trešdiena, 2013. gada 19. jūnijs

Maģistra darbs aizstāvēts

Temats: Argumenti par labu kristīgās ticības ticamībai pāvesta Jāņa Pāvila II dokumentos "Evangelium vitae", "Veritatis splendor" un "Ecclesia in Europa" 

Mūsdienu sabiedrība, kurā valda spēcīgs racionālisms, nemitīgi pieprasa pierādījumus. Izskan aicinājumi: „Pierādiet Dieva esamību! Kādēļ kristīgā ticība ir ticama? Kāpēc tieši Baznīca ir tā, kurai mums būtu jāuzticas?” Lai atbildētu uz šādiem un līdzīgiem jautājumiem un lai pierādītu kristīgās ticības ticamību, šajā darbā tika izmantota pāvesta Jāņa Pāvila II argumentācija, balstoties uz divām viņa enciklikām – „Evangelium vitae” un „Veritatis splendor” - , kā arī uz Apustulisko adhortāciju „Ecclesia in Europa”. Jānis Pāvils II jau 1978. gadā, uzsākot savu pontifikātu, bija apņēmies veidot dialogu ar pasauli, taču nevis dialogu, kur viens piekāpjas otram, bet savstarpējās uzklausīšanas un bagātināšanās dialogu. Tādēļ arī šajā darbā, no vienas puses, tiek parādīts šis dialogs, kādu pāvests veido ar pasauli, bet, no otras puses, ir skaidri redzama stingra argumentācija par labu kristietības ticamībai un maldu atspēkošana.

Darba mērķis ir, izmantojot pāvesta Jāņa Pāvila II argumentāciju, pierādīt kristīgās ticības ticamību Atklāsmes gaismā. Pat ja šie pētāmie teksti, īpaši jau „Evangelium vitae” un „Veritatis splendor”, ir vairāk ētiskas un morālas dabas, tomēr arī runājot par morāli–ētiskajām problēmām pāvests vienmēr norāda Kristu un kristietību kā vienīgo un patieso atbildi uz visiem maldiem un problēmām.
Pāvests Jānis Pāvils II abas morāli–ētiskās enciklikas („Evangelium vitae” un „Veritatis splendor”) uzrakstīja deviņdesmito gadu vidū (1993. un 1995. gadā) un tās abas bija kā atbilde uz maldīgajām tendencēm un strāvojumiem, kas tanī laikā izplatījās gan sabiedrībā, gan Baznīcā. Šajās enciklikās ir skarti jautājumi par ticības un morāles saistību un to, vai ticība ir saistīta ar konkrētām morāli–ētiskajām izvēlēm. Abas šīs enciklikas ietver ļoti bagātīgu materiālu, un šajos dokumentos pāvests drosmīgi turpina paust to morāli–ētisko mācību, kuru Katoliskā Baznīca sludina jau vairāk nekā 2000 gadus.
Kā saka Jānis Pāvils II, vienmēr, bet jo īpaši šo pēdējo divu gadsimtu laikā, pāvesti ir centušies personīgi vai vienotībā ar Bīskapu kolēģiju attīstīt un sludināt morālo mācību, kas skar daudzas dzīves sfēras[1]. Enciklikās „Veritatis splendor” un „Evangelium vitae” pāvests vēlas pārdomāt visu Baznīcas mācību kopumā. Jau 1987. gadā pāvests izteica vēlmi uzrakstīt šādu dokumentu, kurā tiek atgādinātas dažas katoliskās doktrīnas pamatpatiesības ar nolūku aizsargāt tās pret mūslaiku centieniem tās graut un deformēt[2]. Tādējādi enciklikas „Veritatis splendor” un „Evangelium vitae” ir kā pāvesta argumentēta kristīgās ticības aizstāvība pret mūsdienu morāli-ētiskajām maldu mācībām. Pāvests šīs enciklikas izdeva tikai pēc 1993. gada, sagaidot Katoliskās Baznīcas katehisma izdošanu, kura 20 gadu jubileju šajā Ticības gadā Baznīca svin. Arī šajā darbā bieži tiks citēts Katoliskās Baznīcas katehisms, par kuru pāvests izsakās, ka tajā ir ietverta pilna un sistematizēta kristīgās morāles doktrīna[3].
Enciklika „Evangelium vitae”, līdzīgi kā adhortācija „Ecclesia in Europa”, ir pāvesta koleģiālās sadarbības auglis, jo tās abas tika uzrakstītas pēc kardinālu un bīskapu sanāksmēm un aptaujām. „Evangelium vite” ir precīzs un enerģisks cilvēka dzīvības un tās neaizskaramības apstiprinājums, kā arī neatliekams aicinājums, domāts katram, lai aizstāvētu, cienītu, sargātu, mīlētu un kalpotu cilvēka dzīvībai[4].
Trešais darbā aplūkotais dokuments ir adhortācija „Ecclesia in Europa”, kas tika izdota pēc Bīskapu sinodes Romā 2000. gadā - Jubilejas gadā. Bija pagājuši vairāki gadi kopš divu iepriekšējo encikliku izdošanas un šajā Eiropas situācijas analīzei domātajā dokumentā pāvests atskatās uz to, kāda ir Eiropas situācija, uzsākot jauno tūkstošgadi, kas ir mainījies šajā laikā un drosmīgi lūkojas nākotnē no Augšāmcēlušā Kristus perspektīvas. Jau pats adhortācijas temats „Eiropas cerības pamats ir Jēzus Kristus, kurš dzīvo savā Baznīcā” norāda uz tēmām, par kurām plaši tiek runāts šajā dokumentā. Pāvests, aizstāvot kristīgās ticības ticamību, norāda uz Jēzu Kristu, kurš ir klātesošs savā Baznīcā un dāvā cerību un stiprinājumu ikvienam eiropietim.
Lai pierādītu kristīgās ticības ticamību Jāņa Pāvila II mācības gaismā, balstoties uz šiem trim dokumentiem[5], darbs tiek iedalīts trijās nodaļās, kas apkopo dažādus argumentus par labu kristīgās ticības ticamībai – kristoloģiskais arguments, antropoloģiskie un aksioloģiskie argumenti. Argumentācijas metode ir izvēlēta, par pamatu ņemot profesora pr. M. Rusecka izstrādātās metodoloģijas, kas plaši aprakstītas vairākos viņa darbos, bet īpaši vienā no pēdējām viņa gramatām par kristīgās ticības ticamību[6].
Kristoloģiskajā argumetā tiks aplūkots Kristus kā īpaši ticama Persona un dievišķās Atklāsmes pilnība. Visi šie pētāmie pāvesta Jāņa Pāvila II teksti ir izteikti kristocentriski, jo Jēzus Kristus, kurš iemiesojās, mira un augšāmcēlās, ir galvenais kristīgās ticības arguments. Pāvests, runājot par Kristu, gandrīz vienmēr saista Viņa klātbūtni un darbību ar Baznīcu, jo Kristus vēsturē darbojas Baznīcā un caur Baznīcu. Viņš savos darbos norāda uz Baznīcu kā Atklāsmes nesēju un sargātāju. Baznīca ar pateicību pieņem visu Atklāsmes depozītu, ar mīlestību to sargā un attiecas pret to ar bijību. Baznīca kā Evaņģēlija depozitārijs izplata un stiprina tās vērtības, kuras Eiropas kultūrai ir universālas[7].
Kristus ir tas, kurš iemiesojoties noslēpumainā veidā savienojies ar katru cilvēku. Tādējādi antropoloģiskie argumenti par labu kristīgās ticības ticamībai norādīs uz Kristus atpestīto cilvēku kā Dieva attēlu, kurš ir aicināts uz mūžīgo godību Dieva Valstībā, kura ciešanas un nāve iegūst jēgu un vērtību un kura brīvība nav neierobežota, bet saistīta ar patiesību, kura savukārt sakņojas Dievā. Pāvests, sekojot Vatikāna II koncilam, norāda, ka sirdsapziņa ir visnoslēpumainākā Dieva balss cilvēkā, svētnīca, kurā runā Dievs,[8] tādēļ tās balsij ir jāpaklausa, tomēr Dieva Likuma un Maģistērija gaismā tā ir jāattīra un jāaudzina. Arī Dabiskais Likums ir kā platforma, kurā katrs cilvēks ar dabiskā prāta palīdzību spēj meklēt un atpazīt labo. Dabiskais Likums ir mūžsenais Likums, kas ierakstīts saprātīgo radījumu dabā un virza tos uz pareizu rīcību un mērķi. Cilvēks var pazīt labo un ļauno, pateicoties tam labā un ļaunā sadalījumam un izšķiršanai, ko pats veic ar dabisku prātu, īpaši ar Dieva Atklāsmes un ticības apgaismotu prātu[9], tātad tieši tādā veidā kristīgā ticība palīdz cilvēkam caur Atklāsmi saprast patiesību.
Kristus atpestītais cilvēks ar savu rīcību šajā pasaulē dāvā noteiktas vērtības, tādēļ trešajā nodaļā tiks apskatītti aksioloģiskie argumenti, balstoties uz Jāņa Pāvila II mācību. Svarīgs ir šo vērtību raksturojums, kā pretstatu liekot mūsdienu sabiedrībā izplatītās antivērtības. Kā lielākā un spēcīgākā vērtība pasaulē par labu kristīgās ticības ticamībai ir svētuma liecība, ko dod daudzi mocekļi un svētie. Tieši mīlestība ir vislielākā vērtība, kurā ikviens cilvēks var palikt. Pāvests norāda uz Dieva mīlestību, kas ir kā paraugs ikvienai cilvēciskai mīlestībai šajā pasaulē. Un tādejādi kā noslēdzošais arguments par labu kristīgās ticības ticamībai tiek norādīta cerība, ko dāvā kristīgā ticība mūsdienu Eiropai tagad un arī nākotnē.



[1] VS 4.
[2] Ibid.
[3] VS 5.
[4] EV 5.
[5] Jāņa Pāvia II enciklikas „Evangelium vitae”, „Veritatis splendor” un adhortācija „Ecclesia in Europa”
[6] M.Rusecki. Traktat o wiarygodności chrześcijaństwa. Lublin: TN KUL 2010
[7] VS 45, EE 25.
[8] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 16: AAS 58 (1966), 1037. lpp.; KBK #1776.
[9] VS 44; sal. Enc. Libertas praestantissimum (20 czerwca 1888): Leonis XIII P.M. Acta, VIII, Romae 1889, 219.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru