Rekolekcijas laulātiem pāriem!

 Laulātie pāri!



Aicinām Jūs uz laulāto nedēļas nogales rekolekcijām, kas notiks 17.–19. martā

Jūrmalā (Dzintaros), Saules ielā 9.

Ierašanās piektdien, 17. martā pl.18.00.

Tās organizē un vada trīs laulātie pāri un katoļu garīdznieks.

   
Pasākuma specifika pieprasa abu laulāto klātbūtni
no sākuma (piektdienas vakara) līdz beigām (svētdienas pēcpusdienai).

Dažas liecības no rekolekciju dalībniekiem:

Pārvarot visus šķēršļus, esam šeit. Tā ir tik liela Dieva dāvana. Jūtamies kā jaunlaulātie – no jauna viens otru iemīlējuši, viens otram piedevuši... Gribētos šeit atgriezties.
Dainis un Antra

Šajās rekolekcijās piedzīvojām īpašu Dieva klātbūtni. Šis bija vērtīgākais laiks, ko esam kopā pavadījuši līdzšinējā laulības dzīvē.
Ritvars un Evita

Nekad dzīvē vēl nebijām piedzīvojuši neko līdzvērtīgu šim notikumam. Tas atstās dziļas pēdas mūsu sirdīs un, ceru, – arī dzīvē.
L. un S.


Pieteikties varat elektroniski:

vai pie Gata un Raimondas Bārdiņiem

) 26511634 (G); 29810619 (R)

Katoļu Baznīca un citas reliģijas

Šī gada 20.septembrī pāvests Francisks tikās ar dažādu konfesiju un reliģiju līderiem Itālijas pilsētā Asīzē, lai kopīgi lūgtu un pārdomātu par mieru pasaulē. Līdzīgi, kā tas bija pirmo reizi 1986.gada 27.oktobrī, kad šo iniciatīvu pirmo reizi aizsāka svētais Jānis Pāvils II, arī šoreiz šī iniciatīva izsauca asas diskusijas par Katoļu Baznīcas un kristietības attiecības ar citām reliģijām. Katoļu Baznīca, pirms vairāk kā 50 gadiem, Vatikāna II koncila dokumentā Nostra aetate skaidri norādīja virzienu, kādā Baznīcai jāvirzās, sadarbojoties ar citām reliģijām. Baznīca oficiāli atteicās no ekskluzīvisma un plurālisma starpreliģiju attiecībās, bet gan izvēlējās inkluzīvisma ceļu. Lai labāk saprastu, kas ir ekskluzīvisms, inkluzīvisms un plurālisms, mēgināšu izklāstīt Romas Katoliskās Baznīcas nostāju šajā jautājumā, balstoties uz Vatikāna II koncilamācības. Rakstā izmantošu arī Jura Uļģes ļoti labi sagatavotā raksta Evanģēliski Luteriskās Baznīcas mājaslapā www.lelb.lv fragmentus.

Ekskluzīvisms - Katoļu Baznīcas un visas kristietības nostādne, kas izveidojās ap VI gadsimtu, kad svētais Fulgensijs no Rispes un citi sāka radikalizēt seno Baznīcas uzstādījumu, ka ārpus Baznīcas nav pestīšanas (Extra Ecclesia nula salus est). Līdz tam Baznīcas tēvi šo postulātu vairāk attiecināja uz tiem, kuri jau bija kristījušies Baznīcā bet kas izvelējās aiziet no tās. Balstoties uz so pustulātu, viņu aiziešana no Baznīcas nedeva tiem iespēju saņemt pestīšanu. Lielākais vairums Baznīcas tēvu bija atvērti uz grieķu - romiešu filosofiju un arī nenosodīja citas reliģijas, tikai vērsās pret okultismu, elkdievību un burvestībām. Tomēr pēc VI gs. gan Romas Katoliskā Baznīca, kā arī citu konfesiju pārstāvji sāka radikāli uzskatīt, ka visi, kuri atrodas ārpus redzamajām Baznīcas sturktūrām, nekādā ziņā nevar saņemt pestīšanu. Ievērojamākie šīs pozīcijas pārstāvji no protestantu puses 20. gs. ir Karls Barts un Emīls Brunners.

Ekskluzīvisma pozīcijas pārstāvji pārsvarā uzsver, ka Dievs savu pestīšanas darbu šajā pazudušajā pasaulē atklāj tikai un vienīgi caur Jēzu Kristu un citu reliģiju pārstāvji atrodas pazušanas stāvoklī, un kamēr viņi atklāti un tieši nepieņems Jēzu Kristu un neiekļausies Baznīcas redzamajā struktūrā, viņi netiks glābti. Tomēr jaunie atklājumi Amerijā un Āfrikā lika daudziem misionāriem uzdot vienu svarīgu jautājumu - kā tiks glābti tie, kuri nekad nav dzirdējuši par Jēzu Kristu, un tomēr dzīvo pēc savas sirdsapziņas? Vai arī, kā rīkoties tiem, kurus misionāri ar savu nekrietno uzvedību un varas un nuadas kāri savā laikā ir ieļaunojuši un viņi nevēlas iekļauties tādā Baznīcas struktūrā, kura viņiem neko labu nav atnesusi? Šie un vēl daudzi citi jautājumi XX gs. beigās lika teologiem domāt par jaunu - inkluzīvistisku pieeju šim jautājumam, kas patiesībā nebija jauna, bet gan atgriešanās pie Baznīcas tēvu nostājas, kāda tiem bija pirmajos kristietības gadsimtos.

Grēks un grēcinieks!

Mācītājs Juris Cālītis, LTV raidījumā "Kultūršoks" (3:44) uzsvēra, ka teoloģiski nav pareizi atdalīt grēku no grēcinieka, līdz ar to, viņš apgalvoja, ka, uzbrūkot grēkam, mēs automātiski uzbrūkam arī grēciniekam. Daļēji var piekrist, jo bieži vien grēcinieks tik ļoti ir "saaudzis" ar grēku, ka ir ļoti grūti mīlēt grēcinieku, nemīlot grēku. Bet no Jura Cālīša paustās pozīcijas izriet, ka tad jau kristietībā vispār nav nozīmes runāt par grēku, jo tad tiklīdz mēs norādīsim uz kāda cilvēka grēku un to nosodīsim, uzreiz mēs nosodīsim arī konkrēto grēcinieku. Tomēr Jēzus rīkojās tieši tā un ļoti konkrēti:

Pēc tam Jēzus to atrod Templī un saka viņam: "Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks." (Jņ 5,14)

Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!" (Jņ 8,10-11)

Jēzus lietas sauc īstajos vārdos un Viņam grēks un moralitāte ir objektīvas vērtības. Mūsdienu liberālā, posmodernā un postfaktuālā sabiedrība vēlas Jēzus Personā un mācībā "ielikt" citu - liberālu, atšķaidītu, viegli pieejamu saturu. Piekrītu, ka ir nepieciešams skaidrot un sludināt Jēzus vēsti mūsdienu cilvēkiem saprotamā veidā, bet nevis uz patiesības rēķina. Jurim Cālītim un citiem tamlīdzīgi domājošiem ir izdevīgi sajaukt grēku ar grēcinieku, jo tad vieglāk ir pārmest konservatīvi domājošiem cilvēkiem, ka viņi, sludinādami pilnu patiesību par Dievu, Jēzu Kristu, Baznīcu un moralitāti, tai skaitā grēku, ir netoleranti un uzbrūk grēciniekiem. Jēzus ļoti mīl katru grēcinieku, kurš atgriežas un maina savu nostāju, bet Jēzus ir ļoti netolerants un nosodošs pret grēcinieku, kurš ietiepīgi turas pie sava grēka (Jēzus: "Jūs, odžu dzimums!"). Savukārt noziedzniekam pie krusta, kurš nožēlo savus grēkus, Jēzus saka: "Šodien tu būsi ar mani paradīzē!"

Būsim modri!

RARZI un Rīgas Garīgā Semināra jaunumi!

Sveiciens visiem bloga lasītājiem! Sen neesmu informējis par aktivitātēm, kādas notiek gan Seminārā, gan arī manā paša dzīvē. Intensīvi turpinu strādāt pie savas doktora disertācijas. Paldies visiem, kuri lūdzas un palīdz man šajā darbā. Tikko beidzās svētā Toma no Akvīnas svētki Seminārā, paldies visiem, kuri iesaistījās, palīdzēja un piedalījās šajā pasākumā. V. E apustuliskais nuncijs Baltijas Valstīs Pedro Lopess Kintana atzinīgi novērtēja RGS paveikto un aicināja arī turpmāk Seminārā rūpēties par topošo garīdznieku formāciju.

Svētdien, 5.februārī plkst. 11.00 Rīgas sv. Jēkaba katedrālē lektora un akolīta svētības saņems 3. un 4.kursa audzēkņi. Lūgsimies par šiem kandidātiem uz priesterību, lai Dievs viņiem palīdz šajā atpazīšanas ceļā.

Piektdien, 3.februārī plkst. 16.30 Rīgas sv. Franciska baznīcā notiks svētā Mise, kuru celebrēs V. E Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs un kurā piedalīsies gan RARZI, gan RGS pasniedzēji un studenti. Pēc šī dievkalpojuma RARZI studenti uzsāks lekcijas RGS telpās un arī pavisam drīzā laikā visa RARZI administrācija pārnāks uz RGS veco korpusu katoļu ielā 16. Lūgsim Dievu, lai mums kopā izdotos īstenot katoliskās izglītības misiju Baznīcā un sabiedrībā Latvijā.

Ielūgums uz slavēšanu!


Par J. Rubeņa un Lutera draudzes popularizēto meditāciju

Benediktīņu tēvs Lorens Frīmens
Jēkaba katedrālē 2007.gadā
Pēdējās dienās lielu ažiotāžu ir sacēlusi LKR prezidenta T. Tālberga raidījums, kurā tika nosodīta meditācijas skolotāja Jura Rubeņa pēdējā izdotā grāmata. Nevēlos analizēt ne T. Tālberga kunga izteikumus, ne arī Jura Rubeņa grāmatu, ko pats neesmu lasījis, tomēr ceru drīzumā uzrakstīt zinātnisku recenziju ar tās analīzi. Tomēr šajā rakstā vēlos analizēt pašu kristīgo meditāciju, kuru izplata Juris Rubenis un Lutera evaņģēliski luteriskā draudze. Šīs meditācijas prakses Latvijā ienāca ar katoļu mūka, benediktīņu tēva Lorensa Frīmena viesošanos un meditācijas grupu izveidi dažādu konfesiju draudzēs. Katoļu draudzēs šī "pseidogarīgā" mācība nerada atsaucību, toties pie luterāņiem šī sagrozītā garīgā prakse "zeļ un plaukst".

Kur tad slēpjas problēma? 

Meditācija un kontemplācija jau izsenis, no pirmajiem kristietības gadsimtiem ir bijusi klātesoša Baznīcas dzīvē, tomēr meditācijas lieto arī nekristīgās reliģijas un pat ateistiskās parareliģiskās sistēmas, kā budisms, kurā tiešā veidā nav atrodams Dieva jēdziens. Kristietībā, atšķirībā no citu reliģiju meditācijām notiek reliģiska darbība, kurā izdala trīs elementus:

a) subjekts - tas ir cilvēks, kurš vēlas meditēt;
b) objekts - kristietībā tas ir Dievs - Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies par maniem grēkiem;
c) reliģiskā saite, jeb meditācijas metode.

Un lūk! Šajā Lorensa Frīmena meditācijas skolā pazūd atšķirība starp objektu un subjektu un cilvēks sāk meditēt vai nu pats sevi, respektīvi - sakārtot savu iekšējo pasauli, uzlabot pašsajūtu, iegūt garīgu mieru, u.t.t. vai arī sāk pielūgt kādu izplūdušu "objektu" - dievību, vairākus dievus, pašizveidotu dieva tēlu, u.t.t. Līdz ar to, ja Jēzus Kristus vairs nav meditācijas objekts, ja sākam pielūgt paši sevi vai savu skaistumu, pašsajūtu, iekšējo un ārējo mieru, tad tā vairs nav kristīgā meditācija, bet gan pašsuģestija, psiholoģiskā nomierināšanās metode, vai pat elkdievība. Un arī tad mācītājus, kuri ar to nodarbojas, vairs nevar saukt par kristīgajiem mācītājiem, bet gan par guru, skolotājiem, vadītājiem, psihologiem. Tad ar kristietību šīm metodēm un praksēm ir ļoti attāls sakars.

Un to vajadzētu ņemt vērā un netaisīt reliģiski plurālistisko "rosolu" un nejaukt visu vienā katlā. Citādi arī kristietībā klātesošo gavēni sāksim saukt par diētu vai notievēšanas līdzekli.

Pāvesta Kultūras padomes un Pāvesta Ekumēnisma padomes 2003 gadā izdotais dokuments – pētījums „Jēzus Kristus – dzīvā ūdens devējs, kristīgais skatījums uz New Age” un Ticības Mācības Kongregācijas 1989 gada vēstule bīskapiem par dažiem kristīgās meditācijas aspektiem - „Orationis formas” arī runā par kristīgo meditāciju.

Dokuments par New Age, jeb 'Jauno Laikmetu' skaidri nodala New Age misticismu no autentiskās kristīgās mistiskās dzīves. Kristietim garīgā dzīve ir attiecības ar Dievu, kuras pakāpeniski, Viņa žēlastības iespaidā kļūst dziļākas un tanī pat laikā cilvēkam dod gaismu attiecībās ar tuvāko un ar visu pasauli. Savukārt New Age „garīgums” piedāvā tādu apziņas pieredzi, kas dod harmoniju un saskaņu ar „kopumu”. Tādā veidā termins „misticisms” šajā garīguma sistēmā nenozīmē tikšanos ar Transcendento Dievu mīlestības pilnībā, bet pārdzīvojumu, kas ved dziļākā iegrimšanā sevī, priecīgu kopības ar „kopumu” izjušanu, pieļaujot savas individualitātes nogrimšanu milzīgajā „kopuma” okeānā.

Šīs New Age „garīguma” sistēmas, tehnikas un metodes, kas izslēdz sapratni par Dievu kā par personu, darbojas „no apakšas”. Šajās metodēs cilvēks pats, ar metožu un līdzekļu palīdzību mēģina, cenšas nonākt līdz dievišķajam. Bieži vien šī „saplūšana”, jeb „pieskaršanās dievišķajam” tiek saprasta kā atbrīvojoša apskaidrība, izjūtot „dievu savā iekšienē”. Galvenā kristietības un šo mācību atšķirība ir tāda, ka Dievs pats nonāca pie savām radībām, īpaši pie pašiem mazākajiem, pašiem vājākajiem. Dievs var dot savu žēlastību arī bez jebkādām tehnikām. Kristīgā „pietuvošanās Dievam nav balstīta kādā tehnikā šī vārda tiešajā nozīmē. Tas pretotos garīgajai bērnībai, uz ko mums aicina evaņģēlijs. Īstai kristīgai mistikai nav nekā kopīga ar tehniku – tā vienmēr ir dāvana no Dieva, un cilvēks, kas ir saņēmis šo dāvanu apzinās, ka nav tās cienīgs.” (Ticības Mācības Kongregācija, Orationis Formas, 23)

Noslēgumā vēlos no savas puses aicināt kristiešus, katoļus Latvijā būt ļoti uzmanīgiem, attiecībā uz šādiem jauniem „pseido” garīgumiem, kas ienāk mūsu zemē arī caur luterāņu draudzēm un nākotnē ienāks vēl vairāk. Bieži vien šie „skolotāji” atsaucas uz Baznīcas Tēvu mantojumu vai dažādām klosteru skolām. Jāatcerās, ka daudzi Baznīcas tēvi savā laikā pieslējās gnostiskiem strāvojumiem un no Baznīcas tika nosodīti. Mūsdienās ir arī katoļu klosteri vai kopienas, kas sludina Baznīcas mācībai pretējus uzskatus.

Kristietībā Dievs nav tikai kāda meditācijas metode. Lūgšana vienmēr ir tikšanās mīlestībā. Un Baznīcā ir tik daudz garīgās skolas, kuras ir izturējušas laika pārbaudi un Baznīcas autoritātes atzītas. Kādēļ neizvēlēties iet drošu un pābaudītu ceļu? Piemēram karmelītu, franciskāņu, jezuītu, dominikāņu, u.c. garīgo skolu un svēto ceļu? Kāpēc neizvēlēties Vissvētākā Sakramenta adorāciju dievnamā vai Vecrīgas adorācijas kapelā blakus Saeimai visu diennakti? Mēģināsim izvērtēt un paklausot saviem biktstēviem un garīgajiem tēviem doties pa šauro, bet drošo lūgšanu taciņu, pa kuru mūs ved Jēzus caur savu Baznīcu.

Priesteris Ilmārs Tolstovs