to tika pielikts punkts senajai metahizikai un tika likti pamati jaunā laikmeta garam. Dekarts šo domu attīstīja tālāk, uzsverot, ka tikai un vienīgi matemātika ir uzticams (drošticams) avots visam tam, ko mēs domājam un saprotam. Patiesas zināšanas ir tikai tās, ko mēs paši esam pārbaudījuši un pat arī paši uzkonstruējuši. Ja agrāk patiesība izrietēja no esamības, tad tagad patiesība izriet no faktiskuma. Patiess ir tikai tas, kas ir iepazīstams. Tas ko es nepazīstu, piemēram Dievs, metafiziskās patiesības u.c. pēc šī jaunā domāšanas modeļa ir nepatiesas. Sākas "fakta" valdīšanas laikmets. Vēsture kopā ar matemātiku kļuva par vienīgajām "īstajām" zinātnēm. Pēc Hēgeļa un Marksa filozofiskajiem uzskatiem visa pasaule vairs nav radības mājoklis, bet gan nemitīgs evolūcijas process, kura virzītājspēks sakņojas pašās radībās. Šis domāšanas virziens tālāk rezultējas ar uzskatu - "Verum quia faciendum" - patiesība, ko veido cilvēks ar savu darbu, tehniku. Beigu beigās arī fakts zaudē savu nozīmi un spēku, jo nākamais fakts apgāž iepriekšējo un nav vairs neviena atskaites punkta uz ko paļauties. Faktam, kuram vajadzēja kļūt par "dievu" un galējo atskaites punktu, vairs tāds nav, jo mūsdienu straujajā informācijas plūsmas laikmetā vairs nav iespējams izsekot tam, kurš fakts tad ir īsts un patiess un kurš nav. Fakts pats izslīd no mūsu rokām, kā jūrmalas smiltis interpretāciju okeānā.
Noslēgums
LSM melu detektors ne tikai maldina Latvijas sabiedrību, sakot, ka patiesība ir tā, ko var pierādīt. Vēl vairāk - balstoties šādā maldīgā ideoloģijā tiek apmeloti cilvēki, kuru interpretācija, kaut arī nav tiešā veidā balstīta zināmos faktos, tomēr var būt par noderīga un pat pravietiska. Daudzi cilvēki vēl komunistu valdīšanas gados paredzēja (un viņiem nebija tiešu faktu un statistisku tabulu) padomju impērijas sabrukumu. Ja toreiz būtu darbojies tāds LSM melu detektors, tad šie "pravietiskie" cilvēki tiktu iekļauti kategorijā - tukšas pļāpas, jo tiešu faktisku pierādījumu tam, ka padomju impērija sabruks, tiem nebija. Bet šādu pravietisku cilveku domāšanas tajos laikos daudziem deva cerības uz iespējamu sistēmas maiņu nāktonē. Ir ļoti jāuzmanās patiesības jēdzienu iekļaut tikai statistiskos faktos, jo pēc neilga laika šie "fakti" jaut tiks apgāzti ar jauniem faktiem un jauniem statistiskiem pētījumiem. Un kā pierādīja gan Brexit gan D. Trampa ievēlēšana, ne vienmēr statistika un socioloģija ir tas "patiesības arbitrs" un galējais atskaites punkts, lai meklētu un atrastu patiesību. Cienu LSM žurnālistu patiesības meklējumus, tomēr no savas puses vēlētos daudzpusīgāku un profesionalāku pieeju šiem jautājumiem, neizslēdzot arī garīgo un kristīgo dimensiju.
Skaisti izskatās, bet varbūt arī šis melu detektors ir tikai un vienīgi tukšas pļāpas?
Avots: Joseph Cardinal Ratzinger. "Introduction to Christianity". Ignatiuspress. 2004.
Sākotnēji šīs idejas attīstīja tādi domātāji, kā Dž. Viko (1688-1744), tad Dekarts, Kants un Hēgelis. Pakāpeniski notika paradigmas maiņa - no sholastiskā "Verum est ens" - esamība ir patiesība, uz "Verum quia factum" - patiesība ir tas, kas tiek radīts. Līdz ar to, par patiesību kļūst tas, ko mēs paši esam radījuši, nevis tas, kas tā patiesībā ir. Līdz ar to tika pielikts punkts senajai metahizikai un tika likti pamati jaunā laikmeta garam. Dekarts šo domu attīstīja tālāk, uzsverot, ka tikai un vienīgi matemātika ir uzticams (drošticams) avots visam tam, ko mēs domājam un saprotam. Patiesas zināšanas ir tikai tās, ko mēs paši esam pārbaudījuši un pat arī paši uzkonstruējuši. Ja agrāk patiesība izrietēja no esamības, tad tagad patiesība izriet no faktiskuma. Patiess ir tikai tas, kas ir iepazīstams. Tas ko es nepazīstu, piemēram Dievs, metafiziskās patiesības u.c. pēc šī jaunā domāšanas modeļa ir nepatiesas. Sākas "fakta" valdīšanas laikmets. Vēsture kopā ar matemātiku kļuva par vienīgajām "īstajām" zinātnēm. Pēc Hēgeļa un Marksa filozofiskajiem uzskatiem visa pasaule vairs nav radības mājoklis, bet gan nemitīgs evolūcijas process, kura virzītājspēks sakņojas pašās radībās. Šis domāšanas virziens tālāk rezultējas ar uzskatu - "Verum quia faciendum" - patiesība, ko veido cilvēks ar savu darbu, tehniku. Beigu beigās arī fakts zaudē savu nozīmi un spēku, jo nākamais fakts apgāž iepriekšējo un nav vairs neviena atskaites punkta uz ko paļauties. Faktam, kuram vajadzēja kļūt par "dievu" un galējo atskaites punktu, vairs tāds nav, jo mūsdienu straujajā informācijas plūsmas laikmetā vairs nav iespējams izsekot tam, kurš fakts tad ir īsts un patiess un kurš nav. Fakts pats izslīd no mūsu rokām, kā jūrmalas smiltis interpretāciju okeānā.
Noslēgums
LSM melu detektors ne tikai maldina Latvijas sabiedrību, sakot, ka patiesība ir tā, ko var pierādīt. Vēl vairāk - balstoties šādā maldīgā ideoloģijā tiek apmeloti cilvēki, kuru interpretācija, kaut arī nav tiešā veidā balstīta zināmos faktos, tomēr var būt par noderīga un pat pravietiska. Daudzi cilvēki vēl komunistu valdīšanas gados paredzēja (un viņiem nebija tiešu faktu un statistisku tabulu) padomju impērijas sabrukumu. Ja toreiz būtu darbojies tāds LSM melu detektors, tad šie "pravietiskie" cilvēki tiktu iekļauti kategorijā - tukšas pļāpas, jo tiešu faktisku pierādījumu tam, ka padomju impērija sabruks, tiem nebija. Bet šādu pravietisku cilveku domāšanas tajos laikos daudziem deva cerības uz iespējamu sistēmas maiņu nāktonē. Ir ļoti jāuzmanās patiesības jēdzienu iekļaut tikai statistiskos faktos, jo pēc neilga laika šie "fakti" jaut tiks apgāzti ar jauniem faktiem un jauniem statistiskiem pētījumiem. Un kā pierādīja gan Brexit gan D. Trampa ievēlēšana, ne vienmēr statistika un socioloģija ir tas "patiesības arbitrs" un galējais atskaites punkts, lai meklētu un atrastu patiesību. Cienu LSM žurnālistu patiesības meklējumus, tomēr no savas puses vēlētos daudzpusīgāku un profesionalāku pieeju šiem jautājumiem, neizslēdzot arī garīgo un kristīgo dimensiju.
Skaisti izskatās, bet varbūt arī šis melu detektors ir tikai un vienīgi tukšas pļāpas?
Avots: Joseph Cardinal Ratzinger. "Introduction to Christianity". Ignatiuspress. 2004.
Vai tuvojas pasaules gals?
Jautājums: Gribu noskaidrot, kas ir Dzīvā Dieva Zīmogs (Sigillum Dei Divi), lapiņas ar tekstu, ko izdala svētceļojuma dalībniekiem, piesakot, ka šis teksts jātur mājas, dzīvokļa logā kā aizsardzības līdzeklis. Tekstā teikts: „Šī lūgšana ir Dieva Tēva dāvana bez maksas dota pravietim Marijai Dieva Žēlsirdībai, lai aizsargātu Dieva bērnus...” Vai tam ir kāda saistība ar apustuļa Jāņa atklāsmes grāmatā (Atkl 7,2-4.9-14) teikto: „Viņam bija dzīvā Dieva zīmogs un viņš sauca skaļā balsī četriem eņģeļiem... kamēr mēs nebūsim apzīmogojuši mūsu Dieva kalpus uz viņu pieres." Pateicos par atbildi.
2013.gadā laikrakstā "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" bija publicēts katoļa, itāļu sociologa Masimo Introviņje no Itālijas raksts „Viltus gaišreģe pret pāvestu Francisku”. Tajā autors izskaidroja šos jautājumus. Īsumā būtiski uzsvērt, ka Īrijā, no kurienes Marija no Dievišķās žēlsirdības it kā nāk, daudzi šaubās, vai vispār šāda sieviete eksistē, un ir pārliecināti, ka tā ir anonīmu personu grupa, kas izplata atklāsmes Marijas no Dievišķās žēlsirdības vārdā.
M. Introviņje skaidro, ka Marijas no Dievišķās žēlsirdības vēstījumu saturs ir veidots klasiskā millenārisma formā. Millenārisma virziena pārstāvji apgalvo, ka ļoti sīki pārzina, kā un nereti arī kad būs laiku beigas. Šo virzienu Katoliskās Baznīcas katehisms dēvē par „nākotnes valstības viltojumu”, jo neviens nevar zināt „ne dienu, ne stundu” (Mt 25, 13), ne arī veidu, kā tas precīzi notiks. M. Introviņje uzsver, ka Baznīca šādu doktrīnu nosoda un neatzīst.
„Dzīvā Dieva zīmogs” un tam pievienotā lūgšana šajās viltus atklāsmēs tiek pasniegta kā veids, kas cilvēkam nodrošinās dievišķu aizsardzību Lielo pārbaudījumu laikā. Tas saskaņā ar Marijas no Dieva žēlsirdības sludināto notiks 2016. gada maijā.
Priesteris Ilmārs Tolstovs, atsaucoties uz Vatikāna II koncila dogmatisko konstitūciju "Dei Verbum" un Katoliskās Baznīcas katehismu, skaidro, ka jaunas atklāsmes vairs nebūs, un mums ir jāpietiek ar to Atklāsmi, ko atnesa Jēzus Kristus. "Kristīgā pestīšanas kārtība, proti, jaunā un galīgā derība, nekad nebeigsies, un mums nav jāgaida vairs nekāda jauna publiska Atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā." (DV 4; KBK 66)
Pārpublicēts no www.kbvestnesis.lv Nr.22(502) 2014. gada 22. novembris
http://www.kbvestnesis.lv/index.php/garigai-dzivei/lasitajs-jauta/1778-velreiz-par-viltus-atklasmem
2013.gadā laikrakstā "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" bija publicēts katoļa, itāļu sociologa Masimo Introviņje no Itālijas raksts „Viltus gaišreģe pret pāvestu Francisku”. Tajā autors izskaidroja šos jautājumus. Īsumā būtiski uzsvērt, ka Īrijā, no kurienes Marija no Dievišķās žēlsirdības it kā nāk, daudzi šaubās, vai vispār šāda sieviete eksistē, un ir pārliecināti, ka tā ir anonīmu personu grupa, kas izplata atklāsmes Marijas no Dievišķās žēlsirdības vārdā.
M. Introviņje skaidro, ka Marijas no Dievišķās žēlsirdības vēstījumu saturs ir veidots klasiskā millenārisma formā. Millenārisma virziena pārstāvji apgalvo, ka ļoti sīki pārzina, kā un nereti arī kad būs laiku beigas. Šo virzienu Katoliskās Baznīcas katehisms dēvē par „nākotnes valstības viltojumu”, jo neviens nevar zināt „ne dienu, ne stundu” (Mt 25, 13), ne arī veidu, kā tas precīzi notiks. M. Introviņje uzsver, ka Baznīca šādu doktrīnu nosoda un neatzīst.
„Dzīvā Dieva zīmogs” un tam pievienotā lūgšana šajās viltus atklāsmēs tiek pasniegta kā veids, kas cilvēkam nodrošinās dievišķu aizsardzību Lielo pārbaudījumu laikā. Tas saskaņā ar Marijas no Dieva žēlsirdības sludināto notiks 2016. gada maijā.
Priesteris Ilmārs Tolstovs, atsaucoties uz Vatikāna II koncila dogmatisko konstitūciju "Dei Verbum" un Katoliskās Baznīcas katehismu, skaidro, ka jaunas atklāsmes vairs nebūs, un mums ir jāpietiek ar to Atklāsmi, ko atnesa Jēzus Kristus. "Kristīgā pestīšanas kārtība, proti, jaunā un galīgā derība, nekad nebeigsies, un mums nav jāgaida vairs nekāda jauna publiska Atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā." (DV 4; KBK 66)
Pārpublicēts no www.kbvestnesis.lv Nr.22(502) 2014. gada 22. novembris
http://www.kbvestnesis.lv/index.php/garigai-dzivei/lasitajs-jauta/1778-velreiz-par-viltus-atklasmem
Žēlsirdības gada noslēgums Aglonā!
2015. gada 8. decembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkos, pāvests Francisks ar bullu "Misericordiae Vultus" un Svēto durvju atvēršanu izsludināja Žēlsirdības ārkārtas Jubilejas gadu, kas noslēgsies šī gada 20. novembrī, Kristus Vispasaules Karaļa svētkos.
Šī gada devīze bija "Žēlsirdīgi kā Tēvs", kas ņemta no līdzības par pazudušo dēlu un tēvu, kurš dēlu žēlsirdīgi atkal uzņēma mājās, neskatoties uz viņa pagātnes kļūdām. Šajā gadā pāvests aicināja pievērst īpašu vērību žēlsirdībai gan citam pret citu, gan arī pret radīto pasauli kopumā.
Latvijas Baznīcā Žēlsirdības gada noslēgšana notiks 2016. gada 21. novembrī, pirmdien, Aglonas bazilikā pulksten 12:00. Svēto Misi svinēs apustuliskais sūtnis Baltijas valstīs V. E. arhibīskaps Pedro Lopess Kintana, Latvijas bīskapi, priesteri.
Draudžu ticīgie aicināti piedalīties šajā dievkalpojumā, lai kopīgi pateiktos Dievam par Viņa bezgalīgo žēlsirdību un šajā gadā dāvātajām žēlastībām, kā arī lūgtu par mieru pasaulē un Latvijā.
Svētā Mise tiks translēta Latgales radio.
Pārpublicēts no www.radieceze.lv
M. Gibsona filmas "Kauja par Heksoridžu" recenzija!
"Desmonds Doss ir viens no ievērojamākajiem 2.Pasaules kara varoņiem. Sīvu cīņu laikā par Heksoridžu starp ASV un Japānas impērijas armijām viņš izglāba vairāk nekā 75 kareivju dzīvības ne reizi nepieskaroties ieročiem vai nogalinot kādu. Viņš stingri ticēja, ka karš ir taisnīgs, bet nonāvēšana ir slikta. Viņš bija vienīgais karavīrs 2. Pasaules karā, kurš frontes līnijās cīnījās bez ieroča un par nopelniem valsts labā saņēma Goda medaļu (Medal of Honor) un Purpura sirds ordeni (Purple Heart)." (no filmas recenzijas www.forumcinemas.lv)
Filmas galvenais varonis ir Septītās Dienas Adventists, kurš pats, savā ģimenē ir piedzīvojis vardarbību un viņš pieņem lēmumu visu savu dzīvi nepieskarties ierocim. Tomēr ir II Pasaules kara beigas, ASV karo ar Japānu un ir nepieciešams iesaistīties, lai valsts uzvarētu. Ciematā, kurā dzīvo Desmonds gandrīz visi puiši viņa vecumā dodas dienestā, un arī viņš nevar stāvēt malā. Bet kā tad ar to ieroci?
Sākotnēji armijā visi par viņu smejas un nonāk pat līdz tam, ka viņš tiek saukts kara tribunāla priekšā par, nēsāt ieroci pavēles nepildīšanu. Tomēr viss izkārtojas tā, ka viņš dodas cīņā. Kad amerikāņu karavīri cieš smagu sakāvi kaujā pret japāņiem un karaspēks atkāpjas, Desmonds viens pats slepeni paliek ienaidnieka kontrolētā teritorijā un izglābj, jeb iznes, no šīs teritorijas 75 ievanotos amerikāņu kareivjus.
Filma liek domāt, par ticīgo cilvēku tiesībām, savas pārliecības dēļ atteikties no kādām, visai sabiedrībai svarīgam normām un otrs jautājums - vai vardarbību var uzvarēt ar vardarbību. Bet šī filma liks katram no tās skatītajiem uzdot sev vēl daudzus eksistenciālus jautājumus. Aizejiet un Mels Gibsons jums neliks vilties.
Vēl recenzija: http://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/filmas-_kauja-par-heksoridzu_-recenzija.-kara-sausmu-simfonija-14159331
Filmas "Melānijas hronika" recenzija!
11.novembrī - harismātiskā slavēšana
Atzīmējot Dieva žēlsirdības gadu, vairākas kopienas nolēma rīkot kopīgus slavēšanas vakarus, no kuriem pirmais notika šī gada 29. janvārī. Tā bija iespēja tuvāk sadraudzēties un lūgt lielākā spēkā.
Lai arī Jubilejas gads tuvojas noslēgumam, viens no pasākuma koordinatoriem Agris Želvis atzīst, ka, ņemot vērā pozitīvās atsauksmes un dalībnieku aizkustinošās liecības, kopienas plāno kopīgos slavēšanas vakarus turpināt. Tāpēc decembrī plānota pasākuma rīkotāju tikšanās, kuras laikā tiks nolemta tālākā rīcība.
Šī gada pēdējā kopīgā slavēšana 11. novembrī sāksies pl. 18 arī īsu skaidrojumu, kas ir harizmātiskā lūgšana. Pēc tam sekos slavēšana un pl. 19.30 ir plānota Svētā Mise, pēc kuras būs laiks ne tikai kopīgam priekam, bet arī individuāliem aizlūgumiem.
Pasākumu organizē Bērniņa Jēzus māsas karmelītes, Jāzepa vīru grupa, kopiena “Effata”, kopiena “Dzīvības straumes”, Vidzemes Katoļu jauniešu centrs, kopiena „Chemin Neuf”, kopiena “Emmanuel”, kā arī sievu grupa “Marta un Marija”.
LRKB IC, www.katolis.lv
Vai es ticu uz mirušo augšāmcelšanos? (Vatikāna radio)
Katru svētdienu un lielajos svētkos visa Baznīca un arī mēs ticības apliecinājumā “Es ticu” sakām: “Es ticu uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā!” Jēzus šodien māca Jeruzalemes templī un jau sākot ar Lūkas 19. nodaļā aprakstīto, Jeruzalemes svētnīcā Jēzum notiek intensīvs dialogs, pat strīds ar farizejiem, saduķejiem un Rakstu mācītajiem. Saduķeji, tāpat kā mūsdienu skeptiskais un pārlieku racionālais cilvēks vairs netic, ka eksistē tāda mirušo augšāmcelšanās. Šie saduķeji savdabīgā veidā interpretē Toru, Izraēļa svēto grāmatu un it kā tur atrod pamatojumu saviem maldiem. Tomēr, interpretējot Mozus Likumu, Jēzus ne tikai parāda savu autoritāti, bet arī skaidro šo likumu Labās Vēsts gaismā. Jēzus norāda uz dzīvo Dievu un Dievā visi kļūst dzīvi – ne tikai Ābrahāms, Īzaks , Jēkabs un Mozus, bet arī ikviens ticīgais. “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs!” Dievs nav miris! Dievs ir dzīvs, jo Kristus augšāmcēlās! Svētie Raksti mums dod drošu apsolījumu: "Un ja Tā Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, mājo jūsos, tad Tas, kurš Kristu piecēla no miroņiem, atdzīvinās arī jūsu mirstīgās miesas, pateicoties savam Garam, kas jūsos mājo." ( Rom 8, 11) "Kā tad daži no jums var sacīt, ka augšāmcelšanās no miroņiem nav? Ja mirušie neceļas augšā, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga ir arī jūsu ticība. [..] Bet tagad Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem kā pirmais no aizmigušajiem." (1 Kor 15, 12-14. 20)
Katoliskās Baznīcas Katehisms norāda, ka „ticība, ka mirušie augšāmcelsies, jau no pašiem pirmsākumiem bija kristīgās ticības būtisks elements. Kristiešu pārliecība ir, ka mirušie augšāmcelsies; tam ticot, mēs dzīvojam.” (KBK 991)
Patiesību par mirušo augšāmcelšanos Dievs savai tautai atklāja pakāpeniski. Cerība, ka mirušie augšāmcelsies miesā, izrietēja no ticības uz Dievu, kas radīja visu cilvēku - miesu un dvēseli. Debesu un zemes Radītājs ir arī Tas, kas uzticīgi glabā savu derību ar Ābrahamu un viņa pēcnācējiem. Šo divu patiesību gaismā sāka izpausties ticība uz augšāmcelšanos.
Ticību miesas augšāmcelšanai Jēzus saista ar savu Personu: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība." ( Jņ 11, 25) Pēdējā dienā Jēzus pats augšāmcels tos, kuri būs ticējuši uz Viņu un kas būs ēduši Viņa Miesu un dzēruši Viņa Asinis Euharistijā, jeb Svētajā Misē. Evaņģēlija aprakstos mēs varam izlasīt, ka jau savas dzīves laikā Jēzus dažus mirušos atdzīvināja, arī līdzība par Jonasa un tempļa zīmi to skaidri atklāj. Ar šīm zīmēm Viņš pasludina, ka augšāmcelsies trešajā dienā pēc nāves. Mēs, kas esam kristieši, visā savā dzīvē esam Kristus nāvas, augšāmcelšanās liecinieki. Būt par Kristus liecinieku nozīmē būt par "augšāmcelšanās liecinieku" ( Apd 1, 22), "kopā ar Viņu" ēst un dzert "pēc Viņa augšāmcelšanās" ( Apd 10, 41). Kristīgo cerību uz augšāmcelšanos ievērojami iezīmēja tikšanās ar augšāmcēlušos Kristu. Mēs augšāmcelsimies tāpat kā Viņš, ar Viņu un caur Viņu.
Jau no pašiem pirmsākumiem kristiešu ticība augšāmcelšanai izraisījusi neizpratni un opozīciju. Tieši tāpat ir arī mūsdienās. Pat daudzi katoļi, kuri šad un tad apmeklē baznīcu, gandrīz netic tam, ka pēc nāves viņi varēs augšāmcelties jaunai dzīvei. Nevienā citā jautājumā kristīgā ticība nesaskaras ar tik lielu pretestību, kā jautājumā par miesas augšāmcelšanos, uzsver Katoliskās Baznīcas katehisms. Tomēr šodienas Evanģēlija fragmentā Jēzus vēlas mūs iedrošināt un stiprināt: “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo visi Viņam dzīvo!” Ja mēs savā ikdienā dzīvosim kopā ar Jēzu, attīrīsim savas dvēseles izlīgšanas sakramentā, tad mēs ar Kristu jau tagad dzīvojam un arī dzīvosim ar Viņu mūžībā.
pr. Ilmārs Tolstovs
Kam es patiesībā sekoju?
Vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes? Šie Jēzus vārdi Lūksa evaņģēlijā ir ļoti aktuāli mūsdienās. Šogad uz uzņemšanu Rīgas Garīgajā Seminārā atnāca tikai viens kandidāts. Arī sastaptie svētceļnieki Aglonā stāstīja, ka svētceļojumu grupās uz Aglonu šogad strauji ir samazinājies cilvēku skaits. Daudzās mazajās lauku draudzēs Latvijā svētdienās kļūst aizvien mazāk cilvēku. Tie ir fakti, kas ir acīmredzami un ar kuriem mums visiem ir jārēķinās. Masu, jeb “pūļu Baznīcas” laiks ir beidzies. Nākotnē Baznīca būs daudz mazskaitlīgāka, toties daudz dzīvāka un dinamiskāka. No vienas puses, šādu cilvēku skaita samazināšanos veicina demogrāfiskā krīze, gan lielā cilvēku aizbraukšana no valsts. Bet no otras puses, ir skaidri redzams, ka ticība Dievam mūsdienās piedzīvo sava veida krīzi un cilvēku, īpaši jauniešu vidū tā vairs neizskatās tik pievilcīga un populāra. Lai meklētu atbildi, kā izkļūt no šīs krīzes, ir vērts iedziļināties šīsdienas lasījumos, kas visi runā par neatlaidību ticībā un par paļāvību Dievam, kas iet līdz galam.
Svētā Ignācija no Lojolas “Garīgajos vingrinajumos” bieži ir runāts, ka ļaunā gara taktika ir tāda, ka, lai atrunātu mūs no ļoti labām lietām, viņš mēdz mūs izkliedēt uz daudzām ne tik labām lietām. Pašas par sevi tās nav sliktas, tomēr iegrimstot daudzos sīkumos, mēs pakāpeniski attālinamies no pašām svarīgākajām lietām mūsu dzīvē. Kāda tad ir pati svarīgākā lieta mūsu dzīvē? Tā ir – sasniegt mūžīgo dzīvi, piedzīvot debesis, vienotību ar Dievu gan šeit uz zemes, gan mūžībā. Mūsdienu ticības krīzes iemesls, gan sabiedrībā, gan Baznīcā, ir pakāpeniska, pat šķietami nemanāma novēršanās no Dieva, mūžības, no pašām svarīgākām lietām un izkliedētība uz ļoti daudzām sīkām, nebūtiskām lietām. Tas ir tāpat, kā izraēlieši, cīnoties ar Amalekiešiem, ko lasījām pirmajā lasījumā. Ne jau izraēlieši kaujas laukā izcīnija uzvaru, bet gan Mozus, kurš kalna galā turēja paceltas rokas pretī Dievam. Īstā uzvara un mūsu dzīves piepildījums nāk no Dieva. Vai es savā ikdienā atvēlu savu dārgo laiku personiskai sarunai ar Dievu meditācijā, lūgšanā? Vai atvēlu laiku attiecībām ar Dievu savā ikdienā vismaz 10,15 minūtes vai pusstundu? Kad pēdējo reizi biju adorācijas kapelā Vecrīgā vai citur?
Otrajā lasījumā apustulis Pāvils Timotejam skaidri uzsver, ka Bībele, Svētie Raksti ir mūsu ticības “atskaites punkts”, mūsu ticības un lūgšanas dzīves “barība, avots un spēka avots”. Pavisam nesen, kāds cilvēks man rakstīja, ka ir garīdznieki, kuri Latvijā izplata visādus apšaubāmus vēstījumus, kuros pat tiek apšaubīta pāvesta Franciska autoritāte. Ir ļoti skumji un nožēlojami, ka tā vietā, lai savu garīgo dzīvi un ticību “barotu” un uzturētu ar Bībeles patiesībām un skaidro katolisko mācību, mēs meklējam sēnalas un “atkritumus”, caur kuriem mēs kļūstam nevis vairāk ticīgi, bet gan “māņ – ticīgi”. Būsim piesardzīgi un turēsimies pie tās mācības, ko Jēzus Kristus uzticēja savai Baznīcai un ko tā nemainīgi sludina jau 2000 gadus. Būtu labi, ja katrā katoļu draudzē Latvijā būtu gan Bībeles, gan katehisma studiju grupas, kurās ikviens interesents varētu padziļināt savu ticības dzīvi.
Mūsdienu laikmets ir raksturojams ar lielu nepastāvību. Postmodernais cilvēks vairs nevēlas sekot kādām nemainīgām patiesībām un nav gatavs visu mūžu būt uzticīgs kādai vienai lietai vai solījumama. Mēs redzam, cik trausli ir laulāto laulības brīdī dotie solījumi un cik nepastāvīga ir mūsu pašu ticība. Daudzi cilvēki diemžēl sajauc emocijas ar ticību un meklē draudzi, garīdznieku, kurš ir “atraktīvs”, “teatrāls”, kur dievkalpojums ir emocionāli piesātinātāks. Tādējādi mūsu ticības dzīve ir līdzīga graudam, kurš iesēts ceļmalā, ērkšķos starp akmeņiem un īslaicīgi uzdīgst, bet tā kā tai nav sakņu, tā ātri novīst. Pie tūlītējām grūtībām, pārbaudījumiem tā noplok un iestājas krīze. Atliek tikai bīskapam pārcelt garīdznieku uz citu draudzi, kad ticīgais cilvēks saka: “Ja nav šī garīdznieka, tad es vairs nespēju šajā draudzē nākt un lūgties.” Kam tad mēs patiesībā ticam un sekojam? Jēzum vai priesterim? Tas vien parāda, ka mūsu ticības dzīve tiek balstīta uz smiltīm, nevis Dieva Vārdā, sakramentos un nobriedusī ticībā, kas balstīta uz Jēzu, kā klints.
Ko darīt? Kā rīkoties?
Jāatceras, ka ticību neveidojam mēs paši, vai kāds garīdznieks. Tā ir Dieva dāvana, žēlastība. Ir svarīgi apzināties, ka ticības ceļš ne vienmēr būs rožains un viegls. Jēzus saka: “Vajag vienmēr lūgties un nepagurt!” Jā, lūgties, lasīt Bībeli, katehismu, iet katru svētdienu uz Baznīcu, bieži pie greksūdzes ar tad, kad to nemaz negribas, kad garīdznieka sprediķis krīt uz nerviem, kaitina. Kad liekas, ka draudzē visi ir sazvērējušies pret mani. Kad draudzē, Baznīcā esmu nepatiesi apvainots, apsūdzēts, nodots, pievilts. Kad esmu vīlies draudzē, garīdzniekā, un arī tad, kad pret Dievu vēlos izteikt visdažādākos apvainojumus un apsūdzības. Jā, tieši tad uz Baznīcu jāiet visvairāk, tieši tad visintensīvāk ir jālūdzas un jāmeklē dziļākas attiecības ar Dievu. Jo katra krīze ir jauna iespēja. Iespēja iziet no savām ilūzijām, ambīcijām, maldīgajiem priekšstatiem par Dievu, Baznīcu, citiem cilvēkiem un doties dziļākos ūdeņos. Izmest tīklus dziļāk. Mums visiem ir nepieciešama tāda pat neatlaidība, kāda bija evaņģēlijā minētajai atraitnei. Pārāk ātri mēs padodamies. Varbūt pirmajā mirklī tas izskatās pēc uzbāzības, tomēr nebūtu labi, ja mēs Dievam teiktu: “Nu ko nu es Tevi tik bieži traucēšu?” Dievam patīk, ka mēs Viņu bieži “traucējam” ar lūgšanām un Dieva svētība jau no šādas “traucēšanas” tiek dāvāta mums. Katru reiz, kad mēs sevi pārvaram, “piespiežam” un uzvaram sevī nevēlēšanos lūgties vai doties uz Baznīcau, Dievs mūs bagātīgi atalgo. Centīsimies garīgajā dzīvē nemeklēt draudzi, garīdznieku, kurš izpatīk mūsu emocijām un vēlas mūs vadīt pa vieglāko, platāko ceļu, bet gan iesim pa šauro, jā, dažreiz pat ērkšķaino ceļu, bet tas ved pie Dieva un uz debesu valstību. Nevis es diktēju, kas Dievam ir jādara manā dzīvē, bet gan saku: “Dievs! Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes un arī manā dzīvē.”
Svētā Ignācija no Lojolas “Garīgajos vingrinajumos” bieži ir runāts, ka ļaunā gara taktika ir tāda, ka, lai atrunātu mūs no ļoti labām lietām, viņš mēdz mūs izkliedēt uz daudzām ne tik labām lietām. Pašas par sevi tās nav sliktas, tomēr iegrimstot daudzos sīkumos, mēs pakāpeniski attālinamies no pašām svarīgākajām lietām mūsu dzīvē. Kāda tad ir pati svarīgākā lieta mūsu dzīvē? Tā ir – sasniegt mūžīgo dzīvi, piedzīvot debesis, vienotību ar Dievu gan šeit uz zemes, gan mūžībā. Mūsdienu ticības krīzes iemesls, gan sabiedrībā, gan Baznīcā, ir pakāpeniska, pat šķietami nemanāma novēršanās no Dieva, mūžības, no pašām svarīgākām lietām un izkliedētība uz ļoti daudzām sīkām, nebūtiskām lietām. Tas ir tāpat, kā izraēlieši, cīnoties ar Amalekiešiem, ko lasījām pirmajā lasījumā. Ne jau izraēlieši kaujas laukā izcīnija uzvaru, bet gan Mozus, kurš kalna galā turēja paceltas rokas pretī Dievam. Īstā uzvara un mūsu dzīves piepildījums nāk no Dieva. Vai es savā ikdienā atvēlu savu dārgo laiku personiskai sarunai ar Dievu meditācijā, lūgšanā? Vai atvēlu laiku attiecībām ar Dievu savā ikdienā vismaz 10,15 minūtes vai pusstundu? Kad pēdējo reizi biju adorācijas kapelā Vecrīgā vai citur?
Otrajā lasījumā apustulis Pāvils Timotejam skaidri uzsver, ka Bībele, Svētie Raksti ir mūsu ticības “atskaites punkts”, mūsu ticības un lūgšanas dzīves “barība, avots un spēka avots”. Pavisam nesen, kāds cilvēks man rakstīja, ka ir garīdznieki, kuri Latvijā izplata visādus apšaubāmus vēstījumus, kuros pat tiek apšaubīta pāvesta Franciska autoritāte. Ir ļoti skumji un nožēlojami, ka tā vietā, lai savu garīgo dzīvi un ticību “barotu” un uzturētu ar Bībeles patiesībām un skaidro katolisko mācību, mēs meklējam sēnalas un “atkritumus”, caur kuriem mēs kļūstam nevis vairāk ticīgi, bet gan “māņ – ticīgi”. Būsim piesardzīgi un turēsimies pie tās mācības, ko Jēzus Kristus uzticēja savai Baznīcai un ko tā nemainīgi sludina jau 2000 gadus. Būtu labi, ja katrā katoļu draudzē Latvijā būtu gan Bībeles, gan katehisma studiju grupas, kurās ikviens interesents varētu padziļināt savu ticības dzīvi.
Mūsdienu laikmets ir raksturojams ar lielu nepastāvību. Postmodernais cilvēks vairs nevēlas sekot kādām nemainīgām patiesībām un nav gatavs visu mūžu būt uzticīgs kādai vienai lietai vai solījumama. Mēs redzam, cik trausli ir laulāto laulības brīdī dotie solījumi un cik nepastāvīga ir mūsu pašu ticība. Daudzi cilvēki diemžēl sajauc emocijas ar ticību un meklē draudzi, garīdznieku, kurš ir “atraktīvs”, “teatrāls”, kur dievkalpojums ir emocionāli piesātinātāks. Tādējādi mūsu ticības dzīve ir līdzīga graudam, kurš iesēts ceļmalā, ērkšķos starp akmeņiem un īslaicīgi uzdīgst, bet tā kā tai nav sakņu, tā ātri novīst. Pie tūlītējām grūtībām, pārbaudījumiem tā noplok un iestājas krīze. Atliek tikai bīskapam pārcelt garīdznieku uz citu draudzi, kad ticīgais cilvēks saka: “Ja nav šī garīdznieka, tad es vairs nespēju šajā draudzē nākt un lūgties.” Kam tad mēs patiesībā ticam un sekojam? Jēzum vai priesterim? Tas vien parāda, ka mūsu ticības dzīve tiek balstīta uz smiltīm, nevis Dieva Vārdā, sakramentos un nobriedusī ticībā, kas balstīta uz Jēzu, kā klints.
Ko darīt? Kā rīkoties?
Jāatceras, ka ticību neveidojam mēs paši, vai kāds garīdznieks. Tā ir Dieva dāvana, žēlastība. Ir svarīgi apzināties, ka ticības ceļš ne vienmēr būs rožains un viegls. Jēzus saka: “Vajag vienmēr lūgties un nepagurt!” Jā, lūgties, lasīt Bībeli, katehismu, iet katru svētdienu uz Baznīcu, bieži pie greksūdzes ar tad, kad to nemaz negribas, kad garīdznieka sprediķis krīt uz nerviem, kaitina. Kad liekas, ka draudzē visi ir sazvērējušies pret mani. Kad draudzē, Baznīcā esmu nepatiesi apvainots, apsūdzēts, nodots, pievilts. Kad esmu vīlies draudzē, garīdzniekā, un arī tad, kad pret Dievu vēlos izteikt visdažādākos apvainojumus un apsūdzības. Jā, tieši tad uz Baznīcu jāiet visvairāk, tieši tad visintensīvāk ir jālūdzas un jāmeklē dziļākas attiecības ar Dievu. Jo katra krīze ir jauna iespēja. Iespēja iziet no savām ilūzijām, ambīcijām, maldīgajiem priekšstatiem par Dievu, Baznīcu, citiem cilvēkiem un doties dziļākos ūdeņos. Izmest tīklus dziļāk. Mums visiem ir nepieciešama tāda pat neatlaidība, kāda bija evaņģēlijā minētajai atraitnei. Pārāk ātri mēs padodamies. Varbūt pirmajā mirklī tas izskatās pēc uzbāzības, tomēr nebūtu labi, ja mēs Dievam teiktu: “Nu ko nu es Tevi tik bieži traucēšu?” Dievam patīk, ka mēs Viņu bieži “traucējam” ar lūgšanām un Dieva svētība jau no šādas “traucēšanas” tiek dāvāta mums. Katru reiz, kad mēs sevi pārvaram, “piespiežam” un uzvaram sevī nevēlēšanos lūgties vai doties uz Baznīcau, Dievs mūs bagātīgi atalgo. Centīsimies garīgajā dzīvē nemeklēt draudzi, garīdznieku, kurš izpatīk mūsu emocijām un vēlas mūs vadīt pa vieglāko, platāko ceļu, bet gan iesim pa šauro, jā, dažreiz pat ērkšķaino ceļu, bet tas ved pie Dieva un uz debesu valstību. Nevis es diktēju, kas Dievam ir jādara manā dzīvē, bet gan saku: “Dievs! Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes un arī manā dzīvē.”
Sprediķis www.mieramtuvu.lv parastā liturģiskā laika XXIX svētdienai.
Visu svēto diena un mirušo piemiņas diena sv. Antona draudzē!
svētās Mises 7.00; 9.00 - poļu valodā; 10.30 un 18.00 - latviešu valodā. Pēc vakara sv. Mises procesija - aizlūgums par mirušajiem
2.novembris - visu mirušo piemiņas diena
svētās Mises latviešu valodā 7.00; 7.30; 8.00; 8.30; 9.00; 10.30 (pēc tam Libera), 12.00. 9.30 eksekvijas par mirušajiem.
svētās Mises poļu valodā - 17.00 un 18.00. Pēc vakara svētās Mises aizlūguma procesija poļu valodā.
Sestdien, 5.novembrī sv. Antona draudzē dziedināšanas diena. Pēc visām svētajām Misēm speciālas dziedināšanas lūgšanas.
Svētdien, 6.novembrī plkst. 13.00 sv. Antona draudzē viesosies Tezē kopienas pārstāvji, lai iepazīstinātu ar kopienu, rādītu speciāli sagatavoto video un kopīgi lūgtos. Īpaši aicināti tie, kuri vēlētos mūsu draudzē no 29.decembra līdz 1.janvārim uzņemt dažus jauniešus no citām valstīm, kas ieradīsies Latvijā uz Eiropas tikšanos.
Reportāža par katoļticību Kurzemē Polijas "Radio Marija" (poļu valodā)
Ja uz video redzami dažādi burti, tad labajā, apakšējā pusē nospiediet taustiņu CC (Subtitles/closed captions)
Abonēt:
Ziņas (Atom)