19.janvārī - Barikāžu piemiņas pasākums Salaspilī

 

Stāvlaukumi pie baznīcām Salaspilī

 Baznīcu stāvlaukumi!

Kad sirds ir pilna, runā mute! Savas pārdomas vēlos iesākt ar pateicību Salaspils Novada Domei, kas jau ilgāku laiku, katru gadu, atvēl 4000 eiro luterāņu, katoļu un pareizticīgo draudzēm, vides labiekārtošanai un dažādiem draudžu projektiem. Tiek apmaksāts arī dievnamu apgaismojums, kas palīdz ieraudzīt mūsu skaistos dievnamus ilvienam pilsētas iedzīvotājam un viesim. Par to liela pateicība no visas sirds.

Pavisam nesen ir sākusies publiskā apspriešana un sabiedrības informēšana par par būvniecības ieceri "Lauku ielas posma pārbūve un auto stāvlaukuma izbūve" (https://www.salaspils.lv/lv/node/3450), kas ir apsveicams un vērtīgs projekts, jo, ņemot vērā, ka nākotnē Salaspils pilsētas centrs pie pilsētas un novada domes, k/c “Rīgava” un Kurtes muižas tiks atbrīvots no transportlīdzekļu satiksmes un izbūvēta gājēju zona, jautājums par stāvvietu nepieciešamību tikai pieaugs. Tomēr jāņem vērā, ka reizē ar šī stāvlaukuma izbūvi, tiks labiekārtota Salaspils evaņģēliski luteriskās baznīcas teritorija un izbūvēts stāvlaukums draudzei. Arī tas ir apsveicami un svarīgi, jo baznīcām ir nepieciešami stāvlaukumi. Tomēr neizprotami ir tas, ka uz Salaspils katoļu draudzes 2024.gada 15.februāra iesniegumu Salaspils Novada Domei, par nepieciešamību paplašināt draudzes stāvlaukumu, un lūgumu Domei to atbalstīt, 2024.gada 29.aprīlī no Domes pārstāvja saņēmām atteikumu, pat īsti nepaskaidrojot, kāpēc šāds atteikums un tā pamatojums. Ir skaidrs, ka Lauku ielas stāvlaukums ir svarīgs, tomēr arī tas nekompensēs to stāvvietu trūkumu, kas radīsies pēc pilsētas centra slēgšanas. Ir sajūta, ka Domei vispār nav kopīgas stāvvietu koncepcijas pilsētas centrā. Salaspils katoļu draudze, pilsētas svētku un citu lielu pasākumu laikā ir atvēlējusi savas stāvlaukuma pļavas, autotransporta novietošanai. Mūsu draudzē ik svētdienu, trijos dievkalpojumos pulcējas ap 400 cilvēku. Ziemassvētkos un Lieldienās cilvēkiem nav kur novietot savas automašīnas. Vēlos uzdot jautājumu Domei, kādēļ no pašvaldības puses vienai konfesijai ir zināma veida labvēlība, bet katoļu draudze tiek ignorēta jau vairākus gadus, un visi mūsu lūgumi, ierīkot invalīdu pacēlāju un stāvvietas tiek ignorēti? Vai katoļticīgie Salaspils iedzīvotāji ir kādi otrās šķiras cilvēki, ka viņiem nav vajadzīgas ne stāvvietas, ne labiekārtota iekļūšana dievnamā?

Nevēlos vērsties ne pret vienu, bet rodas sajūta, ka visi mūsu draudzes mēģinājumi izgaismot, siltināt un sakārtot dievnamu, no Domes puses netiek novērtēti un atbalstīti. No savas puses iesaku atbalstīt Lauku ielas posma pārbūvi un auto stāvlaukuma izbūvi uz pašvaldības un evaņģēliski luteriskās draudzes zemes, tomēr aicinu katoļticīgos salaspiliešus rakstīt uz domes epastu dome@salaspils.lv un izteikt savu viedokli un neapmierinātību par šādu divejādu Domes attieksmi pret konfesijām Salaspilī. Lai mums visiem Dieva svētība un padarīsim mūsu Salaspili vēl skaistāku un gaišāku!

Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs

6.janvāris - Kunga Epifānijas, jeb Zvaigznes diena

Tie ir vieni no vissenākajiem kristīgajiem svētkiem - Austrumos tos svinēja jau 3. gadsimtā. Apmēram simts gadus vēlāk šos svētkus sāka svinēt arī Rietumos, kur tie tika atzīmēti kā Triju Ķēniņu diena.

Svētā Mateja evaņģēlijs vēsta par Austrumzemju gudrajiem, kuri, sekojot zvaigznei, ieradās Jeruzalemē un Betlēmē, kur meklēja jaundzimušo jūdu karali. „Iegājuši mājā, viņi redzēja Bērnu ar Viņa Māti Mariju un, krītot uz vaiga, Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savus krājumus un pasniedza Viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres."

Kunga parādīšanās, grieķu valodā saukta par Epifania (KBK, 528), nozīmē Dieva atklāšanos cilvēka veidolā. Svinot Kunga parādīšanās svētkus, Rietumu liturģijā uzsvars tiek likts uz Trīs ķēniņiem. Austrumu gudro, kurus pie Jēzus atveda zvaigzne, paklanīšanās norāda, ka Kristus piedzimšana ir aizkustinājusi visu pasauli (zvaigzni, tātad arī kosmosu). Pie Viņa ierodas pagāni (gudrie), lai atdotu godu Dievam. Šis notikums norāda, ka ir iespējams iepazīt Dievu, ja meklē patiesību par pasauli un cilvēku.

Gudrie, kas ieradās pie Jēzus, sniedza dāvanas. Saskaņā ar tradīciju tās bija: zelts - karaliskā goda simbols; vīraks - priesteriskās cieņas simbols, un mirres - simbols tam, ka piepildījušies mesiāniskie pravietojumi, kā arī norāde uz Pestītāja nāvi. Vienlaikus tās apliecināja ticību Kristum kā patiesam cilvēkam (mirres), patiesam Dievam (vīraks) un Karalim (zelts).

Ar Kunga parādīšanās svētkiem tiek saistīta krīta, vīraka un ūdens svētīšanas tradīcija. Ar svētītu krītu uz dzīvokļa durvīm tiek uzrakstīti burti +K+M+B, kā arī gads. Šie burti tiek skaidroti kā trīs ķēniņu iniciāļi. Viduslaikos tos lasīja citādāk. Uzraksts +C+M+B (Kaspers latīniski tiek rakstīts kā C) pauda svētību: Lai Kristus svētī Tavu namu! (Christus mansionem benedicat!)

Nav daudz vēsturisku liecību par to, kas bija šie trīs ķēniņi, bet ir daudz leģendu un spekulāciju. Tautas tradīcija, ņemot vērā dāvanu skaitu, uzskata, ka tie bija trīs ķēniņi. Tikai VI gadsimta tradīcijā sāka runāt par to, ka tie bija ķēniņi, savukārt par Kasperu, Melhioru un Baltazaru tos sāka dēvēt vēl pēc 300 gadiem.

Sagatavots pēc www .katolis.lv un www.ekai.pl materiāliem.

6.janvāris - Zvaigznes, jeb Trīs Ķēniņu diena

 

1.janvāris - Vissvētākās Jaunavas Marijas - Dieva Mātes svētki

 

Kristus ir dzimis!

Dārgie draugi!

Dievs ir pateicis vienu 

VĀRDU - JĒZUS!

Vairāk Dievam nekas nav jāsaka!

Līksmus Kristus dzimšanas svētkus!

Kristus Dzimšanas svētku dievkalpojumi Salaspils katoļu baznīcā

 

Adventa pārdomas: 17.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 1, 1-17)
Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahama dēla, cilmes grāmata.
Ābrahamam dzima Īzāks, Īzākam dzima Jēkabs, Jēkabam dzima Jūda un viņa brāļi. Jūdam no Tamāras dzima Faress un Zara, Faresam dzima Esrons, Esronam dzima Arams, Aramam dzima Aminadabs, Aminadabam dzima Nāsons, Nāsonam dzima Salmons, Salmonam no Rahabes dzima Boozs. Boozam no Rutes dzima Obeds, Obedam dzima Jesse, Jessem dzima ķēniņš Dāvids.
Dāvidam dzima Salomons no tās, kas bija Ūrijas sieva. Salomonam dzima Roboams, Roboamam dzima Abijs, Abijam dzima Azs, Azam dzima Jozafats, Jozafatam dzima Jorams, Joramam dzima Ozijs, Ozijam dzima Joatams, Joatamam dzima Ahazs, Ahazam dzima Ezehijs, Ezehijam dzima Manass, Manasam dzima Amons, Amonam dzima Josijs, Josijam Babilonas trimdā dzima Jehonijs un viņa brāļi.
Un pēc Babilonas trimdas Jehonijam dzima Salatiēls, Salatiēlam dzima Zorobabels. Zorobabelam dzima Abiuds, Abiudam dzima Eljakims, Eljakimam dzima Azors, Azoram dzima Sadoks, Sadokam dzima Ahims, Ahimam dzima Eliuds, Eliudam dzima Eleazars, Eleazaram dzima Matans, Matanam dzima Jēkabs. Bet Jēkabam dzima Jāzeps, Marijas vīrs, no kuras piedzima Jēzus, kas tiek saukts Kristus.
Tātad pavisam no Ābrahama līdz Dāvidam ir četrpadsmit paaudzes un no Dāvida līdz Babilonas trimdai četrpadsmit paaudzes, un no Babilonas trimdas līdz Kristum četrpadsmit paaudzes. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Lai pazītu patiesību, ka Jēzus ir mans Pestītajs. Ar šo dienu sākas intensīvs sagatavošanās laiks Kristus Dzimšanas svētkiem. Adventa laiks dalās divos posmos un otrais posms sākas ar 17.decembrī. Lasot šos Jēzus ciltsrakstus, man var būt garlaicīgi. Tomēr šajos vārdos ir ietverta mana un visu mūsu Pestīšanas vēsture. Jēzus, būdams Iemiesotais Vārds, savā cilvēciskumā ir saistīts ar konkrētu tautu, laikmetu un tādējādi mēs redzam, ka Dievs darbojas vēsturē, konkrētā laikā. Dievs savu Glābjošo plānu realizē ar cilvēku starpniecību. Ar grēcīgu un ierobežotu cilvēku starpniecību. Šie cilvēki gatavo ceļu Pilnīgajam Cilvēkam – Jēzum Kristum. Vai es spēju savas dzīves vēsturē atpazīt Dieva darbības pēdas? Šajā ciltsrakstā redzam Ābrahāmu – ticības vīru. Arī manā dzīvē bija cilvēki, kuri stiprināja manu ticību. Varu šodien viņus atcerēties un Dievam pateikties, ka Viņš šos cilvēkus sūtīja manā dzīves ceļā. Bet Jēzus arī mani lieto priekš citiem. Ļausimies Dievam mūs lietot!

Kas ir Tradīcija un kas nav Tradīcija Romas Katoliskajā Baznīcā?

Kas ir Tradīcija un kas nav Tradīcija Romas Katoliskajā Baznīcā?

Pēdējā laikā atkal ir aktivizējušies Lefebristi, jeb tie, kas pēc Vatikāna II koncila, nespēja pieņemt Koncila dekrētos un konstitūcijās noteiktās patiesības. Galvenais iebildums ir, ka Katoliskā Baznīca ir atkāpusies no Tradīcijas. Bet kas tad ir Tradīcija Romas Katoliskajā Baznīcā un vai tā var mainīties?

Ir dažādas galējības. Pirmā galējība ir uzskatīt, ka Jēzus Kristus, nākot šeit uz zemes "nodiktēja" dogmu, patiesību, Baznīcas Likumu kopumu un tas viss tika apkopots "Svētajos Tekstos" - Bībelē, Tradīcijā, Koncilos, Katehismā, Kanoniskajā Likumā. Mūsu uzdevums ir strikti un burtiski sekot šiem likumiem, neatkāpjoties ne "par mata tiesu" no uzrakstītā "burta". Ja šāda atkāpe notiek, Baznīca ir zaudējusi savu uzdevumu sekot patiesībai. Šādu viedokli pārstāv lefebristi, tridentisti un tradicionālisti . Viņi uzskata, ka svētā pāvesta Pija V svētās Mises kārtība ir tik dievišķa, ka kā ir Visu Laikmetu Mise. Šāds uzskats ir herētisks un neatbilst Katoliskās Baznīcas mācībai.

Otru galējību pārstāv modernisti, liberāļi, u.c., kuri uzskata, ka viena patiesība nav iespējama, jo dzīvojam plurālistiskā sabiedrībā, tādēļ, gadsimtiem mainoties, mainās arī patiesība un Jēzus Kristus Atklāsmi vajag saprast brīvi, plūstoši un arī Baznīcai, laika gaitā vajag mainīties līdzi pasaules domāšanai. Šādu viedokli pārstāvēja sholastikā nominālisti, vēlāk daļēji šo ideju pārņēma apgaismība, protestanti, īpaši kalvinisti un mūsdienās visi liberāļi. Bieži šīs idejas ir balstītas Hēgeļa idealismā.

Kāda tad ir īstā Baznīcas nostāja?

Jēzus Kristus, kā Otrā Trīsvienības Persona ir dievišķā Atklāsme. Jēzus Kristus jau savas dzīves laikā pulcināja mācekļus un apustuļus, kuriem tālāknodeva (tradere) savu dievišķo Mācību, jeb Atklāsmi. Šī tālāknodošana vispirms notika mutiskā veidā, jo Jēzus nelika saviem mācekļiem neko rakstīt. Vēlāk, pēc Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās, Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas tieši Baznīca - 12 apustuļi kopā ar pirmo pāvestu – svēto Pēteri priekšgalā turpināja Jēzus Kristus iesākto un norādīto kalpojumu - ejiet un māciet visas tautas... (Mt 28, 19-20). Daži no apustuļiem un viņu mācekļiem pierakstīja, Svētā Gara iedvesmā, Dievišķo Atklāsmi un tā, pakāpeniski Baznīca apstiprināja 4 evaņģēlijus (no daudziem desmitiem citiem evaņģēlijiem Baznīca izvēlējās tikai 4) un arī pārējos tekstus, apstiprinot Svēto Rakstu kanonu. Itālijā, 1740. gadā kāds vīrs, vārdā Muratori atrada senu dokumentu, kurā tika uzskaitīti Jaunās Derības manuskripti, ko Baznīca Romā ap 170. – 180.gadu uzskatīja par Svētajiem Rakstiem. Tomēr Bībele - drukāts teksts nevar saturēt visu Dievišķo Atklāsmi (Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Jņ 21,25), tādēļ to tālāknodod (tradere) gan rakstītā, gan nerakstītā veidā. Tradīcija nevar būt pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, bet Tradīcija var saturēt patiesības, kuras tiešā veidā nav minētas Bībelē, bet netiešā veidā izriet no Bībelē ietvertās patiesības. Piemēram, nekur Bībelē nav minēta Trīsvienība, tomēr mēs atzīstam, ka mēs ticam vienam Dievam, bet trijās Personās.

IV un V gadsimtos Baznīcas tēvi pulcējās koncilos un definēja ticības patiesības, kuras jau līdz šim tika tālāknodotas gan Svētajos Rakstos - Bībelē, gan svētajā Tradīcijā. Nekad Bībele nav dzīvojusi ārpus Baznīcas, bet vienmēr ir bijusi Baznīcas, īpaši liturģijas sastāvdaļa. Tridentes koncilā bija mēģinājums rakstiski fiksēt Tradīciju, jeb tos ticības elementus, kas netika pierakstīti Svētajos Rakstos. Tomēr Koncils atteicās to darī™, jo Tadīcija nav nedzīvas un piefiksētas tradīcijas, kā to uzskata tradicionālisti un lefebristi. Tradīcija vienmēr ir dzīva un mainīga, neko neatmetot no dievišķā Atklāsmes mantojuma, bet iedzīvinot to konkrētā kultūrā un laikmetā.

Kā nemainīgo dievišķo patiesību "pārtukot", izteikt, interpretēt konkrētā laikmeta cilvēkam? Jo patiesība nemainās, dogmatiskās patiesības nemainās, bet mainās laikmeti, kultūras un uztveres veidi. Pirmajos gadsimtos Baznīcai bija jāsaskarās ar grieķu-romiešu kultūras, filozofijas, mākslas un reliģijas pasauli. Kā reaģēt? Vai visiem izdalīt Bībeles un visu noliegt, kas ir šajā kultūrā? Baznīcas tēvi tā nerīkojās. Tādēļ Baznīca visos laikos, dažādos koncilos, pāvesti ar savu mācību, teologi, visa Dieva Tauta nemitīgi pārdomā Apustulisko Mantojumu un Svētais Gars garantē to, lai šis Mantojums neskarts un nesagrozīts nonāktu līdz visu laikmetu paaudzēm. Bet Svētais Gars arī rūpējas, lai Evaņģēlijs - Atklāsme par Jēzu Kristu arī iesakņotos konkrētās kultūrās, konkrētos laikmetos. Mums visiem ir kārdinājums glorificēt kādu Baznīcas vēstures periodu un pateikt, ka tieši tad Baznīca bija "vispareizākā", kā to dara tradicionālisti un tridentisti. Tomēr, ievērojot svētīgā kardināla Dž. H. Ņūmena, pāvesta Benedikta XVI un citu teologu precīzās hermeneitikas principus, apzināmies, ka visa Baznīcas mācība jāskatās kopumā - horizontāli šajos laikos un horizontāli visos laikos. Nevaram "glorificēt" Tridentes koncila, vai sv. pāvesta Pija V, vai Pija X laikus vai pirmo gadsimtu Baznīcu. Baznīca turpina svētceļot cauri laikiem, un Svētais Gars, caur Bībeli, Tradīciju, dogmām, konciliem, pāvestu mācību, teologu atziņām un visu Dieva Tautu - Baznīcu turpina rūpēties, lai šis dievišķais Depozīts - Atklāsme par Jēzus Kristu nonāktu līdz mūsdienām tieši tāds, kādu to mums atnesa pats Jēzus Kristus. Un būtu naivi cerēt un domāt, ka Baznīca, izgājusi cauri 2000 gadu svētceļojumam, tieši šodien, mūsdienās mainīs savu mācību. Jo Baznīca nav šīs patiesības īpašniece, noteicēja, bet tikai dievišķās Atklāsmes mantiniece un "depozīta" turētāja un interpretētāja.

Aicinu būt uzmanīgiem un neuzķerties uz tradicionālistu sektantiskās darbības, kura pēdējā laikā ir aktivizējusies Katoliskajā Baznīcā Latvijā.

Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki

 

Mana uzruna 11.novembrī, jaunā karoga iesvētīšanas pasākumā Salaspilī

Gari nerunāšu, jo tie, kas atbrīvoja Rīgu, arī gari nerunāja. 1919.gada 11.novembrī, dzirdot Rīgas baznīcu zvanus metās ceļos un lūdza Dievu! Šis karogs atrodas starp divām baznīcām – Dieva mīlestība simboliski apņem arī mūsu dārgo zemi Latviju. Latvija ir ne tikai zeme, kas dzied, bet arī zeme, kas lūdz Dievu! Tas ir iekodēts mūsu himnā. Mēs nevaram ļaunumu uzvarēt tikai ar spēku un varu. Ir vajadzīga garīga atmoda, pamošanās un izkāpšana no savas personīgās komforta zonas. Latvija ir arī mana Latvija. Mana Latvija – mana atbildība! Nevaru visu novelt tikai uz citiem. Arī es esmu aicināts iesaistīties labākas Latvijas celtniecībā. Dažādos veidos, bet visi kopā. Svarīga ir vienotība, pat ja esam dažādi.

Nepietiek tikai uzvilkt karogu mastā. Ir svarīgi, lai šis karogs, tas nozīmē Latvija būtu mūsu sirdī. Mēs katrs esam svarīgs, jo mana Latvija ir arī mana atbildība! No mums katra ir atkarīga Latvijas nākotne. Šis karogs ir atgādinājums salaspiliešiem, ka neskatoties kādā valodā runājam, kādām tautībām piederam, kādas ticības vai pārliecības esam – mums ir tikai viena dzimtene un tā ir Latvija. Un tie, īpaši HES dzīvojamā rajonā, kas vēl dzīvo nostaļģiskās atmiņās vai cerībā, ka kādreiz šeit būs citādi, es ar pilnu noteiktību un atbildību varu pateikt – NĒ. Šeit vienmēr bija, ir un būs Latvija. Brīva un neatkarīga valsts, kurā mēs sarunājamies latviešu valodā. Un lai šis karogs ir kā atgādinājums, ka mēs ikviens esam aicināti aizstāvēt un rūpēties katrs savā veidā, bet visi kopā  - par Latviju! Tāpēc lai šis karogs mūžam plīvo pār Salaspili un visu mūsu tēvzemi, Latviju!

Dievs svētī Latviju!

Īsas pārdomas par mirušo apbedīšanu!

Bieži nākas piedalīties mirušo apbedīšanā, un pēdējā laikā ir radušās dažādas pārdomas, kas vieš nemieru un uztraukumu. Jāsaka, ka aizvien vairāk cilvēku, kuri regulāri nenāk uz baznīcu, jautājumus, kas skar garīdznieka aicināšanu uz bērēm, risina ar apbedīšanas firmu starpniecību. Garīdzniekiem ir samērā labas attiecības ar šīm firmām, sadarbojamies un kopīgi palīdzam tuviniekiem šajā grūtajā sēru brīdī. Tomēr pēdējā laikā, aizvien vairāk ir vērojamas satraucošas tendences. Pirmkārt, piederīgie vairs nezvana savas draudzes garīdzniekam, lai pieteiktu bēres, bet gan izvēlas to garīdznieku, ar kuru konkrētai firmai ir laba sadarbība. It kā viegli un ērti, tomēr zūd saikne ar savu draudzes baznīcu. Man bija gadījums, kad nevis piederīgie kārto jautājumu par sava tuvinieka izvadīšanu no baznīcas, bet gan to dara firma. Ta sir absurds! Vēl ir arī finansiālais aspekts. Apbedīšanas firma par garīdznieka pieaicināšanu prasa konkrētu samaksu, kaut arī Baznīca norāda, ka garīgajiem pakalpojumiem nedrīkst būt konkrēta samaksa, tā tiek veikta par ziedojumiem. Labi, pieņemsim, ka firmai ir tādas tiesības. Bet pēdējā laikā mēs ievērojam, ka firma, par garīdznieka pieaicināšanu sev paņem pat 50% no summas. Tas nozīmē, ja garīdzniekam tiek “samaksāti” 50 eiro, tad firma no cilvēkiem prasa 100 un pat vairāk eiro. Šāda prakse cilvēkos rada sajūtu, ka par bērēm tiek plēsta liela nauda un ka par tām ir jāmaksā konkrēta summa. Bet Baznīcā tā tas nedrīkst būt. Ja piederīgie sazinātos ar savas draudzes garīdznieku, tad viņi par izvadīšanu varētu maksāt jebkuru summu un ja cilvēki ir nabadzīgāki, garīdznieks var izvadīt savu draudzes locekli arī par brīvu.

Nākamais aspekts – steiga. Biezi vien izvadīšanas firmas ir paņēmušas vairākas bēres dienā un tiek darīts viss, lai bēres noritētu ātri un bez kavēšanās. Šī problēma vairāk skar Rīgu, jo laukos situācija ir citāda. Es saprotu, ka nevajag gari runāt un mākslīgi stiept garumā ceremoniju, bet dažreiz rodas sajūta, ka viss ir jādara šausmīgā ātrumā. Tas mazina cieņu pret aizgājēju un arī piederīgajiem.

Pēdējais aspekts – kremēšana. Jāatgādina, ka katoļticīgajiem aizgājēja mirstīgās atliekas – pelni, kas pēc kremācijas tiek saņemti urnas veidā ir jāapglabā kapsētā, svētītā zemē ar garīdznieka piedalīšanos. Vēl ir iespējams urnu glabāt speciālā izveidotā vietā – kolumbārijā. Nekāda kaisīšana pļavās, jūrā, turēšana mājās vai kādas citas necienīgas darbības nav atļautas.

Tās ir manas nelielās pārdomas par šo jautājumu. Lai mūsu aizgājēji atdusās Dieva mierā! Mūžīgo mieru, dodi viņiem Kungs!

Katoļu Baznīca un citas reliģijas (Pāvesta Franciska uzruna Singapūrā)

Mans komentārs par pāvesta Franciska izteikumiem 2024.gada 13.septembrī Singapūrā,– „Catholic Junior College” jauniešu starpreliģiju tikšanās laikā.

Pāvests šajā uzrunā teica, ka visas reliģijas ir ceļš, kas ved pie Dieva. Līdzīgi kā ir dažādas valodas, kā izteiksmes veidi, lai tur nonāktu. Bet Dievs ir priekš visiem. Visi esam Dieva bērni. Uzreiz pēc šiem izteikumiem, agresīvo un fundamentālistiko kristiešu aprindās sākās agresīvi uzbrukumi gan pāvestam, gan katolicismam vispār. Kā saprast šos pāvesta izteikumus un vai šāds uzskats nav pretrunā tam, ka Jēzus Kristus ir vienīgais Ceļš, Patiesība un Dzīvība, ceļā pie Tēva (Jān 14, 6-7)?

Līdzīgi, kā tas bija pirmo reizi 1986.gada 27.oktobrī, kad šo iniciatīvu pirmo reizi aizsāka svētais Jānis Pāvils II, arī šoreiz šī iniciatīva izsauca asas diskusijas par Katoļu Baznīcas un kristietības attiecības ar citām reliģijām. Katoļu Baznīca, pirms vairāk kā 50 gadiem, Vatikāna II koncila dokumentā Nostra aetate skaidri norādīja virzienu, kādā Baznīcai jāvirzās, sadarbojoties ar citām reliģijām. Baznīca oficiāli atteicās no ekskluzīvisma un plurālisma starpreliģiju attiecībās, bet gan izvēlējās inkluzīvisma ceļu. Lai labāk saprastu, kas ir ekskluzīvisms, inkluzīvisms un plurālisms, mēgināšu izklāstīt Romas Katoliskās Baznīcas nostāju šajā jautājumā, balstoties uz Vatikāna II koncila mācības. Rakstā izmantošu arī Jura Uļģes ļoti labi sagatavotā raksta Evanģēliski Luteriskās Baznīcas mājaslapā www.lelb.lv fragmentus.

Ekskluzīvisms - Katoļu Baznīcas un visas kristietības nostādne, kas izveidojās ap VI gadsimtu, kad svētais Fulgensijs no Rispes un citi sāka radikalizēt seno Baznīcas uzstādījumu, ka ārpus Baznīcas nav pestīšanas (Extra Ecclesia nula salus est). Līdz tam Baznīcas tēvi šo postulātu vairāk attiecināja uz tiem, kuri jau bija kristījušies Baznīcā bet kas izvēlējās aiziet no tās. Balstoties uz so pustulātu, viņu aiziešana no Baznīcas nedeva tiem iespēju saņemt pestīšanu. Lielākais vairums Baznīcas tēvu bija atvērti uz grieķu - romiešu filosofiju un arī nenosodīja citas reliģijas, tikai vērsās pret okultismu, elkdievību un burvestībām. Tomēr pēc VI gs. gan Romas Katoliskā Baznīca, kā arī citu konfesiju pārstāvji sāka radikāli uzskatīt, ka visi, kuri atrodas ārpus redzamajām Baznīcas struktūrām, nekādā ziņā nevar saņemt pestīšanu. Ievērojamākie šīs pozīcijas pārstāvji no protestantu puses 20. gs. ir Karls Barts un Emīls Brunners.

Ekskluzīvisma pozīcijas pārstāvji pārsvarā uzsver, ka Dievs savu pestīšanas darbu šajā pazudušajā pasaulē atklāj tikai un vienīgi caur Jēzu Kristu un citu reliģiju pārstāvji atrodas pazušanas stāvoklī, un kamēr viņi atklāti un tieši nepieņems Jēzu Kristu un neiekļausies Baznīcas redzamajā struktūrā, viņi netiks glābti. Tomēr jaunie atklājumi Amerikā un Āfrikā lika daudziem misionāriem uzdot vienu svarīgu jautājumu - kā tiks glābti tie, kuri nekad nav dzirdējuši par Jēzu Kristu, un tomēr dzīvo pēc savas sirdsapziņas? Vai arī, kā rīkoties tiem, kurus misionāri ar savu nekrietno uzvedību un varas un naudas kāri savā laikā ir ieļaunojuši un viņi nevēlas iekļauties tādā Baznīcas struktūrā, kura viņiem neko labu nav atnesusi? Šie un vēl daudzi citi jautājumi XX gs. beigās lika teologiem domāt par jaunu - inkluzīvistisku pieeju šim jautājumam, kas patiesībā nebija jauna, bet gan atgriešanās pie Baznīcas tēvu nostājas, kāda tiem bija pirmajos kristietības gadsimtos.

Inkluzīvisms. Ja lūkojamies vēsturē, tad varam teikt, ka gandrīz visi Baznīcas tēvi (izņemot Tertuliānu un dažus vēl citus) bija inkluzīvi noskaņoti, jeb atvērti gan uz grieķu romiešu filozofiju, gan arī uz citām reliģijām, tās saucot par praeparatio evangelica, jeb sagatavošanos Evaņģēlijam. Svētais Justīns pagānu filozofijās un reliģijās redzēja jau Logosa sēklas, jeb aizmetņus patiesai ticībai, ko atnesa Jēzus Kristus. Baznīcas tēvi nepieņēma elkdievību un okultismu, tomēr nenosodīja pagānus par to, ka viņi vēl nebija iepazinuši Jēzu. Diemžēl, pēc VI gs. Baznīcā sāka dominēt ekskluzīvistiska pieeja jautājumam par citām reliģijām, tomēr XX gs. vidū daudzi teologi, kā Otto Karers, Īvs Kongārs, Žans Danielū, Karls Rāners, Hans Kings, u.c. saka padziļināti pētīt Baznīcas tēvu darbus un veidot jaunu, jeb atjaunotu Baznīcas pieeju starpreliģiju dialogam.
Šīs pozīcijas visspožakais pārstāvis ir Karls Rāners. Vatikāna II koncila laikā (1962-65) pāvests Jānis XXIII iecēla viņu par peritus, jeb teoloģisko ekspertu. Darbā Theological Investigations, Rāners izskaidro attiecības starp kristietību un citām reliģijām. Viņš attīsta četras tēzes:

1) Kristietība ir absolūta reliģija, kuras pamats ir Dieva Atklāsme Jēzū Kristū. Tie, kas ir dzīvojuši pirms šīs speciālās atklāsmes, vai tie, kas vēl nav to dzirdējuši, tomēr nav izslēgti no pestīšanas plāna, jo tas būtu pretrunā ar Dieva glābjošo gribu.
2) Citas reliģijas ir derīgas un spēj dot cilvēkam glābjošo žēlastību tik ilgi, kamēr tās sekotājiem nav ticis pasludināts Evaņģēlijs. Kad tas ir dzirdēts, tad no teoloģiska viedokļa, citu reliģiju tradīcijas vairs nav likumīgas un derīgas.
3) Uzticami citu reliģiju sekotāji ir “anonīmie kristieši”.
4) Kristietība nenomainīs citas reliģijas. Reliģiju plurālisms būs neatņemama cilvēces sastāvdaļa arī nākotnē.

Rāners neuzskata, ka visas reliģijas ir vienādā statusā. Kristietība ir ekskluzīva. Taču viņa jautājums ir par to, vai citās reliģijās arī ir tā pati glābjošā žēlastība. Šāda pieeja atļauj nepiekrist citu reliģiju doktrīnām, tajā pašā laikā atstājot cilvēkam iespēju saņemt pestījošo žēlastību arī citās reliģijās, par ko varētu, piemēram, liecināt, cilvēka nesavtīgā un pašuzupurējošā mīlestība pret savu tuvāko.

Inkluzīvisam pamatā ir ideja par to, ka Kristus glābjošā žēlastība visā pilnībā ir atrodama Kristū un Viņa Baznīcā, tomēr arī citās konfesijās un reliģijās ir atrodami nepilnīgi, tomēr autentiski šīs glābjošās žēlastības elementi. To vēl sauc arī par superiorismu - uzskatu, ka ir viena vispilnīgākā reliģija kas ir kristietība, bet pārējās ir nepilnīgas un savu spēku smeļ Jēzū Kristū un kristietībā. Individuāls cilvēks, kurš nav neko dzirdējis par Jēzu Kristu, var tikt glābts ja dzīvo pēc sirdsazpiņas, tomēr pašām šīm reliģijām, kā sistēmām, nav pestījoša rakstura. Arī apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem saka: "Jo ja pagāni, kam likuma nav, dabiski izpilda to, ko likums prasa, tad viņi paši ir sev likums, lai gan viņiem tāda likuma nav. Viņi rāda darbos, ka likums ierakstīts viņu sirdīs; viņu sirdsapziņa ir viņu lieciniece, un to domas viena otru vai nu apsūdzēs, vai arī aizstāvēs Tanī dienā, kad Dievs tiesās cilvēku noslēpumus saskaņā ar manu evaņģēliju caur Jēzu Kristu" (Rom 2, 14-16).
Vatikāna II koncils pieņēma tieši šādu, inkluzīvistisku pieeju un arī Katoliskās Baznīcas Katehisms skaidri norāda: "Baznīca atzīst Dieva meklējumus citās reliģijās, pat ja tie vēl joprojām noris "pustumsā un tēlos". Kaut arī Dievs vēl nav iepazīts, tomēr Viņš ir tuvu, tādēļ, ka tieši Viņš dod visiem dzīvību, garu un visu, un tādēļ, ka Viņš vēlas, lai visi cilvēki būtu pestīti. Tādējādi Baznīca uzskata, ka viss labais un patiesais reliģijās ir kā sagatavošana Evaņģēlijam "un ka to dod Tas, kas apgaismo katru cilvēku, lai visbeidzot viņam būtu dzīvība". (KBK 843)

Plurālisms. Tās spilgtākie pārstāvji ir Pauls Nitters un Džons Hiks. Hiks un Nitters aizstāv savu pozīciju, balstoties uz šādiem apsvērumiem:
1)Vienīgais veids kā pasaulē veicināt mieru un taisnīgumu ir uzsvērt visu reliģiju vienlīdzību.
2)Reliģiskā pieredze ir neaprakstāma, tādējādi neviena reliģija nevar pretendēt uz absolūtumu un eksluzivitāti.
3)Cilvēku vēsture un kultūra ir kā filtrs, caur kuru iet cauri reliģiskā pieredze, kā rezultātā rodas dažādi secinājumi, dažādi termini, dažādas koncepcijas par Absolūto Realitāti utt.
4)Visu reliģiju pestījošais mērķis ir pārvarēt centrēšanos uz sevi un sastapties ar Realitāti. Līdz ar to neviena reliģija nedrīkst pretendēt uz savu pārākumu.

Tā vietā lai apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs pāri visiem, šis uzskats uzsver, ka viens Kungs, kurš sevi ir manifestējis citos vārdos, ir pazīstams arī kā Jēzus. Citiem vārdiem sakot, Absolūtā Realitāte atklāj sevi daudz un dažādos vārdos un viens no tiem ir Jēzus.
Hika doma gaita ir apmēram šāda. Ja Jēzus patiešām bija mūžīgais Dievs-Radītājs, tad ir ļoti grūti Jēzu, Jauno Derību un kristīgo ticību ierindot tajā pašā līmenī, kurā atrodas citas reliģijas. Taču, tā vietā lai atzītu šo loģisko secinājumu, Hiks izvēlas par labu plurālismam un tādējādi ir spiests pārmainīt kristoloģiju. Hikam nav pieņemams uzskats, ka Jēzus ir viena persona un tajā pašā laikā patiess Dievs un patiess cilvēks. Jēzus ir Dieva Dēls nevis burtiskā nozīmē, bet gan tādā nozīmē, kā šis tituls tiek attiecināts uz senās pasaules ķēniņiem. Hiks atsaucas uz liberālo Jaunās Derības pētniecības spārnu, kurš uzsver, ka pats Jēzus nekad nav par sevi domājis kā par Dievu, nedz arī viņa mācekļi. Šī mācība par Jēzus dievišķību, viņaprāt, parādās tikai agrīnās baznīcas laikā.

Jāsaprot, ka plurālisms vairāk ir pat filozofija, nekā reliģija, jo Jēzus tēls šajā domu gaitā kļūst izplūdis un neskaidrs. Dievs ir centrā, ap to griežas visas reliģijas, arī kristietība. Džona Hika kritiķi jautā: "Kas ir tas par Dievu, kurš atrodas centrā?" Džons Hiks atsaucās uz I. Kanta noumen teoriju, kurā ir izklāstīta šāda teorija - Dievs ir transcendents, neiepazīstams, tātad noumen. Visas pārējās reliģijas, tai skaitā arī kristietība ir phenoumen, tātad šī neiepazītā un neiepazīstamā Dieva izpausmes, jeb fenomeni. Tādējādi šī. Džona Hika koncepcija pārstāj būt teoloģiska un kļūst par vienu on filozofiskajām spekulācijām. Viņam reliģijas ir kā daudz valodas, caur kurām pasaulē tiek mēģināts izteikt neiepazīstamā Dieva būtību. Viņam Jēzus nav Dievs, jo viņš ir ticis deificēts hellēnisma kultūras iespaidā.
Katoļu Baznīca nevar pieņemt un arī nepieņem plurālistisko koncepciju.

Darbā izmantots raksts: Juris Uļģis. Kristietības attieksme pret citām reliģijām – vai visi ceļi ved pie Dieva? http://www.lelb.lv/lv_old/?ct=vai_celi [14.09.2016]