 |
| Ogres katoļu draudzes jauniešu Jāņi 2005.gadā, Staburagā |
Sprediķis "Mieram Tuvu", 24.jūnijam (2014.gads):
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Katru gadu mūsu tautas nacionālos svētkus, kuros ir divas brīvdienas, kristieši gaida ar dažādām izjūtām. Pēdējos gados, vērojot fundamentālistisku un fanātisku kristiešu aktivitātes, sabiedrībā ir radies priekšstats, ka Jāņi ir pilnībā pagāniski svētki un mums, dedzīgajiem kristiešiem vajag no tiem distancēties. Tomēr vai tas tā patiešām ir un ko darīt kristietim Jāņos, par to šodien pārdomāsim, balstoties uz Dieva Atklāsmes patiesībām.
Dievs radīja pasauli un radīja to skaistu, harmonisku un savā veidā radība nes sevī netiešu atblāzmu no Radītaja skaistuma. Pat ja pasaulē ienāca grēks, tomēr Dieva radīšanas darbu tas pilnībā sabojāt, iznīcināt nespēja. Šo Dieva radīšanas darbu var saukt par „sagatavošanu” tai Atklāsmei, kas savā kulminācijā īstenosies Jēzū Kristū. Arī pēc radīšanas mēs redzam, ka daudzām tautām un ciltīm, savā pirmatnējā veidolā ir kāda reliģija vai kults, caur kuru šī tauta vai cilts, dabiskā veidā mēģināja izskaidrot dabā un pasaulē esošas parādības. Šie cilvēki, nepazīstot patieso un vienīgo Dievu, mēģināja To meklēt ar dabiskā prāta un savu cilvēcisko spēju palīdzību. Dievs, noslēpumainā veidā vada šos procesus, esot tam visam klātesošs. Svētais Justīns, III gadsimtā runāja par „Vārda, jeb Logosa sēklām”, ko Dievs sēj arī starp pagāniem. Arī visos pagānu kultos, reliģiskajās sistēmās, arī filozofijās un mācībās varam atrast kādu „Noslēpumaino”, Kuru šie cilvēki nepazīst, bet, sekojot savai intuīcijai, sirdsapziņas balsij un Dieva pamudinājumam – meklē. Līdz ar to, Katoliskā Baznīca, sekojot svētajā apustuļa Pāvila uzrunai Atēnu Areopāgā (Apd 17,22-23) uzsver, ka „Svētais Gars visiem dāvā iespēju vienoties ar Lieldienu noslēpumu Dievam vien zināmā veidā.” (Vatikāna II koncils, Gaudium et spes,22)
Šodienas galvenais varonis - Jānis Kristītājs ir vēstnesis, kas sludina Jēzu Kristu. Bet visa radība, daba, arī tautas tradīcijas, ir kā sava veida „priekšatklāsme” Kristum. (Gaudium et spes, 58) Uzlūkojot radības skaistumu, dabas krāšņumu mēs varam apbrīnot Radītāju – Dievu. Pravietis Isajs saka: „Tajās dienās man atklājās Kunga vārds: “Pirms Es tevi izveidoju mātes miesās, Es tevi pazinu, un, pirms tu nāci pasaulē, Es tevi svētīju un izredzēju par pravieti tautām.”” Dievs pakāpeniski gatavoja visu pasauli savai galīgajai un universālajai Atklāsmei Jēzū Kristū. Bet pirms tam un arī pēc tam Dievs vada, uzrunā un darbojas dažādos veidos, ko mēs bieži vien nesaprotam.
Vēl ir viens svarīgs aspekts. Katoliskajā Baznīcā, pateicoties Baznīcas Tēviem, īpaši svētajam moceklim Justīnam valda uzskats, ka elkdievība, māņticība un maģija ir kategoriski jāatmet un tā kristietim ir smags grēks. Tomēr pagāniskās filozofijas, kultūras un mākslas sasniegumos ir atrodamas daudz vērtīgas lietas, jo caur šīm vērtībām cilvēki centās meklēt Dievu un izteikt Dieva radīto lietu skaistumu un gudrību. Līdz ar to, īpaši pēc pirmo gadsimtu kristoloģiskajiem strīdiem par Jēzus dievišķību un cilvēcību, pēc Efezas un Nīkajas II konciliem, pēc ikonu grautiņiem, tika precizēta dievišķības un cilvēcības dimensija Baznīcā. Baznīca apzinās, ka tai ir uzticēta augstākā Atklāsme, kāda ir iespējama šeit uz zemes – Jēzus Kristus Atklāsme, bet no otras puses, tā apzinās, ka šo Atklāsmi ir nepieciešams izteikt cilvēkiem saprotamā valodā – gan rakstītā – Bībelē, gan nerakstītā – Tradīcijā. Jo visos laikos, kamēr vien pastāv kristietība bija un ir sadursme starp cilvēciskumu un dievišķīgumu gan pasaulē, gan Baznīcā. Atbildi šai problēmai mēs varam meklēt un atrast Jēzū Kristū. Dievs pieņēma cilvēcisko dabu, lai visu, kas ir cilvēcisks, nevis iznīcinātu, bet paaugstinātu un atgrieztu tam sākotnējo vērtību. Sākoties reformācijai, viss cilvēciskais tika nosodīts un tika uzskatīts, ka cilvēciskais ir konkurents garīgajam, dievišķajam. Sākās pārmetumi Baznīcai, ka viņa speciāli savus svētkus ielika pagānu tautu saulgriežu svinībās, ka piesavinājās daudz ko no Romas pagānu kultiem un filozofijas, ka tai ir pārāk grezni un cilvēciski rituāli, tika atmesta Tradīcija, u.t.t. Tomēr Katoliskā Baznīca nebaidās no cilvēciskuma, jo Dievs kļuva cilvēks. Pati Baznīca, kas ir Kristus Miesa, neredzamās žēlastības dod zem redzamām zīmēm. Mūsdienu teologi pašu Baznīcu nosauca par „Sakramentu” un daži pat gāja vēl tālāk, uzskatot, ka arī visa pasaule, radība, kultūras ir kā redzama zīme, neredzamajai Dieva darbībai. Arī apustulis Pēteris pirmajā vēstulē uzsver, ka „pestīšanu meklēja un pētīja pravieši, kuri sludināja jums nolemto žēlastību. Viņi centās izzināt, uz kuru brīdi un uz kādu laiku norādīja viņos esošais Kristus Gars, kas iepriekš paredzēja Kristus ciešanas un tām sekojošo godību.” Un pravietis Isajs, jau Gara acīm skatot Pestītaju iesaucās: „Es tevi iecelšu par gaismu pagānu tautām, lai mana pestīšana sniegtos līdz pat zemes robežām.”
Nu bet ko tad katolim darīt Jāņos? Jāņu svinības pieder pie latviešu tautas senas kultūras tradīcijas. Tās mums ir jāciena un jākopj. Mēs kā kristieši, protams nevaram piedalīties un akceptēt elkdievības, māņticības, maģijas un citas formas, kuras ir pretrunā mūsu ticībai. Mēs nevaram šos svētku stādīt augstāk par mūsu ticību. Tomēr, apzinoties, ka caur tautasdziesmām, dejām un kopīgu svinēšanu, cilvēki meklē Dievu, varam ar savu klātbūtni liecināt, ka no vienas puses esam piederīgi savai konkrētai tautai, ar savām tradīcijām, parašām un kultūru. Bet no otras puses, mēs esam Debesu Valstības „pilsoņi”, kuriem Dievs ir atklājis daudz, daudz vairāk. To, ko „acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1 Kor 2,9) Vēl arī jāsaka, ka daudzi tautas tradīciju un reliģiju pētnieki ir atklājuši, ka Jāņu svinībās, gadsimtu gaitā ir savijušās gan tautiskās, gan kristīgās vērtības. Mūsu, kristiešu uzdevums, pašiem paliekot dedzīgiem ticīgajiem, gudri un ar mīlestību atsijāt graudus no pelavām un ar savu klātbūtni un liecību šos svētkus padarīt labākus, cilvēciskākus, un reizē arī kristīgākus.
