sestdiena, 2013. gada 11. maijs

Sprediķis Lieldienu laika 7 svētdienā

Lasījumi www.mieramtuvu.lv

Kristus ir augšāmcēlies! 

Visu Lieldienu laiku mēs sveicinām cits citu ar šādiem vārdiem un šodien svinam šo Augšāmcelšanās dienu, esot kopā ar Jēzu Pēdējo vakariņu telpā. Ir dziļa saikne starp Pēdējo vakariņu telpu Lielajā ceturtdienā un to telpu, augšistabu, kur bija sapulcējušies mācekļi kopā ar Vissvētāko Jaunavu Mariju. Vasarsvētkos nāk Svētais Gars, tādējādi, no vienas puses, noslēdzot Jēzus misiju šeit, virs zemes, bet, no otras, ievadot misiju, kuru turpinās Baznīca, Viņa Mistiskā Miesa.

Pēdējo vakariņu telpā Jēzus lūdzas īsi pirms savām ciešanām. Šīsdienas Evaņģēlija fragmentā varam lasīt tikai trešo daļu no šīs lūgšanas. Jēzus lūdzas: “Lai visi būtu viens.” Bieži vien šie vārdi pirmkārt tiek attiecināti uz ekumenisko kustību starp dažādu konfesiju kristiešiem. Tomēr šodien es vēlos pievērst uzmanību tai vienotībai, kas tiek īstenota mūsu, katoļu, vidū, esot Baznīcā. 



Esam īpašajā Lieldienu liturģiskajā laikā starp Jēzus Debeskāpšanu un Svētā Gara nosūtīšanu jeb Vasarsvētkiem. Jēzus vairs nav mācekļu vidū, Viņš ir atgriezies pie Tēva. Tomēr Viņš ir devis apsolījumu: “Bet, kad pār jums nāks Svētais Gars, jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samārijā, un visā zemē.” (Apd 1, 8) Dibinot Baznīcu, Jēzus jau izveidoja redzamu kopienu, kas ir vienota. Katehisms norāda, ka “ticīgie, kuri atbild Dieva Vārdam un kļūst par Kristus Miesas locekļiem, kļūst cieši saistīti ar Kristu. Caur Kristību un Euharistiju mēs tiekam pacelti līdz dziļai vienotībai ar Kristu un starp mums. Savukārt Kristus Miesas (Baznīcas) vienība neatceļ locekļu dažādību. Viens ir Gars, kurš dala savas dažādās dāvanas Baznīcas labumam pēc savas bagātības mēra un kalpošanas vajadzībām. Mistiskās Miesas vienība rada un veicina starp ticīgajiem mīlestību (caritas): tādēļ, ja viens loceklis cieš, cieš visi locekļi un, ja viens loceklis tiek godināts, visi locekļi priecājas līdzi” (KBK 790-791).

Redzama vienotība ir būtiska evaņģēliskās ticamības zīme. Baznīcā pastāv divu veidu vienotība – vertikālā un horizontālā. Vertikālā ir mūsu katra saikne ar Dievu, bet horizontālā ir vienotība mūsu starpā. Evaņģēlista Jāņa uztverē abas šīs dimensijas izriet no Atklāsmes Jēzū Kristū. Patiesa vienotība neizriet no savstarpējās mīlestības emocionāla piedzīvojuma kopienā vai no mākslīgiem un cilvēciskiem ekumeniskiem centieniem, bet tieši no vienotības, kāda pastāv Svētajā Trīsvienībā – starp Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu. Daudzreiz ir mēģinājumi radīt “mākslīgu” vienotību cilvēku starpā – vienotību, kas balstīta kādās specifiskās vienotību “radošās” programmās. Nevar noliegt, ir būtiski rūpēties par to, lai kristieši draudzēs un kopienās justos emocionāli un psiholoģiski ērti, tomēr būtiskākais ir Evaņģēlija liecība par vienotību starp Tēvu un Dēlu, kas ir kā paraugs mūsu vienotībai ar Dievu un ar brāļiem un māsām. 
Jēzus ir tas, kas ieved mācekļus vienotībā ar Tēvu. Runa ir par tiem pašiem mācekļiem, kas pieredzēja Lielās piektdienas šausmas un nodevību un bija šķīstīti neizsakāmajos pārbaudījumos, kādas bija Jēzus ciešanas Lielajā piektdienā, – tikai tagad, piedzīvojuši Jēzus augšāmcelšanos, viņi ir gatavi sagaidīt Vasarsvētkus. 

Pasaule ticēs Evaņģēlija vēstij tikai tad, kad redzēs lielu mīlestību Baznīcā kristiešu starpā. No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā. (Jņ 13, 35) Jo sašķelti, kašķīgi, aizdomu, skaudības un nenovīdības pilni kristieši nespēj dot autentisku liecību pasaulei. Tomēr bez Svētā Gara palīdzības nav iespējams apvienot mūs, kas esam tik dažādi savā raksturā, vecumā, tautībā vai domāšanas veidā. Svētais Gars, kuru gaidām un kuru saucam, ir tas, kurš var palīdzēt šo vienotību veidot. Svētais Gars vieno, nevairoties arī no neērtām situācijām, izmantojot melu atmaskošanu un patiesības atklāšanu par mums pašiem.

Pirms diviem mēnešiem Baznīcā tika ievēlēts pāvests Francisks, jezuītu tēvs. Svētā Ignācija garīgumam ir ļoti raksturīga garu pazīšanas harizma. Šī harizma palīdz saprast, vai kāda situācija vai izvēle manā dzīvē ir no Svētā Gara vai nav. Lūk, citāts no pāvesta inaugurācijas Svētās Mises Svētā Pētera laukumā šī gada 19. martā, Svētā Jāzepa svētkos: “Kādā veidā Jāzeps dzīvo savu aicinājumu sargāt Mariju, Jēzu, Baznīcu? Būdams nemitīgi uzmanīgs pret Dievu, atvērts pret Viņa zīmēm, gatavs Viņa un nevis saviem plāniem. .. Dievs ir tas, kurš būvē namu, bet no dzīviem, Viņa Gara iezīmētiem, akmeņiem. Un Jāzeps ir “sargs”, jo prot klausīties Dievā, ļaujas Viņa gribas vadībai un tieši tādēļ ir vēl uzmanīgāks pret tiem, kas viņam uzticēti. Viņš spēj uzlūkot notikumus reāli, ir uzmanīgs pret visu, kas ap viņu notiek, un spēj pieņemt viedus lēmumus.” 

Pāvests mums dod programmu, kā gaidīt jaunus Vasarsvētkus savā dzīvē, savā ģimenē, draudzē, kopienā, Baznīcā un sabiedrībā. Mums ir jābūt uzmanīgiem pret Svētā Gara iedvesmām sevī un savos brāļos un māsās. Citādi mēs rīkojamies kā tie, kas apmētāja svēto Stefanu ar akmeņiem, un – kas ir pats interesantākais – viņu vidū bija arī Sauls, nākamais svētais Pāvils, pagānu tautu apustulis. Tajā mirklī viņš ir pilnīgi aizvēries pret Svētā Gara pamudinājumiem un iedvesmām – dusmu un naida pārņemts, viņš cenšas īstenot “savus dievbijīgos” plānus. Es uzsveru – dievbijīgos! Ja cilvēks, arī būdams Baznīcā, nav harizmātiski atdzimis no augšienes, piedzīvojis Svētā Gara darbību savā dzīvē, nav atvēries Svētā Gara pamudinājumiem, viņš bieži vien pat labu, dievbijīgu motīvu vadīts “apmētā ar akmeņiem” savas ģimenes, draudzes vai kopienas locekļu plānus un ieceres. Būsim uzmanīgi!

Tuvojas Vasarsvētki, tādēļ, lūdzoties novennu, piesaucot Svētā Gara palīdzību, lūgsim, lai Svētais Gars turpina mūs iekšēji pārveidot, tā lai mēs nepretotos Viņa iedvesmām, bet uzmanīgi un pazemīgi censtos ar Baznīcas hierarhijas palīdzību atpazīt tās zīmes, kuras Viņš vēlas dot mums katram un visai Baznīcai. Nāc, Svētais Gars, un dāvā Baznīcai jaunu pavasari!
Priesteris Ilmārs Tolstovs

1 komentārs: