Piektdien, 19.martā, svētā Jāzepa dienā piedalījos portāla TVNET rīkotajā diskusijā "Komforta zona", kurā, ar dažādu jomu speciālistiem, diskutējām par eitanāzijas legalizāciju. Diskusijas laikā man pašam izkristalizējās pārdomas, kas skar šo jautājumu. Vispirms ir skaidrs, ka cilvēki dalās divās lielās grupās - viena daļa ir tie, kuri netic pēcnāves dzīvei un viņiem nāve ir vienkārši bioloģiskās dzīves beigas, pēc kuras nekā nav. Čiks un viss. Un tad ir otra daļa, ticīgi cilvēki, kuri tic, ka pēc nāves seko mūžīgā dzīve. Viena daļa cilvēku dodas uz debesīm (arī caur šķīstītavu) un otra daļa uz elli.
Ja runā par ciešanām, tad slimības, ciešanas un nāve skar abas šīs cilvēku kategorijas, neatkarīgi no ticības un neticības. Tādēļ ciešanu un sāpju remdēšana, paliatīvā aprūpe, cilvēka cienīga nāve ir jānodrošina ikvienam, jo katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, un katram no mums pienākas cieņa, mīlestība un aprūpe. Bet.
Kas skar jautajumu par dzīvību un nāvi, tad šeit atšķiras ticīga un neticīga cilvēka skatījums. Ticīgais cilvēks, kristietis, tic un zina, ka viņš šajā pasaulē nav nokļuvis nejaušības rezultātā. Viņa dzīvības devējs, Tas, kurš ir iepūtis viņā "dzīvības dvašu", ir Dievs. Tātad dzīvību dod un ņem tikai Dievs. Tādēļ arī nedrīkst nogalināt vēl nedzimušu bērnu mātes miesās, jo tā jau ir Dieva radīta būtne - cilvēks. Un arī nāves brīdi cilvēks nevar pats noteikt, jo arī dzīvību atņemt var tikai Dievs. Ir bauslis - tev nebūs nokaut un pašnāvība ir liels un smags grēks. Tomēr ir cilvēki, kuri piedzīvo tik dziļu psiholiģisku vai psihosomatisku krīzi, ka pašnāvību izdara afektīvā stāvoklī, tādēļ arī Baznīca vairs neuzņemas tiešneša lomu un veic kristīgo izvadīšan tiem, kuri ir izdarījuši pašnāvību, jo mums nav zināmi visi šī cilvēka motīvi un psihiskais stāvoklis, kad viņš veic pašnāvību. Tas gan nenozīmē, ka pašnāvība vairs nebūtu grēks, un, ja cilvēks apzināti, pie pilnas apziņas un bez nekāda spiediena izdara šo grēku, tad par to tiks arī tiesāts. Bet tiesa pieder Dievam, ne mums.
Atgriezīsimies pie eitanāzijas. Jāpiekrīt psihiatram, dr. M. Taubem, kurš 18.martā, Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" uzsvēra, ka daudzi cilvēki, brīdī, kad tuvojas nāve atrodas dažādos psihiskajos stāvokļos, kas var apgrūtināt viņu lēmuma pieņemšanu. Un tādēļ ir ļoti bīstami pieļaut eitanāziju, jo cilvēks var pieņemt lēmumu sev darīt galu afektīvā stāvoklī, pats to nemaz tā īsti negribēdams. Ir risks, ka mēs tā vietā, lai cilvēkam palīdzētu, šo cilvēku nogalinām vai palīdzam viņam izdarīt negribētu pašnāvību.
Kādēļ Baznīca ir pret eitanāziju? Lūgšanā "Esi sveicināta, Marija..." ir otrā daļa, kurā ir teikts: "Svētā Marija, Dieva Māte! Lūdz par mums, grēciniekiem, tagad, un mūsu nāves stundā". Ticīgais cilvēks zina, ka tieši nāves stundā izšķirsies viņa mūžīgās dzīves liktenis. Dzīves laikā cilveks vairākkārt var mainīt savu lēmumu - ticēt vai neticēt Dievam. Bet nāves brīdī notiek viņa galīgā, var teikt, eksistenciālā izvēle - vai nu es teikšu Dievam - jā vai nē. Tieši tādēļ ir svarīgi "izciest" savu noslēdzošo dzīves cīņu, jo tieši dzīves beigās daudzu cilvēku sirdis atveras Dieva mīlestībai, Viņa piedošanai un pestīšanai. Tieši tādēļ ir svarīgi aicināt priesteri pie mirstošā gultas, lai viņš varētu izsūdzēt grēkus, saņemt slimnieku sakramentu, svaidīšanu ar svētajām eļļām, un svēto Komūniju, kā viatiku, jeb ceļa maizi uz mūžību. No kristīgā skatu punkta, cilvēka dzīves pēdējiem mirkļiem var būt un arī ir izšķiroša nozīme. Un tieši tādēļ, var teikt, ka eitanāzija ir dēmonisks plāns, lai atņemtu cilvēkam pēdējo iespēju izdarīt savu galīgo dzīves izvēli, par labu Dievam un mūžīgai dzīve debesīs.
Tomēr nevajadzētu mani pārprast, domājot, ka es vēlos "glorificēt" ciešanas un popularizēt sava veida sadismu. Nē. Ciešanas ir grēka sekas un ļaunums pašas sevī. Ciešanas vajag remdēt, mazināt un jāpalīdz cilvēkam, kurš atrodas smagā slimības stāvoklī, nāves priekšā. Tomēr nedrīkst eitanāzijas jautājumu skatīt tikai no produktivitātes, izdevīguma vai laicīguma prizmas. Vēlos norādīt uz šī aspekta transcendentālo, jeb pārdabisko raksturu. Lūgsumies par visiem cietējiem un lūgsim arī katrs pats par savu laimīgu nāves stundu.
