Baznīcas sociālā mācība un kopīgais labums

Kad priesteris pieņem grēksūdzi?

Pēdējā laikā man cilvēki jautā, kad priesterim ir pieņemšanas laiks uz privāto grēksūdzi? Zināms, ka Katoļu Baznīcā cilvēki, kuri atrodas smaga, jeb nāvīga grēka stāvoklī nevar iet pie dievgalda un pieņemt Svēto Komūniju.

Atbilde ir pavisam vienkārša. Romas Katoliskajā Baznīcā Latvijā ir ieviesta sena prakse, kura, paldies Dievam, vēl pastāv un jācer ka arī pastāvēs - garīdznieks pirms katras svētās Mises vismaz 15 -20 minūtes darbadienās un pusstundu vai pat stundu ir sastopams biktskrēslā, t.i. speciālā "būdiņā" vai krēslā ar restotiem lodziņiem abās pusēs un ikviens, kurš vēlas, var pieiet pie grēksūdzes. Tas nozīmē, ka nav iepriekš jāpiesakās vai jāinformē priesteris par grēksūdzi. Var apskatīties draudzes mājaslapā, vai www.katolis.lv, kad notiek svētā Mise un tad ierasties kādu brīdi pirms tam un izsūdzēt grēkus.

Ir cilvēki, kuriem ir grūti pieiet pie šī restotā lodziņa. Kanonisko Tiesību kodekss uzsver, ka "piemērota vieta uzklausīt sakramentālo grēksūdzi ir baznīca vai kapela. Attiecībā uz konfesionālu (biktskrēslu) priekšrakstus izdod bīskapu konference, tomēr konfesionāliem vienmēr ir jābūt redzamā vietā, apgādātiem ar restotu lodziņu starp penitentu (to kurš sūdz grēkus) un biktstēvu, kurus ticīgie, kas vēlas brīvi varētu lietot. Ārpus konfesionāla grēksūdzi uzklausīt nedrīkst, ja to neprasa pamatots iemesls" (KTK 964). Tātad ir situācijas, kā piemēram slimnieki mājās vai slimnīcā, svētceļojumi, dažādas situācijas, kad ir iespējams grēksūdzi uzklausīt arī ārpus konfesionāla. Tomēr nevajadzētu to pārvērst par normu.

Ir draudzes, kurās kalpo vairāki priesteri un šajās draudzēs ir iespējams uzklausīt grēksūdzi arī Svētās Mises laikā. Tomēr nebūtu labi, ja ierodamies uz dievkalpojumu pēdējā brīdī un tad, dievkalpojuma laikā, tad, kad ir aktīvi jāpiedalās liturgijā, jaklausās Dieva Vārds un sprediķis, ejam pie grēksūdzes. Bieži vien ir situācijas, kad priesteris sēž gandrīz stundu pirms dievkalpojuma biktskrēslā, neviens cilvēks neiet pie grēksūdzes, un tad, 10 minūtes pirms svētās Mises sākuma visi saskrien, veidojas rinda un tad priesterim nav iespējams kvalitatīvi veikt savu kalpojumu biktskrēslā, uzklausot un dodot padomus. Tādēļ, ja esam izlēmuši iet pie grēksūdzes, ieradīsimies dievnamā savlaicīgāk, vai vislabāk - atnāksim uz svēto Misi kādā darbadienā, kad ir mazāk cilvēku, lai nesteidzīgi, no sirds, izsūdzētu grēkus biktskrēslā.

Liturģisko lūgšanu teksti

Lai top slavēts Jēzus Kristus!

Jau sen vēlējos par šo tēmu kaut ko uzrakstīt. Bieži vien, klausoties gan "Radio Marija Latvija", gan arī dzirdot dažādās draudzēs lūgšanas, sadzirdu liturģisko lūgšanu tekstu kropļojumus, kuri burtiski "griež ausīs". Viens no izplatītākajiem šādiem kropļojumiem ir viena no vissvarīgākajām lūgšanām, kuru izsakām tad kad apzīmējam sevi ar krusta zīmi:

"Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen."

Tomēr bieži vien var dzirdēt citādāk: "Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen." Šis mazais saiklītis "un" nav tikai kāda nevajadzīga piedeva un mums nav tiesības pašiem uz savu roku saīsināt šo lūgšanu. Jo šie saikļi izsaka to, ka mūsu Dievs ir viens un vienlaicīgi arī Trīsvienīgs Dievs. Arī citās lūgšanās mums nav tiesību mainīt liturģisko lūgšanu tekstus, kurus ir apstiprinājusi Latvijas Bīskapu konferences liturģiskā komisija. Šobrīd mums visiem ir saistoši teksti, kuri ir publicēti lūgšanu grāmatiņā "Slavējiet Kungu" un arī citos tekstos, kuriem ir liturģiskās komisijas aprobāts. Nebūtu labi ja mēs sāktu paši uz savu galvu mainīt lūgšanas "Tēvs mūsu", "Esi sveicināta, Marija!" un citas. Tas pats attiecas uz litānijām un citām oficiāli apstiprinātajām lūgšanām. Mūsu pašu vārdos vai klusumā izteiktās privātās lūgšanas mēs varam formulēt paši kā mums patīk un Dievs tikai priecājas par mūsu katra "bērna šļupstiem", ko izsakām Dievam savā vienkāršībā un nabadzībā. Tomēr liturģiskās lūgšanas ir visas Baznīcas kopīgās lūgšanas un tajās ir jāsaglabā sava veida vienotība. Būsim uzticīgi un paklausīgi Baznīcas bērni.

Svētceļojums uz Svēto Zemi

Filma par mariāņu tēvu Viktoru Pentjušu

Ko katehisms saka par eitanāziju?

Cilvēki, kuru dzīvības norises ir traucētas vai novājinātas, prasa īpašu ievērību. Slimniekiem, kā arī invalīdiem, kuriem ir garīgi vai fiziski traucējumi, jāsniedz atbalsts, lai viņi varētu dzīvot, cik vien iespējams, normālu dzīvi.

Tiešā eitanāzija, lai kāda būtu tās motivācija vai līdzekļi, nozīmē darīt galu invalīda, kam ir garīgi vai fiziski traucējumi, slimnieka vai mirstoša cilvēka dzīvībai. Tā ir morāliski nepieņemama.

Tādējādi darbība vai bezdarbība, kas pati par sevi vai nodoma dēļ izraisa nāvi, lai novērstu sāpes, ir slepkavība, kas vērsta pret cilvēka personas un Dieva, viņa Radītāja, cieņu. Maldīgs spriedums, kādu var pieņemt aiz nezināšanas (bona fide), nemaina šīs nonāvēšanas dabu, tā vienmēr ir nepieļaujama un noraidāma.

Smagu, bīstamu, ārkārtēju vai sagaidāmajam rezultātam neatbilstošu medicīnisku procedūru pārtraukšana var būt likumīga. Tā ir atteikšanās no "terapeitiskās forsēšanas". Šādā veidā nevēlas kādu nonāvēt; tā ir samierināšanās ar nespēju nāvi novērst. Lēmums par to ir jāpieņem slimniekam pašam, ja viņš ir kompetents un spējīgs to izdarīt, ja ne, tad tiem, kam uz to ir likumīgas tiesības, vienmēr ievērojot saprātīgu slimnieka gribu un viņa likumīgās intereses.

Pat ja tiek uzskatīts, ka sagaidāma tūlītēja nāve, slimnieka kārtējais ārstniecības kurss likumīgi nav pārtraucams. Nomierinošu medikamentu lietošana, lai atvieglotu mirstošā ciešanas, pat ja pastāv risks saīsināt viņa dzīvi, var būt morāliski savienojama ar cilvēka cieņu, ja nāve nav gribēta ne kā mērķis, ne līdzeklis, bet vienīgi ir paredzama un tiek paciesta kā nenovēršama. Slimības seku mazināšana ir izcila nesavtīgas mīlestības forma. Šī iemesla dēļ tā ir atbalstāma.

KBK 2276-2279 (http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d3s2n2.html#a5)

Vai lūgties Rožukroni ir moderni?

Pasaulē ir izgudroti dažādi ieroči, lai cilvēks gūtu uzvaru pār ienaidniekiem, bet tie visi galu galā nes nāvi arī pašiem ieroču lietotājiem. Ir viens „ierocis”, kurš ik dienas visā pasaulē nes svētības gan atsevišķiem cilvēkiem, gan ģimenēm un pat veselām tautām. Tas ir Rožukronis.

Rožukronis savā pastāvēšanas laikā ir glābis daudz tautas no agresoru uzbrukumiem, kā piemēram Austrijas tautu 1955.gadā, kad padomju karaspēks, pateicoties 700 000 cilvēkiem, kas vienprātīgi lūdzās rožukroni atvilka karaspēku. Ko Čehoslovākja un Ungārija nevarēja paveikt ar ieročiem, to Austrija paveica ar rožukroņa lūgšanām.

Kur meklējami rožukroņa pirmsākumi? Rožukroņa izcelšanās vēstures dati nav visai skaidri. Ir divas versijas, kas norāda rožukroņa izcelšanos. Jau ap 430.gadu pēc Kr. Sv. Pauls, eremīts (tuksneša mūks) ir lietojis akmentiņus, lai atcerētos, cik reizes ir skaitīta Kunga lūgšana “Tēvs mūsu”. Ir atrasta dokumentācija par kādu svētīgu sievieti Hestingas kaujā 1066.gadā, kas lietojusi dārgakmeņu virkni, uz kuras tā skaitījusi lūgšanas. Šie ir daži norādījumi par rožukroņa izcelsmi.

Īstais rožukroņa sākums tomēr meklējams 11.gadsimtā – klosteros. Dažiem mūkiem bija grūtības lasīt breviāru (speciālas priesteru lūgšanas), daudzi brāļi sākumā neprata latīņu valodu, kas tika lietota breviārā. Breviāra vietā viņiem bija atļauts skaitīt 150 tēvreizes, tas aizvietoja breviāra 150 psalmus. Tā pakāpeniski, šīm lūgšanām pārveidojoties par “Esi sveicināta” radās mums tik ļoti pazīstamās rožukroņa lūgšanas.

Otra versija, kas ir mazāk ticama, ka Sv. Dominikam (1170 – 1221) parādījās Dievmāte un atklājusi rožukroni.

Sākotnēji lūgšana bija savādāka, tikai ejot gadsimtiem tika pilnībā noformēta lūgšana kopumā, arī lūgšana “Tēvs mūsu” pirms katra noslēpuma radās tikai 15.gadsimtā.

Daudz iebildumu mūsdienās no t.s. “modernajiem cilvēkiem” izskan par rožukroni, kā novecojušu lūgšanu veidu. Daudzi ir neizpratnē, kādēļ nepieciešamas tik daudz it kā automātiskas lūgšanas?

Atbildi dod daudzās Dievmātes parādīšanās, kur Marija ir redzama ar rožukroni rokās un ar aicinājumu ik dienas atvēlēt laika rožukronim.

Rožukronis ir meditatīva lūgšana, kas aicina mums katrā noslēpumā pārdomāt kādu, ar Jēzus un Marijas dzīvi saistītu notikumu. Tā mēs dziļāk saprotam šo, mūsu atpestīšanai tik svarīgo notikumu dziļāko jēgu. Rožukronis mums kļūst par lūgšanu “upi”, kur mums domās novirzoties no lūgšanu straumes “Esi sveicināta” mūs atgriež atpakaļ straumē.

Tieši oktobra mēnesī, kas īpaši tiek veltīts rožukroņa lūgšanām centīsimies arvien dedzīgāk un biežāk atlicināt laiku šai Mariāniskajai lūgšanai. Lai šajā lūgšanā mūs pavada svētā Jāņa Pāvila II teiktie vārdi 2003.gada vēstījumā Jauniešu dienām:

„2002. gada 16. oktobrī es izsludināju "Rožukroņa Gadu" un aicināju visus Baznīcas bērnus padarīt šo seno, Marijai veltīto lūgšanu kā līdzekli, kas palīdz vienlaicīgi vienkārši un dziļi apcerēt Kristus Vaigu. Lūgties rožukroni nozīmē mācīties uzlūkot Jēzu ar Viņa Mātes acīm, mīlēt Jēzu ar Viņa Mātes sirdi. Arī jums, dārgie jaunieši, es šodien simboliski nododu rožukroni. Caur lūgšanām un noslēpumu pārdomāšanu Marija jūs droši vada pie sava Dēla! Nekaunieties patstāvīgi lūgties rožukroni, kad esat ceļā uz skolu, augstskolu vai darbu, uz ielas vai sabiedriskajā transportā; pierodiet to lūgties draugu lokā, grupās, kustībās un biedrībās; nesvārstieties piedāvāt šo lūgšanu mājās, saviem vecākiem, brāļiem un māsām, jo tā atjauno un stiprina ģimenes locekļu savstarpējās saites. Šī lūgšana palīdzēs jums būt stipriem ticībā, pastāvīgiem mīlestībā, priecīgiem un pacietīgiem cerībā.”

(izmantots Janīnas Babres raksts “Katoļu kalendārs 2000)

Sprediķis 29.septembrī 9.00 Latvijas radio 1

Svētdien, 29.septembrī plkst. 9.00 runāšu Latvijas Radio 1 "Svētrītā" par eņģeļiem un to misiju, kā arī par erceņģeļiem Gabriēlu, Rafaēlu un Mihaēlu. 09:00
LR1

Svētrīts

Priesteris Ilmārs Tolstovs

Windows Media

Zelta vidusceļš

Sprediķis 15.septembrim no izdevuma "Mieram tuvu"

Situācijas diagnoze.

Dārgie draugi! Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka Latvijas ticīgo cilvēku starpā ir izveidojušās divas grupas ar dažādiem viedokļiem, jautājumā par Baznīcu, kādai tai ir jābūt. Viena grupa cilvēku uzskata, ka Baznīca mūsdienās ir pārāk daudz padevusies sekulāri – liberālajiem strāvojumiem, līdz ar to Baznīca, pēc Vatikāna II koncila, ir tik ļoti izgājusi pretī mūsdienu pasaulei, ka ir sākusi izšķīst pasaulē un zaudējusi spēju būt par pasaules gaismu un zemes sāli. Šīs grupas cilvēki līdz galam pat neatzīst pāvesta Franciska autoritāti, sēj apjukumu ticīgo starpā, uzsverot viena vai otra, dažādu valstu Katoliskās Baznīcas bīskapu, liberālos izteikumus un uzskata, ka Baznīca pirms Vatikāna II koncila drosmīgi un bezbailīgi norādīja pasaule par grēku un morāliskajām normām. Šie cilvēki aizstāv tādu Baznīcu, kura ir triumfējoša un varena, kura it kā no augšas visiem visu skaidri pasaka un nekad nekļūdās un tā ir absolūti nemainīga savās ārējās formās. Šādi cilvēki mūsdienās dzīvo sava veida “garīgajā nostaļģijā” par senajiem un labajiem laikiem, kad Baznīcai bija zināma veida vara, autoritāte un ietekme sabiedrībā.

Otrā grupa atkal uzskata, ka Baznīca ir pārāk konservatīva, ieslēgusies sevī, “atpakaļrāpulīga”, aizvērta un neiet līdzi “laikmeta garam”. Šīs grupas cilvēki bieži atsaucas uz Jēzus žēlsirdību un mīlestību, un nevēlas pieņemt Baznīcas sludināto vēsti, kas skar ticības un tikumības, jeb morāles normas. Viņi uzsver, ka Jēzus sludināja mīlestības Valstību, neuzspiežot cilvēkiem nekādas morāliskās normas. Šīs grupas cilvēki labprāt izrevidētu Bībeli, izņemot no tās visas tās daļas, kuras neatbilst mūsdienu “modernā un progresīvā” cilvēka dzīvesveidam. Šīs grupas cilvēki vēlas sava veida “izlases kristietību”, jeb “kristietības izstrādājumu”.

Bet kā ir patiesībā? Kādai ir jābūt Baznīcai mūsdienās? Kādu ceļu iet?

Kardināls Jozefs Racingers (pāvests Benedikts XVI) savā laikā uzsvēra, ka Baznīcu nevar uzskatīt par gatavu, līdz galam izveidotu realitāti, kura uz visiem laikiem ir nodefinēta un nemainīga. Baznīca nemitīgi atrodas ceļā, tai ir jāmeklē veidi un līdzekļi pie katra laikmeta cilvēku sirdīm, lai atklātu tiem Augšāmcēlušos Kungu (Opera omnia, VII/1). Vatikāna II koncilā, kurš notika pirms vairāk kā 50 gadiem, viens no svarīgākajiem jautājumiem bija – kā saskaņot Dieva dotās patiesības un dogmas, kuras ir nemainīgas un kuras Baznīca nedrīkst manīt, ar mainīgajiem vēsturiskajiem apstākļiem, kādos atrodas Baznīca. Vai mainoties vēsturiskajiem apstākļiem un laikmetiem ir jāmaina arī dogmatiskās un nemainīgās patiesības?

Pāvests Francisks savā dokumentā Evaņģēlija prieks uzsver, ka “[ja Baznīcas] sludinātais vairs patiesībā nebūs Evaņģēlijs, bet kādi doktrinālie vai morālie akcenti, ko nosaka noteiktas ideoloģiskās izvēles, tad vēsts riskēs pazaudēt svaigumu un “Evaņģēlija smaržu” (EG 39). “Tāpēc, nemazinot evaņģēliskā ideāla vērtību, ar žēlsirdību un pacietību jāpavada cilvēki visos to iespējamos izaugsmes posmos” (EG44).

Vecajā Derībā tauta nemitīgi grēkoja, bet Dievs pacietīgi un ar žēlsirdību to aicināja uz atgriešanos. Apustulis Pāvils, sākotnēji bija Sauls, kurš vajāja Baznīcu, bet vēlāk kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Evaņģēlija sludinātājiem. Stefans un kristieši, kurus viņš vajāja, tā vietā lai nosodītu, lūdzās par viņu un piedzīvoja agrākā vajātāja atgriešanos.

Pārāk ilgi Baznīca ir bijusi kā vecākais Dēls, kurš ar skaudību noraugās uz Tēva, viņaprāt, pārlieku lielo žēlsirdību. Konservatīvās grupas pārstāvji pārmet Baznīcai, ka viņa pārlieku viegli piedod un par maz uzsver Dieva taisnīgumu un stingrību. Viņi labprāt atjaunotu Syllabus, jeb aizliegto grāmatu indeksu un ar jaunu sparu apkarotu visus, kuri domā citādāk.

Savukārt liberālās grupas pārstāvji nemaz nevēlās pazudušā dēla atgriešanos. Viņi uzskata, ka cūkām domātais ēdiens ir labs un pazudušais dēls nekur nav pazudis, bet beidzot ir ieguvis brīvību, autonomiju no tēva. Un vispār – priekš kam tas tēvs ir vajadzīgs. Dzīvo, baudi un priecājies. Šīs grupas pārstāvji vēlas nolaupīt gan pazudušā dēla iespēju ēst kaut ko vērtīgāku un dzīvē sasniegt kaut ko vairāk, gan arī nevēlas lai tēvs piedzīvo pazudušā dēla atgriešanos. Viņi neredz, vai negrib redzēt Žēlsirdīgā Tēva rokas Baznīcā, kad ikvienam, kurš steidzas pie grēksūdzes un savus grēkus nožēlo, tiek piedots. Šīs grupas pārstāvji grēku vairs nesauc par grēku un ļauno sauc par labo. Pilnīgs sajukums.

Kā rīkoties mums?

Vatikāna II koncils visai Baznīcai parāda vidusceļu: mīlēt grēcinieku, nemīlot grēku. Vēsturiskie apstākļi, kuriem Baznīca piemērojas, nemaina Labo Vēsti, Dievišķo Atklāsmi, kuru Jēzus Baznīcai ir uzticējis sargāt un sludināt to nākamajām paaudzēm. Ļausim Jēzum Savā, tas ir Viņa Baznīcā, ar prieku nest uz saviem pleciem pazudušo avi un nebaidīsimies par to, ka Baznīca vēlas vēl plašāk atvērt savas durvis ikvienam, kurš vēlas pa tām ieiet. Ne jau mēs cilvēki, pat ne garīdznieki esam tie, kas sargājam ticības patiesības vai nodrošinām šo patiesību “aizsardzību”. Dievs ir devis apsolījumu, ka elles vārti neuzvarēs Baznīcu un Svētais Gars nodrošina to, ka Baznīca, izejot cauri dažādiem vēstures līkločiem ir spējusi saglabāt un tālāknodot to mantojumu, kuru Jēzus Kristus ir uzticējis savai Baznīcai. Pāvests Francisks uzsver: “Baznīca ir aicināta vienmēr būt atvērtam Tēva namam” (EG 47). Lai Dievs mums palīdz neiekrist vienā vai otrā galējībā, bet, kopībā ar pāvestu un visu Baznīcu drosmīgi doties uz priekšu, lai meklētu pazudušos visā pasaulē.

Svētdienas skola bērniem Salaspilī

Paldies Rīgas Kristus Karaļa draudzei!

Ir pagājuši divi gadi, kopš sāku kalpot Rīgas Kristus Karaļa Romas katoļu draudzē, un atskatoties uz šo laiku, varu teikt Dievam paldies par visu. Tagad ir jādodas tālāk uz Salaspils katoļu draudzi. Noslēdzot šo kalpošanas posmu, vēlos tikt paldies visiem, kas palīdzēja man kalpot draudzē un arī lūgt piedošanu visiem, kurus kaut kādā veidā esmu aizvainojis ar savu raksturu un neiecietību. Šajos divos gados kopīgi paveicām daudz un to visu paveicām kopīgiem spēkiem. Lai Dievs palīdz prāvestam Mārim Zviedrim turpināt iesākto un aicinu visus draudzes locekļus vēl vairāk iemīlēt savu draudzi, būt aktīviem kalpošanā un atcerēties, ka prāvesti nāk un iet, bet draudze un tās cilvēki paliek, lai slavētu Dievu un kalpotu Viņam.

Kā priesterim bez grūtībām atvadīties no savas draudzes?

Īstam dvēseļu ganam, pārcelšanas gadījumā, nav grūtību atstāt savu līdzšinējo draudzi, jo viņš sevi nenostāda visa centrā, kalpo bez kompromisiem un nepieķeras sava ganāmpulka avīm – sacīja pāvests 30. maija rīta Svētajā Misē.

Šai dienai veltītajā pirmajā lasījumā (sal. Apd 20, 17-27) tiek runāts par Pāvilu, kurš atvadās no Efēzas Baznīcas, ko pats bija nodibinājis. Tagad viņam ir jāaiziet. Francisks norādīja, ka minētajam fragmentam varētu piešķirt nosaukumu “Bīskapa atvadīšanās”. Katra gana dzīvē pienāk atvadīšanās brīdis – viņš atzina. Pienāk brīdis, kad Kungs saka: “Ej citur, dodies tur vai tur!” Un viena lieta, ko garīgajam ganam ir jādara, ir sagatavošanās, lai atvadītos. Viņa atvadīšanās nedrīkst būt “pa pusei”. Viņam ir labi, pareizi jāatvadās. Ja viņš neiemācās atvadīties, tas nozīmē, ka viņam ir izveidojusies kāda neveselīga saikne ar savu ganāmpulku. Tā ir kāda saikne, kas nav Jēzus krusta šķīstīta.

Ko dara Pāvils? Viņš saaicina visus Efēzas presbiterus un tad atvadās. Šajā sakarā pāvests norādīja uz vairākām dvēseļu gana attieksmēm. Viņš nedrīkst skatīties atpakaļ un pieļaut savā kalpošanā kompromisus, viņam jābūt paklausīgam Svētajam Garam, viņš nedrīkst pieķerties savām avīm. Ja viņš būs kalpojis ar tīru un nedalītu sirdi, bez kompromisiem, tad viņam nebūs grūtību atvadīties. Bez tam, labs gans apzinās, ka viņš atrodas ceļā. Viņš paklausa un iet tur, kur viņu ved Svētais Gars.

Pāvils vadīja Baznīcu bez jebkādiem kompromisiem. Tagad Svētais Gars liek viņam doties ceļā, un viņš nezina, kas ar viņu turpmāk notiks. Viņš paklausa, jo nebija padarījis ganāmpulku par savu īpašumu. Viņā nebija neveselīgas pieķeršanās. Viņš kalpoja. Tagad Dievs grib, lai es aizeju. “Gara mudināts, es dodos uz Jeruzalemi, nezinādams, kas mani tur sagaida, kā tikai to, ko Svētais Gars man visās pilsētās atgādina, ka mani gaida važas un ciešanas.” To Pāvils zināja. Viņš negāja pensijā. Viņš devās citur, lai kalpotu citām Baznīcām. Viņa sirds bija vienmēr atvērta Dieva balsij. Tā arī katrs gans varētu teikt: “Es atstāju to un to, skatīšos, ko Kungs no manis prasīs”. Šis gans, kurš kalpo bez kompromisiem, tagad dodas ceļā.

Pāvests paskaidroja, kāpēc Pāvils nepadarīja ganāmpulku par savu īpašumu. Viņš raksta: “Bet es nemaz tik augstu nevērtēju savu dzīvību”. Viņš nenostāda sevi visa centrā. Viņš uzskata sevi par visu kalpu. Šajā sakarā Francisks atgādināja kādu sakāmvārdu: “Kā dzīvojam, tā arī nomirsim. Kā dzīvojam, tā arī atvadīsimies”. Pāvilam nav grūti atvadīties. Viņš ir brīvs, jo nepieļauj kompromisus. Viņš atrodas ceļā. Raugoties uz apustuļa piemēru, Svētais tēvs aicināja ticīgos lūgties par visiem Baznīcas ganiem – par prāvestiem, bīskapiem, kā arī par pāvestu, lai viņu dzīve būtu dzīve bez kompromisiem, lai viņi atrastos ceļā, nenostādītu sevi visa centrā un mācētu atvadīties. “Lūgsimies par saviem ganiem!”, mudināja Francisks.

J. Evertovskis / Vatikāna Radio (pārpublicēts no http://lv.radiovaticana.va/news/2017/05/30/k%C4%81_priesterim_bez_gr%C5%ABt%C4%ABb%C4%81m_atvad%C4%ABties_no_savas_draudzes/1315688)

"Tolstova sirdsapziņa"

Nesen, manis publicētajam rakstam blogā, ir radusies tik liela rezonce, ka nolēmu atbildēt uz Māra Zandera izteikto repliku portālā www.la.lv:

"Salīdzināt šodienas Latviju ar režīmu, kas dievnamus spridzināja, pārvērta par kolhozu saimniecības ēkām, savukārt ticīgos spundēja cietumos un “psihenēs”, ir tik absurdi, ka lai nu Tolstova patoss paliek uz viņa sirdsapziņas (čekistu un VID salīdzinājumu – par labu čekistiem! – priesteris arī vēlāk atkārtoja kādā intervijā vienai no televīzijām)". (http://www.la.lv/kulturkari-kuru-nav?fbclid=IwAR0jqmYFdX_iY5OoBgmoMMmrd3exLVnkw8QkHVAgD-ZfFxAX3VSeERyxoH0)

Lai neradītu priekšstatu, ka es, it kā atbalstot čekistus un zvērīgo komunistisko režīmu, mazliet komentēšu kristietības un laicīgās varas attiecības, jo tas netiešā veidā skar arī manas doktora disertācijas tēmu.

Jau Romas impērijas laikā tika stingri ievērots reliģiskās tolerances likums. No Romas pilsoņiem tika pieprasīts ievērot Romas likumus, bet to kas skāra dažādu pagānu tautu reliģiskās prakses un svētvietas, to Romas impērija atstāja šo pašu tautu un cilvēku ziņā. Romas impērija aizsargāja kapsētas un dažādu pagānu dievību svētvietas, zināmā veidā aiz bailēm par šo tautu dievu atriebību. Pagānismā reliģiskā prakse, jeb kults nebija saistīts ar konkrētu morālisko normu ievērošanu. Viņiem bija svarīgi "pielabināties" dievībām, lai nenotiktu kādas kataklizmas, nelaimes, vai arī lai izlūgtos kādas svētības vai labumus. Romas imērijā bija svarīgi atdot reliģisku godu imperatoram, ko pieprasīja no visām iekarotajām tautām. Pagānismā, kur pielūdza vairākus dievus, tas nesagādāja problēmas.

Pirmo gadismtu kristieši, no vienas puses izmantoja šo situāciju, tādēļ pirmie dievkalpojumi notika Romas kapsētās, jeb katakombās, ko aizsargāja likums un tādējādi kristiešu vajātāji nedrīkstēja tur ielauzties un arestēt kristiešus. Tomēr ar imperatora pielūgsmi bija citādi. Kristieši nevarēja atdot viņam reliģisku godu, tāpēc viņi automātiski tika pasludināti par valsts ienaidniekiem un tika vajāti. Kristiešu vajāšanas pirmajos gadsimtos bija vairāk saistītas ne ar reliģisku, bet ar valstisku jautājumu.

Komunistiskās ideoloģijas laikā kristiešu vajāšanas notika dažādos etapos un ar dažādu intensitātes pakāpi. Marksiskais materiālisms izslēdza pārdabiskuma eksistenci, izsmēja Hēgeļa ideālismu, un pasludināja "karu" pret reliģiju kā tādu. Tomēr, ierodoties arestēt katoļu garīdzniekus vai vajājot tos, tika respektēta garīznieku cieņa. Par to liecina daudzu, gados vecāku garīdznieku stāstītais. Piemēram, pēc pašu garīdznieku stāstītā, kad čekas aģenti ieradās arestēt cienījamo priesteri Staņislavu Čužānu, viņi atļāva vaiņam pabeigt dievkalpojumu, palūgties baznīcā, paņemt līdzi reliģiskas grāmatas un priekšmetus. Piekrītu, ka bija situācijas, kad tas tā netika darīts, kas bija saistīts ar pašu vajātāju personībām un arī ar noteiktā vēsturiskā perioda apstākļiem (kara laiks, režīmu maiņu sākums, u.t.t) Tomēr tika respektēta sakralās vides svētums. Daudzi dievnami, pirms uzspridzināšanas vai pārvēršanas par kolhozu saimniecību ēkām, tika desakralizēti un no tām tika izņemti reliģiskie priekšmeti. Bija protams, arī pārkāpumi, bet ticīgie cilvēki ļoti aktīvi iesaistījās un protestēja, aizsargāja gan garīdzniekus gan dievnamus.

Kādēļ lietoju šādu salīdzinājumu? Tādēļ, ka mūsdienās agresīvi un masveidīgi, gan sociālajos tīklos, gan medijos, arī ar žurnālistu līdzdalību, protams, zināma veida mūsdienu filozofisko strāvojumu ietekmē, tiek mēģināts agresīvi "desakralizēt" pasauli, absolutizēt, jeb dievišķot "faktu" (Ogists Conts). Tiek mēģināts, posfaktuālā laikmeta un post - postmodernisma ietekmē, padarīt cilvēku atkal par "tikai matērija" būtni, izslēdzot jebkādu pārdabiskuma klātbūtni tajā. Tas rada šādu atmosfēru, kur, valsts ierēdņiem, ierodoties dievnamā vairs nav nekādas bijības vai svētuma sajūtas, var arī ar mašīnu uzbraukt uz ticīgo cilvēku kājām (https://jauns.lv/raksts/zinas/49187-katolu-baznica-parmet-ministram-gerhardam-neiecietibu) u.t.t.

Kādēļ katoļu priesteris reaģē tik sakāpināti, saistībā ar Finanšu policijas iebrukumu Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā un brutālu dievkalpojuma apturēšanu. Tas ir tādēļ, ka no katoļu priestera pozīcijām, Svētā Mise ir pats svarīgākais dievkalpojums baznīcā un pats svētākais, kas vispār var būt katolim šeit uz zemes. Tajā brīdī ar priestera starpniecību šeit uz zemes ir klātesošs Jēzus Kristus. Šis dievkalpijums nav kāds reliģisks teātris, kā tas no malas, dīvānā zvilnošam liberālim, var šķist. Ir bijuši gadījumi, kad kāds vecāks priesteris nomirst dievkalpojuma vidū. Nesen tāds gaījums bija Kārsavā, kad mūžībā aizgāja prāvests Jāzeps Aglonietis, nomirstot dievkalpojuma vidū. Tad no Rēzeknes speciāli brauca cits garīdznieks, lai pabeigtu svēto Misi, jo tā obligāti ir jāpabeidz. Šāda dievkalpojuma pārtraukšana ir lielāks noziegums pret reliģiju, nekā fiziska vardarbība vai vajāšanas. Tādēļ tas ir vēl jo vairāk sāpīgāk.

Noslēgumā vēlos teikt, ka viens no šādas rīcības iemesliem varētu būt arī tāds, ka Latvijas skolās netiek pasniegts priekšmets, kurā cilvēki, jau no mazām dienām, tiktu iepazīstināti ar reliģju, reliģijām, cieņu pret otra cilvēka ticību. Ceru, ka turpmāk mācīsimies cienīt viens otru un respektēt citādo.

Sabiedrībā pieaug naida runa pret Baznīcu

Augusts - atturības no alkohola mēnesis

Atturības mēnesis!

Katoliskā Baznīca Polijā aicina gan katoļus, gan ikvienu cilvēku, katru gadu, augusta mēnesī, atturēties no alkohola un narkotikām. Motivācija šādam solim ir gan reliģiska, gan patriotiska - rūpēs par savu valsti un tautu.

Augusts kā atturības mēnesis Polijā tiek svinēts jau kopš 1984.gada. Šis mēnesis tika aizvēlēts, jo augustā ir Jaunavai Marijai veltītie svētki un šajā mēnesī daudzi cilvēki dodas svētceļojumos. Vēl ir zīmīgi, ka 1956.gada 26.augustā notika svinīgie tautas solījumi pie Čenstohovas Dievmātes Jasnogurā, kur viens no solījumiem skanēja šādi: "Apsolam cīnīties pret slinkumu, vieglprātību, izlaidību, dzeršanu un netikumību".

Tulkots no poļu valodas. Avots: https://pl.wikipedia.org/wiki/Miesi%C4%85c_trze%C5%BAwo%C5%9Bci