8.decembris – Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 26-38)

Tajā laikā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie Jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida cilts. Un Jaunavas vārds bija Marija.
Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi!” Viņa izbijās par šiem vārdiem un domāja, kas tas varētu būt par sveicienu. Bet eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels, un Viņu sauks par Visaugstā Dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”
Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” Un eņģelis, viņai atbildot, sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu. Lūk, Elizabete, tava radiniece, vēl savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauc par neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams.”
Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis no viņas aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

8.decembrī Katoliskā Baznīca svin Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkus. Dogma par Marijas Bezvainīgo Ieņemšanu tika pasludināta 1854.gadā: "Svētlaimīgā Jaunava Marija kopš paša pirmā savas ieņemšanas brīža, pateicoties īpašai visvarenā Dieva žēlastībai un labvēlībai, cilvēces Pestītāja Jēzus Kristus dēļ ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa." Arī vēlākie notikumi mazā Francijas ciematiņā Lurdā apstiprināja šī svarīgā fakta patiesumu.

Bet kāpēc mums ir jāsvin šie lielie svētki un ko tie nozīmē?

Vispirms jāsaka, ka šie ir Jaunavas Marijas svētki, bet cieši saistīti ar Jēzu Kristu. Jēzus Kristus – patiess Dievs un patiess Cilvēks, nāca šajā pasaulē Jaunavas Marijas miesās. Bet lai Viņš, kurš ir Dieva Dēls un absolūti svēts varētu ienākt cilvēka - sievietes - Marijas miesās, bija svarīgi, lai šīs miesas būtu svētas un pasargātas no iedzimtā grēka traipa. Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver: „Lai Marija kļūtu par Pestītāja Māti, Dievs viņai piešķīra dāvanas, kas piemērotas viņas tik cildenajam uzdevumam. Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls sveicina viņu kā "žēlastības pilno". Patiešām, lai Marija varētu ticībā brīvi piekrist pasludinātajam aicinājumam, bija nepieciešams, lai viņu pilnībā vadītu Dieva žēlastība.” (KBK 490) Kā zinām, pēc Ādama un Ievas pārkāpuma visi cilvēki ir iedzimtā grēka skarti. Kristības sakramentā mēs tiekam atbrīvoti no šī grēka. Bet Jaunava Marija nevarēja saņemt kristības sakramentu, jo kristības devējs - Jēzus vēl tikai nāca. Tādēļ Dievs izdarīja "korekciju" dabiskajā lietu kārtībā un tajā brīdī, kad Marija ienāca Annas (Jaunavas Marijas mātes) miesās, Viņa, Marija jau tika atbrīvota no iedzimtā grēka un arī visas savas dzīves laikā no jebkura padarītā grēka. Tādējādi tika "aizsargāta" Jēzus dievišķība un Viņš varēja nākt tīrā, neskartā traukā - Jaunavas Marijas miesās. Svinot šos svētkus, mēs svinam un apbrīnojam Dievu, kuram ir tik brīnišķīgs plāns Marijas un katra mūsu dzīvē. Daudzi protestanti nesaprot katoļu un, savā veidā, arī pareizticīgo teoloģijas stingro nostāju, attiecībā uz Jaunavas Marijas lomu Dieva plānā. Caur Jaunavas Marijas godināšanu, mēs uzsveram gan Jēzus dievišķību gan cilvēcību un „uzturam šīs proporcijas” pareizā līmenī. Tiklīdz kā tiek noliegta Jaunavas Marijas loma pestīšanas plānā, tā momentāli sākas visa cilvēciskā noliegšana kristīgajā ticībā, ko mēs redzam piemēram LKR prezidenta personā. Marijas godināšana nemazina Kristus unikālo starpniecību. Tieši otrādi - to uzsver, nostiprina un norāda, ka Kristū ir klātesoša pilnīga cilvēcība un pilnīga dievišķība. Katehisms uzsver, ka „šo "absolūti unikālā svētuma" spožumu, ar kuru viņa tikusi bagātināta kopš pirmā savas ieņemšanas brīža, visā pilnībā viņa saņem no Kristus: viņa ir atpirkta izcilā veidā sava Dēla nopelnu dēļ. Viņai, vairāk nekā jebkurai citai radītajai personai, Tēvs "Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās" ( Ef 1, 3). Dievs "izredzējis" Mariju "pirms pasaules radīšanas", lai viņa "mīlestībā" būtu svēta un nevainojama "Viņa priekšā" ( Ef 1, 4).” (KBK 492)

Pārspīlētā protestantismā viss cilvēciskais momentāli kļūst ļauns (skatīt ievērojamā luterāņu teologa K. Barta teoloģiju). Tiek pārspīlēts „dievišķais” elements, žēlastības loma un kristietis tādējādi kļūst līdzīgs jūdam vai musulmanim, kuram nav iespējama Dieva, jeb Transcendences ienākšana imanencē, jeb radītajā, profānajā sfērā. Viss cilvēciskais tiek uzskatīts kā „konkurents” dievišķajam.

Baznīca 8.decembri ir pasludinājusi par Lieliem svētkiem, un ticīgajiem ir obligāti jāpiedalās šajos svētkos kā svētdienā. Ja darba vai citu apstākļu dēļ tas nav iespējams, tad vismaz vakarā mēģināt aiziet uz svēto Misi.

Adventa pārdomas: sestdiena, 7.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 9, 35–10, 1.6-8)
Tajā laikā Jēzus pārstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības Evaņģēliju, un dziedinādams visas slimības un kaites. Bet, redzēdams ļaužu pulkus, Viņš iežēlojās par tiem, jo viņi bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.
Tad Viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujas lauks patiešām ir liels, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas lauka Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!”
Pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, Viņš deva tiem varu pār ļaunajiem gariem, lai viņi tos izdzītu un lai dziedinātu visas kaites un visas slimības. Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, viņiem pavēlēdams un sacīdams: “Ejiet pie Izraēļa nama pazudušajām avīm! Iedami sludiniet, sacīdami: “Debesu valstība ir tuvu.” Dziediniet slimos, augšāmceliet mirušos, spitālīgos dariet tīrus, izdzeniet ļaunos garus! Par velti esat saņēmuši, par velti dodiet!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Jēzus pārstaigā visas pilsētas un ciemus. Viņš nešķiro cilvēkus tajos, kuri Viņam patīk, simpatizē, no kuriem var saņemt kādu labumu un tajos, kas nepatīk. Jēzus, ieraugot lielo ļaužu pūli, iežēlojās par tiem. Arī es esmu tajā pūlī un Jēzus iežēlojas arī par mani. Jēzus vēlas sūtīt pie manis cilvēkus, kuri man palīdzēs manās bēdās. Vai es spēju saskatīt Jēzu pāvestā Franciskā, savā bīskapā un savas draudzes prāvestā, garīdzniekos? Bet Jēzus vēlas arī mani iesaistīt savā misijā. Vai es gribu Jēzum palīdzēt? Mēs šajos svētkos gaidām daudz dāvanu. Bet vai es esmu gatavs būt par dāvanu Jēzum un citiem? Vai esmu atvērts uz dalīšanos. Ļausim Jēzum mūs katru lietot savas Valstības celšanai.

Adventa pārdomas: piektdiena, 6.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 9, 27-31)
Tajā laikā, Jēzum tālāk ejot, divi neredzīgie Viņam sekoja, kliegdami un sacīdami: “Apžēlojies par mums, Dāvida Dēls!” Kad Viņš iegāja mājā, neredzīgie piegāja Viņam klāt, un Jēzus tiem jautāja: “Vai jūs ticat, ka Es spēju to izdarīt?” Tie Viņam atbildēja: “Jā, Kungs!” Tad Viņš pieskārās to acīm, teikdams: “Lai jums notiek saskaņā ar jūsu ticību!” Un viņu acis atvērās. Jēzus viņus brīdināja, sacīdams: “Raugiet, ka neviens to nedabū zināt!” Bet tie izgājuši izdaudzināja Viņu pa visu to apvidu.Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

(Lasījums no www.mieramtuvu.lv)

Ko es lūdzu no Jēzus? Pacietīgu sirdi, kas iztur ticībā un kas ir spējīga panest pārbaudījumus. Savā acu priekšā redzu šos divus neredzīgos. Varu pateikties Dievam, ka redzu. Tomēr, vai mana sirds ir redzīga? Vai spēju saredzēt sava tuvākā vajadzības? Varu uz kādām pāris minūtēm aizvērt acis un pamēģināt kā tas ir – dzīvot neredzīgam. Vai esmu pateicīgs par veselību un spējām, ko man ir dāvājis Dievs? Varu pievērst uzmanību tam, ar kādu neatlaidību neredzīgie sauc uz Jēzu? Kāda ir mana lūgšana un ticīgā cilvēka dedzība? Vai neesmu kļuvis pārāk kūtrs un pasīvs? Redzam, ka neredzīgie stipri tic, ka var tikt dziedināti. Kā ir ar manu ticību? Jēzus saka: „Lai jums notiek saskaņā ar jūsu ticību!” Lai manā dzīvē arī viss notiek, saskaņā ar manu ticību. „Un viņu acis atvērās.” Kungs, atver arī manas acis. Manas sirds acis. Ka es spētu redzēt tālāk par „savu degungalu”.

Adventa pārdomas: ceturtdiena, 5.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 7, 21.24-27)
Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Ne katrs, kas man saka: “Kungs, Kungs!” – ieies Debesu valstībā, bet gan tas, kas pilda mana Tēva gribu, kurš ir Debesīs.
Tāpēc ikviens, kas dzird šos manus vārdus un tos pilda, ir pielīdzināms prātīgam vīram, kas uzcēlis savu māju uz klints. Nāca lieti, upju pali un vēja brāzmas un gāzās pār šo māju, bet tā nesagruva, jo bija celta uz klints.
Un ikviens, kas dzird šos manus vārdus, bet tos nepilda, būs līdzīgs neprātīgam vīram, kas uzcēla savu māju uz smiltīm. Nāca lieti, upju pali un vēja brāzmas un gāzās pār šo māju, un tā sagruva, un tās posts bija liels.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

(Lasījums no www.mieramtuvu.lv)

Ko es lūdzu no Jēzus? Autentisku un padziļinātu atvērtību Dieva gribai un Viņa vārdam. Jēzus aicina mani pārdomāt tos vārdus, ko Viņš teica savā Kalna sprediķī. Mēgināsim izrauties no pūļa un nostāties Jēzus priekšā vaigu vaigā. Jēzus man dod programmu šim adventam un arī visai dzīvei – likt savas dzīves centrā Dieva gribu. Vai es savā dzīvē meklēju Dieva gribu, kura ir fiksēta rakstītajā Vārdā – Bībelē un nerakstītajā Vārdā – Baznīcas Tradīcijā? Vai es mēģinu caur to atpazīt Dieva gribu savā dzīvē? Jēzus aicina mani sargāties no dzīves būvēšanas uz smiltīm. Autentiska Dieva gribas meklēšana un pildīšana ved uz konkrētām lietām, nevis tikai uz svinīgām deklarācijām. Kāds ir manas dzīves aicinājums? Varu šajā brīdī uzlūkot Jēzus Vaigu. Lūgšu, lai uz savu dzīvi varu paraudzīties ar Jēzus acīm. Jēzus parāda man autentisku un stabilu ceļu, kurš ir būvēts ar Dieva Vārda „akmeņiem”. Vai es būvēju savu dzīvi uz Dieva Vārda pamatiem?

Adventa pārdomas: trešdiena, 4.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 15, 29-37)
Tajā laikā Jēzus gāja gar Galilejas ezeru un, uzkāpis kalnā, tur apsēdās. Un pie Viņa gāja daudz ļaužu, vezdami līdzi klibus, aklus, kroplus, mēmus un daudzus citus, kurus nolika pie Viņa kājām. Un Viņš tos dziedināja, tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmos runājam, kroplos esam veselus, klibos staigājam un aklos redzam. Un viņi slavēja Izraēļa Dievu.
Bet Jēzus, sasaucis kopā savus mācekļus, sacīja: “Man ir žēl ļaužu, jo viņi jau trīs dienas ir pie manis un viņiem nav, ko ēst. Un Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai viņi ceļā nepagurtu.” Bet mācekļi Viņam sacīja: “Kur gan mēs ņemsim te, tuksnesī, tik daudz maizes, lai paēdinātu tik lielu ļaužu pulku?”
Tad Jēzus viņiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie atbildēja: “Septiņas, un dažas zivtiņas.” Tad Viņš lika ļaudīm apsēsties zemē un, paņēmis šīs septiņas maizes un zivis, pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm, un visi ēda un paēda; un no atlikušajām druskām pielasīja pilnus septiņus grozus. Tie ir Svēto Raksti vārdi.

(Lasījums no www.mieramtuvu.lv)

Ko es lūdzu no Jēzus? Vai es spēju Jēzum uzticēt visu savu nespēku un nabadzību? Es tuvojos Jēzum, kurš stāv Galilejas ezera krastā. Es varu tuvoties Jēzum un būt Viņa tuvumā. Pabūt ar Jēzu vienkārši klusumā. Jēzum ir svarīga man klātbūtne, laiks ko es veltu Viņam. Vai man savā ikdienā atrodas laiks priekš Jēzus?
Jēzus priekšā es redzu pūli. Arī šodien cilvēki spiežas klāt Jēzum, lūdzot pēc dziedināšanas, glābšanas. Arī es esmu viens no šī pūļa, tomēr Jēzus uz mani raugās kā uz vienīgo pasaulē. Viņam es neesmu tikai pūlis. Jēzus vēlas mani dziedināt, bet vai es šajā brīdī atceros visas tās reizes, kad Jēzus man ir palīdzējis? Cik gan ātri es to visu aizmirstu. Es daudz prasu, bet maz pateicos. Jēzus redz manas dvēsles badu. Viņš redz arī manu ikdienu, manas laicīgās problēmas, bet visvairāk Viņam rūp mana dvēsele. Atradīsim laiku, šajā adventā pabūt kopā ar Jēzu klusā sarunā, klusā lūgšanā. Jēzu, tikai tu spēj mani sātināt.

Salaspils draudze lūdz rožukroni

Adventa pārdomas: otrdiena, 3.12

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 10, 21-24)

Tajā laikā Jēzus gavilēja Svētajā Garā un sacīja: “Es Tevi slavēju, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu esi to apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem, bet atklājis mazajiem. Jā, Tēvs, tādēļ ka Tev tā ir labpaticis.
Mans Tēvs man ir atdevis visu. Un neviens nezina, kas ir Dēls, kā tikai Tēvs; un neviens nezina, kas ir Tēvs, kā tikai Dēls un tas, kuram Dēls to gribēs atklāt.”
Tad Viņš vērsās atsevišķi pie mācekļiem un sacīja: “Svētīgas ir acis, kas redz to, ko jūs redzat! Jo Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi gribēja redzēt to, ko jūs redzat, bet neredzēja, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, bet nedzirdēja.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
(Lasījumi no www.mieramtuvu.lv)


Ko es lūdzu no Jēzus? Vienkāršu sirdi, kas māk priecāties Kungā! Kāds izskatās Kungs, kad ir iepriecināts Svētajā Garā? Es varu lūgt, lai Kungs man dod iespēju piedzīvot to pašu, ko Viņš. Mēs redzam Jēzu, kurš sarunājas ar Savu Tēvu. Saruna ar Dievu vienmēr izraisa prieku. Jēzus izsaka šos vārdus manā klātbūtnē. Viņš vēlas, lai es tos dzirdētu. Jēzus, vēlas, lai es noticu tam, ka Dievam es esmu svarīgs savā vienkāršībā, dievbērnībā. Tikai Jēzus zin, kas ir Tēvs. Es varu lūgt, lai Jēzus atklāj man Tēvu. Ja es esmu kopā ar Dievu, esmu priecīgs. Tas ir evaņģēlija prieks (Evangelii gaudium). Vai saruna, būšana kopā ar Dievu mani iepriecina?
Es varu šodien atdod Dievam visu, kas mani skumdina un attālina no Viņa. Nāc, Kungs Jēzu!