Katoļa garīgās dzīves pamatprincipi

Daudzi cilvēki savā dzīvē vēlas vadīties pēc kādām vadlīnijām. Mums, kā katoļiem galvenās vadlīnijas ir Bībele, Baznīcas mācība un paklausība Svētā Gara iedvesmām. Tādēļ piedāvāju no savas puses dažus padomus intensīvas garīgās dzīves izkopšanai. Tomēr vēlos norādīt, ka katrs cilvēks ir unikāls Dieva priekšā, tādēļ jāatcerās, ka katra ceļš kopā ar Dievu ir individuāls un neatkārtojams. Bet varbūt dažas no lietām mums visiem noderēs.

1. Visa pamatā ir intensīva lūgšanu dzīve. Pamats ir rīta un vakara lūgšanas. Bet nevajadzētu aprobežoties tikai ar tradicionālo "pātaru" "noskaitīšanu", kaut arī tas jau ir daudz. Lūgšana tā ir divu personu tikšanās. Dieva, kā Personas - un manis, satikšanās. Tās ir personas, kas viena otru mīl. Lūgšanā, blakus jau sagatavotām formulām vajadzētu pievienot savus vārdus, pateicību, slavēšanu un protams laiku klusumam. Minimums ir 15 minūtes katru dienu atvēlēt laiku sarunai ar Dievu, bet normāli būtu stunda. Kā palīgs lūgšanai var būt arī Svēto Rakstu meditācijas, jeb pārdomas. Piemēram apdomāt Mieram Tuvu lasījumus katrai dienai (www.mieramtuvu.lv)

2. Katru svētdienu piedalīties Svētajā Misē. Ja iespējams var pat biežāk. Svētdienas Maizes Laušanas - Euharistijas noslēpuma svinības ir kulminācija visai kristieša dzīvei. Tur mēs piedzīvojam īpašu tikšanos ar Kungu, klausoties Viņa Vārdu, klausoties Baznīcas apstiprināta garīdznieka skaidrojumu, pieņemot Svēto Komūniju un tiekoties ar brāļiem un māsām draudzes kopienā.

3. Vismaz reizi mēnesī pieiet pie grēksūdzes sakramenta un izsūdzēt grēkus. Normāli būtu to darīt katru nedēļu. Ja esam izdarījuši nāvīgu grēku, tad ejam uzreiz, nekavējoties. Vajag uzskatīt, ka priesteris biktskrēslā ir arī garīgais tēvs un sekot viņa norādījumiem, netiesājot viņu un pieņemot arī bargākus aizrādījumus. Censties pie grēksūdzes iet pie viena priestera.

4. Bībeles lasīšana, garīgās literatūras, piem. Katoliskās Baznīcas Katehisma lasīšana, ticības intelektuālā padziļināšana ikdienā. Sekot līdzi Baznīcas notikumiem, piem. www.radiovatikana.org, www.katolis.lv, www.katedrale.lv, u.t.t. Lasīt katolisko presi, abonēt to.

5. Vismaz reizi gadā piedalīties kārtīgās rekolekcijās, vismaz 3 dienu garumā, kurās tiek ievērots klusums un ir garīga vadība.

6. Vismaz reizi nedēļā tikties ar brāļiem un māsām kādā lūgšanu grupā vai mājas kopienā. Piederēt pie kādas kopienas, kustības un būt atvērtam uz kalpošanu un evaņģelizāciju. Evaņģelizācija ir kristieša dzīves pamatsastāvdaļa, jo kristietis ir tas, kurš sludina, jeb Kristus caur viņu sludina Labo Vēsti pasaulei.

7. Praktiska, finansiāla vai materiāla palīdzība savai draudzei un nabagiem. Baznīcas 5 bauslis neuzliek par pienākumu maksāt 10% no ienākumiem, tomēr ir svarīgi, ka mūsos ir rūpes par dievnama materiālo stāvokli, par draudzes evaņģelizācijas izdevumiem, u.t.t.

8. Vienmēr būt sava draudzes prāvesta rīcībā, būt gatavībā kalpot un palīdzēt draudzes vajadzībās. Apzināties, ka draudze nav "tie tur, viņi", bet arī es.

9. Izmantot svētceļojumu iespējas. Ja atļauj resursi un laiks, doties tuvākos un tālākos svētceļojumos. Svētceļojumi ļoti atdzīvina mūsu ticības dzīvi.

10. Sargāt sevi no pasaulīguma, liberālisma un materiālisma. Mājās atvēlēt vairāk vietu lūgšanām ģimenes lokā, nevis televīzijai, datoram vai izklaidēm. Ja ģimene lūdzas kopā, viņa arī paliek kopā.

Tā sagaidījām pāvestu Francisku Aglonā!

Burakeviču ģimene satiek pāvestu

Ko nozīmē pāvesta vizīte Latvijā?

Pāvests Francisks Latvijas Televīzijā

Par Plašsaziņas līdzekļiem, slimnīcām un cietumiem

Izraksts no Latvijas Republikas līguma ar Svēto Krēslu

9. pants

Ievērojot Latvijas Republikas likumus un ņemot vērā Katoļu Baznīcas likumīgos pastorālos pienākumus, Baznīcai ir garantēta:

(a) iespēja piekļūt masu saziņas līdzekļiem un vārda brīvība, ieskaitot savu sabiedriskās saziņas līdzekļu izveidi un pieeju valsts saziņas līdzekļiem saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem;

(b) iespēja ticīgiem brīvi veidot un izteikt sociālās, kulturālās vai izglītības iniciatīvas, kas izriet no kristīgās ticības principiem un Katoļu baznīcas sociālās doktrīnas, saskaņā ar ekumenisma principiem;

(c) iespēja piekļūt slimnīcām, cietumiem, bērnu patversmēm un visām pārējām sociālās un medicīniskās palīdzības iestādēm, kurās katoļticīgo uzturēšanās prasa Katoļu baznīcas pilnvarotu pārstāvju vienreizēju vai pastāvīgu pastorālu klātbūtni.

https://likumi.lv/doc.php?id=66742

Divas svarīgas iniciatīvas, ko piedāvā Vatikāna II koncils

Dekrēts par laju apustulātu Apostolicam actuositatem

26. Diecēzēs atkarībā no iespējas būtu jāizveido padomes, kas atbalstītu Baznīcas apustulisko darbu gan evaņģelizācijas un svētdarīšanas jomā, gan arī labdarības, sociālajā un citās jomās, kurās garīdzniecībai un ordeņu ļaudīm attiecīgi jāsadarbojas ar lajiem. Šīs padomes var kalpot kā dažādu apvienību un laju vadīto apustulisko iniciatīvu koordinētājas, bet tā, lai katra no tām saglabātu savas īpašās iezīmes un neatkarību.[1]

Šādām padomēm, ja vien ir iespēja, būtu jāpastāv gan draudzē, gan arī starp draudzēm, diecēzēm un pat valsts un starptautiskajā mērogā.[2]

[1] Sal. Benedikts XIV, De Sinodo Dioecesana, III grām., IX nod., VII–VIII: Opera omnia in tomos XVII distributa, XI sēj., Prati, 1844, 76.–77. lpp.
[2] Sal. Pijs XI, Enc. Quamvis nostra, 1936. g. 30. aprīlis: AAS 28 (1936), 160.–161. lpp.

Dekrēts par Baznīcas misionāro darbību Ad gentes

14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[1], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar savu skolotāju Kristu. Katehumēni tātad jāievada pestīšanas noslēpumā un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos[2], un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.

Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas (sal. Kol 1, 13)[3] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu (sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk 16, 16), tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem (sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17), un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.

Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka tā katehumēnu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.

Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai katehumēni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve ir apustuliska, tāpēc arī katehumēniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.

[1] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.
[2] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum concilium, 64–65.
[3] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt 12, 28; Jņ 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2). Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.