Par J. Rubeņa un Lutera draudzes popularizēto meditāciju

Benediktīņu tēvs Lorens Frīmens
Jēkaba katedrālē 2007.gadā
Pēdējās dienās lielu ažiotāžu ir sacēlusi LKR prezidenta T. Tālberga raidījums, kurā tika nosodīta meditācijas skolotāja Jura Rubeņa pēdējā izdotā grāmata. Nevēlos analizēt ne T. Tālberga kunga izteikumus, ne arī Jura Rubeņa grāmatu, ko pats neesmu lasījis, tomēr ceru drīzumā uzrakstīt zinātnisku recenziju ar tās analīzi. Tomēr šajā rakstā vēlos analizēt pašu kristīgo meditāciju, kuru izplata Juris Rubenis un Lutera evaņģēliski luteriskā draudze. Šīs meditācijas prakses Latvijā ienāca ar katoļu mūka, benediktīņu tēva Lorensa Frīmena viesošanos un meditācijas grupu izveidi dažādu konfesiju draudzēs. Katoļu draudzēs šī "pseidogarīgā" mācība nerada atsaucību, toties pie luterāņiem šī sagrozītā garīgā prakse "zeļ un plaukst".

Kur tad slēpjas problēma? 

Meditācija un kontemplācija jau izsenis, no pirmajiem kristietības gadsimtiem ir bijusi klātesoša Baznīcas dzīvē, tomēr meditācijas lieto arī nekristīgās reliģijas un pat ateistiskās parareliģiskās sistēmas, kā budisms, kurā tiešā veidā nav atrodams Dieva jēdziens. Kristietībā, atšķirībā no citu reliģiju meditācijām notiek reliģiska darbība, kurā izdala trīs elementus:

a) subjekts - tas ir cilvēks, kurš vēlas meditēt;
b) objekts - kristietībā tas ir Dievs - Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies par maniem grēkiem;
c) reliģiskā saite, jeb meditācijas metode.

Un lūk! Šajā Lorensa Frīmena meditācijas skolā pazūd atšķirība starp objektu un subjektu un cilvēks sāk meditēt vai nu pats sevi, respektīvi - sakārtot savu iekšējo pasauli, uzlabot pašsajūtu, iegūt garīgu mieru, u.t.t. vai arī sāk pielūgt kādu izplūdušu "objektu" - dievību, vairākus dievus, pašizveidotu dieva tēlu, u.t.t. Līdz ar to, ja Jēzus Kristus vairs nav meditācijas objekts, ja sākam pielūgt paši sevi vai savu skaistumu, pašsajūtu, iekšējo un ārējo mieru, tad tā vairs nav kristīgā meditācija, bet gan pašsuģestija, psiholoģiskā nomierināšanās metode, vai pat elkdievība. Un arī tad mācītājus, kuri ar to nodarbojas, vairs nevar saukt par kristīgajiem mācītājiem, bet gan par guru, skolotājiem, vadītājiem, psihologiem. Tad ar kristietību šīm metodēm un praksēm ir ļoti attāls sakars.

Un to vajadzētu ņemt vērā un netaisīt reliģiski plurālistisko "rosolu" un nejaukt visu vienā katlā. Citādi arī kristietībā klātesošo gavēni sāksim saukt par diētu vai notievēšanas līdzekli.

Pāvesta Kultūras padomes un Pāvesta Ekumēnisma padomes 2003 gadā izdotais dokuments – pētījums „Jēzus Kristus – dzīvā ūdens devējs, kristīgais skatījums uz New Age” un Ticības Mācības Kongregācijas 1989 gada vēstule bīskapiem par dažiem kristīgās meditācijas aspektiem - „Orationis formas” arī runā par kristīgo meditāciju.

Dokuments par New Age, jeb 'Jauno Laikmetu' skaidri nodala New Age misticismu no autentiskās kristīgās mistiskās dzīves. Kristietim garīgā dzīve ir attiecības ar Dievu, kuras pakāpeniski, Viņa žēlastības iespaidā kļūst dziļākas un tanī pat laikā cilvēkam dod gaismu attiecībās ar tuvāko un ar visu pasauli. Savukārt New Age „garīgums” piedāvā tādu apziņas pieredzi, kas dod harmoniju un saskaņu ar „kopumu”. Tādā veidā termins „misticisms” šajā garīguma sistēmā nenozīmē tikšanos ar Transcendento Dievu mīlestības pilnībā, bet pārdzīvojumu, kas ved dziļākā iegrimšanā sevī, priecīgu kopības ar „kopumu” izjušanu, pieļaujot savas individualitātes nogrimšanu milzīgajā „kopuma” okeānā.

Šīs New Age „garīguma” sistēmas, tehnikas un metodes, kas izslēdz sapratni par Dievu kā par personu, darbojas „no apakšas”. Šajās metodēs cilvēks pats, ar metožu un līdzekļu palīdzību mēģina, cenšas nonākt līdz dievišķajam. Bieži vien šī „saplūšana”, jeb „pieskaršanās dievišķajam” tiek saprasta kā atbrīvojoša apskaidrība, izjūtot „dievu savā iekšienē”. Galvenā kristietības un šo mācību atšķirība ir tāda, ka Dievs pats nonāca pie savām radībām, īpaši pie pašiem mazākajiem, pašiem vājākajiem. Dievs var dot savu žēlastību arī bez jebkādām tehnikām. Kristīgā „pietuvošanās Dievam nav balstīta kādā tehnikā šī vārda tiešajā nozīmē. Tas pretotos garīgajai bērnībai, uz ko mums aicina evaņģēlijs. Īstai kristīgai mistikai nav nekā kopīga ar tehniku – tā vienmēr ir dāvana no Dieva, un cilvēks, kas ir saņēmis šo dāvanu apzinās, ka nav tās cienīgs.” (Ticības Mācības Kongregācija, Orationis Formas, 23)

Noslēgumā vēlos no savas puses aicināt kristiešus, katoļus Latvijā būt ļoti uzmanīgiem, attiecībā uz šādiem jauniem „pseido” garīgumiem, kas ienāk mūsu zemē arī caur luterāņu draudzēm un nākotnē ienāks vēl vairāk. Bieži vien šie „skolotāji” atsaucas uz Baznīcas Tēvu mantojumu vai dažādām klosteru skolām. Jāatcerās, ka daudzi Baznīcas tēvi savā laikā pieslējās gnostiskiem strāvojumiem un no Baznīcas tika nosodīti. Mūsdienās ir arī katoļu klosteri vai kopienas, kas sludina Baznīcas mācībai pretējus uzskatus.

Kristietībā Dievs nav tikai kāda meditācijas metode. Lūgšana vienmēr ir tikšanās mīlestībā. Un Baznīcā ir tik daudz garīgās skolas, kuras ir izturējušas laika pārbaudi un Baznīcas autoritātes atzītas. Kādēļ neizvēlēties iet drošu un pābaudītu ceļu? Piemēram karmelītu, franciskāņu, jezuītu, dominikāņu, u.c. garīgo skolu un svēto ceļu? Kāpēc neizvēlēties Vissvētākā Sakramenta adorāciju dievnamā vai Vecrīgas adorācijas kapelā blakus Saeimai visu diennakti? Mēģināsim izvērtēt un paklausot saviem biktstēviem un garīgajiem tēviem doties pa šauro, bet drošo lūgšanu taciņu, pa kuru mūs ved Jēzus caur savu Baznīcu.

Priesteris Ilmārs Tolstovs

Par jauno katehismu - Youcat!

Daži cilvēki man uzdod jautājumus, saistībā ar jauno katehismu, kas ir iznācais KALA-raksti izdevniecībā. Atbildu:

1. Vai šis katehisms ir domāts tikai jauniešiem?

Nē, šo katehismu var lietot jebkurš, īpaši iesaku šo katehismu iegādāties kā dāvanu un uzdāvināt tiem, kuri maz pazīst Dievu, Baznīcu. Šis katehisms viņiem var būt iespēja labāk iepazīt ticības patiesības.

2. Varbūt šis katehisms atkal būs tādā pat neinteresantā un sarežģītā formā kā iepriekšējie?

Nē, šis katehisms ir speciāli izstrādāts kā aizraujoša lasāmviela jauniešiem ar daudz bildēm, zīmējumiem un pat asprātīgi - uzjautrinošiem tēlojumiem. Šī katehisma izstrādāšanā piedalījās grupa jauniešu, kuri ar savām idejām ļoti bagātinājuši šo katehismu.

3. Ja jau šis izdevums ir tik atraktīvs, varbūt viņš satur kādus maldus, herēzijas un nav domāts vispār katoļiem?

Nē, šī katehisma ievadu ir rakstījis pāvests Benedikts XVI, mudinot ikvienu jaunieti izlasīt šo katehismu. Pie tam, katra paragrāfa beigās ir dota atsauce uz lielo Katoliskās Baznīcas Katehismu (www.catholic.lv/katehisms). Šogad, Latvijas Jauniešu dienās Aizkrauklē, Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs katram jaunietim šo katehismu jau uzdāvināja.

4. Kādēl vispār vajadzīgs lasīt katehismu? Vai tad nepietiek reizi gadā aizbraukt uz Aglonu, padzerties svētīto ūdentiņu un uzlikt šad tad svecīti uz altāra?

Nē, ar parasto tautas dievbijību mūsdienu apstākļos, kad sabiedrība kļūst aizvien agresīvāka pret kristietību vairs nepietiek. Ir nepieciešams izglītot arī savu prātu, lai labāk saprastu ticības patiesības un tās aizstāvētu pasaules priekšā.

5. Kur var iegādāties šo brīnišķigo katehismu?

Tam drīzumā vajadzētu būt pieejamam visos draudžu grāmatu galdos, kā arī to var pasūtīt izdevniecības mājaslapā www.mieramtuvu.lv

Lai laba lasīšana!

Lūgums atbalstīt Rīgas Garīgo Semināru!

Rīgas Metropolijas Romas katoļu garīgais seminārs sagatavo priesterus kalpošanai Latvijas draudzēs. Uz semināra bāzes darbojas akreditēta augstākā mācību iestāde Rīgas Teoloģijas institūts. Studentu programmā ietverti gan humanitārie priekšmeti – filozofija, teoloģija, valodu un kalpošanas iemaņu apgūšana, gan praktiskais darbs sociālajā un pastorālajā jomā. Studenti dzīvo kopmītnē uz vietas un seminārs pilnībā nodrošina viņu ēdināšanu un sadzīves apstākļus. Seminārs pastāv pārsvarā no brīvprātīgiem draudžu ziedojumiem, gadā tās ir 3 svētdienu ziedojumi, ar kuru apjomu pietiek tikai kārtējo izdevumu segšanai.
Šobrīd Seminārā mācās 11.audzēkņi un jau iepriekš esam pateicīgi par jebkādu atbalstu. 

Semināra oficiālā mājas lapa: www.catholic.lv/rti
facebook.com/seminaristi/
http://seminaristi.blogspot.com/
twitter: @RGS_RTI

Rīgas Metropolijas Romas katoļu Garīgais seminārs
Katoļu ielā 16, Rīgā, LV1002
Reģ. Nr. 90000178745
LV03UNLA0002000701217

Semināram ir sabiedriskā labuma statuss.

Izmantota www.katolis.lv informācija.

sv. Akvīnas Toma svētki RGS

Sirsnīgi ielūdzam visus uz svētā Akvīnas Toma svētkiem

Rīgas Garīgajā Seminārā, katoļu ielā 16
pirmdien, 30.janvārī.

10.30 sv. Mise sv. Franciska baznīcā.
11.30 Akadēmiskā uzruna - pr. Toms Priedoliņš.
Aicināti visi.

Aizliegtais vai atļautais paņēmiens!

Nu tā! 

Ir pagājusi jau gandrīz nedēļa, emocijas sāk norimt, un tagad arī es izteikšu savu komentāru un viedokli par 9.janvāra LTV1 raidījumu "Aizliegtais paņēmiens".

Vispirms jāsaka, ka uz šo raidījumu devos Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzdevumā, līdz ar to pārstāvēju Baznīcas viedokli, ko arī raidījumā centos darīt. Pašā raidījuma sākuma "galviņā" jau ir pateikts viss par šo raidījumu: "Mūs iespējams nosodīs...". Un nosoda, jo šajā raidījumā izmantotās žurnālistikas metodes ir neētiskas un no morālā viedokļa ļaunas, neatļautas un graujošas. Raidījuma vadītāji, lai uzzinātu patiesību, izmantoja melus, viltus personas un manipulāciju ar teksta un videomateriālu montāžu. Nekad ļauni līdzekļi neattaisno labu mērķi. Nekad. Nevar ar melu un manipulāciju palīdzību, lai iegūtu popularitāti un reitingus, meklēt patiesību. Jau pats veids, kā šī patiesība tiek meklēta diskriditē pašu raidījumu, tās veidotājus un metodes, kādas tiek izmantotas un sabiedrībā rada negatīvu žurnālista tēlu. Tā vietā, lai žurnālistis meklētu patiesību un izgaismotu negācijas, tiek padarīts pretējs efekts. Zūd uzticamība jebkādam cilvēkam.

Bet nu, visu pēc kārtas.

Likums par fizsko personu datu aizsardzību, aizliedz, bez subjekta parsonīgās piekrišanas veikt personīgu un sensitīvu datu publiskošanu, tai skaitā filmēšanu ar slēpto kameru un to izmantošanu publiskajā telpā. Tomēr šajā likumā ir arī 5. pants, kurš žurnālistiem, līdzīgi kā LR speciālo dienestu darbiniekiem, dod tiesības nekontrolēti melot un ar slepenām kamerām filmēt jebkur un jebkādos apstākļos. Citēju: "Šā likuma 7., 8., 9., 11. un 21.pants netiek piemērots, ja personas dati ir apstrādāti žurnālistiskām vajadzībām saskaņā ar likumu "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem", mākslinieciskām vai literārām vajadzībām un ja likumā nav noteikts citādi." Jautājums ir, vai šajā 9.janvāra raidījumā izmantotie materiāli ar slēpto kameru ir nepieciešami mākslinieciskām vai literārām vajadzībām. Savukārt likumā par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, 7.pantā ir teikts:

7. pants. Nepublicējamā informācija

Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propagandē karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu un neiecietību, kūda uz citu noziegumu izdarīšanu.
Nav publicējami pirmstiesas izmeklēšanas materiāli bez prokurora vai izmeklētāja rakstveida atļaujas. Tiesvedības procesa atspoguļojumā nav pieļaujama tādu materiālu publicēšana, kuri pārkāpj nevainīguma prezumpciju. Atklātās tiesas sēdēs žurnālisti drīkst izdarīt tehniskus ierakstus, ja tas netraucē tiesas procesa norisi. Aizliegts publicēt personu korespondences, telefonsarunu un telegrāfisko ziņojumu saturu bez adresāta un autora vai viņu mantinieku piekrišanas.
Aizliegta un saskaņā ar likumu tiek sodīta masu informācijas līdzekļu izmantošana, lai iejauktos personu personiskajā dzīvē. Aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tam neslavu.

Un tagad no Katoliskās Baznīcas puses. 

Līgumā starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu, 7.pantā ir minēta šāda vienošanās: "Grēksūdzes sakramenta noslēpums tiek atzīts par neaizskaramu. Neviens un nekādā gadījumā nedrīkst pratināt katoļu priesteri jautājumos, kas saistīti ar grēksūdzes noslēpumu pat tad, ja šis priesteris ir liecinieks vai procesa dalībnieks valsts tiesā." Arī LR kriminālprocesa likuma 121.panta 1.1 paragrāfā ir teikts: "Kriminālprocesuāli aizsargātie profesionālie noslēpumi - nav ierobežojamas tiesības neliecināt un nav izņemami personiskie pieraksti: garīdzniekam par grēksūdzē uzzināto." Tātad ir jomas, kurās arī žurnālistiem, dodoties pie garīdznieka ar slēpto kameru vai diktafonu ir jābūt uzmanīgam, jo var jau būt, ka garīdznieks ar šādu fiktīvu, žurnālistu "izveidotu" "laulāto pāri" uzsāk konfidenciālu sarunu, kuru arī var klasificēt kā grēksūdzi vai vismaz konfidenciālu sarunu. Uzskatu, ka šajā raidījumā atkārtojas padomju laiku čekistu paņemieni, kad slepeni tika noklausīti garīdznieki un tādējādi viņos tika iedvestas bailes un neuzticēšanās cilvēkiem, ar mērķi viņus izolēt no sabiedriskajiem procesiem un ieslēgt viņus dievnamu četrās sienās.

Ko Baznīca saka par tiem, kuri ieraksta grēksūdzes savos diktafonos, vai noklausās garīdzniekus? 

1988.gada 23.septembrī Romas Katoliskās Baznīcas Ticības Doktrīnas kongregācija izdeva speciālu dekrētu, kurā minēts, ka balstoties uz Kanonisko Tiesību kodeksa 1388 kanonu, ikviens kurš ar tehniskiem līdzekļiem ieraksta grēksūdzē teikto vai dzirdēto un/vai to publicē plašsaziņas līdzekļos vai sociālos tīklos, automātiski (latae sententiae) tiek ekskomunicēts no Baznīcas. Šādas stingras sankcijas ir ieviestas tādēļ, ka Baznīca augsti ciena grēksūdzes noslēpumu un arī ticīgie zina, ka viņi, ejot pie grēksūdzes netiks pievilti, nodoti un viss, ko viņi saka grēksūdzē, tiek ar vislielāko stingrību glabāts kā noslēpums,

Noslēdzot savas pārdomas, vēlos uzsvērt, ka ar šo rakstu nevēršos ne pret vienu žurnālistu un arī cienu žurnālistikas brīvību un tiesības meklēt patiesību. Tomēr, kā ikvienā nozarē, arī žurnālistikā neviens nav atbrīvots no ētiskajām un morāles normām, ko arī aicinu ievērot.

Ko lasām katehismā par garīgo labumu pārdošanu

"Par simoniju tiek saukta garīgo labumu pirkšana vai pārdošana. Burvim Simonam, kas gribēja nopirkt garīgo varu, kuru redzēja darbojamies apustuļos, Pēteris atbild: "Tava nauda lai iet pazušanā līdz ar tevi, jo tu domāji Dieva dāvanu par naudu iemantot!" ( Apd 8, 20) Tā viņš rīkojās atbilstoši Jēzus vārdiem: "Par velti esat saņēmuši, par velti dodiet!" ( Mt 10, 8) Nav iespējams piesavināties garīgos labumus un izturēties pret tiem kā īpašniekam un kungam, jo to avots ir Dievā. Tos saņemt no Viņa var tikai par velti.

"Papildus ziedojumiem, kurus noteikusi Baznīcas kompetentā vadība, ordinētais kalpotājs par sakramentu izdalīšanu nekā nedrīkst prasīt, viņam vienmēr jāgādā par to, lai sakramentu pieņemšana nebūtu liegta trūkumcietējiem viņu nabadzības dēļ." Kompetentā Baznīcas vadība nosaka šo "ziedojumu" apmērus, vadoties no principa, ka kristīgajai tautai ir pienākums uzturēt Baznīcas kalpus. "Strādnieks ir sava uztura cienīgs." ( Mt 10, 10)"

Katoliskās Baznīcas Katehisms, 2121-2122
http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d3s2n1.html#a1

Par "Aizliegto paņēmienu"

Dzelzs jākaļ kamēr karsta. Kamēr es vēl gatavoju savas detalizētās pārdomas par Latvijas "pētnieciskās žurnālistikas" morāli un ētiku, tikmēr publicēju 9.janvāra LTV raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" viena no upuriem, Rīgas dekāna, pr. Edgara Cakula viedokli

Par raidījuma „Aizliegtais paņēmiens“ sižetu

Šis ieraksts ir atklāta vēstule raidījuma „Aizliegtais paņēmiens“ veidotājiem un arī skatītājiem. Nesen tika publiskots kārtējais šī raidījuma sižets, kurā vairāku Latvijas kristīgo konfesiju garīdznieki, tai skaitā arī es, tika apzināti provocēti. Kāds fiktīvs pāris vēlējās panākt laulību noslēgšanu steidzamības kārtā, savu vēlmi pamatojot ar to, ka viņi pārceļas dzīvot uz ārzemēm, bez nodoma tuvākajā laikā atgriezties dzimtenē. Vairumā gadījumu pāra sarunas ar priesteriem un mācītājiem tika filmētas ar slēpto kameru, iegūtos videomateriālus publiskojot raidījuma gaitā.

Es nezinu, kādi argumenti tika izmantoti pārējo garīdznieku pārliecināšanai, taču es labi atceros mūsu sarunas sākumu, kuru, diemžēl, raidījums neatainoja. Jaunie, visnotaļ simpātiskie cilvēki bija ļoti uzstājīgi un labi sagatavoti. Viņi teica, ka pēc divām nedēļām pārceļas uz Amerikas Savienotajām Valstīm un vēlas jauno dzīvi balstīt uz kristīgiem pamatiem. Jautāju, kāpēc viņi nāk uz katoļu baznīcu. Izrādās, ka ģimenei esot dziļas katoliskās saknes, taču, neraugoties uz to, līdz šim viņi nav tikuši pat nokristīti. Šādā situācijā, ņemot vērā skarbo padomju perioda mantojumu, tik tiešām varēja nonākt daudzi mani vienaudži, tāpēc viņu labais, lai arī sasteigtais nodoms, gluži dabiski izraisīja cieņu. Nav noslēpums, ka daudzi mūsu tautieši valstī esošās sarežģītās situācijas dēļ izvēlas pamest dzimteni. Formalitāšu kārtošana emigrācijas procesā ir ļoti sarežģīta un aizņem daudz laika, tādēļ likās saprotams, ka Baznīcas lietas tika atliktas uz pēdējo brīdi. Tomēr piedāvāju arī citu risinājumu, proti, saņemt nepieciešamos sakramentus jaunajā mītnes zemē, jo ASV katoļu Baznīca ir visvairāk pārstāvētā kristīgā konfesija, līdz ar to viņiem nebūtu grūti iekļauties kādā no vietējām katoļu draudzēm. Taču arī šim argumentam bija labi sagatavots un pārdomāts pretarguments. Izrādas, ka jaunā ģimene savu ligzdiņu ir iecerējuši vīt Jutas štatā, un Soltleiksitija, kā zināms, ir mormoņu pilsēta.

Kanonisko tiesību kodeksa 1058 paragrāfs saka: „Visi, kuriem likums to neaizliedz, var noslēgt laulību.“ Ņemot vērā to, ka maniem jaunajiem draugiem nebija kanonisko šķēršļu laulības noslēgšanai, ko viņi skaidri apliecināja, es nolēmu izrādīt sapratni un nākt viņiem pretī. Tika pieņemts lēmums veikt maksimāli kvalitatīvu iepriekšējo sagatavošanos kristības un laulības sakramenta saņemšanai, un tālāku formāciju nodrošināt attālināti, turklāt, ne tikai „iedodot izlasīt grāmatu“, bet izmantojot arī modernākus saziņas līdzekļus. Turklāt Soltleiksitijā bez mormoņiem ir arī daudz katoļu. Vietējā diecēzē ir gandrīz 50 draudzes, starp kurām nebūtu grūti atrast savējo un integrēties tajā. Taču, nelaimīgā kārtā nekam no iepriekš minētā nebija lemts īstenoties jums labi zināma iemesla dēļ...

Raidījuma sižets vēl bija ēterā, kad es saņēmu dažas uzmundrinošas īsziņas no maniem draugiem un paziņām. Kāds no viņiem uzsvēra, ka izmantotās metodes ļoti atgādina padomju laika praksi, kad tā sauktās „čekas“ aģenti izspiegoja un centās diskreditēt priesterus. Man atausa atmiņā gadījums, kad pirms pāris gadiem Pļaviņu katoļu dievnamā ienāca noziedznieki, kuri izlikās, ka grib runāt par bērna kristīšanu. Toreiz tika piekauts priesteris un izlaupīts dievnams. Protams, mūsu gadījumā nodarījuma smagums nav tik liels un nav arī krimināli sodāms, taču metodes ir vienlīdz nekrietnas abās situācijās. Morāli nav attaisnojama apzināta melošana, turklāt saistīta ar svētdarbībām. Es nezinu, kas bija abi eksperimenta galvenie varoņi, pieļauju, ka viņi ir žurnālisti, jo, atbilstoši patreizējai likumdošanai tikai žurnālisti drīkst izmantot slēpto kameru kāda konkrēta pētījuma veikšanai. Taču man šķiet, ka viņi nav šī vārda cienīgi. Viņiem būtu jāapsver iespēja pārkvalificēties par aktieriem, jo tas viņiem noteikti padotos labāk.

Es neturu uz viņiem ļaunu prātu, par spīti iekšējam rūgtumam, kurš noteikti pēc pāris dienām pazudīs. Šaubos, vai kāds gribētu nonākt līdzīgā situācijā, jo tīri cilvēciski tas nav patīkami. Tādēļ es pievienojos raidījumā publicētajiem kāda luterāņu mācītāja sirsnīgajiem vārdiem, kurš novēlēja „jaunajam pārim“ Dieva svētību. Tāpat ceru, ka viņu pūles divu mēnešu garumā cenšoties „atmaskot“ iejūtību, ir tikušas pienācīgi atalgotas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs!

http://www.trisvieniba.lv/pravesta-blogs?9