Evaņģelizācija ir Jēzus
Kristus pavēle, tā ir pienākums lai visi varētu ticēt un kļūt pestīti.[1] Jēzus ir pats pirmais un vislielākais
evaņģelizētājs. Grāmatā “Pārkāpjot cerības slieksni” žurnālists Vitorio Mesori
uzdod pāvestam Jānim Pāvilam II jautājumu, kas skar Baznīcas nākotni un misiju
darbību pasaulē. Žurnālistu satrauc katoļu skaita samazināšanās pasaulē un
Baznīcas nākotne. Domāju, ka šādi jautājumi nodarbina daudzu katoļticīgo prātus
visā pasaulē, tādēļ šis jautājums ir aktuāls. Arī otrs jautājums, par jauno
evaņģelizāciju ir cieši saistīts ar pirmo, jo bez evaņģelizācijas nav iespējama
Baznīcas izplatīšanās pasaulē un tās nākotne. Kā saka Katoliskās Baznīcas
Katehisms: “Tā kā Baznīca ir visu cilvēku "sasaukšana" pestīšanai,
tad tā pēc savas dabas ir misionāra. Kristus to sūtīja pie visām tautām, lai
visi cilvēki kļūtu par Viņa mācekļiem.”[2]
1. Vēsturiskais apskats
Pāvests, sākot atbildēt
uz žurnālista jautājumu, grāmatā “Pārkāpjot cerības slieksni”[3], norāda uz nepieciešamību
šo problēmu aplūkot dziļāk, nekā to skata reliģijas socioloģija. Pāvests
atsaucās uz Jēzus vārdiem Lūkas evaņģēlijā: “Nebaidies, mazais ganāmpulciņ, jo
jūsu Tēvam ir labpaticis dot jums valstību”[4]. Līdz ar to pāvests
neļaujas pesimismam, bet aicina raudzīties uz Kristu. Ja cilvēki vajāja Kristu,
tad vajās arī mūs.[5] Evaņģēlijs nav vieglu panākumu solījums.
Lai uzskatāmāk parādītu
Baznīcas misionāro būtību, pāvests aicina ielūkoties pagātnē. Jau sākot ar
svēto apustuli Pāvilu, kurš vēstulē Korintiešiem apgalvo: “Bēda man, ja es
evaņģēliju nesludinātu”[6] sākās Eiropas pirmā evaņģelizācija. Kā pirmais
etaps tiek izcelta Pāvila runa Atēnu aeropāgā. Pāvilam bija skaidrs, ka nebūs
viegli sludināt evaņģēliju helēniskajā pasaulē, tomēr, neskatoties uz neveiksmēm,
viņš dodas pie visiem cilvēkiem un pasludina Labo Vēsti.
Otrais etaps pāvesta
atbildē ir apustuļu atstātās vēstules un pirmie ticības mocekļi.
“Evaņģelizācija ir ne tikai Baznīcas dzīvā mācība, ticības pirmais
pasludinājums un pamācība (kerigma), audzināšana ticībai (katehēze), bet arī
plašas pārdomas par atklātajām patiesībām.”[7]
Kopā ar dziļu lūgšanu,
kontempāciju tuksnešos, Baznīcas tēvi, caur polemikām un strīdiem
izkristalizēja pašas pirmās uz svarīgākās ticības patiesības, uz kurām balstās
visa Baznīcas mācība un kas ir apkopotas ticības Simbolā.
Trešais etaps –
tikšanās ar pasaules tautām. Daudzas tautas pieņēma ticību, bet nespēja pilnībā
saprast ticības noslēpumu. Tomēr neskatoties uz grūtībām, daudzi ticības
liecinieki, kā piem sv. Kirils un sv. Metodijs ir devuši milzīgu ieguldījumu
ticības izplatīšanā visā pasaulē.
Ceturtais etaps saistās
ar kontrreformāciju, kad daudzi misionāri no Spānijas un Portugāles devās uz
jaunatklāto Amerikas kontinentu un ar sevišķu varonību sludināja pestīšanas
vēsti. “Tāds pats misionāru vilnis, kas reizē ar jaunā kontineta atklāšanu
devās pāri okeānam, rosināja arī Baznīcas darbību Austrumos.”[8] Kā spilgtākais šīs evaņģelizācijas pārstāvis
jāmin sv. Francisks Ksavers, kurš sekmīgi sludināja Indijā un Japānā.
Piektais etaps –
Āfrikas evanģelizācija mūsdienās.
2. Problēmas misiju laukā
Pāvests, atbildot uz žurnālista jautājumiem norāda
uz dažām problēmam, kas mūsdienās apdraud misiju darbu. Viņš min problēmas, kas
norādītas arī apustuliskajā pamudinājumā “Evangelii Nuntiandi”[9], tādēļ došu sistematizētu
problēmu apskatu:
a.
Aicinājumu trūkums. Eiropā samazinās aicinājumi
doties misijās. Ja agrāk tieši Eiropas valstis bija tās, kas deva misionārus
Amerikas, Āfrikas kontinetiem, tad mūsdienās situācija ir diametrāli pretēja.
Tieši tajās zemēs, kas vēl nesen bija misiju zemes, ir liels aicinājumu skaits,
un tagad Eiropā ir daudz priesteri no nesenajām misiju zemēm.
b.
Pasaules gars – antievaņģelizācija. Tai ir
savi līdzekļi un programmas. Tieši enciklika “Redemptoris missio” runā par
jaunlaiku aeropāgiem. Pāvests uzskaita šos areopāgus: zinātnes, kultūras,
sakaru līdzekļu pasaule, intelektuālā elite, rakstnieku un mākslinieku vide.
c.
Publisko varu pretestība. Bieži nākas piedzīvot,
ka publiskās varas ir noskaņotas pret un pat liek šķēršļus Baznīcas
evaņģelizācijas darbam. Mūsdienās bieži gadās, ka Dieva Vārda sludinātājus
vajā, diskriminē, iebiedē, nogalina tikai tā iemesla dēļ, ka viņi sludina Jēzu
Kristu un viņa Evaņģēliju.
d.
Pārmetumi. Bieži daudzi cilvēki pārmet Baznīcai
“prozelītismu, vienpusīgi un tendeciozi izprotot plurālisma un tolerances
jēdzienus.”[10]
e.
Sekularizācija. Izskan viedokļi, ka kristīgā
Eiropa jau pieder pagātnei, ka senie svētceļojumu centri, kas viduslaikos bija
garīgās atjaunotnes avots, mūsdienās ir “aizauguši” un pa tiem labi ja dodas
tūristu pūļi.
Jau uzsākot atbildēt uz pirmo žurnālista jautājumu,
pāvests aicina pārdomāt izpratni par Baznīcu. Daudziem šī izpratne asociējas ar
Baznīcu, kā institūciju, kas pati par sevi nav slikta, jo pauž vienu no
daudziem Baznīcas aspektiem, tomēr nepilnīgi parāda Baznīcas būtību. Baznīca kā
sakraments, reizē pauž redzamo un neredzamo realitāti. Lai arī ārēji Baznīca
cieš zaudējumus, toties iekšēji tā vienmēr smeļ spēkus no Kristus. Līdz ar to,
tieši Kristus ir tas, kas ik brīdi liek saviem sekotājiem doties pie cilvēkiem
un sludināt. “Visa Baznīcas misija koncentrējas un attīstās tieši
evaņģelizācijā, jo tā ir žēlastība un sūtība, kuru Jēzus Kristus mums ir
uzticējis savas apustuliskās darbības sākumā: “Ejiet pa visu pasauli un
sludiniet Evaņģeliju visai radībai” (Mk 16,15). [11]
“Evaņģelizācija ir tiešais Baznīcas aicinājums. Mēs
(bīskapi) vēlamies vēl reizi apstiprināt, ka uzdevums evaņģelizēt ir Baznīcas
galvenā misija.”[12] “Evaņģelizācija ir Baznīcas žēlastība un
aicinājums, tās visdziļakā identitāte. Baznīca pastāv, lai evaņģelizētu, tas
ir, lai sludinātu un mācītu, lai būtu par žēlastības dāvanas kanālu,
samierinātu grēciniekus ar Dievu, lai nemitīgi turpinātu Kristus upuri svētajā
Misē, kas ir viņa nāves un godības pilnās augšāmcelšanās piemiņa.”[13]
Arī Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver, ka
"lai gan Dievs var cilvēkus, kas nav vainīgi pie tā, ka nepazīst
Evaņģēliju, pa vienīgi Viņam zināmiem ceļiem aizvest līdz ticībai, bez kuras
nav iespējams patikt Dievam, Baznīcai tomēr ir pienākums un vienlaikus arī
svētas tiesības sludināt Evaņģēliju visiem.[14]
Apustuliskais pamudinājums par kristiešu dzīvi
pasaulē runā par evaņģelizāciju, kas aizskar cilvēka sirdis, kas liek mainīties
cilvēka sirdij (gr.val. metanoia). “Būtībā Labā Vēsts ir vērsta uz to,
lai notiktu cilvēka sirds un dzīves konversija un viņš personīgi pieķertos
Jēzum Kristum, Kungam un Pestītājam”[15] Katehisms, kā arī adhortācija “Evangelii
Nuntiandi” runā par to, ka nepieciešams ticības pirmais pasludinājums (kerigma)
pirms katehēzes un iniciācijas sakramentu pieņemšanas. “Ar liturģiju nav
izsmelta visa Baznīcas darbība": pirms tās jābūt evaņģelizācijai, ticībai
un atgriešanās aktam, - tad liturģija var nest savus augļus ticīgo dzīvē: jauno
dzīvi saskaņā ar Garu, iesaistīšanos Baznīcas sūtībā un kalpošanu tās
vienībai.”[16] Ar grieķu valodas vārdu kerysein
(saukt, pasludināt) apzīmē karaļa sūtņus – keriksus, kas senos laikos, tirgus
laukumos svinīgi pasludināja karaļa pavēles. “Šai sākotnējai sludināšanai
(kerigmai) ir ierādīta galvenā un neatvietojamā loma, jo tā cilvēku ieved Dieva
mīlestības noslēpumā, kurš aicina cilvēku uz personiskām attiecībām ar sevi
Kristū, un atver ceļu uz atgriešanos. No sludināšanas dzimst ticība un no katra
ticīgā atbildes uz šo sludināšanu sākas Baznīcas kopienas dzīve.”[17]
“Visas evaņģelizācijas centrā ir Kristus. Kad mēs
evaņģelizējam mēs paši ar saviem spēkiem neko nespējam, jo patiesību vispirms
zina Kristus. Viņš tik tiešām zina, kas ir cilvēkā.[18] Ar savu Evaņģēliju Viņš ir visdziļāk skāris
cilvēka iekšējo patiesību. Skāris pirmām kārtām ar savu Krustu.”[19]
Pāvests apustuliskā adhortācijā par laju aicinājumu
uzsver, ka ir jāņem vērā patiesība par cilvēku, izceļot viņa vērtību. Ir
nepieciešams raudzīties uz cilvēku no antropoloģiskā viedokļa. “Jaunā
evaņģelizācija, kas vēršas ne tikai pie katra atsevišķā cilvēka, bet pie
veselām ļaužu grupām dažādās dzīves situācijās, vidēs un kultūrās, mērķis ir
izveidot nobriedušas Baznīcas kopienas, kurās ticība būs redzama un īstenosies
visā tās sākotnējā nozīmē: kā pieķeršanās Kristus Personai un Viņa Evaņģēlijam,
kā satikšanās un sakramentāla komūnija ar Kristu, kā dzīve mīlestībā un
kalpošanā.”[20]
Noslēgums
Pāvests, atbildot uz žurnālista jautājumu,
neaizstāvas, bet dod virzienus, kuros būtu jāstrādā Baznīcas locekļiem jaunajā
tūkstošgadē. Arī Apustuliskajā vēstulē “Novo Millennio ineunte” pāvests uzsver:
“Jubilejas gada svinībās es saskatīju Dieva apredzības noliktu satikšanās
laiku, kurā Baznīca trīsdesmit piecus gadus pēc Vatikāna II ekumēniskā koncila
būtu aicināta izvērtēt savu atjaunotni, lai ar jaunu degsmi uzņemtos
evaņģelizācijas misiju.”[21] Pāvests raksta: “Baznīca aizvien raugās
nākotnē, aizvien nāk pretī jaunām un jaunām paaudzēm. Un izrādās , ka šīs
jaunās paaudzes dedzīgi pieņem to, ko viņu tēvi, šķiet jau atmetuši. Ko tas
nozīmē? Tas nozīmē, ka Kristus vēl aizvien ir jauns. Tas nozīmē, ka Svētais
Gars nemitīgi darbojas. Cik izteiksmīgi ir paša Kristus vārdi: “Mans Tēvs
aizvien darbojas, un Es arī darbojos”.[22] Tēvs un Dēls darbojas Svētajā Garā. Viņš ir
patiesības Gars, bet patiesība joprojām valdzina cilvēkus, it sevišķi jaunās
sirdis. Tādēļ nedrīkst spriest tikai pēc statistikas datiem. Baznīca,
neskatoties uz visiem gūtajiem ievainojumiem, joprojām raugās nākotnē ar
cerību. Šī cerība ir Gara spēka zīme.”[23]
“Galvenās vadlīnijas turpmākā evaņģelizācijas
darbībā pāvests min apustuliskā pamudinājumā par laju aicinājumu.
a)
vispirms ir jāatjauno pašu Baznīcas kopienu kristīgie
audi. Ir nepieciešama draudžu, kopienu, institūciju atjaunotne.
b)
Dzīves liecība. Mūsdienu cilvēks labprātāk klausās
lieciniekus nekā skolotājus.
c)
Misionārā darbība. Lajiem dedzīgi un aktīvi ir jāveic
misionāro darbību to vidū, kuri vēl netic vai arī nedzīvo saskaņā ar Kristībā
saņemto ticību.
d)
Katehēzes darbs. Sinodes tēvi pauda savu pateicību par
katehētu veikto darbu, atzīstot, ka “viņi pilda ļoti atbildīgu lomu Baznīcas
kopienu iedzīvināšanā.”
e)
Laulāto loma. Tieši vecāki ir pirmie, neaizstājamie
savu bērnu katehēti, veicot šo pienākumu Laulības sakramenta spēkā.
f)
Vietējās Baznīcas. Tā kā vietējai Baznīcai ir pēc
iespējas pilnīgāk jāatspoguļo vispārējā
Baznīca, tad tai ir labi jāapzinās, ka tā ir sūtīta arī pie tiem, kuri
netic Kristum. Pēc Sinodes tēvu domām, “jaunajām baznīcām ir nepieciešami vecajām
baznīcām piemītošie spēki, savukārt pēdējām ir nepieciešama jauno Baznīcu
liecība un degsme; tādā veidā atsevišķas baznīcas smeļ bagātības viena no
otras.”[24]
g)
Laju loma. “Būtiska un neizbēgama prasība ir ne tikai
vietējās garīdzniecības formācija, bet arī laju, kas būtu nobrieduši savā
ticībā un apveltīti ar atbildības sajūtu, audzināšana.”[25]
h)
Ekumēnisms. Īpaši Latvijā, kur ir sastopamas tik
dažādas konfesijas, un neviena nevar pretendēt uz monopolu, ir nepieciešama
sadarbība un kooperācija Dieva Vārda sludināšanā un evaņģelizācijā.
i)
Dialogs starp reliģijām. Dialogam starp reliģijām ir
pati galvenā nozīme, jo tas rada mīlestību un savstarpējo cieņu; atbrīvo no
aizspriedumiem, kas valda starp dažādu reliģiju pārstāvjiem, vai vismaz mazina
tos; stiprina vienotību un draudzību starp tautām.
j)
Inkulturācija. Ir svarīgi evaņģelizēt – nevis
dekoratīvā veidā, it kā uzklājot pa virsu laku, bet būtībā, dziļumā un līdz
saknēm – kultūru. “Baznīca savā nemitīgajā evaņģelizācijas darbā rūpējas par
to, lai cilvēki varētu piepildīt ar kristīgu garu tās vides ieskatus un
paražas, likumus un sabiedriskās struktūras, kurā viņi dzīvo. Kristiešu
sabiedriskais pienākums ir katrā cilvēkā cienīt un modināt patiesā un labā
mīlestību. Tas prasa no viņiem iepazīstināt cilvēkus ar vienīgās patiesās
reliģijas kultu, kura pastāv katoliskajā un apustuliskajā Baznīcā.”[26]
k)
Misionārais aicinājums. Lai evaņģelizētu pasauli,
vispirms ir nepieciešami apustuļi. Tādēļ mums visiem, sākot ar kristīgajām
ģimenēm, ir jājūtas atbildīgiem par tādu apstākļu izveidošanu, kas veicina
īpašo misionāro aicinājumu rašanos un nobriešanu – gan priesteru, gan ordeņa
ļaužu, gan laju – nekad neaizmirstot tādu priviliģētu līdzekli – lūgšanu, jo
pats Jēzus ir sacījis: “Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. Tapēc lūdziet pļaujas
Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā.” (Mt 9, 37-38)”[27]
Evaņģelizācijas sūtība ir “Baznīcas prioritāte
jaunās tūkstošgades iesākumā. Šodien drosmīgi jāstājas pretī situācijai, kas
kļūst arvien diferencētāka un prasīgāka globalizācijas kontekstā. Pēdējo gadu
laikā visa Baznīca tiek aicināta un jaunu evaņģelizāciju.”[28]
[1] Mt 28, 19-20
[2] Katoliskās Baznīcas Katehisms. Rīgas Metropolijas kūrija. Rīga. 2000. 757
[3] Jānis Pāvils II. “Pārkāpjot cerības slieksni”. Rīgas metropolijas kūrija.
Rīga, 1997.
[4] Lk 12,32
[5] sal. Jņ 15,20
[6] sal. 1 Kor 9,16
[7] Jānis Pāvils II. “Pārkāpjot cerības slieksni”. Rīgas metropolijas kūrija.
Rīga, 1997. 99.lpp
[8] Jānis Pāvils II. “Pārkāpjot cerības slieksni”. Rīgas metropolijas kūrija.
Rīga, 1997. 101.lpp
[9] Pāvils
VI, Ap.
pamud. Evangelii nuntiandi, 63-64: AAS 68 (1976),
[10] Jānis Pāvils II. “Pārkāpjot cerības slieksni”. Rīgas metropolijas kūrija.
Rīga, 1997. 104.lpp
[11] Jānis Pāvils II. Apustuliskā adhortācija “Christifideles laici”.
Izdevniecība “Effata”. Rīga. 2002. 33
[12] Bīskapu Sinodes Tēvu deklerācija. 1974.gads; Pāvils
VI, Ap.
pamud. Evangelii nuntiandi, 63-64: AAS 68 (1976). 14
[13] Pāvils
VI, Ap.
pamud. Evangelii nuntiandi, 63-64: AAS 68 (1976). 14
[14] Katoliskās Baznīcas Katehisms. Rīgas Metropolijas kūrija. Rīga. 2000. 848
[15] Jānis Pāvils II. Apustuliskā adhortācija “Christifideles laici”.
Izdevniecība “Effata”. Rīga. 2002. 33
[16] Katoliskās Baznīcas Katehisms. Rīgas Metropolijas kūrija. Rīga. 2000. 1072
[17] Sal. Vatikāna II koncils Dekr. Ad gentes, 3: AAS 58
(1966). 13-14
[18] sal. Jņ 2,25
[19] Jānis Pāvils II. “Pārkāpjot cerības slieksni”. Rīgas metropolijas kūrija.
Rīga, 1997. 104.lpp
[20] Jānis Pāvils II. Apustuliskā adhortācija “Christifideles laici”. Izdevniecība
“Effata”. Rīga. 2002. 34
[21] Jānis Pāvils II. Apustuliskā vēstule “Novo Millennio Ineunte”. Rīgas
Metropolijas katoļu kūrija. Rīga, 2001. 2
[22] Jņ 5,17
[23] Jānis Pāvils II. “Pārkāpjot cerības slieksni”. Rīgas metropolijas kūrija.
Rīga, 1997. 103.lpp
[24] Bīskapu Sinodes Tēvu deklerācija. 1987.gads.
[25] Sal. Vatikāna II koncils Dekr. Ad gentes, 3: AAS 58
(1966). 21
[26] Katoliskās Baznīcas Katehisms. Rīgas Metropolijas kūrija. Rīga. 2000. 2105
[27] Jānis Pāvils II. Apustuliskā adhortācija “Christifideles laici”. Izdevniecība
“Effata”. Rīga. 2002. 35
[28] Jānis Pāvils II. Apustuliskā vēstule “Novo Millennio Ineunte”. Rīgas
Metropolijas katoļu kūrija. Rīga, 2001. 40
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru