Skumīgi, ka jaunajā mācību saturā kristīgās mācības priekšmeta 1.-3. klasei vairs nebūs. Iespējams, ka daži par to priecājas. Iespējams, ir vecāki, kas neredz jēgu šī mācību apgūšanai. Iespējams, daļa sabiedrības to uzskata par novecojušu un nevajadzīgu. Zinu pavisam droši, ka man būs oponenti, bet tas nemazina manu vēlmi paust nožēlu. Mācu šo priekšmetu jau 14 gadus- kopš tas tika ieviests skolu programmā kā obligāts izvēles priekšmets. Trīs gadu garumā reizi nedēļā no 1.-3. klasei bērni apguva pašu kristietības “ābeci”- tieši tik daudz, lai iemācītos to valodu, ko viņu vecāki padomju ideoloģijas dēļ nezināja. Valodu, ko Rietumeiropā prata. Piemēram? Kas ir 10 baušļi. (Dekalogu inteliģentam cilvēkam tā kā neērti nezināt, vai ne?) Jēzus dzīves nozīmīgākie notikumi. (Mēs taču gribam, lai bērni zinātu, ko tieši Kristīgā Baznīca visā pasaulē svin Ziemassvētkos, Lieldienās, Vasarsvētkos? Kas ir Jāzeps un Marija, ko pieminām Ziemsvētku dziesmās.) Jēzus līdzības. (Vai novēlam saviem bērniem neizpratnē pētīt sējējus Van Goga gleznās un Rembranta Pazudušo dēlu?) Iepazīt Bībeles patriarhu dzīvesstāstus, ko pazīst ne tikai kristietībā, lai meklētu saskares punktus ar citām reliģijām. Kā var pilnvērtīgi baudīt un saprast klasisko mākslu, literatūru un mūziku, nepazīstot pasaulē zināmākos Bībeles stāstus? Varbūt kāds domā, ka bērnam nevajag mācīt lūgšanu, jo visu vari sasniegt pats. Tad kāpēc tik daudz alkoholiķu, pašnāvnieku un bezcerību daudzinošas kultūras? Varbūt tāpēc, ka nav atradies neviens, kas pastāstītu par to, ka Dievs palīdz tad, kad lielajam Pašam rokas par īsu?
Jaunajā mācību saturā no skolēniem tiks prasīts daudz- prast salīdzināt dažādu sabiedrības grupu – reliģisko kopienu, interešu grupu u.c. – mērķus, izvirzītos ideālus, intereses un darbības piemērus, Izvērtēt daudzdievības un viendievības principu, lai veidotu vispusīgus pārskatus par reliģiskajiem priekšstatiem dažādos vēstures laikmetos un izkoptu iecietību pret atšķirīgo. Salīdzināt jūdaisma, kristietības un islāma galvenās pazīmes (rakstus, tradīciju [doktrīnu], kopienas praksi), lai vērtētu to ietekmi uz sabiedrību. Salīdzināt dažādās kultūrās, pasaules uzskatos un reliģijās piedāvātās izpratnes par dzīves jēgu, lai argumentētu savu viedokli, kura no izpratnēm un kāpēc ir pieņemamāka nekā citas, Salīdzināt un izvērtēt starpreliģiju dialoga un sektantisma (sektantiskas domāšanas) rīcības mērķus un sekas. (Tas no jaunā izglītības satura) Bet kā gan tik lielu celtni uzbūvēt bez pamatiem, kurus kristīgā mācība veiksmīgi ieliek…Arī mūsu valsts Satversmes preambulā melns uz balta rakstīts: “ Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības”. Kristietībā liela mūsu tautas daļa arī šodien atrod savu identitāti un vēlas to nodot nākamajām paaudzēm, bet kādi to vienkārši izņem no skolu programmām. Nejautājot.
Lūk, pēdējo gadu laikā kristīgo mācību izvēlējušos pirmklasnieku skaits manā nelielajā lauku vidusskolā:
2014./15. m. g. 5 no 10
2015./16. m. g. 10 no 14
2016./17. m .g. 16 no 17
2017./18. m. g. 9 no 15
Kā redzams, vismaz puse ģimeņu. Vai tiešām kāds domā, ka šo mācību priekšmetu vecāki uzskata par nevajadzīgu?
Ja arī jūs uzskatāt, ka kristīgā mācība ieliek vērtīgus pamatus, paudiet savu viedokli portālā Skola 2030 līdz 1. februārim vai vienkārši paudiet savu viedokli!
https://www.skola2030.lv/apspriesana
