Latvija un mēs!

Dievs svētī Latviju! Jā, lūdzam Tevi, Dievs, svētī mūsu Latviju! Ko novēlēt Latvijai lielajā jubilejā? Mēs katrs taču esam Latvija. Latvija nav abstrakts veidojums, vai tikai kaut kādi tur "viņi". Latvija - tie esam mēs! Jā, arī mēs, katoļi. Es - katolis.

Lai Latvija būtu vēl skaistāka, brīnišķīgāka un mīlestības pilnāka, mums, katoļiem, ir liels uzdevums. Būt par Latvijas zemes sāli un Latvijas gaismu. Mums ir jāspēj būt soli priekšā pārējiem. Bieži vien sabiedrībā tiek kultivēts un idealizēts priekšstats par naida, vardarbības un neiecietības pilniem katoļiem un miermīlīgiem, mīlestības un iecietības pilniem pagāniem. Mums, katoļiem, ir jādara viss, lai ikviens Latvijā teiktu - būt par katoli nozīmē būt par Latvijas patriotu, par izcilu Latvijas cilvēku, par paraugu, kam līdzināties. Mums kā katoļiem ir jāmēģina vēl intensīvāk īstenot savā dzīvē Jēzus Kristus Evaņģēlija mācību. Lai mūsu dzīves veids būtu kā piemērs pārējiem.

Lai mēs būtu pirmie, kas izrāda mīlestību viens otram, arī citādākam!
Lai mēs būtu pirmie, kas iegūst medaļas dažādās olimpiādēs - gan zinātnes, gan sporta un citās!
Lai mēs būtu pirmie, kas steidzas palīgā karitatīvajos un žēlsirdības darbos!
Lai mēs būtu pirmie, kas palīdz bāreņiem un atraitnēm!
Lai mēs būtu pirmie, kas dodas uz slimnīcām, cietumiem, patversmēm un uz ielām, lai palīdzētu!
Lai mēs būtu pirmie, kas dodas politikā un ar savu piemēru rāda, kas ir atbildīga un valstiska politika!
Lai mēs būtu pirmie, kas piedod pāridarītājiem un cenšas būvēt Latviju labāku!
Lai mēs būtu pirmie, kas dibina stipras ģimenes un audzina krietnus Latvijas pilsoņus!
Lai mēs būtu pirmie, kas nešķiro cilvēkus pēc to nacionālās, rasu vai kādas citas piederības!
Lai mēs būtu pirmie, kas īsteno iecietības, atvērtības un iekļaujošas domāšanas vidi, neaizmirstot par savu identitāti un Dieva Valstības prasībām!
Lai mēs būtu tādi, par kuriem var lepoties Latvija!

Dievs svētī Latviju!

Baznīca nes augļus bez trokšņa

Dieva valstība nav "izrāde". Tā izplatās klusi un nemanāmi – sacīja pāvests ceturtdienas, 15. novembra, rīta Svētās Mises homīlijā. Komentējot šīs dienas Evaņģēlija fragmentu, viņš skaidroja, kas ir vajadzīgs Baznīcas augšanai (sal. Lk 17, 20-25).

Vai ir jārīko dažnedažādi pasākumi, lai Baznīca varētu izplatīties? To norise, protams, var veicināt Baznīcas augšanu, taču galvenais ir pavisam kaut kas cits – norādīja Francisks, aicinot sargāties no pasaulīguma un izrādīšanās kārdinājuma. Viņš uzsvēra, ka Baznīca nes augļus vienkāršībā un klusumā, pateicoties slavas dziesmām un Euharistijas upurim, kā arī, pateicoties brālīgas vienotības veicināšanai, kur visi viens otru mīl. Baznīca atklājas Euharistijā un labajos darbos. Tas notiek bez liekas "skandināšanas", jo Kristus Līgava ir klusa rakstura būtne.

Kungs mums izskaidroja, kā aug Baznīca, pastāstot Līdzību par sējēju. Sējējs sēj sēklu un sēkla aug dienu un nakti. Tā aug, pateicoties Dieva darbībai. Vēlāk tā nes augļus. Svarīgi ņemt vērā sekojošo: Baznīca aug klusumā, slepeni. Tas ir ekleziālais stils.

“Kā Baznīca atklājas? Tā atklājas labajos darbos, lai cilvēki tos redzētu un, kā saka Jēzus, slavētu Tēvu, kurš ir debesīs. Tā atklājas arī Euharistijas svinēšanā. Tātad, Baznīca atklājas Euharistijā un labajos darbos.”

Turpinājumā pāvests norādīja, ka Baznīca izplatās, pateicoties liecībai, lūgšanai un Svētā Gara darbībai, bet nevis caur dažādiem pasākumiem, lai cik tie arī būtu noderīgi. Francisks novēlēja, lai mēs nekrītam kārdinājumā rīkot dažnedažādus pasākumus, domājot, ka tādējādi Baznīca būs redzamāka. Nē, Baznīca nes augļus klusumā, pateicoties Euharistijai un labajiem darbiem.

Mūsdienu cilvēki meklē šovus, dzenas pēc pasaulīgām lietām un grib izrādīties. Tas ir liels kārdinājums, un par to nav jābrīnās, jo arī pats Jēzus tika kārdināts. "Kāpēc gan būtu jāgaida tik ilgi, lai paveiktu pestīšanas darbu?" "Izdari, taču, skaistu brīnumu! Meties lejā no tempļa augšas un visi to redzēs un ticēs!" Tomēr Jēzus izvēlējās sprediķošanas, lūgšanas, labo darbu, ciešanu un krusta ceļu.

Homīlijas noslēgumā Francisks atgādināja, ka Baznīca izplatās, pateicoties arī mocekļu asinīm. Tie ir cilvēki, kuri par Kristu atdod savu dzīvību. Un šodien viņu ir ļoti daudz. Dīvaini, bet par to mediji īpaši nerunā – brīnījās pāvests. Pasaule par to klusē, jo pasaulīgais gars necieš moceklību.

Jānis Evertovskis – Vatikāna radio (pārpublicēts no www.waticannews.va)

Nederīgie kalpi!

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 17, 7-10)

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem apustuļiem: “Kurš no jums savam kalpam, kas ar vai gana, sacīs, kad tas atgriežas no tīruma: “Tūlīt nāc un sēdies pie galda”? Vai tad viņš drīzāk tam neteiks: “Sagatavo man vakariņas, apjozies un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu. Un pēc tam paēdīsi un padzersi tu.” Vai tad viņš pateicas šim kalpam, ka tas izpildīja to, kas bija pavēlēts?
Tāpat arī jūs sakiet, kad būsiet izdarījuši visu, kas jums pavēlēts: “Mēs esam nederīgi kalpi; mēs izdarījām to, ko mums vajadzēja darīt.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. (www.mieramtuvu.lv)

Šodien vēlējos padalīties ar pārdomām par godkārību. Daudzreiz, kalpojot Baznīcā, arī kā priesterim, jūtu, ka mana kalpošanas motivācija nav pats Dievs, bet atzinība no citu puses. No bīskapa, citiem priesteriem, draudzes locekļiem un sabiedrības. Ja to nesaņemu, tad sirdī iezogas rūgtums, neapmierinātība, kritika un kurnēšana. Daudzās situācijās cilvēki Baznīcā saka: "Kāpēc mani nenovērtē? Nepasaka paldies? Nepaslavē? Niedod kādu diplomu vai pateicības rakstu?" Nav slikti ilgoties un vēlēties uzslavu un pateicību. Tomēr, Jēzus šodienas evaņģēlijā saka - ja mēs izpildām to kas ir mūsu pienākums, mēs tāpat esam nederīgi kalpi. Tātad, ir vajadzīga šī "svētā vienaldzība", jeb indiference. Ja mani uzslavē un paliela - labi. Tas ir patīkami. Bet ja neuzslavē, nepasaka paldies, bet tieši otrādi - nokritizē vai apsūdz, pat nepietiesi - arī tad ir labi :) Jo es to daru nevis citiem, bet pašam Dievam un pats Dievs atlīdzinās par visu, ko mēs šajā pasaulē darām.

Atbalsti Lielvārdes katoļu baznīcas atjaunošanas darbus!


9. novembrī, aprit gads, kopš Lielvārdes katoļticīgo draudzei vairs nav sava dievnama, jo ēka atrodas avārijas stāvoklī. Tāpēc Lielvārdes katoļu draudze lūdz finansiālu atbalstu baznīcas ēkas glābšanas un atjaunošanas darbiem. Varētu likties, ka ēka ir celta sen, bet, nē, dievnams 2017. gada 16. septembrī nosvinēja tikai 25 gadu jubileju, taču draudze te dibināta jau 1936. gadā. Turklāt līdz pat 1996. gadam Lielvārdes baznīca bija vienīgais katoļticīgo dievnams visā Ogres rajonā.

Lielvārdes katoļu dievnams tika iesvētīts 1992. gadā, tas ir uzcelts pie katoļu kapiem Meža ielā 18, kur reiz atradusies vecā baznīca. Tas atrodas uz uzkalna, kurā no trijām pusēm tika veikts uzbērums. Diemžēl jaunā dievnama būves darbi tika veikti ļoti pavirši, bez pienācīga būvuzrauga un neievērojot vajadzīgās tehnoloģijas normas. Pamati ir ielikti uz neblietētās uzbēruma zemes, pat bez šķembām apakšā, bez armatūras, kas tos sasaistītu kopā, bez pamatu paplašinājuma pēdas. Ātros tempos uz jaunajiem pamatiem no ķieģeļiem tika uzcelta baznīca ar torni, kas deva zināmu slodzi uz pamatiem un uzbērumu. Laika gaitā pamati ir sākuši manāmi sēsties uz leju, radot neskaitāmas lielas plaisas dievnama iekšpuses sienās un dažas lielas caurejošas plaisas arī ārsienās.

2015. gadā SIA „Būvkonsultants” veica ēkas detalizētu apsekošanu un izdeva „Būves tehniskās apsekošanas atzinumu”, saskaņā ar kuru 2016. gadā tika izstrādāts dievnama pamatu pastiprināšanas darbu būvprojekts un oktobrī uzsākti neatliekami ēkas pamatu un sienu nostiprinājuma darbi. Ar zināmiem pārtraukumiem finansiālo grūtību un dokumentācijas nesakārtotības no būvnieku puses dēļ līdz 2017. gada pavasarim draudze paspēja veikt 84 mikropāļu ieurbšanas pamatos un veica pusi no ēkas pamatu nostiprināšanas darbiem.

2017. gada 8. novembrī būvfirma "KMT Projekts" atsāka atļautos būvdarbus būvobjektā, veicot rupjus pārkāpumus un atkāpšanos no būvprojekta prasībām, kā rezultātā nākamajā dienā iebruka un saplaisāja dievnama kreisās puses pamati, kā arī saplaisāja un nobīdījās divas ārsienas zem visā garumā atraktajiem pamatiem, zem kuriem tika izņemta grunts. 2017. gada 13. novembrī Valsts būvniecības kontroles birojs veica ēkas apsekošanu un aizliedza tās ekspluatāciju, ierosinādams kriminālprocesu Valsts kriminālpolicijā, kas vēl arvien turpinās. Būvfirmas "KMT Projekts" vadība ar nekrietniem meliem pilnībā noliedz savu līdzdalību un atbildību par viņu rīcības izraisīto dievnama avāriju. Šīs būvfirmas apdrošināšanas kompānija arī atteicās izmaksāt draudzei kompensāciju par radītajiem materiālajiem zaudējumiem, kas ir milzīgi. Kopīgā zaudējumu novēršanas darbu tāme ir 133 000 eiro. Tādu līdzekļu tik mazai draudzei nav un nekad nebūs.

Šobrīd ir izstrādāts jauns dievnama konservācijas un pārbūves projekts, kas ar paredzēto ekspertīzi draudzei izmaksās vairāk nekā 14 000 eiro. Apmaksājot tik dārgu projektu, draudzei vairs nepaliks līdzekļu dievnama glābšanas darbu uzsākšanai, lai varētu demontēt gan saplaisātos pamatus, gan abas sienas, un visu pārbūvēt no jauna.

Patlaban dievnams atrodas avārijas stāvoklī un ir aizslēgts uz laiku, kamēr tiks atjaunoti sagrautie pamati un sienas. Tas ir ļoti degradējis draudzes dzīvi un krasi samazinājis draudzes locekļu skaitu. Mēs esam spiesti lūgties draudzes mājas jumta stāvā ierīkotajā kapelā, kur vasaras karstumā ir jāsēž caurvējā. Lielākajos svētkos dodamies uz luterāņu dievnamu, jo visiem nepietiek vietas mūsu pagaidu “mājas baznīciņā”. Diemžēl mūsu sagrautais dievnams nav ne valsts, ne vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Tādēļ mēs nevaram un nedrīkstam saņemt nekādu palīdzību no pašvaldības un valsts institūcijām, pie kurām esam vairākkārt griezušies un saņēmuši atteikumu. Savukārt mūsu diecēzes kūrija nespēj mums palīdzēt finansiāli, un cerības saņemt ārzemju līdzekļus ir minimālas.

Mēs pazemīgi lūdzam ikvienu labas gribas cilvēku, kuram nav vienaldzīgs Lielvārdes Romas katoļu draudzes liktenis, palīdzēt un materiāli atbalstīt ar savu ziedojumu sagrautā dievnama glābšanas un atjaunošanas darbus, lai šī senā draudze varētu arī turpmāk pastāvēt un slavēt Dievu šajā vietā, pulcinot ticīgos uz lūgšanām savā dievnamā. Draudze lūdzas par visiem tās labdariem un ziedotājiem un būs pateicīga par katru, kaut nelielo ziedojumu, ko var nodot personīgi prāvestam Andrim Solimam (mob. tālr. 29855768) vai ieskaitīt draudzes kontā: LV05UNLA0050005798451 (Lielvārdes Romas katoļu draudze, Meža iela 18, Lielvārde, LV-5070, Reģ. Nr. 90001080360, SEB Banka).

Lai Dievs bagātīgi Jūs atalgo par labo sirdi un svētī Jūs!

Lielvārdes Romas katoļu draudzes prāvests Andris Solims
Foto: draudzes arhīvs
Pārpublicēts no www.katolis.lv

Katoļa garīgās dzīves pamatprincipi

Daudzi cilvēki savā dzīvē vēlas vadīties pēc kādām vadlīnijām. Mums, kā katoļiem galvenās vadlīnijas ir Bībele, Baznīcas mācība un paklausība Svētā Gara iedvesmām. Tādēļ piedāvāju no savas puses dažus padomus intensīvas garīgās dzīves izkopšanai. Tomēr vēlos norādīt, ka katrs cilvēks ir unikāls Dieva priekšā, tādēļ jāatcerās, ka katra ceļš kopā ar Dievu ir individuāls un neatkārtojams. Bet varbūt dažas no lietām mums visiem noderēs.

1. Visa pamatā ir intensīva lūgšanu dzīve. Pamats ir rīta un vakara lūgšanas. Bet nevajadzētu aprobežoties tikai ar tradicionālo "pātaru" "noskaitīšanu", kaut arī tas jau ir daudz. Lūgšana tā ir divu personu tikšanās. Dieva, kā Personas - un manis, satikšanās. Tās ir personas, kas viena otru mīl. Lūgšanā, blakus jau sagatavotām formulām vajadzētu pievienot savus vārdus, pateicību, slavēšanu un protams laiku klusumam. Minimums ir 15 minūtes katru dienu atvēlēt laiku sarunai ar Dievu, bet normāli būtu stunda. Kā palīgs lūgšanai var būt arī Svēto Rakstu meditācijas, jeb pārdomas. Piemēram apdomāt Mieram Tuvu lasījumus katrai dienai (www.mieramtuvu.lv)

2. Katru svētdienu piedalīties Svētajā Misē. Ja iespējams var pat biežāk. Svētdienas Maizes Laušanas - Euharistijas noslēpuma svinības ir kulminācija visai kristieša dzīvei. Tur mēs piedzīvojam īpašu tikšanos ar Kungu, klausoties Viņa Vārdu, klausoties Baznīcas apstiprināta garīdznieka skaidrojumu, pieņemot Svēto Komūniju un tiekoties ar brāļiem un māsām draudzes kopienā.

3. Vismaz reizi mēnesī pieiet pie grēksūdzes sakramenta un izsūdzēt grēkus. Normāli būtu to darīt katru nedēļu. Ja esam izdarījuši nāvīgu grēku, tad ejam uzreiz, nekavējoties. Vajag uzskatīt, ka priesteris biktskrēslā ir arī garīgais tēvs un sekot viņa norādījumiem, netiesājot viņu un pieņemot arī bargākus aizrādījumus. Censties pie grēksūdzes iet pie viena priestera.

4. Bībeles lasīšana, garīgās literatūras, piem. Katoliskās Baznīcas Katehisma lasīšana, ticības intelektuālā padziļināšana ikdienā. Sekot līdzi Baznīcas notikumiem, piem. www.radiovatikana.org, www.katolis.lv, www.katedrale.lv, u.t.t. Lasīt katolisko presi, abonēt to.

5. Vismaz reizi gadā piedalīties kārtīgās rekolekcijās, vismaz 3 dienu garumā, kurās tiek ievērots klusums un ir garīga vadība.

6. Vismaz reizi nedēļā tikties ar brāļiem un māsām kādā lūgšanu grupā vai mājas kopienā. Piederēt pie kādas kopienas, kustības un būt atvērtam uz kalpošanu un evaņģelizāciju. Evaņģelizācija ir kristieša dzīves pamatsastāvdaļa, jo kristietis ir tas, kurš sludina, jeb Kristus caur viņu sludina Labo Vēsti pasaulei.

7. Praktiska, finansiāla vai materiāla palīdzība savai draudzei un nabagiem. Baznīcas 5 bauslis neuzliek par pienākumu maksāt 10% no ienākumiem, tomēr ir svarīgi, ka mūsos ir rūpes par dievnama materiālo stāvokli, par draudzes evaņģelizācijas izdevumiem, u.t.t.

8. Vienmēr būt sava draudzes prāvesta rīcībā, būt gatavībā kalpot un palīdzēt draudzes vajadzībās. Apzināties, ka draudze nav "tie tur, viņi", bet arī es.

9. Izmantot svētceļojumu iespējas. Ja atļauj resursi un laiks, doties tuvākos un tālākos svētceļojumos. Svētceļojumi ļoti atdzīvina mūsu ticības dzīvi.

10. Sargāt sevi no pasaulīguma, liberālisma un materiālisma. Mājās atvēlēt vairāk vietu lūgšanām ģimenes lokā, nevis televīzijai, datoram vai izklaidēm. Ja ģimene lūdzas kopā, viņa arī paliek kopā.

Par Plašsaziņas līdzekļiem, slimnīcām un cietumiem

Izraksts no Latvijas Republikas līguma ar Svēto Krēslu

9. pants

Ievērojot Latvijas Republikas likumus un ņemot vērā Katoļu Baznīcas likumīgos pastorālos pienākumus, Baznīcai ir garantēta:

(a) iespēja piekļūt masu saziņas līdzekļiem un vārda brīvība, ieskaitot savu sabiedriskās saziņas līdzekļu izveidi un pieeju valsts saziņas līdzekļiem saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem;

(b) iespēja ticīgiem brīvi veidot un izteikt sociālās, kulturālās vai izglītības iniciatīvas, kas izriet no kristīgās ticības principiem un Katoļu baznīcas sociālās doktrīnas, saskaņā ar ekumenisma principiem;

(c) iespēja piekļūt slimnīcām, cietumiem, bērnu patversmēm un visām pārējām sociālās un medicīniskās palīdzības iestādēm, kurās katoļticīgo uzturēšanās prasa Katoļu baznīcas pilnvarotu pārstāvju vienreizēju vai pastāvīgu pastorālu klātbūtni.

Divas svarīgas iniciatīvas, ko piedāvā Vatikāna II koncils

Dekrēts par laju apustulātu Apostolicam actuositatem

26. Diecēzēs atkarībā no iespējas būtu jāizveido padomes, kas atbalstītu Baznīcas apustulisko darbu gan evaņģelizācijas un svētdarīšanas jomā, gan arī labdarības, sociālajā un citās jomās, kurās garīdzniecībai un ordeņu ļaudīm attiecīgi jāsadarbojas ar lajiem. Šīs padomes var kalpot kā dažādu apvienību un laju vadīto apustulisko iniciatīvu koordinētājas, bet tā, lai katra no tām saglabātu savas īpašās iezīmes un neatkarību.[1]

Šādām padomēm, ja vien ir iespēja, būtu jāpastāv gan draudzē, gan arī starp draudzēm, diecēzēm un pat valsts un starptautiskajā mērogā.[2]

[1] Sal. Benedikts XIV, De Sinodo Dioecesana, III grām., IX nod., VII–VIII: Opera omnia in tomos XVII distributa, XI sēj., Prati, 1844, 76.–77. lpp.
[2] Sal. Pijs XI, Enc. Quamvis nostra, 1936. g. 30. aprīlis: AAS 28 (1936), 160.–161. lpp.

Dekrēts par Baznīcas misionāro darbību Ad gentes

14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[1], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar savu skolotāju Kristu. Katehumēni tātad jāievada pestīšanas noslēpumā un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos[2], un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.

Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas (sal. Kol 1, 13)[3] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu (sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk 16, 16), tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem (sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17), un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.

Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka tā katehumēnu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.

Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai katehumēni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve ir apustuliska, tāpēc arī katehumēniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.

[1] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.
[2] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum concilium, 64–65.
[3] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt 12, 28; Jņ 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2). Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.

Pedofīlija Baznīcā un ne tikai

Pirms kāda laika izlasīju latviski iztulkoto ASV psiholoģijas zinātņu doktores psihoterapeites Annas Solteras grāmatu „Varmākas. Pedofili, izvarotāji un citi”, kurā plaši ir aprakstīta pedofilijas problemātika un cīņa ar to. Tā kā šobrīd plaši tiek apspriesta pedofīlija Katoļu Baznīcā, vēlos sniegt mazu komentāru šajā jautājumā, izmantojot šajā grāmatā sniegtos faktus.

Vispirms gribu teikt, ka nekādā gadījumā neattaisnoju ne pašus varmākas - pedofīlus, ne arī garīdzniecību, kura ilgus gadus šos faktus slēpa un neatklāja sabiedrībai. Tomēr, šīs grāmatas autore norāda, ka pedofīli ir daži cilvēki sabiedrībā, kuri, šādu seksuālu tieksmi pēc maziem bērniem, sajūt jau padsmit gadu vecumā un šo tieksmi viņos nav iespējams mainīt vai izārstēt. Kas ir pats šausminošākais, ka pedofīls ārēji izskatās ļoti laipns, sirsnīgs un patīkams cilvēks, kā arī māk par sevi radīt loti labu iespaidu. Tādējādi apkārtējiem ir ļoti grūti noticēt pedofīlu upuru stāstītajam, jo pedofīls ar manipulācijas un psiholoģisko triku palīdzību dara visu, lai iegalvotu apkārtējiem, ka šie upuri melo, pārspīlē vai nav drošticami. Anna Soltera uzsver, ka pedofīliem tieši Baznīca un kristīgā vide ir labvēlīga "teritorija" savu neģēlīgo tieksmju īstenošanai, jo ticīgi cilvēki, savā ziņā, ir vieglāk ietekmējami, viņi ir vairāk labticīgāki un vieglāk piedod un cenšas izcelt tikai to pozitīvāko un labāko. Var teikt, ka ticīgajiem cilvēkim dažreiz pietrūkst kritiskās spriestspējas šajos jautājumos. Jāņem vērā, ka pedofīlam, iefiltrējoties garīdznieku vai svētdienasskolas skolotāju rindās ir brīva, netraucēta pieeja bērniem un pie tam viņam vēl līdzi seko zināma veida "neaizskaramības autoritāte". Nevēloties attaisnot augstāko garīdzniecību ārzemēs, kura piesedza vai neatklāja pedofīlu noziegumus, tomēr, balstoties uz šīs autores pētījumiem, daudziem bīskapiem visdrīzāk bija grūti noticēt upuriem, jo pedofīli vienmēr sevi pasniedza kā gudrus, inteliģentus, kārtīgus, priekšzīmīgus, dievbijīgus, u.t.t. cilvēkus.

Tomēr autore uzsver, un es arī tam varu pievienoties, ka Katoļu Baznīca līdz šim ir pārāk maz pievērsusi uzmanību svarīgajam pedofīlijas jautājumam un autore ar stingru nopietnību uzsver, ka pedofili ir arī visur citur, ne tikai Baznīcā - arī treniņnometnēs, bērnudārzos, skolās, pie jauniešu grupu vadītājiem, u.t.t. Viņa uzsver, ka celibāts nav tas, kas veicina pedofīliju, bet gan apkārtējo, īpaši vecāku, garīdznieku un to, kuriem bērni ir uzticēti, vienaldzību un piesardzības trūkumu.

Uzskatu, ka nevajadzētu tikai Baznīcu vainot šajos pedofīlijas noziegumos, jo, balstoties uz autores pētījumiem, pedofīliju ir ļoti grūti atklāt, tieši pašu pedofīlu meistarīgajai manipulācijas un slēpšanās manierei. Tomēr Katoļu Baznīcai un arī citām institūcijām, kuras strādā ar bērniem, ir jāpievērš īpaša uzmanība šim jautājumam un ir jācenšas izslēgt jebkāda iespēja pedofīliem, kuri ir mums visapkārt, veikt savus noziegumus.

Un šādām tendencēm vispār nevajadzētu būt: http://www.delfi.lv/news/arzemes/slinku-pedofilu-cikstonu-un-citu-divainu-politiskas-partijas.d?id=43366807&page=1

Ieteiktie avoti: Soltera A. Varmākas, pedofili, izvarotāji un citi. To psiholoģija un aizsardzība pret tiem. b.i.v., Adria Books, 2007;
http://www.katedrale.lv/index.php?id=21559
https://www.vaticannews.va/lv/pavests/news/2018-08/aicinajums-dieva-tautai-nozelot-grekus-gavet-un-lugties.html

8.septembris - Jaunavas Marijas Dzimšanas diena

Vissvētākās Jaunavas Marijas Dzimšanas dienas svinības Rīgas Kristus Karaļa draudzē

9.00 svētā Mise poļu valodā
11.00 svētā Mise latviešu valodā