Sprediķis Latvijas Radio raidījumam "Svētrīts" 7.martā.


Dārgie klausītāji. Vēlos šodien kopā ar jums doties mazā ekskursijā pa Latvijas dievnamiem. Jā, mūsu skaistajā Latvijā ir lielas, skaistas un varenas baznīcas, kā Rīgas Doms vai Aglonas bazilika, bet ir arī dievnami, no kuriem pāri palikušas ir vien drupas, kuri nav spējuši pretoties padomju propogandas un dievnamu iznīcināšanas spiedienam. Latvijai atgūstot neatkarību, daudzi no šiem dievnamiem atguva savu sākotnējo spožumu, bet ne visiem tā paveicās. Jau vairākus gadus, ejot svētceļojumā uz Aglonu dodamies garām Sēlpils luterāņu baznīcai, un ir prieks redzēt, kā no dievnama drupām, kur bija redzamas tikai sienas, ar katru gadu šis dievnams atgūst savu sākotnējo spožumu - ir uzlikts jumts, ielikti logi un pakāpeniski, lēnām tas atgūst savu “cilvēcisko seju”. No otras puses, apmeklējot dažādas Eiropas valstis, ir nācies redzēt dievnamus, kuri labākajā gadījumā ir pārvērsti par koncertzālēm, muzejiem, viesnīcām, bet sliktākajos gadījumos – par bāriem, naktsklubiem, diskotēku zālēm vai vispār nojaukti. Kopš neatkarības atjaunošanas Katoļu Baznīca Latvijā ir uzbūvējusi vairāk par 40 jauniem dievnamiem, īpaši Vidzemē, un liela daļa šo jauno baznīcu interjera elementu ir nākuši no Nīderlandes slēgtajām vai nojauktajām baznīcām. Kāds liktenis vēl gaida daudzas mazās lauku baznīciņas, laikā, kad migrācijas un darba meklējumi ir aizpludinājuši tik daudzus agrākos draudzes locekļus un dievnams stāv tukšs un vientuļš lauka vidū vai kalna galā?