Sprediķis Latvijas Radio raidījumam "Svētrīts" 7.martā.


Dārgie klausītāji. Vēlos šodien kopā ar jums doties mazā ekskursijā pa Latvijas dievnamiem. Jā, mūsu skaistajā Latvijā ir lielas, skaistas un varenas baznīcas, kā Rīgas Doms vai Aglonas bazilika, bet ir arī dievnami, no kuriem pāri palikušas ir vien drupas, kuri nav spējuši pretoties padomju propogandas un dievnamu iznīcināšanas spiedienam. Latvijai atgūstot neatkarību, daudzi no šiem dievnamiem atguva savu sākotnējo spožumu, bet ne visiem tā paveicās. Jau vairākus gadus, ejot svētceļojumā uz Aglonu dodamies garām Sēlpils luterāņu baznīcai, un ir prieks redzēt, kā no dievnama drupām, kur bija redzamas tikai sienas, ar katru gadu šis dievnams atgūst savu sākotnējo spožumu - ir uzlikts jumts, ielikti logi un pakāpeniski, lēnām tas atgūst savu “cilvēcisko seju”. No otras puses, apmeklējot dažādas Eiropas valstis, ir nācies redzēt dievnamus, kuri labākajā gadījumā ir pārvērsti par koncertzālēm, muzejiem, viesnīcām, bet sliktākajos gadījumos – par bāriem, naktsklubiem, diskotēku zālēm vai vispār nojaukti. Kopš neatkarības atjaunošanas Katoļu Baznīca Latvijā ir uzbūvējusi vairāk par 40 jauniem dievnamiem, īpaši Vidzemē, un liela daļa šo jauno baznīcu interjera elementu ir nākuši no Nīderlandes slēgtajām vai nojauktajām baznīcām. Kāds liktenis vēl gaida daudzas mazās lauku baznīciņas, laikā, kad migrācijas un darba meklējumi ir aizpludinājuši tik daudzus agrākos draudzes locekļus un dievnams stāv tukšs un vientuļš lauka vidū vai kalna galā?

Anonīmas II gs. vēstules Diognetam fragments (5-6 nodaļa, autors nezināms)

Kristieši neatšķiras no pārējiem cilvēkiem ne savas zemes, ne valodas ne ikdienas darbu veikšanas ieradumiem. Viņi neapmetās uz dzīvi kādās īpašās apmetnēs, pilsētās, viņi nelieto kādu īpašu dialektu un viņu dzīve īpaši neatšķiras no pārējiem. Tikai viņu mācība nav izdomu auglis vai tādu ļaužu izdomājums, kuri meklē sensācijas. Viņi nav pakļauti kādai cilvēciskai mācībai, kā pārējie. Bet, viņi dzīvojot barbaru un helēņu pilsētās, kā nu kuram sanāk un sekojot viņu iedzīvotāju ģērbšanās, ēšanas stilam un citiem ieradumiem viņi parāda pārsteidzošu un patiesi neparastu dzīves veidu. Dzīvo viņi savā tēvijā, tomēr kā svešinieki. Viņi kā pilsoņi piedalās it visā un visu pacieš kā ārzemnieki. Viņiem ikviena sveša valsts ir kā tēvija un jebkāda tēvija – kā sveša zeme.

Viņi dodas laulībā kā visi, dzemdē bērnus, tikai nepamet tos. Viņiem ir kopīgas maltītes, tikai ne kopīga gulta. Viņi ir miesā, bet nedzīvo pēc miesas. Viņi atrodas virs zemes, bet pēc būtības ir debesu pilsoņi. Viņi ir paklausīgi dotajiem likumiem, bet ar savu dzīvi viņi pārspēj pašus likumus. Viņi mīl visus cilvēkus un visi viņus vajā. Viņus nepazīst, bet notiesā; viņus nodod nāvei, bet nāvē viņi atrod dzīvību; viņi ir nabadzīgi, bet daudzus bagātina, apdāvina. No visa apdalīti viņi visā pateicās. Viņus nolād, bet viņi ar to tiek pagodināti, nomelno viņus, bet viņi izrādās attaisnoti, ļaunu runā, bet viņi svētī, viņus apvaino, bet viņi atbild ar pateicību; viņi dara labu, bet viņus tiesā kā ļaundarus. Kad viņus notiesā, viņi priecājas tā, it kā viņiem dāvātu jaunu dzīvi. Jūdi bruņojās pret viņiem kā pret gūstekņiem; arī helēņi viņus vajā, tomēr ienaidnieki nevar pateikt par ko viņus neieredz. Vienvārdu sakot: kas dvēsele miesā, tas kristietis pasaulē. Kā dvēsele ir izplatīta pa visu cilvēka miesu, tā arī kristieši pa visām pasaules pilsētām. Dvēsele, kaut arī mājo miesā, tomēr nav miesīga; arī kristieši dzīvo pasaulē, tomēr nav no pasaules. Dvēsele, kaut arī neredzama, tomēr mājo redzamā ķermenī, tā arī kristieši atrodas pasaulē redzami, tomēr viņu Dieva pielūgsmes kults paliek neredzams. Miesa neieredz dvēseli un karo pret to un lai arī tā neko tam ļaunu nav nodarījusi, tāpēc ka dvēsele tai neļauj pakļauties baudām. Tāpat arī pasaulē neieredz kristiešus, no kuriem taču nav nekāds ļaunums, tieši tāpēc ka viņi ir sacēlušies pret viņu baudām. Dvēsele mīl savu miesu un tās locekļus, neskatoties uz to, ka tā neieredz dvēseli, un arī kristieši mīl tos, kas viņus neieredz. Dvēsele ir ieslēgta miesā, bet tā pati uztur miesu. Tāpat arī kristieši, ieslēgti pasaulē it kā cietumā paši uztur pasauli. Nemirstīga dvēsele mājo mirstīgā miteklī; tāpat kristieši mājo kā atnācēji no tālienes pārejošā pasaulē, gaidot nepārejošo debesīs. Dvēsele, pārcietusi izsalkumu un slāpes kļūst labāka; arī kristieši, esot sodīti katru dienu kļūst vairāk. Tik slavējams ir viņu stāvoklis, kurā Dievs viņus ir nolicis un no kā viņi atteikties nedrīkst.