Sprediķis 22.martā plkst. 12.00 Salaspils katoļu baznīcā

Dārgie Kristum ticīgie!

Šajā satraukuma pilnajā laikā, kad visa mūsu ierastā dzīve ir mainījusies, kad nākotnē vairs nebūs tā kā līdz šim, Jēzus šodien iet garām kādam cilvēkam, kurš bija neredzīgs no dzimšanas. Ir cilvēki, kuri redzi pazaudē dzīves laikā, tomēr šeit ir cilvēks, kurš nekad nav redzējis gaismu. Tumsa jau kopš pašas dzimšanas. Nav bijusi gaismas pieredze. Ļoti šausmīgs stāvoklis. Totāls aklums!

Jāņa evaņģēlija 9.nodaļas sākumā, mācekļiem redzot šo nelaimīgo cilvēku, rodas pilnīgi pamatots jautājums, par ko, kāpēc šis cilvēks ir akls? Kurš ir vainīgs, ka pasaulē ir tik daudz slimību, traģēdiju, epidēmiju un pandēmiju? Vai Dievs gadījumā nav netaisns, sūtīdams pasaulei šādu slimības postu, kurš izraisa ekonomikas lejupslīdi uzņemējdarbības sabrukumu un cilvēku saslimšanu un nāvi? Varbūt tas ir tāpēc, ka viņš, vai viņa senči ir grēkojuši? Arī saistībā ar šo Corona vīrusu izskan viedokļi, ka šo slimību Dievs uzsūtīja pasaulei, par tās grēkiem un kā sodu par to, ka netiek respektēta daba un ekoloģija. Ir pat dzirdēti tādi nostāsti, ka to ko Grēta Tumberga nespēja paveikt, to izdarīja šis vīruss, ka pat Venēcijas kanālos ir atkal parādījies dzirds ūdens un zivis. 

Kurš tad ir vainīgs pie šī visa?

Jēzus atbilde ir pārsteidzoša. Ne viņš, ne viņa senči, bet gan Dieva darbiem vajag parādīties viņā. Daudzi varbūt iebildīs – tas nozīmē, ka Dievs grib ļaunumu? Vai tad Dievs ir ļauns? Nē, Dievs ir bezgalīgi labs, tikai šajā pasaulē, noslēpumaini pastāv gan labais un ļaunais. Tāda ir šīs, Dieva radītās pasaules kārtība, kura ir ierakstīta pašā radības dabā, būtībā. Visos laikos cilvēkam ir tendence palikt iedomīgam un dažreiz viņam piezogas sajūta, ka Dieva it kā nav, vai arī ja Viņš ir, tad Viņam nav nekādas daļas par mūsu dzīvēm, par pasauli. Daudzi uzskata: Es Dievu lieku mierā, lai Viņš arī mani liek mierā. Tomēr šajā pandēmijā mēs piedzīvojam mūsu nespēku un nevarību dabas procesu priekšā un līdz ar to esam aicināti atzīt, ka neesam pašpietiekami. Mums ir vajadzīgs Dievs. Mēs nevaram izmainīt procesus šajā pasaulē, īpaši dabas procesus un vīrusu parādīšanās un eksistence pieder pie mūsu radītās pasaules dabas procesiem. Tāpat kā slimības un nāve. Mēs ienācām šajā pasaulē un arī aiziesim. Cits ātrāk, cits vēlāk. Mēs šeit nepaliksim mūžīgi. Arī koki, lapas, zāle un visa radība uzzied, novīst un mirst.

Tomēr atgriezīsimies pie mūsu notikumiem.

Jēzus norāda, ka viņš ir pasaules gaisma. Tālākajos notikumos mēs redzēsim dažādas sabiedrības grupas, kurai katrai ir sava akluma pakāpe. Šīs pandēmijas laikā sākam piedzīvot, ka pēkšņi sākam pamanīt savu tuvāko, kaimiņu, draugu, līdzcilvēku, kuram “normālos” apstākļos būtu paskrējuši garām. Sākam beidzot redzēt. Redzēt sevi, savus grēkus, trūkumus, arī saskatīt lietas ap mums daudz dziļākā gaismā.  

Jēzus dziedina aklo un dziedināšanā lieto simbolus. Dievs ienāk šajā pasaulē, cilvēka veidolā un arī pēc savas nāves un Augšamcelšanās, Viņš savu pestīšanas un dziedināšanas kalpojumu veic, izmantojot Baznīcu, kurā ir klātesoši cilvēki. Viņš iesaista radību savā lielajā pestīšanas plānā. Jēzus dziedināšanā lieto zīmes, žestus, un Baznīca to turpina darīt caur svētajiem sakramentiem, kur neredzamās Dieva žēlastības tiek dāvātas caur redzamām zīmēm. Tieši šajā laikā, kad vīrusa izplatības dēļ esam aicināti palikt mājās, īpaši sāpīgi izjūtam to, ka nevaram pieņemt sakramentus klātienē. Jo jau no pirmajiem gadsimtiem, kristieši pulcējās kopā nedēļas pirmajā dienā, saules dienā, lai klausītos Dieva Vārdu, slavētu un pielūgtu Dievu, kā arī lai lauztu maizi un dalītos Euharistiskajā mielastā. Baznīcu veido un tā aug no Euharistijas, no Kunga Mielasta svētdienās. Un šobrīd mēs izjūtam šo vislielāko mūsu kristīgās dzīves trūkumu, jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes. Tomēr, varbūt tieši pēc šīs krīzes mēs sāksim novērtēt, cik svarīga mums ir draudze, garīdznieks, dievkalpojums. Mēs sāksim novērtēt tās mazās, ikdienas lietas, kurām iepriekš bijām paskrējuši garām. Mēs sākam kļūt redzīgāki, jūtīgāki. Dievs nāk pie mums un vēlas iemājot mūsos, Viņš vēlas nodibināt personīgas attiecības ar mums, dziedināt mūsu sasalušās sirdis un atvērt mūsu vājredzīgās acis.

Šī izdzdiedinātā cilvēka kaimiņi, kuri iepriekš bija redzējuši šo cilvēku, viņu vairs neatpazīst. Tad kad Dievs pieskarās, tad cilvēks mainās, ka pārējie viņu neatpazīst. Kaimiņi vēl ir akli, bet redzīgais redz. Kaimiņi fiziski redz, bet garīgi vēl atrodas savā aklumā. Toties izdziedinātais cilvēks iegūst jaunu seju, jaunu sirdi. Izmainās viņa dzīve, Dievs viņā visu atjauno.

Tad seko izdziedinātā dialogs ar farizejiem. Farizeji ir cilvēki, kuriem viss ir skaidrs. Viņi visu zin. Viņiem par visu jau ir viedoklis. Viņi ir visgudrākie un pareizākie. Viņi ir gatavi arī Dievu pamācīt, kā Viņam ir jārīkojas. Arī mēs tādi esam. Mums ir savas ikdienas dzīves maskas, kuras uzvelkam, novelkam, atbilstoši situācijai. Arī mūsu priekštati un ilūzijas par dzīvi un notiekošo tajā. Mēs pārstāvam mūsdienu skeptisko, pārracionālo, postfaktuālo cilvēku, kurš uz visu raugās ar aizdomām un skepsi. Tādi ir farizeji – iedomīgi, pārgudri un sevā materiālistiskajā metafizikā ieslēgušies. Viņi neredz izdziedināto cilvēku, to, ka Jēzus viņam ir devis pilnīgi jaunu iespēju dzīvot. Viņi redz tikai savu un pieķeras ārējam sabata likuma ievērošanas burtam un rituālam. Kad viņi nevar apšaubīt izdziedināšanas faktu, viņi apšauba cilvēka slimību un aicina izdziedinātā vecākus, kuri bailēs no izstumšanas nevēlas apliecināt izdziedināšanu, bet visu vainu uzveļ pašam izdziedinātajam. Vēlākais farizeju dialogs ar izdziedināto vēl vairāk apliecina, ka farizeji nevēlas atzīt reālo izdziedināšanas faktu un paliek savā aizvērtībā.

Izdziedinātā cilvēka sirds ir mainījusies. Viņš drosmīgi apliecina, ka Jēzus ir tas, kurš viņam dāvāja dziedināšanu un to var darīt tikai cilvēks, kuram ir dievišķs spēks. Grēcinieks un ļauns cilvēks to nedarīs. Jēzus, satiekoties ar izdziedināto, ne tikai dziedina viņa fizisko aklumu, bet arī dāvā viņam dziļu garīgu redzi. Spēju saskatīt Jēzū Dieva Dēlu. Mesiju un visaugstāko pravieti. Ir noticis radikāls apvērsums. Jēzus vienam konkrētam cilvēkam ir dāvājis jaunas dzīves žēlastību. Jēzus šodien saka: "Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli."

Kā ir ar mani? Es šodien esmu šeit vai pie ekrāna savās mājās. Manī varbūt ir bailes, nedrošība, neziņa. Kā būs ar mani? Kā būs ar maniem tuvajiem un mīļajiem? Vai viņus neskars šī drausmīgā slimība? Kā mēs tālāk dzīvosim Salaspilī, Latvijā un visa pasaulē? Ko darīt? Varbūt manī ir bailes no nāves? Fiziskās nāves. Bet kā ir ar manu garīgo, dvēseles stāvokli? Vai mana dvēsele, līdz šīs slimības parādīšanos bija attīrīta un gatava satikties ar Dievu?

Jēzus šodien dod atbildi. Viņš ir mūsu dzīves eksistenciālais pamats. Nav cita vārda debesīs un uz zemes, kurā mēs varētu tikt glābti. Šodien Jēzus mums katram piedāvā iespēju. Mainīt savu dzīvi. Atgriezties no grēkiem. Nožēlot un izsūdzēt tos. Laiks ir īss. Mēs nezinām, kas būs rīt. Visas mūsu drošības sistēmas, saliņas un iestrādātās taciņas šodien ir sabrukušas. Un ja kāds domā, ka varēs palikt tikai un vienīgi savā drošības “teritorijā”, tad tie ir maldi. Jēzus mūs šodien katru, visus, visu Latviju un pasauli aicina uz atgriešanos. Totālu, radikālu un pilnīgu atgriešanos. Jēzus vēlas mūs dziedināt no mūsu grēku un neticības akluma. Pirms šīs epidēmijas, pirms Lielā gavēņa mēs domājām par lietām, no kurām atteiksimies šajā Gavēņa laikā. Liekas, cik gan formālas un virspusējas bija šīs atteikšanās. Šobrīd mūsu brīvība tiek aizvien vairāk ierobežota. Mūsos iezogas eksistenciālas bailes. Kas būs, kā būs? Jēzus šodien mums katram dod atbildi – mans dārgais, mans maziņais. Nebīsties. Es esmu ar tevi. Nožēlo savus grēkus, izsūdzi tos garīdzniekam, atsakies no iepriekšējā dzīves veida un sāc veidot ar Jēzu, personīgas un dziļas attiecības. Jēzus par mums katru nomira pie krusta, izlēja savas dārgās asinis un Augšāmcēlās, uzkāpa debesīs, atsūtīja Svēto Garu un nodibināja Baznīcu. Jēzus vēlas šodien mums katram – tev un man, pieskarties un piedāvāt jaunu dzīvi. Izmainītu dzīvi.

Varam kopā ar apustuli Pāvilu teikt: „“Mosties, kas guli, un celies no miroņiem, un tevi apgaismos Kristus!”

Latvijas bīskapu vēstījums draudžu ticīgajiem

2020. gada 17. martā Tieslietu ministrijā notika sanāksme ar reliģisko savienību (baznīcu) pārstāvjiem ar mērķi pārrunāt valstī izsludināto ārkārtējo situāciju un saistībā ar to ieviestos ierobežojumus.Dārgie Kristum ticīgie!

Sanāksmes laikā tika uzsvērts, ka arī krīzes laikā iedzīvotājiem ir nepieciešama garīgā aprūpe, ko sniedz reliģiskās organizācijas, tomēr tika uzsvērti arī nepieciešamie ierobežojošie un piesardzības pasākumi, ņemot vērā COVID-19 straujo izplatīšanos.

Sanāksmē tika panākta vienota izpratne par nepieciešamību ievērot valstī noteiktos ierobežojumus, vienojoties par šādu rīcību Ministru kabineta š.g. 12.marta rīkojuma Nr.103 izpildē:

1. Dievkalpojuma noturēšana, ko veic garīgais personāls savu pienākumu ietvaros, bet nepulcina uz to draudzi, nav uzskatāma par reliģisko darbību pulcējoties minētā rīkojuma 4.5.punkta izpratnē.

2. Dievnami netiek slēgti individuāliem apmeklētājiem, tomēr reliģisko norišu vietās ir atļauts atrasties tikai tādam cilvēku skaitam, kas ļauj stingri ievērot sociālo distancēšanos, turklāt nepārkāpjot maksimāli noteikto cilvēku skaitu, kas ir 50 cilvēki vienlaikus. Ja dievnama platība nenodrošina atbilstošas distances ievērošanu 50 cilvēkiem, tad cilvēku skaits tiek attiecīgi samazināts.

3. Reliģiskās organizācijas publiski aicinās ticīgos "palikt mājās", pēc iespējas atturoties no publisku vietu, tai skaitā, baznīcas apmeklējuma, reliģiskās darbības veikšanai izmantojot attālinātos dalības veidus. Jo īpaši tas ir attiecināms uz personām, kas atrodas riska grupā.

4. Tieslietu ministrija nodrošinās nepieciešamo atbalstu, lai reliģiskās organizācijas varētu veikt savu darbību, vienlaikus respektējot noteiktos ierobežojumus.

Gan ministrijas, gan reliģisko savienību (baznīcu) pārstāvji pauda vienotu nostāju par nepieciešamību vairot sociālo atbildīgumu, aicinot ļoti piesardzīgi vērtēt veselības riskus katru reizi, kad notiek saskarsme ar citiem cilvēkiem, un aicināja izmantot šo sociālās distancēšanās laiku, pievēršoties savai garīgajai izaugsmei.

Latvijas bīskapi ir aicinājuši prāvestus ierobežojumu laikā turēt dievnamus pēc iespējas atvērtus, lai jums būtu iespēja lūgties Vissvētākā Sakramenta klātbūtnē, pieiet pie grēksūdzes un saņemt garīgu stiprinājumu. Lūdzam neslēgt baznīcas ciet arī uz dievkalpojuma laiku, bet nodrošināt, lai dievkalpojuma laikā baznīcā nebūtu vairāk par 50 cilvēkiem un distance starp tiem būtu ne mazāka par 2 metriem. Attiecībā uz bērēm arī ir jāievēro jau augstāk minētie ierobežojumi. Kristības un laulības iespēju robežās ir vēlams pārcelt.

Latvijas diecēžu bīskapi informē, ka katoļticīgie uz ārkārtas stāvokļa laiku tiek atbrīvoti no pienākuma piedalīties svētdienas un obligāti svinamo svētku Svētajā Misē, tāpēc šai ziņā viņi var justies brīvi savā sirdsapziņā. Ierobežojums apmeklēt publiskus dievkalpojumu izriet nevis no ārēja spiediena, bet ir dabiskā likuma prasība. Nevar izslēgt, ka mums būs jābūt gataviem pielāgoties arī citām, iespējams, pastiprinātām prasībām, reaģējot uz situācijas attīstību mūsu valstī.

Aicinām ikvienu, kurš atgriezies no slimības skartajām valstīm, tiešām godprātīgi ievērot paškarantīnu, tādējādi pārliecinoties, ka nenodod slimību tālāk. Dieva bauslis pavēl: Tev nebūs nokaut.

Ikvienu, kas svētdienā, minēto iemeslu dēļ paliks mājas, aicinām uz kopīgu ģimenes lūgšanu, īpaši lūdzoties par visiem, kas slimo, par ārstiem un par epidēmijas izbeigšanos, kā arī pievienoties kopīgai sv. Mises lūgšanai ar Radio Marija un Latgales radio starpniecību, vai ar interneta starpniecību.

Radio Marija Latvija nodrošinās svētdienu dievkalpojumu tiešraidi plkst. 8, 11, un 18:00, tāpat video tiešraidi plkst. 12:00 Facebook un YouTube kanālos nodrošinās Siguldas katoļu draudze. Papildus informācija sekos vēlāk. Lūdzam izmantot šo iespēju un ņemt dalību dievkalpojumos, paliekot mājās.

Romas katoļu Baznīcas Latvijā bīskapu konference (pārpublicēts no www.katolis.lv)

Kā tālāk dzīvot?

Dārgie draugi! Ir sācies īpašs laiks pasaulē, kas raksturojas ar noslēgtību, pašizolāciju, karantīnu un sava veida vienpatību. Jā, šogad mums visiem ir citāds gavēnis. Gavēnis bez svētdienas un ikdienas dievkalpojumiem, gavēnis, kurā nevaram skaisti kopā dziedāt Rūgto asaru dziedājumus, iet krustaceļu. Jā ir grūti. Daži vaino Baznīcu, ka Viņa tik "lēti" un ātri ir pakļāvusies laicīgās varas spiedienam. Tomēr Bībele mums māca: "„Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tātad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu”, Rom 13: 1-2. Protams, ja valsts vara mums liktu zaimot vai novērsties no Dieva, vai arī pārkāpt Dieva un Baznīcas likumus, tad mums būtu tiesības tai nepakļauties. Bet, kā to uzsvēruši arī citu konfesiju garīdznieki savās uzrunās, šajā gadījumā mūs saista 3.bauslis, cienīt savus vecākus, un plašākā šī baušļa interpretācija ietver sevī arī pakļaušanos valsts varai. Un, protams, arī 5.bauslis - tev nebūs nokaut! Mums ir jāaizsargā savi gados vecākie, slimākie sabiedrības locekļi, kuri no šīs slimības var vissmagākā veidā tikt skarti.

Kā izmantot šo laiku un kādas garīgas atziņas mēs varam gūt no šī laika?

Bībelē ir skaista vieta: Tajā laikā Jāņa Kristītāja mācekļi un farizeji gavēja. Un viņi, atnākuši pie Jēzus, Viņam jautāja: “Kāpēc Jāņa mācekļi un farizeju mācekļi gavē, bet Tavi mācekļi negavē?” Un Jēzus viņiem sacīja: “Vai tad kāzu viesi var gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Kamēr līgavainis ir pie viņiem, tie nevar gavēt. Bet pienāks laiks, kad līgavainis viņiem tiks atņemts, un tajā dienā viņi gavēs!" (Mk 2,18-20) Šobrīd Līgavainis no mums ir paņemts un mēs gavējam. Ir sāpīgi un skumji. Bet vai mēs tikpat dedzīgi ilgojāmies pēc Svētās Mises, Komūnijas un dievnama arī tad, kad "viss bija kārtībā"? Vai ikdienā nebija tā, ka mums Dievs, Baznīca, draudze, garīdznieks bija vienaldzīgi? Vai arī šajos grūtajos apstākļos es atbalstīšu draudzi arī finansiāli, pārskaitot uz draudzes kontu savus finanšu līdzekļus? Vai "normālajā" situācijā es biju aktīvs un čakls draudzes loceklis, palīdzēju savai draudzei ar kalpošanu un praktisku palīdzību? Šis atstātības un vienpatības (ne vientulības) laiks mums ir dots, lai veiktu pamatīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, attiecībā uz sevi, uz savu dzīvi, attiecībām ar līdzcilvēkiem, un arī uz draudzi, Baznīcu un pasauli. Kā es līdz šim dzīvoju? Vai es jau pirms šīs situācijas nebiju noslēdzies un iegrimis savā egoistiskajā pasaulē? Padomāsim par to un šobrīd būsim garīgi vienoti, izmantosim visas tehnoloģiskās iespējas, lai būtu klātesoši dievkalpojumos un lūgšanās attālināti. Dievs mūs arī šajā situācijā neatstāj. Painteresēsimies par saviem kaimiņiem, īpaši gados vecākajiem un slimākajiem. Vai viņiem nevajag kādu palīdzību? Varbūt vajag atnest produktus no veikala? Būsim vienoti!

Garīgā Komūnija

Garīgā Komūnija ir ilgas pieņemt svēto Komūniju brīžos, kad tas nav iespējams. Šāda prakse Katoliskajā Baznīcā sāka izplatīties viduslaikos, balstoties uz pārliecību, ka svētās Mises laikā priesteris dievkalpojumu vada kādā noteiktā nodomā. Līdz ar to, ikviens ticīgais garīgi var vienoties ar Kristu, pat ja fiziski viņš nepieņem Euharistiju. Par šādu iespēju jau rakstīja svētais Akvīnas Toms, kurš teica, ka “tas, kurš garīgi pieņem Kristus Miesu un Asinis, caur paša Kristus klātbūtni šajā Sakramentā, vienojas ar Kristu caur ticību un mīlestību”, (In Joannis Evangelium expositio 6.3,7). Polijā šādu praksi izplatīja svētais Staņislavs Kostka un tā izpaudās dažādos veidos: kā dievbijīga piedalīšanās svētajā Misē, hostijas dievbijīga uzlūkošana, ticībai Jēzus reālai klātbūtnei Vissvētākajā Sakramentā uzmodināšana, Pestītāja ciešanu un nāves dievbijīga apcerēšana. Šāda garīgā Komūnija ir īpaši svarīga slimniekiem, cietējiem un mirstošajiem, kuri slimības vai citu iemeslu dēļ nevar fiziski piedalīties svētajā Misē un pieņemt Svēto Komūniju. Svarīgi arī tiem, kuri ir bijuši laulāti Baznīcā, tad šķīrušies un dzīvo kopā ar citu cilvēku, tādējādi nevar pieņemt Svēto Komūniju.

Tridentes koncils māca, ka garīgo Komūniju pieņem tie, “kuri ar ilgām pieņem viņiem sagatavoto debesu maizi ar dzīvu ticību, kura darbojas caur mīlestību (Gal 5,6), izjūt tās augļus un darbību (BF VII 296). Kaut arī garīgo Komūniju nevar pielīdzināt reālai svētajai Komūnijai, tomēr arī tā nes savu garīgo labumu – vieno mūs ar Jēzu Kristu, sagatavo sakramentālajai Komūnijai un ir kā sakopotības akts. Šajā laikā, kad daudzi nepiedalās svētajā Misē klātienē un nepieņem svēto Komūniju Mises laikā, esam aicināti izmantot iespēju pieņemt garīgo Komūniju ar radio, televīzijas un interneta starpniecību.

Tulkots no: Misiurek J., Komunia duchowa, w: Encyklopedia katolicka, t. IX, red. nacz. A. Szostek, B. Migut, Lublin: TN KUL, 2002, kol. 494.

SUPLIKĀCIJAS – SVĒTAIS DIEVS

            Svētais Dievs, svētais varenais Dievs, svētais mūžīgais Dievs, apžēlojies par mums!

            No mēra, bada, kara un ugunsgrēka pasargi mūs, Kungs un Dievs!

            No ļaunas un negaidītas nāves izglāb mūs, Kungs un Dievs!

            Savu svēto Baznīcu valdi un uzturi, mēs Tevi lūdzam, Kungs un Dievs!

            Īstās grēku nožēlošanas žēlastību dod(i) mums, mēs tevi lūdzam, Kungs un Dievs!

            Savā svētā kalpošanā mūs stiprini un uzturi, mēs Tevi lūdzam, Kungs un Dievs!

            Mūsu tēvu zemi sargi un svētī, mēs Tevi lūdzam, Kungs un Dievs!

            Zemei augļus dod(i) un uzturi, mēs Tevi lūdzam, Kungs un Dievs!

            Mēs, grēcinieki, Tevi žēlīgu Dievu, lūdzam, uzklausi mūs, Kungs un Dievs!

            Jēzu, Jēzu, Jēzu, apžēlojies par mums!

            Marija, Marija, Dieva Māte, lūdzi Dievu par mums!

Dārgie Eiropas brāļi un māsas,

mēs, divu Eiropas valstu Bīskapu konferenču priekšsēdētāji, vēršamies pie jums šajā grūtajā laikā, kad mūs stipri pārbauda vīrusa “Covid-19” pandēmija, lai kopā paceltu savu lūgšanu Dievam pēc palīdzības, mierinājuma un glābšanas.

Dievs, mūsu Tēvs, pasaules Radītāj, visvarenais, žēlsirdīgais, Tu mīlestībā pret mums sūtīji Savu Dēlu pasaulē kā mūsu dvēseļu un ķermeņu ārstu. Uzlūko Savus bērnus, kuri šajā grūtajā apjukuma un baiļu pilnajā laikā daudzos Eiropas un pasaules reģionos vēršas pie Tevis, meklējot spēku, glābšanu un mierinājumu! Atbrīvo mūs no slimības un bailēm, dziedini mūsu slimos, mierini viņu ģimenes, dāvā gudrību mūsu valdībai, enerģiju un atlīdzību mūsu ārstiem, medmāsām un brīvprātīgajiem, mūžīgo mieru mirušajiem. Neatstāj mūs pārbaudījumu brīdī, bet atpestī mūs no ļauna. Mēs to Tev lūdzam, kurš ar Dēlu un Svēto Garu dzīvo un valdi no mūžības mūžībā. Amen. Marija, veselības un cerības Māte, lūdz par mums!

Kā gavēt bez panikas?

Rekolekcijas ar maizi (auzu pārslām) un ūdeni (tēju) Dzintaros 20.22.martā

Ņemot vērā ārkārtējo situāciju valstī, rekolekcijas tiek atceltas!