svētdiena, 2013. gada 9. jūnijs

Jaunā evaņģelizācija - īss pārskats

 
Evaņģelizācija ir Jēzus Kristus pavēle, tā ir pienākums lai visi varētu ticēt un kļūt pestīti.[1] Jēzus ir pats pirmais un vislielākais evaņģelizētājs. Grāmatā “Pārkāpjot cerības slieksni” žurnālists Vitorio Mesori uzdod pāvestam Jānim Pāvilam II jautājumu, kas skar Baznīcas nākotni un misiju darbību pasaulē. Žurnālistu satrauc katoļu skaita samazināšanās pasaulē un Baznīcas nākotne. Domāju, ka šādi jautājumi nodarbina daudzu katoļticīgo prātus visā pasaulē, tādēļ šis jautājums ir aktuāls. Arī otrs jautājums, par jauno evaņģelizāciju ir cieši saistīts ar pirmo, jo bez evaņģelizācijas nav iespējama Baznīcas izplatīšanās pasaulē un tās nākotne. Kā saka Katoliskās Baznīcas Katehisms: “Tā kā Baznīca ir visu cilvēku "sasaukšana" pestīšanai, tad tā pēc savas dabas ir misionāra. Kristus to sūtīja pie visām tautām, lai visi cilvēki kļūtu par Viņa mācekļiem.”[2]


   
1.     Vēsturiskais apskats

Pāvests, sākot atbildēt uz žurnālista jautājumu, grāmatā “Pārkāpjot cerības slieksni”[3], norāda uz nepieciešamību šo problēmu aplūkot dziļāk, nekā to skata reliģijas socioloģija. Pāvests atsaucās uz Jēzus vārdiem Lūkas evaņģēlijā: “Nebaidies, mazais ganāmpulciņ, jo jūsu Tēvam ir labpaticis dot jums valstību”[4]. Līdz ar to pāvests neļaujas pesimismam, bet aicina raudzīties uz Kristu. Ja cilvēki vajāja Kristu, tad vajās arī mūs.[5] Evaņģēlijs nav vieglu panākumu solījums.
Lai uzskatāmāk parādītu Baznīcas misionāro būtību, pāvests aicina ielūkoties pagātnē. Jau sākot ar svēto apustuli Pāvilu, kurš vēstulē Korintiešiem apgalvo: “Bēda man, ja es evaņģēliju nesludinātu”[6] sākās Eiropas pirmā evaņģelizācija. Kā pirmais etaps tiek izcelta Pāvila runa Atēnu aeropāgā. Pāvilam bija skaidrs, ka nebūs viegli sludināt evaņģēliju helēniskajā pasaulē, tomēr, neskatoties uz neveiksmēm, viņš dodas pie visiem cilvēkiem un pasludina Labo Vēsti.
Otrais etaps pāvesta atbildē ir apustuļu atstātās vēstules un pirmie ticības mocekļi. “Evaņģelizācija ir ne tikai Baznīcas dzīvā mācība, ticības pirmais pasludinājums un pamācība (kerigma), audzināšana ticībai (katehēze), bet arī plašas pārdomas par atklātajām patiesībām.”[7]
Kopā ar dziļu lūgšanu, kontempāciju tuksnešos, Baznīcas tēvi, caur polemikām un strīdiem izkristalizēja pašas pirmās uz svarīgākās ticības patiesības, uz kurām balstās visa Baznīcas mācība un kas ir apkopotas ticības Simbolā.
Trešais etaps – tikšanās ar pasaules tautām. Daudzas tautas pieņēma ticību, bet nespēja pilnībā saprast ticības noslēpumu. Tomēr neskatoties uz grūtībām, daudzi ticības liecinieki, kā piem sv. Kirils un sv. Metodijs ir devuši milzīgu ieguldījumu ticības izplatīšanā visā pasaulē.
Ceturtais etaps saistās ar kontrreformāciju, kad daudzi misionāri no Spānijas un Portugāles devās uz jaunatklāto Amerikas kontinentu un ar sevišķu varonību sludināja pestīšanas vēsti. “Tāds pats misionāru vilnis, kas reizē ar jaunā kontineta atklāšanu devās pāri okeānam, rosināja arī Baznīcas darbību Austrumos.”[8] Kā spilgtākais šīs evaņģelizācijas pārstāvis jāmin sv. Francisks Ksavers, kurš sekmīgi sludināja Indijā un Japānā.
Piektais etaps – Āfrikas evanģelizācija mūsdienās.
2.     Problēmas misiju laukā

Pāvests, atbildot uz žurnālista jautājumiem norāda uz dažām problēmam, kas mūsdienās apdraud misiju darbu. Viņš min problēmas, kas norādītas arī apustuliskajā pamudinājumā “Evangelii Nuntiandi”[9], tādēļ došu sistematizētu problēmu apskatu:
a.       Aicinājumu trūkums. Eiropā samazinās aicinājumi doties misijās. Ja agrāk tieši Eiropas valstis bija tās, kas deva misionārus Amerikas, Āfrikas kontinetiem, tad mūsdienās situācija ir diametrāli pretēja. Tieši tajās zemēs, kas vēl nesen bija misiju zemes, ir liels aicinājumu skaits, un tagad Eiropā ir daudz priesteri no nesenajām misiju zemēm.
b.      Pasaules gars – antievaņģelizācija. Tai ir savi līdzekļi un programmas. Tieši enciklika “Redemptoris missio” runā par jaunlaiku aeropāgiem. Pāvests uzskaita šos areopāgus: zinātnes, kultūras, sakaru līdzekļu pasaule, intelektuālā elite, rakstnieku un mākslinieku vide.
c.       Publisko varu pretestība. Bieži nākas piedzīvot, ka publiskās varas ir noskaņotas pret un pat liek šķēršļus Baznīcas evaņģelizācijas darbam. Mūsdienās bieži gadās, ka Dieva Vārda sludinātājus vajā, diskriminē, iebiedē, nogalina tikai tā iemesla dēļ, ka viņi sludina Jēzu Kristu un viņa Evaņģēliju.
d.      Pārmetumi. Bieži daudzi cilvēki pārmet Baznīcai “prozelītismu, vienpusīgi un tendeciozi izprotot plurālisma un tolerances jēdzienus.”[10]
e.       Sekularizācija. Izskan viedokļi, ka kristīgā Eiropa jau pieder pagātnei, ka senie svētceļojumu centri, kas viduslaikos bija garīgās atjaunotnes avots, mūsdienās ir “aizauguši” un pa tiem labi ja dodas tūristu pūļi.


 3.     Jaunā evaņģelizācija

Jau uzsākot atbildēt uz pirmo žurnālista jautājumu, pāvests aicina pārdomāt izpratni par Baznīcu. Daudziem šī izpratne asociējas ar Baznīcu, kā institūciju, kas pati par sevi nav slikta, jo pauž vienu no daudziem Baznīcas aspektiem, tomēr nepilnīgi parāda Baznīcas būtību. Baznīca kā sakraments, reizē pauž redzamo un neredzamo realitāti. Lai arī ārēji Baznīca cieš zaudējumus, toties iekšēji tā vienmēr smeļ spēkus no Kristus. Līdz ar to, tieši Kristus ir tas, kas ik brīdi liek saviem sekotājiem doties pie cilvēkiem un sludināt. “Visa Baznīcas misija koncentrējas un attīstās tieši evaņģelizācijā, jo tā ir žēlastība un sūtība, kuru Jēzus Kristus mums ir uzticējis savas apustuliskās darbības sākumā: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģeliju visai radībai” (Mk 16,15). [11]
“Evaņģelizācija ir tiešais Baznīcas aicinājums. Mēs (bīskapi) vēlamies vēl reizi apstiprināt, ka uzdevums evaņģelizēt ir Baznīcas galvenā misija.”[12] “Evaņģelizācija ir Baznīcas žēlastība un aicinājums, tās visdziļakā identitāte. Baznīca pastāv, lai evaņģelizētu, tas ir, lai sludinātu un mācītu, lai būtu par žēlastības dāvanas kanālu, samierinātu grēciniekus ar Dievu, lai nemitīgi turpinātu Kristus upuri svētajā Misē, kas ir viņa nāves un godības pilnās augšāmcelšanās piemiņa.”[13]
Arī Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver, ka "lai gan Dievs var cilvēkus, kas nav vainīgi pie tā, ka nepazīst Evaņģēliju, pa vienīgi Viņam zināmiem ceļiem aizvest līdz ticībai, bez kuras nav iespējams patikt Dievam, Baznīcai tomēr ir pienākums un vienlaikus arī svētas tiesības sludināt Evaņģēliju visiem.[14]
Apustuliskais pamudinājums par kristiešu dzīvi pasaulē runā par evaņģelizāciju, kas aizskar cilvēka sirdis, kas liek mainīties cilvēka sirdij (gr.val. metanoia). “Būtībā Labā Vēsts ir vērsta uz to, lai notiktu cilvēka sirds un dzīves konversija un viņš personīgi pieķertos Jēzum Kristum, Kungam un Pestītājam”[15] Katehisms, kā arī adhortācija “Evangelii Nuntiandi” runā par to, ka nepieciešams ticības pirmais pasludinājums (kerigma) pirms katehēzes un iniciācijas sakramentu pieņemšanas. “Ar liturģiju nav izsmelta visa Baznīcas darbība": pirms tās jābūt evaņģelizācijai, ticībai un atgriešanās aktam, - tad liturģija var nest savus augļus ticīgo dzīvē: jauno dzīvi saskaņā ar Garu, iesaistīšanos Baznīcas sūtībā un kalpošanu tās vienībai.”[16] Ar grieķu valodas vārdu kerysein (saukt, pasludināt) apzīmē karaļa sūtņus – keriksus, kas senos laikos, tirgus laukumos svinīgi pasludināja karaļa pavēles. “Šai sākotnējai sludināšanai (kerigmai) ir ierādīta galvenā un neatvietojamā loma, jo tā cilvēku ieved Dieva mīlestības noslēpumā, kurš aicina cilvēku uz personiskām attiecībām ar sevi Kristū, un atver ceļu uz atgriešanos. No sludināšanas dzimst ticība un no katra ticīgā atbildes uz šo sludināšanu sākas Baznīcas kopienas dzīve.”[17]
“Visas evaņģelizācijas centrā ir Kristus. Kad mēs evaņģelizējam mēs paši ar saviem spēkiem neko nespējam, jo patiesību vispirms zina Kristus. Viņš tik tiešām zina, kas ir cilvēkā.[18] Ar savu Evaņģēliju Viņš ir visdziļāk skāris cilvēka iekšējo patiesību. Skāris pirmām kārtām ar savu Krustu.”[19]
Pāvests apustuliskā adhortācijā par laju aicinājumu uzsver, ka ir jāņem vērā patiesība par cilvēku, izceļot viņa vērtību. Ir nepieciešams raudzīties uz cilvēku no antropoloģiskā viedokļa. “Jaunā evaņģelizācija, kas vēršas ne tikai pie katra atsevišķā cilvēka, bet pie veselām ļaužu grupām dažādās dzīves situācijās, vidēs un kultūrās, mērķis ir izveidot nobriedušas Baznīcas kopienas, kurās ticība būs redzama un īstenosies visā tās sākotnējā nozīmē: kā pieķeršanās Kristus Personai un Viņa Evaņģēlijam, kā satikšanās un sakramentāla komūnija ar Kristu, kā dzīve mīlestībā un kalpošanā.”[20]


Noslēgums

Pāvests, atbildot uz žurnālista jautājumu, neaizstāvas, bet dod virzienus, kuros būtu jāstrādā Baznīcas locekļiem jaunajā tūkstošgadē. Arī Apustuliskajā vēstulē “Novo Millennio ineunte” pāvests uzsver: “Jubilejas gada svinībās es saskatīju Dieva apredzības noliktu satikšanās laiku, kurā Baznīca trīsdesmit piecus gadus pēc Vatikāna II ekumēniskā koncila būtu aicināta izvērtēt savu atjaunotni, lai ar jaunu degsmi uzņemtos evaņģelizācijas misiju.”[21] Pāvests raksta: “Baznīca aizvien raugās nākotnē, aizvien nāk pretī jaunām un jaunām paaudzēm. Un izrādās , ka šīs jaunās paaudzes dedzīgi pieņem to, ko viņu tēvi, šķiet jau atmetuši. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Kristus vēl aizvien ir jauns. Tas nozīmē, ka Svētais Gars nemitīgi darbojas. Cik izteiksmīgi ir paša Kristus vārdi: “Mans Tēvs aizvien darbojas, un Es arī darbojos”.[22] Tēvs un Dēls darbojas Svētajā Garā. Viņš ir patiesības Gars, bet patiesība joprojām valdzina cilvēkus, it sevišķi jaunās sirdis. Tādēļ nedrīkst spriest tikai pēc statistikas datiem. Baznīca, neskatoties uz visiem gūtajiem ievainojumiem, joprojām raugās nākotnē ar cerību. Šī cerība ir Gara spēka zīme.”[23]

“Galvenās vadlīnijas turpmākā evaņģelizācijas darbībā pāvests min apustuliskā pamudinājumā par laju aicinājumu.
a)                    vispirms ir jāatjauno pašu Baznīcas kopienu kristīgie audi. Ir nepieciešama draudžu, kopienu, institūciju atjaunotne.
b)                    Dzīves liecība. Mūsdienu cilvēks labprātāk klausās lieciniekus nekā skolotājus.
c)                    Misionārā darbība. Lajiem dedzīgi un aktīvi ir jāveic misionāro darbību to vidū, kuri vēl netic vai arī nedzīvo saskaņā ar Kristībā saņemto ticību.
d)                   Katehēzes darbs. Sinodes tēvi pauda savu pateicību par katehētu veikto darbu, atzīstot, ka “viņi pilda ļoti atbildīgu lomu Baznīcas kopienu iedzīvināšanā.”
e)                    Laulāto loma. Tieši vecāki ir pirmie, neaizstājamie savu bērnu katehēti, veicot šo pienākumu Laulības sakramenta spēkā.
f)                     Vietējās Baznīcas. Tā kā vietējai Baznīcai ir pēc iespējas pilnīgāk jāatspoguļo vispārējā  Baznīca, tad tai ir labi jāapzinās, ka tā ir sūtīta arī pie tiem, kuri netic Kristum. Pēc Sinodes tēvu domām, “jaunajām baznīcām ir nepieciešami vecajām baznīcām piemītošie spēki, savukārt pēdējām ir nepieciešama jauno Baznīcu liecība un degsme; tādā veidā atsevišķas baznīcas smeļ bagātības viena no otras.”[24]
g)                    Laju loma. “Būtiska un neizbēgama prasība ir ne tikai vietējās garīdzniecības formācija, bet arī laju, kas būtu nobrieduši savā ticībā un apveltīti ar atbildības sajūtu, audzināšana.”[25]
h)                    Ekumēnisms. Īpaši Latvijā, kur ir sastopamas tik dažādas konfesijas, un neviena nevar pretendēt uz monopolu, ir nepieciešama sadarbība un kooperācija Dieva Vārda sludināšanā un evaņģelizācijā.
i)                      Dialogs starp reliģijām. Dialogam starp reliģijām ir pati galvenā nozīme, jo tas rada mīlestību un savstarpējo cieņu; atbrīvo no aizspriedumiem, kas valda starp dažādu reliģiju pārstāvjiem, vai vismaz mazina tos; stiprina vienotību un draudzību starp tautām.
j)                      Inkulturācija. Ir svarīgi evaņģelizēt – nevis dekoratīvā veidā, it kā uzklājot pa virsu laku, bet būtībā, dziļumā un līdz saknēm – kultūru. “Baznīca savā nemitīgajā evaņģelizācijas darbā rūpējas par to, lai cilvēki varētu piepildīt ar kristīgu garu tās vides ieskatus un paražas, likumus un sabiedriskās struktūras, kurā viņi dzīvo. Kristiešu sabiedriskais pienākums ir katrā cilvēkā cienīt un modināt patiesā un labā mīlestību. Tas prasa no viņiem iepazīstināt cilvēkus ar vienīgās patiesās reliģijas kultu, kura pastāv katoliskajā un apustuliskajā Baznīcā.”[26]
k)                    Misionārais aicinājums. Lai evaņģelizētu pasauli, vispirms ir nepieciešami apustuļi. Tādēļ mums visiem, sākot ar kristīgajām ģimenēm, ir jājūtas atbildīgiem par tādu apstākļu izveidošanu, kas veicina īpašo misionāro aicinājumu rašanos un nobriešanu – gan priesteru, gan ordeņa ļaužu, gan laju – nekad neaizmirstot tādu priviliģētu līdzekli – lūgšanu, jo pats Jēzus ir sacījis: “Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. Tapēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā.” (Mt 9, 37-38)”[27]
Evaņģelizācijas sūtība ir “Baznīcas prioritāte jaunās tūkstošgades iesākumā. Šodien drosmīgi jāstājas pretī situācijai, kas kļūst arvien diferencētāka un prasīgāka globalizācijas kontekstā. Pēdējo gadu laikā visa Baznīca tiek aicināta un jaunu evaņģelizāciju.”[28]


[1] Mt 28, 19-20
[2] Katoliskās Baznīcas Katehisms. Rīgas Metropolijas kūrija. Rīga. 2000. 757
[3] Jānis Pāvils II. “Pārkāpjot cerības slieksni”. Rīgas metropolijas kūrija. Rīga, 1997.
[4] Lk 12,32
[5] sal. Jņ 15,20
[6] sal. 1 Kor 9,16
[7] Jānis Pāvils II. “Pārkāpjot cerības slieksni”. Rīgas metropolijas kūrija. Rīga, 1997. 99.lpp
[8] Jānis Pāvils II. “Pārkāpjot cerības slieksni”. Rīgas metropolijas kūrija. Rīga, 1997. 101.lpp

[9] Pāvils VI, Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 63-64: AAS 68 (1976),
[10] Jānis Pāvils II. “Pārkāpjot cerības slieksni”. Rīgas metropolijas kūrija. Rīga, 1997. 104.lpp
[11] Jānis Pāvils II. Apustuliskā adhortācija “Christifideles laici”. Izdevniecība “Effata”. Rīga. 2002. 33
[12] Bīskapu Sinodes Tēvu deklerācija. 1974.gads; Pāvils VI, Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 63-64: AAS 68 (1976). 14
[13] Pāvils VI, Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 63-64: AAS 68 (1976). 14
[14] Katoliskās Baznīcas Katehisms. Rīgas Metropolijas kūrija. Rīga. 2000. 848
[15] Jānis Pāvils II. Apustuliskā adhortācija “Christifideles laici”. Izdevniecība “Effata”. Rīga. 2002. 33
[16] Katoliskās Baznīcas Katehisms. Rīgas Metropolijas kūrija. Rīga. 2000. 1072
[17] Sal. Vatikāna II koncils Dekr. Ad gentes, 3: AAS 58 (1966). 13-14
[18] sal. Jņ 2,25
[19] Jānis Pāvils II. “Pārkāpjot cerības slieksni”. Rīgas metropolijas kūrija. Rīga, 1997. 104.lpp
[20] Jānis Pāvils II. Apustuliskā adhortācija “Christifideles laici”. Izdevniecība “Effata”. Rīga. 2002. 34
[21] Jānis Pāvils II. Apustuliskā vēstule “Novo Millennio Ineunte”. Rīgas Metropolijas katoļu kūrija. Rīga, 2001. 2
[22] Jņ 5,17
[23] Jānis Pāvils II. “Pārkāpjot cerības slieksni”. Rīgas metropolijas kūrija. Rīga, 1997. 103.lpp
[24] Bīskapu Sinodes Tēvu deklerācija. 1987.gads.
[25] Sal. Vatikāna II koncils Dekr. Ad gentes, 3: AAS 58 (1966). 21
[26] Katoliskās Baznīcas Katehisms. Rīgas Metropolijas kūrija. Rīga. 2000. 2105
[27] Jānis Pāvils II. Apustuliskā adhortācija “Christifideles laici”. Izdevniecība “Effata”. Rīga. 2002. 35
[28] Jānis Pāvils II. Apustuliskā vēstule “Novo Millennio Ineunte”. Rīgas Metropolijas katoļu kūrija. Rīga, 2001. 40

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru