Paldies Rīgas Kristus Karaļa draudzei!

Ir pagājuši divi gadi, kopš sāku kalpot Rīgas Kristus Karaļa Romas katoļu draudzē, un atskatoties uz šo laiku, varu teikt Dievam paldies par visu. Tagad ir jādodas tālāk uz Salaspils katoļu draudzi. Noslēdzot šo kalpošanas posmu, vēlos tikt paldies visiem, kas palīdzēja man kalpot draudzē un arī lūgt piedošanu visiem, kurus kaut kādā veidā esmu aizvainojis ar savu raksturu un neiecietību. Šajos divos gados kopīgi paveicām daudz un to visu paveicām kopīgiem spēkiem. Lai Dievs palīdz prāvestam Mārim Zviedrim turpināt iesākto un aicinu visus draudzes locekļus vēl vairāk iemīlēt savu draudzi, būt aktīviem kalpošanā un atcerēties, ka prāvesti nāk un iet, bet draudze un tās cilvēki paliek, lai slavētu Dievu un kalpotu Viņam.

Kā priesterim bez grūtībām atvadīties no savas draudzes?

Īstam dvēseļu ganam, pārcelšanas gadījumā, nav grūtību atstāt savu līdzšinējo draudzi, jo viņš sevi nenostāda visa centrā, kalpo bez kompromisiem un nepieķeras sava ganāmpulka avīm – sacīja pāvests 30. maija rīta Svētajā Misē.

Šai dienai veltītajā pirmajā lasījumā (sal. Apd 20, 17-27) tiek runāts par Pāvilu, kurš atvadās no Efēzas Baznīcas, ko pats bija nodibinājis. Tagad viņam ir jāaiziet. Francisks norādīja, ka minētajam fragmentam varētu piešķirt nosaukumu “Bīskapa atvadīšanās”. Katra gana dzīvē pienāk atvadīšanās brīdis – viņš atzina. Pienāk brīdis, kad Kungs saka: “Ej citur, dodies tur vai tur!” Un viena lieta, ko garīgajam ganam ir jādara, ir sagatavošanās, lai atvadītos. Viņa atvadīšanās nedrīkst būt “pa pusei”. Viņam ir labi, pareizi jāatvadās. Ja viņš neiemācās atvadīties, tas nozīmē, ka viņam ir izveidojusies kāda neveselīga saikne ar savu ganāmpulku. Tā ir kāda saikne, kas nav Jēzus krusta šķīstīta.

Ko dara Pāvils? Viņš saaicina visus Efēzas presbiterus un tad atvadās. Šajā sakarā pāvests norādīja uz vairākām dvēseļu gana attieksmēm. Viņš nedrīkst skatīties atpakaļ un pieļaut savā kalpošanā kompromisus, viņam jābūt paklausīgam Svētajam Garam, viņš nedrīkst pieķerties savām avīm. Ja viņš būs kalpojis ar tīru un nedalītu sirdi, bez kompromisiem, tad viņam nebūs grūtību atvadīties. Bez tam, labs gans apzinās, ka viņš atrodas ceļā. Viņš paklausa un iet tur, kur viņu ved Svētais Gars.

Pāvils vadīja Baznīcu bez jebkādiem kompromisiem. Tagad Svētais Gars liek viņam doties ceļā, un viņš nezina, kas ar viņu turpmāk notiks. Viņš paklausa, jo nebija padarījis ganāmpulku par savu īpašumu. Viņā nebija neveselīgas pieķeršanās. Viņš kalpoja. Tagad Dievs grib, lai es aizeju. “Gara mudināts, es dodos uz Jeruzalemi, nezinādams, kas mani tur sagaida, kā tikai to, ko Svētais Gars man visās pilsētās atgādina, ka mani gaida važas un ciešanas.” To Pāvils zināja. Viņš negāja pensijā. Viņš devās citur, lai kalpotu citām Baznīcām. Viņa sirds bija vienmēr atvērta Dieva balsij. Tā arī katrs gans varētu teikt: “Es atstāju to un to, skatīšos, ko Kungs no manis prasīs”. Šis gans, kurš kalpo bez kompromisiem, tagad dodas ceļā.

Pāvests paskaidroja, kāpēc Pāvils nepadarīja ganāmpulku par savu īpašumu. Viņš raksta: “Bet es nemaz tik augstu nevērtēju savu dzīvību”. Viņš nenostāda sevi visa centrā. Viņš uzskata sevi par visu kalpu. Šajā sakarā Francisks atgādināja kādu sakāmvārdu: “Kā dzīvojam, tā arī nomirsim. Kā dzīvojam, tā arī atvadīsimies”. Pāvilam nav grūti atvadīties. Viņš ir brīvs, jo nepieļauj kompromisus. Viņš atrodas ceļā. Raugoties uz apustuļa piemēru, Svētais tēvs aicināja ticīgos lūgties par visiem Baznīcas ganiem – par prāvestiem, bīskapiem, kā arī par pāvestu, lai viņu dzīve būtu dzīve bez kompromisiem, lai viņi atrastos ceļā, nenostādītu sevi visa centrā un mācētu atvadīties. “Lūgsimies par saviem ganiem!”, mudināja Francisks.

J. Evertovskis / Vatikāna Radio (pārpublicēts no http://lv.radiovaticana.va/news/2017/05/30/k%C4%81_priesterim_bez_gr%C5%ABt%C4%ABb%C4%81m_atvad%C4%ABties_no_savas_draudzes/1315688)

"Tolstova sirdsapziņa"

Nesen, manis publicētajam rakstam blogā, ir radusies tik liela rezonce, ka nolēmu atbildēt uz Māra Zandera izteikto repliku portālā www.la.lv:

"Salīdzināt šodienas Latviju ar režīmu, kas dievnamus spridzināja, pārvērta par kolhozu saimniecības ēkām, savukārt ticīgos spundēja cietumos un “psihenēs”, ir tik absurdi, ka lai nu Tolstova patoss paliek uz viņa sirdsapziņas (čekistu un VID salīdzinājumu – par labu čekistiem! – priesteris arī vēlāk atkārtoja kādā intervijā vienai no televīzijām)". (http://www.la.lv/kulturkari-kuru-nav?fbclid=IwAR0jqmYFdX_iY5OoBgmoMMmrd3exLVnkw8QkHVAgD-ZfFxAX3VSeERyxoH0)

Lai neradītu priekšstatu, ka es, it kā atbalstot čekistus un zvērīgo komunistisko režīmu, mazliet komentēšu kristietības un laicīgās varas attiecības, jo tas netiešā veidā skar arī manas doktora disertācijas tēmu.

Jau Romas impērijas laikā tika stingri ievērots reliģiskās tolerances likums. No Romas pilsoņiem tika pieprasīts ievērot Romas likumus, bet to kas skāra dažādu pagānu tautu reliģiskās prakses un svētvietas, to Romas impērija atstāja šo pašu tautu un cilvēku ziņā. Romas impērija aizsargāja kapsētas un dažādu pagānu dievību svētvietas, zināmā veidā aiz bailēm par šo tautu dievu atriebību. Pagānismā reliģiskā prakse, jeb kults nebija saistīts ar konkrētu morālisko normu ievērošanu. Viņiem bija svarīgi "pielabināties" dievībām, lai nenotiktu kādas kataklizmas, nelaimes, vai arī lai izlūgtos kādas svētības vai labumus. Romas imērijā bija svarīgi atdot reliģisku godu imperatoram, ko pieprasīja no visām iekarotajām tautām. Pagānismā, kur pielūdza vairākus dievus, tas nesagādāja problēmas.

Pirmo gadismtu kristieši, no vienas puses izmantoja šo situāciju, tādēļ pirmie dievkalpojumi notika Romas kapsētās, jeb katakombās, ko aizsargāja likums un tādējādi kristiešu vajātāji nedrīkstēja tur ielauzties un arestēt kristiešus. Tomēr ar imperatora pielūgsmi bija citādi. Kristieši nevarēja atdot viņam reliģisku godu, tāpēc viņi automātiski tika pasludināti par valsts ienaidniekiem un tika vajāti. Kristiešu vajāšanas pirmajos gadsimtos bija vairāk saistītas ne ar reliģisku, bet ar valstisku jautājumu.

Komunistiskās ideoloģijas laikā kristiešu vajāšanas notika dažādos etapos un ar dažādu intensitātes pakāpi. Marksiskais materiālisms izslēdza pārdabiskuma eksistenci, izsmēja Hēgeļa ideālismu, un pasludināja "karu" pret reliģiju kā tādu. Tomēr, ierodoties arestēt katoļu garīdzniekus vai vajājot tos, tika respektēta garīznieku cieņa. Par to liecina daudzu, gados vecāku garīdznieku stāstītais. Piemēram, pēc pašu garīdznieku stāstītā, kad čekas aģenti ieradās arestēt cienījamo priesteri Staņislavu Čužānu, viņi atļāva vaiņam pabeigt dievkalpojumu, palūgties baznīcā, paņemt līdzi reliģiskas grāmatas un priekšmetus. Piekrītu, ka bija situācijas, kad tas tā netika darīts, kas bija saistīts ar pašu vajātāju personībām un arī ar noteiktā vēsturiskā perioda apstākļiem (kara laiks, režīmu maiņu sākums, u.t.t) Tomēr tika respektēta sakralās vides svētums. Daudzi dievnami, pirms uzspridzināšanas vai pārvēršanas par kolhozu saimniecību ēkām, tika desakralizēti un no tām tika izņemti reliģiskie priekšmeti. Bija protams, arī pārkāpumi, bet ticīgie cilvēki ļoti aktīvi iesaistījās un protestēja, aizsargāja gan garīdzniekus gan dievnamus.

Kādēļ lietoju šādu salīdzinājumu? Tādēļ, ka mūsdienās agresīvi un masveidīgi, gan sociālajos tīklos, gan medijos, arī ar žurnālistu līdzdalību, protams, zināma veida mūsdienu filozofisko strāvojumu ietekmē, tiek mēģināts agresīvi "desakralizēt" pasauli, absolutizēt, jeb dievišķot "faktu" (Ogists Conts). Tiek mēģināts, posfaktuālā laikmeta un post - postmodernisma ietekmē, padarīt cilvēku atkal par "tikai matērija" būtni, izslēdzot jebkādu pārdabiskuma klātbūtni tajā. Tas rada šādu atmosfēru, kur, valsts ierēdņiem, ierodoties dievnamā vairs nav nekādas bijības vai svētuma sajūtas, var arī ar mašīnu uzbraukt uz ticīgo cilvēku kājām (https://jauns.lv/raksts/zinas/49187-katolu-baznica-parmet-ministram-gerhardam-neiecietibu) u.t.t.

Kādēļ katoļu priesteris reaģē tik sakāpināti, saistībā ar Finanšu policijas iebrukumu Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā un brutālu dievkalpojuma apturēšanu. Tas ir tādēļ, ka no katoļu priestera pozīcijām, Svētā Mise ir pats svarīgākais dievkalpojums baznīcā un pats svētākais, kas vispār var būt katolim šeit uz zemes. Tajā brīdī ar priestera starpniecību šeit uz zemes ir klātesošs Jēzus Kristus. Šis dievkalpijums nav kāds reliģisks teātris, kā tas no malas, dīvānā zvilnošam liberālim, var šķist. Ir bijuši gadījumi, kad kāds vecāks priesteris nomirst dievkalpojuma vidū. Nesen tāds gaījums bija Kārsavā, kad mūžībā aizgāja prāvests Jāzeps Aglonietis, nomirstot dievkalpojuma vidū. Tad no Rēzeknes speciāli brauca cits garīdznieks, lai pabeigtu svēto Misi, jo tā obligāti ir jāpabeidz. Šāda dievkalpojuma pārtraukšana ir lielāks noziegums pret reliģiju, nekā fiziska vardarbība vai vajāšanas. Tādēļ tas ir vēl jo vairāk sāpīgāk.

Noslēgumā vēlos teikt, ka viens no šādas rīcības iemesliem varētu būt arī tāds, ka Latvijas skolās netiek pasniegts priekšmets, kurā cilvēki, jau no mazām dienām, tiktu iepazīstināti ar reliģju, reliģijām, cieņu pret otra cilvēka ticību. Ceru, ka turpmāk mācīsimies cienīt viens otru un respektēt citādo.

Augusts - atturības no alkohola mēnesis

Atturības mēnesis!

Katoliskā Baznīca Polijā aicina gan katoļus, gan ikvienu cilvēku, katru gadu, augusta mēnesī, atturēties no alkohola un narkotikām. Motivācija šādam solim ir gan reliģiska, gan patriotiska - rūpēs par savu valsti un tautu.

Augusts kā atturības mēnesis Polijā tiek svinēts jau kopš 1984.gada. Šis mēnesis tika aizvēlēts, jo augustā ir Jaunavai Marijai veltītie svētki un šajā mēnesī daudzi cilvēki dodas svētceļojumos. Vēl ir zīmīgi, ka 1956.gada 26.augustā notika svinīgie tautas solījumi pie Čenstohovas Dievmātes Jasnogurā, kur viens no solījumiem skanēja šādi: "Apsolam cīnīties pret slinkumu, vieglprātību, izlaidību, dzeršanu un netikumību".

Baznīcas vajāšanas Latvijā!

Šodien jutu, ka ir jāraksta. Jau agrāk, savā blogā, biju rakstījis, ka arī mums, Latvijā, ir jārēķinās, ka ar katru gadu pieaugs spriedze un nepatika pret Katoļu Baznīcu, kas lēnām pāraugs naida runā, slēptā vai publiskā izsmiešanā, zaimošanā un izolācijā. Ļoti ceru, ka līdz fiziskām vajāšanām nenonāksim. Jau šobrīd daudzās "Rietumu valstīs" tiek demolētas, aizdedzinātas un apķēpātas baznīcas, notiek fiziski uzbrukumi garīdzniekiem un klostermāsām.

Laiks, kad varējām runāt par Baznīcu, kura ir triumfējoša, uzvaroša un dažādās tautās klātesoša ir beidzies, vai arī lēnām beidzas. Mums, kristiešiem, katoļiem, nākotnē ir jārēķinās, ka skaitliski kļūsim mazāki, būs aizvien grūtāk publiski apliecināt savu ticību, tiksim diskriminēti un izolēti. Lēnām atgriežas padomju laiki arī Latvijā. Nesenie uzbrukumi no Valsts Ieņēmuma Dienesta puses to tikai apliecina. Pat drūmajos komunistu laikos čekisti neuzdrošinājās iebrukt dievnamā, brutāli likt pārtraukt Svēto Misi, ieslodzīt kardinālu uz dažām stundām istabā, u.t.t. Protams, tas viss tiek darīts, lai mūs iebiedētu un šāda reakcija sekoja pēc tam, kad Latvijas bīskapi, pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, skaidri pauda savu nostāju, saistībā ar morāles, ētikas un tikumības jautājumiem.

Jēzus saka: "Un jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ... māceklis nav augstāks par savu mācītāju, nedz kalps par savu kungu" (Mateja ev. 10, 22-24). Mēs nevaram lolot ilūzijas, ka mūs visi pieņems un sapratīs. Jā, ir kristieši, jeb "kristiešu izstrādājums", kuri atšķaida Jēzus skaidro mācību ar liberālisma "mērci" un pasniedz kā īsto un autentisko kristietību. Šādi kristieši sabiedrībai patīk, jo viņi "dejo pēc tās stabules". Ir ērti būt kristietim bez Kristus stingrās un skaidrās evaņģēliskās mācības. Bet tā vairs nav Jēzus kristietība, bet gan pašizdomāta mācība. Apustulis Pāvils Timotejam uzsver: "Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam" (2 Tim 4, 1-5).

Kā rīkoties Katoļu Baznīcai šajā situācijā? Laiks, kad sabiedrība kopumā ieklausījās bīskapu vai garīdznieku vārdos, tikai tādēļ ka viņiem ir tāds statuss, ir beidzies. Baznīcas autoritāte sabiedrības acīs krītas, arī ņemot vērā nesenos skandālus pašas Baznīcas iekšienē. Līdz ar to, lolot ilūzijas, ka, pateicoties mūsu uzrunām vai paziņojumiem kaut kas mainīsies, kļūst aizvien bezjēdzīgāk. Tas gan nenozīmē, ka nevajag pasludināt Patiesības Vēsti. Tomēr, Baznīcai nākotnē būs ļoti svarīgi izaicinājumi, kuri, manuprāt, varētu palīdzēt sniegt liecību mūsdienu dezorientētajam un apjukušajam Latvijas iedzīvotājam.

Vispirms mums ir jāmaina savs virziens no "ad extra" uz "ad intra". Ir jāstrādā pie tā, lai visas Latvijas katoļu draudzes kļūtu aizvien autentiskākas Labās Vēsts sludinātājas, lai tajās valdītu nevis aprunāšanas un šķelšanās "gars", bet gan lai tajās būtu tik liela Dieva un tuvākā mīlestības klātbūtne, ka ikviens, kurš nonāktu saskarē ar šādu draudzi, vēlētos tajā palikt.

Ir jāstiprina katoļticīgo kristīgā, katoliskā identitāte. Jāstrādā pie padziļinātas katoļu formācijas, izbeidzot "fiksās" kristības, laulības un iesvētības. Nedomājot par padziļinātu katehēzi, mēs nedodam iespēju cilvēkiem dziļāk ieiet Kristus un Baznīcas noslēpumā. Līdz ar to, Latvijā ir liela masa nokristītu un iesvētītu katoļu, kuri paši nesaprot kas viņi ir, kas ir Baznīca un tās mācība. Tas rada lielu kaitējumu arī Baznīcai, jo šie cilvēki bieži vien nostājas pret Baznīcu vai runājot Baznīcas vārdā to, kas ir pret Baznīcas mācību. Ir vērts studēt reliģiju Rīgas Augstākajā Reliģijas Zinātņu institūtā (RARZI) vai kā citādi labāk iepazīt Baznīcas mācību. Ir svarīgi būt vienotībā ar pāvestu Francisku, vietējiem bīskapiem, priesteriem un diakoniem. Just un būt vienotībā ar visu Baznīcu.

Karitatīvā un sociālā kalpošana. Jo vairāk Baznīca sabiedrībā atklās žēlsirdības dimensiju, jo vairāk cilvēku "ārpus" Baznīcas ieraudzīs, ka mēs, katoļi, ne tikai runājam bet arī daram. Pirmo gadsimtu kristieši tieši ar žēlsirdības darbu veikšanu deva spēcīgu liecību pagāniskai pasaulei, par kristīgās vēsts autentiskumu un spēku.

Lai Aglonas Dievmāte, Jaunava Marija, pie kuras steidzamies šajā augusta mēnesī lūdz par mums katru un par mūsu zemi Latviju. Monstra te esse Matrem (Rādi, ka esi Māte).