Tuvojas katoļu, t.s. “mazais triduums” – Sveču, svētā Blazija un svētās Agates dienas. Šajās dienās mūsu dievnamos svēta sveces, ūdeni, maizi un pat cilvēku kaklus. Daudziem šīs izdarības var atgādināt kādu maģisku darbību un, zinām, ka sabiedrībā joprojām virmo asas diskusijas par t.s. strukturēto ūdeni un daudzām citam šarlatānisma formām un veidiem. Vai Baznīca nenodarbojas ar to pašu un kāda ir atšķirība starp sakramentiem un sakramentālijām?
Vispirms jāsaka, ka Jēzus Kristus ir vēlējies dibināt redzamu Baznīcu, kura sevī ietver neredzamu Dieva žēlastību. Var teikt, ka pati Baznīca ir kā Lielais Pestīšanas Sakraments (Vatikāna II koncils, Lumen gentium, 9). Tas nozīmē, ka neredzamā Dieva svētība, žēlastība, līdz cilvēkiem tiek aiznesta un nodota tālāk caur redzamu zīmi, kas ir Baznīca. Sakramenta definīcija ir šada: neredzama Dieva žēlastība tiek dota no Dieva caur redzamām materiālajām zīmēm. Katram sakramentam ir klātesoša redzama, taustāma matērija, caur kuru neredzamā Dieva žēlastība tiek nesta pie cilvēkiem – ūdens, eļļa, maize un vīns, laulātie viens otram, garīdznieks, u.t.t. Šāda pieeja, kur neredzamai dimensijai tiek izmantota redzama matērija nav pretrunā kristietības būtībai, jo pats Dievs pieņēma cilvēka miesu lai būtu mūsu starp mums redzamā veidā, kā cilvēks. Tādējādi var teikt, ka redzamo elementu izmanotošana pilnībā atbilst kristietības būtībai, jo pati kristietība ir inkarnatīva, jeb iemiesošanās reliģija.
Šāda redzamo elementu izmanotošana arī nav māņticība vai šarlatānisms, jo kristietība nepretendē uz zinātnisku, šo elementu un to saikni ar Dieva žēlastību, izskaidrojumu. Sakramenta pamatā ir ticība un bez ticības sakramenti nevar būt iedarbīgi, jo tieži Dieva žēlastība un cilvēka ticības pilna atbilde, ja tā var teikt, “iedarbina” un dzīvina sakramentos nesto žēlastību.
Sakramentālijas. Kas tās tādas un kāpēc tās ir nepieciešamas? Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver, ka “tās ir svētas zīmes, kurām piemīt zināma līdzība sakramentiem: ar šīm zīmēm, Baznīcai aizlūdzot, tiek gūti galvenokārt garīgi augļi, uz kuriem šīs zīmes arī norāda. Ar tām cilvēki tiek sagatavoti saņemt sakramentu galveno žēlastību, un tās svētdara dažādas dzīves situācijas” (KBK 1667). Ja sakramenti tiešā veidā “nodrošina” mūsu ciešo saikni ar Dievu, ar Baznīcas starpniecību (ir vajadzīga mūsu atvērtība šim procesam un ticība), tad sakramentālijas šo vienotību īsteno pastarpināti un jau daudz attālinātākā veidā. Katehisms turpina, ka “sakramentālijas nepiešķir Svētā Gara žēlastību tāpat kā sakramenti, bet gan ar Baznīcas lūgšanu sagatavo saņemt žēlastību un tai līdzdarboties” (KBK 1670). Sakramentālijas ir laika gaitā, tautas dievbijības un arī vietējo kultūras ierašu iespaidā, izveidojusies prakse svētīt dažādus priekšmetus vai ikdienās lietojamās lietas, ar mērķi aizlūgt par cilvēkiem, lietām un vietām, tādējādi lūdzot aizsardzību tiem cilvēkiem vai lietām un vietām, ja tās gadījumā ir skārušas ezotēriskas, okultas, sātaniskas darbības, vai ir uzlikti lāsti vai veiktas buršanās. Ir svarīgi lūgt garīdzniekam pasvētīt mājokli, transportlīdzekli, darbavietu, kādu citu laicīgu lietu vai vietu, kuru lietojam, jo, no vienas puses mēs ar svētītā ūdens un Baznīcas aizlūgšanas palīdzību “attīram” vietu, lietu vai personu, bet no otras puses mēs uzsveram, ka Dievs ir visu radīto lietu autors un avots, no kura mēs smeļam spēku savu ikdienas pienākumu un darbu veikšanai. Tāpēc nebaidīsimies mājās turēt svētīto ūdeni, pasvētītas sveces, kā arī, ar Trīs Ķēniņu dienā pasvētītu krītu uz ārdurvīm uzrakstīsim uzrakstu 20 +K +M +B 21, kā arī turēsim mājās vai mašīnā pasvētītu svētās Agates maizi, kas var pasargāt mūs no ugunsnelaimēm. Šādu lietu praktizēšana parāda mūsu dziļo saikni ar Baznīcu un vēlmi izmantot tās žēlastības, ko Dievs mums caur Baznīcas starpniecību vēlas dot. Bet protams, neaizmirstot, ka sakramentāliju lietošana neaizvieto Svēto Misi un septiņus, Dieva iedibinātos, svētos Sakramentus. Lai svētīgs februāra mēneša sākums.
Dievkalpojuma tiešraide:
