Pēdējie metri!
Dārgā "bloga kopiena"!
Tā nu ir sanācis, ka sen neko neesmu rakstījis, tomēr šoreiz vēlos lūgt jūsu lūgšanas, jo esmu nonācis savas doktora disertācijas beigu fāzē, kas prasīs vēl lielāku spēku koncentrēšanu uz noslēguma etapiem. Paralēli rit kalpošana Rīgas Kristus karaļa draudzē. Esmu jau praktiski pabeidzis darbu pie pamatteksta, šobrīd izstrādāju disertācijas ievadu un nobeigumu un paliek vēl tehniskās redakcijas darbs. Ļoti ceru, ka nākamais 2019.gads būs tas, kurā spēšu aizstāvēt savu pētījumu. Savā darbā pētu Baznīcas un mūsdienu pasaules savstarpējās attiecības un mijiedarbību, balstoties Vatikāna II koncila dokumentos. Ir interesenti secinājumi un analīze, kas palīdzēs labāk izprast gan pašu dokumentus, gan arī novērtēt reālo situāciju, kāda ir Baznīcā Latvijā. Ir skaidri redzams, ka Vatikāna II koncila reformu ieviešana Baznīcā Latvijā būs turpmākā laika uzdevums. Ļoti lūdzu jūsu lūgšanas, lai varētu pabeigt šo procesu un veiksmīgi aizstāvēties. Paldies.
18.01.2019.
Paldies par jūsu lūgšanām. Februārī plānoju atdot darbu recenzentiem un aizstāvēšanu nozīmēs dekanātā. Tas varētu notikt vai nu maijā vai jūnijā.
18.01.2019.
Paldies par jūsu lūgšanām. Februārī plānoju atdot darbu recenzentiem un aizstāvēšanu nozīmēs dekanātā. Tas varētu notikt vai nu maijā vai jūnijā.
Jura Rubeņa grāmatas “Viņa un viņš” teoloģisks komentārs
Jura Rubeņa grāmatas “Viņa un viņš” teoloģisks komentārs[1]
Daudzi no Vēstneša (Laikraksts "Katoļu Baznīcas Vēstnesis") lasītājiem man uzdos pamatotu jautājumu: “Kāpēc katoļu priesterim ir jākomentē luterāņu mācītāja izdota grāmata?” Atbilde ir pavisam vienkārša – grāmatā nav gandrīz nevienas atsauces uz kādu protestantu teologu, bet ir plaši pārstāvēta to katoļu teologu idejas, kas pieder liberāli plurālistiskajam virzienam.
Luterāņu mācītāja Jura Rubeņa grāmata “Viņa un viņš” ir pirmais tāda veida un tik liela apjoma darbs Latvijā, tādēļ ir vērts paanalizēt to katoļu Baznīcas mācības gaismā. Domāju, šī ir “pirmā bezdelīga”, jo Eiropā šāda veida plurālistisks un liberāls garīgums ir ļoti izplatīts un visdrīzāk šai grāmatai sekos daudzas citas. Pētot tajā izmantotos literatūras avotus, redzams, ka autors ir atlasījis tieši to katoļu darbus, kuri ar saviem rakstiem un dzīvesveidu vai nu balansējuši uz robežas, kas šķir autentisku Baznīcas mācību no maldiem un herēzijām, vai arī ir konsekventi attālinājušies no Baznīcas sludinātās mācības. Daudzus no viņiem katoļu Baznīcas autoritātes ir pat nosodījušas vai norādījušas uz viņu darbību morālisko un ticības aspektu neatbilstību. Tas jāņem vērā, lasot šo grāmatu.
Plurālisms
Mūsdienās kristietībā pastāv trīs pieejas garīgumam: ekskluzīvistiskā, kas izslēdz citādu viedokļu esamību; inkluzīvistiskā, ko pārstāv katoļu Baznīca, kas atzīst, ka eksistē viena patiesība un tā pilnīgā mērā pastāv katoļu Baznīcā, vienlaikus uzskatot, ka ārpus tās arī ir atrodami patiesības elementi, kaut nepilnīgā veidā; un plurālistiskā, kuru popularizē J. Rubenis. Saskaņā ar plurālistisko pieeju patiesību šeit uz zemes nav iespējams atklāt, tā cilvēkam ir nepieejama (I. Kanta “noumen”), bet visas reliģijas, konfesijas un garīgie strāvojumi un to līderi ir kā “fenomeni”, kuri šajā pasaulē mēģina izteikt šo “noumen”, neiepazīstamo “dievību” vai Dievu un ir kā nepilnīgas dievišķā spēka izpausmes formas. Šajā pieejā Kristus, Buda, Muhameds, Krišņa, u.c. ir līdzvērtīgās kategorijās („Viņa un viņš” 21.lpp – turpmāk tekstā tikai lapaspuses numurs). Tekstā (72, 73) parādās iepriekš minētā reliģiskā plurālisma iezīme – garīgums pāri konfesijām un reliģijām. Autors uzskata, ka svarīgākais ir tas, ka esi garīgs cilvēks. Tu vari būt ateists vai materiālists, svarīgākais ir būt iekļaujošam, visu mīlošam, nevienam neaizrādošam. Tomēr Jēzus skaidri norāda, ka Viņš mīl grēcinieku, bet nemīl grēku: “Ej un negrēko vairs!” (Jņ 5,14; Jņ 8,11) Jēzus prasības ir objektīvas un tur nav vietas plurālistiskajam relatīvismam. J. Rubenis cilvēku ar konkrētu pārliecību un kristīgo pasaules uzskatu ievieto fundamentāla un netoleranta cilvēka kategorijā, jau a priori izslēdzot dažādu viedokļu līdzāspastāvēšanu un sadursmi, kas ir nepieciešama garīgajai izaugsmei. Tiek (74) uzsvērts, ka integrāls garīgums ir inkluzīvs, tas iekļauj visu, neko neizslēdzot, tomēr Jura Rubeņa inkluzīvisms robežojas ar plurālismu, jo izslēdz vienas konkrētas patiesības eksistences iespējamību.
Daudzi no Vēstneša (Laikraksts "Katoļu Baznīcas Vēstnesis") lasītājiem man uzdos pamatotu jautājumu: “Kāpēc katoļu priesterim ir jākomentē luterāņu mācītāja izdota grāmata?” Atbilde ir pavisam vienkārša – grāmatā nav gandrīz nevienas atsauces uz kādu protestantu teologu, bet ir plaši pārstāvēta to katoļu teologu idejas, kas pieder liberāli plurālistiskajam virzienam.
Luterāņu mācītāja Jura Rubeņa grāmata “Viņa un viņš” ir pirmais tāda veida un tik liela apjoma darbs Latvijā, tādēļ ir vērts paanalizēt to katoļu Baznīcas mācības gaismā. Domāju, šī ir “pirmā bezdelīga”, jo Eiropā šāda veida plurālistisks un liberāls garīgums ir ļoti izplatīts un visdrīzāk šai grāmatai sekos daudzas citas. Pētot tajā izmantotos literatūras avotus, redzams, ka autors ir atlasījis tieši to katoļu darbus, kuri ar saviem rakstiem un dzīvesveidu vai nu balansējuši uz robežas, kas šķir autentisku Baznīcas mācību no maldiem un herēzijām, vai arī ir konsekventi attālinājušies no Baznīcas sludinātās mācības. Daudzus no viņiem katoļu Baznīcas autoritātes ir pat nosodījušas vai norādījušas uz viņu darbību morālisko un ticības aspektu neatbilstību. Tas jāņem vērā, lasot šo grāmatu.
Plurālisms
Mūsdienās kristietībā pastāv trīs pieejas garīgumam: ekskluzīvistiskā, kas izslēdz citādu viedokļu esamību; inkluzīvistiskā, ko pārstāv katoļu Baznīca, kas atzīst, ka eksistē viena patiesība un tā pilnīgā mērā pastāv katoļu Baznīcā, vienlaikus uzskatot, ka ārpus tās arī ir atrodami patiesības elementi, kaut nepilnīgā veidā; un plurālistiskā, kuru popularizē J. Rubenis. Saskaņā ar plurālistisko pieeju patiesību šeit uz zemes nav iespējams atklāt, tā cilvēkam ir nepieejama (I. Kanta “noumen”), bet visas reliģijas, konfesijas un garīgie strāvojumi un to līderi ir kā “fenomeni”, kuri šajā pasaulē mēģina izteikt šo “noumen”, neiepazīstamo “dievību” vai Dievu un ir kā nepilnīgas dievišķā spēka izpausmes formas. Šajā pieejā Kristus, Buda, Muhameds, Krišņa, u.c. ir līdzvērtīgās kategorijās („Viņa un viņš” 21.lpp – turpmāk tekstā tikai lapaspuses numurs). Tekstā (72, 73) parādās iepriekš minētā reliģiskā plurālisma iezīme – garīgums pāri konfesijām un reliģijām. Autors uzskata, ka svarīgākais ir tas, ka esi garīgs cilvēks. Tu vari būt ateists vai materiālists, svarīgākais ir būt iekļaujošam, visu mīlošam, nevienam neaizrādošam. Tomēr Jēzus skaidri norāda, ka Viņš mīl grēcinieku, bet nemīl grēku: “Ej un negrēko vairs!” (Jņ 5,14; Jņ 8,11) Jēzus prasības ir objektīvas un tur nav vietas plurālistiskajam relatīvismam. J. Rubenis cilvēku ar konkrētu pārliecību un kristīgo pasaules uzskatu ievieto fundamentāla un netoleranta cilvēka kategorijā, jau a priori izslēdzot dažādu viedokļu līdzāspastāvēšanu un sadursmi, kas ir nepieciešama garīgajai izaugsmei. Tiek (74) uzsvērts, ka integrāls garīgums ir inkluzīvs, tas iekļauj visu, neko neizslēdzot, tomēr Jura Rubeņa inkluzīvisms robežojas ar plurālismu, jo izslēdz vienas konkrētas patiesības eksistences iespējamību.
Abonēt:
Ziņas (Atom)