svētdiena, 2013. gada 31. marts

“Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība.” (1 Kor 15,14)


Ir pienākuši kārtējie Kristus Augšamcelšanās svētki. Kārtējie jau 2013 gadus. Kādēļ gan, pēc tik ilgiem gadiem ir nepieciešams atcerēties tik senu notikumu, ja citus jau praktiski esam aizmirsuši?

Jēzus augšāmcelšanās ir mūsu ticības Kristum lielākā patiesība, kuru izdzīvoja pirmie kristieši un kuru kā pamatpatiesību talāk nodod Baznīca cauri gadsimtiem (sal. KBK 638). Kādi tad ir pierādījumi tam, ka Kristus ir augšāmcēlies?





1.      Tukšais kaps.
Jau apustulis Pāvils 56.gadā korintiešiem raksta: “Vispirms es jums mācīju to, ko pats saņēmu: ka Kristus ir saskaņā ar Rakstiem miris par mūsu grēkiem, ka ir apbedīts, ka trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem ir augšāmcēlies, ka trešajā dienā parādījās Kēfam, bet pēc tam tiem Divpadsmit.” (1 Kor 15,3-5)
Kaps ir tukšs, Jēzus kapā nav. (Lk 24,5-6) Pats par sevi tas nav Jēzus augšāmcelšanās pierādījums, bet tā ir būtiska zīme un tas ir pirmais solis uz augšamcelšanās atzīšanu.

2.      Augšāmceltā parādīšanās.
“Tieši sievietes bija pirmās, kas apustuļiem pavēstīja par Kristus augšāmcelšanos (sal. Mt 28, 9-10; Jņ 20, 11-18). Mācekļiem redzot sava Mācītāja ciešanas un nāvi uz krusta, ko Viņš jau bija pasludinājis jau iepriekš, mācekļu ticība tika pakļauta radikālam pārbaudījumam (sal. Lk 22,31-32). Jēzus ciešanu izraisītais trieciens bija tik liels, ka mācekļi uzreiz neticēja augšāmcelšanās vēstij. Evaņģēliji mums nerāda kopienu, kuru pārņēmusi mistiska sajūsma, bet gan nomāktus (Lk 24,17) un izbijušos (Jņ 20,19) mācekļus. Lieldienu vakarā parādoties tiem vienpadsmit, Jēzus “norāja viņu neticīgumu un sirds ietiepību, ka viņi nebija ticējuši tiem, kuri redzēja Viņu augšāmcēlušos” (Mk 16,14)” (KBK 644)

3.      Augšāmcēlies Jēzus.
Kristus augšamcelšanās nebija atgriešanās zemes dzīvē, kā tas notika pirms Lieldienām, kad Viņš augšamcēla Jaira meitiņu, Nainas jaunekli, Lāzaru. Pēc kāda laika viņiem atkal bija jāmirst. Kristus augšāmcelšanās ir būtiski atšķirīga. Savā augšāmceltajā miesā Viņš no nāves stāvokļa pāriet jaunā dzīvē, kura ir ārpus laika un telpas.

Jēzus ar augšāmcelšanos piepilda Vecās Derības apsolījumus (Lk 24, 26-27. 44-48; sal. Mt 28,6; Mk 16,7; Lk 24, 6-7). Augšāmcelšanās apstiprina to, ka Jēzus ir Dievs. Caur savu nāvi Kristus mūs atbrīvo no grēka, caur savu augšāmcelšanos Viņš mums dara pieejamu jaunu dzīvi. Ar šo dzīvi mēs kļūstam par Dieva pieņemtajiem bērniem. Augšāmcēlies Kristus ir mūsu nākamās augšāmcelšanās pirmcēlonis un avots (1 Kor 15,20-22).

Laikā līdz Vasarsvētkiem mēs esam aicināti 50 dienas pavadīt augšāmceltā Jēzus klātbūtnē. Mūsu priecīgais “Alleluja” piepildīs mūsu mājas, ielas un visu pilsētu, līdz cilvēki atskatīsies un jautās: kas tā par jaunu mācību ar spēku? Mēs, katoļi diemžēl esam “iesūnojuši” un bieži baidāmies liecināt par savu ticību visiem cilvēkiem, mēs it kā kaunāmies no Jēzus, Jēzu pazīstam tikai baznīcā, bet kad no tās izejam – it kā nomainām kažoku. Lieldienas mūs pieprasa būt radikāliem – vai nu tu stāvi pie krusta un esi pie tukšā kapa, vai tu kopā ar pūli kliedz – sit Viņu krustā, es Viņu nepazīstu, utt.
Aicinu visus kristiešus šajā Lieldienu laikā gavilēt Dievā, priecāties par Kristus Pashu (garāmiešanu) [2] un liecināt saviem tuvākajiem, visai Latvijai – “Viņa šeit nav, Viņš ir augšāmcēlies”. Jo arī mēs, kad Kristus nāks otro reizi uz pasauli, augšāmcelsimies tiesai. Un tie, kas būs ar Kristu ieies Godībā un mūžiem. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru