1. PAR PIRMO BĪSKAPU MEINARDU. Dievišķā providence, atcerēdamās Rahabu un Bābeli, tas ir, nomaldījušos pagānus, mūsu, jaunajos, laikos ar savas mīlestības uguni šādi atmodinājusi elku pielūdzējus līvus no elkdievības un grēku miega.
2. Zēgebergas klosterī bija kāds cienījamas dzīves un godājama sirmuma vīrs, Svētā Augustīna ordeņa priesteris. Viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi lai sludinātu, ieradās Līvzemē kopā ar tirgotājiem, jo vācu tirgotāji, ko ar līviem saistīja draudzības saites, mēdza bieži, braukdami kuģos pa Daugavas upi, apmeklēt Līvzemi.
3. [iespējams ap 1184.gadu] Dabūjis atļauju no Polockas kņaza Vladimira, kam līvi, kuri vēl bija pagāni, maksāja meslus, un reizē arī saņēmis no viņa dāvanas, minētais priesteris drosmīgi stājās pie Dievam tīkamā darba, sludinādams līviem un uzceldams baznīcu Ikšķiles ciemā.
4. No šī ciema vispirms tika kristīti Ilo, Kulevenes tēvs, un Vieco, Alo tēvs, un tiem savukārt sekoja citi.
5. [1185. gadā ap februāri] Nākamajā ziemā lietuvji nopostīja Līvzemi un ļoti daudzus aizveda gūstā. Glābdamies no viņu niknuma, sludinātājs kopā ar ikšķiliešiem patvērās mežos. Pēc lietuvju atkāpšanās minētais Meinards pārmeta līviem muļķību, tāpēc ka viņiem neesot nekādu nocietinājumu, un apsolīja, ka viņiem tikšot uzceltas pilis, ja viņi nolemšot kļūt par Dieva bērniem un tādi būt. Viņi piekrita, apsolīja to un ar zvērestu apstiprināja, ka pieņemšot kristību.
6. [vasarā] Tad nu nākamajā vasarā no Gotlandes tika atvesti dzirkaļi. Pa tam līvi vēlreiz apliecināja savu ciešo vēlēšanos pieņemt ticību. Pirms iesāka celt Ikšķiles pili daļa tautas tika kristīta un visi pārējie apsolīja - tiesa, melīgi -, ka kristīšoties pēc pils pabeigšanas. Tā nu virs pamatiem pacēlās mūri. Pils piektā daļa tika celta par sludinātāja līdzekļiem un līdz ar to kļuva par viņa īpašumu; zemi baznīcas celšanai viņš bija nopircis jau iepriekš. Kad pils beidzot nāca gatava, kristītie atkal atkrita, bet vēl neatdzimušie[20] atteicās pieņemt ticību. Tomēr Meinards no sava nodoma neatteicās. Tobrīd zemgaļi, kaimiņi pagāni, izdzirduši par akmeņu celtni un nezinādami, ka akmeņi sastiprināti ar javu, ieradās ar garām kuģu tauvām un savā vientiesībā domāja pili ievilkt Daugavā, bet, stopnieku ievainoti un cietuši zaudējumus, atkāpās.
7. Kaimiņi salieši[tagadējās Salaspils teritorijas iedzīvotāji] maldināja Meinardu ar līdzīgu solījumu un no sava viltus guva labumu, jo viņiem tika uzcelta pils. Sākumā, vienalga ar kādu nodomu, kristījās seši. Viņu vārdi ir Viliendi, Uldenago, Vade, Valdeko, Gerveders, Vieco.
8. [1186.gadā] Abu minēto piļu celšanas laikā Brēmenes metropolīts iesvētīja Meinardu par bīskapu.
9. Taču pēc otrās pils pabeigšanas ļaunums, aizmirsis zvērestu, lauza solījumu, un vairs nebija neviena, kas pieņemtu ticību. Nav brīnums, ka sludinātāja sirds bija satraukta, īpaši tad, kad līvi, pakāpeniski izlaupījuši viņa mantu un piekāvuši viņa saimi, nolēma pašu padzīt no savas zemes; viņi iedomājās, ka atbrīvojas no ūdenī saņemtās kristības, nomazgājoties Daugavā un nosūtot kristību atpakaļ uz Vāciju.
Piezīme:
Ar saliešiem (Holmenses) jāsaprot salā 10 km no Ikšķiles (augšpus Doles salas, pie tag. Salaspils) dzīvojošie lībieši. Sala nosaukta pēc tur uzceltās sv. Mārtiņam veltītās baznīcas. Nosaukums “Mārtiņsala” literatūrā gan konstatēts tikai 17.gs. Pirms tam tā saukta vienkārši par Salu (Holm), vēlāk - par Baznīcas salu (Kirchholm). Salas platība ap 20 ha. Pirms vācu krustnešu iebrukuma te atradies ievērojams Daugavas lībiešu centrs ar nocietinātu ciema vietu. Laikā no 1966.gada līdz 1974.gadam ciema vietā arheoloģiski plaši pētīts Mārtiņsalas senvietu komplekss. Konstatēta no 11.gs. līdz 16.gs. pastāvējusī apdzīvotība; par to liecina zemē iedziļinātās celtnes, krāsnis, pavardi un saimniecības bedres. Pilī izšķirami divi apdzīvotības periodi. Sākotnēji pils 1150 m2 lielo trapecveida teritoriju ierobežojušas vairāk nekā 3 m biezas mūra sienas un koka nocietinājumi gar Daugavas krastu. Ap Hronikā aprakstīto laiku te atradušās sešas celtnes, 18 pavardi, 15 saimniecības bedres un ar plienakmeņiem izlikta 7 m dziļa aka. Pils centrālā daļa bijusi mazāk apbūvēta, tāpēc tā izmantota par pagalmu un pulcēšanās vietu. 12.gs. beigās un 13.gs.
Indriķa hronika, I grāmata par Līvzemi. https://old.historia.lv/alfabets/I/In/Indrika%20hronika/teksts/001_latv.htm


.jpeg)

