Mūsdienu sabiedrība, kurā
valda spēcīgs racionālisms, nemitīgi pieprasa pierādījumus. Izskan aicinājumi:
„Pierādiet Dieva esamību! Kādēļ kristīgā ticība ir ticama? Kāpēc tieši Baznīca
ir tā, kurai mums būtu jāuzticas?” Lai atbildētu uz šādiem un līdzīgiem
jautājumiem un lai pierādītu kristīgās ticības ticamību, šajā darbā tika
izmantota pāvesta Jāņa Pāvila II argumentācija, balstoties uz divām viņa
enciklikām – „Evangelium vitae” un „Veritatis splendor” - , kā arī uz
Apustulisko adhortāciju „Ecclesia in Europa”. Jānis Pāvils II jau 1978. gadā,
uzsākot savu pontifikātu, bija apņēmies veidot dialogu ar pasauli, taču nevis
dialogu, kur viens piekāpjas otram, bet savstarpējās uzklausīšanas un
bagātināšanās dialogu. Tādēļ arī šajā darbā, no vienas puses, tiek parādīts šis
dialogs, kādu pāvests veido ar pasauli, bet, no otras puses, ir skaidri redzama
stingra argumentācija par labu kristietības ticamībai un maldu atspēkošana.
Darba mērķis ir, izmantojot
pāvesta Jāņa Pāvila II argumentāciju, pierādīt kristīgās ticības ticamību
Atklāsmes gaismā. Pat ja šie pētāmie teksti, īpaši jau „Evangelium vitae” un
„Veritatis splendor”, ir vairāk ētiskas un morālas dabas, tomēr arī runājot par
morāli–ētiskajām problēmām pāvests vienmēr norāda Kristu un kristietību kā
vienīgo un patieso atbildi uz visiem maldiem un problēmām.
Pāvests Jānis Pāvils II abas
morāli–ētiskās enciklikas („Evangelium vitae” un „Veritatis splendor”)
uzrakstīja deviņdesmito gadu vidū (1993. un 1995. gadā) un tās abas bija kā
atbilde uz maldīgajām tendencēm un strāvojumiem, kas tanī laikā izplatījās gan
sabiedrībā, gan Baznīcā. Šajās enciklikās ir skarti jautājumi par ticības un
morāles saistību un to, vai ticība ir saistīta ar konkrētām morāli–ētiskajām
izvēlēm. Abas šīs enciklikas ietver ļoti bagātīgu materiālu, un šajos
dokumentos pāvests drosmīgi turpina paust to morāli–ētisko mācību, kuru
Katoliskā Baznīca sludina jau vairāk nekā 2000 gadus.
Kā saka Jānis Pāvils II,
vienmēr, bet jo īpaši šo pēdējo divu gadsimtu laikā, pāvesti ir centušies
personīgi vai vienotībā ar Bīskapu kolēģiju attīstīt un sludināt morālo mācību,
kas skar daudzas dzīves sfēras[1]. Enciklikās „Veritatis splendor” un
„Evangelium vitae” pāvests vēlas pārdomāt visu Baznīcas mācību kopumā. Jau
1987. gadā pāvests izteica vēlmi uzrakstīt šādu dokumentu, kurā tiek
atgādinātas dažas katoliskās doktrīnas pamatpatiesības ar nolūku aizsargāt tās
pret mūslaiku centieniem tās graut un deformēt[2]. Tādējādi enciklikas „Veritatis splendor”
un „Evangelium vitae” ir kā pāvesta argumentēta kristīgās ticības aizstāvība
pret mūsdienu morāli-ētiskajām maldu mācībām. Pāvests šīs enciklikas izdeva
tikai pēc 1993. gada, sagaidot Katoliskās Baznīcas katehisma izdošanu, kura 20
gadu jubileju šajā Ticības gadā Baznīca svin. Arī šajā darbā bieži tiks citēts
Katoliskās Baznīcas katehisms, par kuru pāvests izsakās, ka tajā ir ietverta
pilna un sistematizēta kristīgās morāles doktrīna[3].
Enciklika „Evangelium vitae”,
līdzīgi kā adhortācija „Ecclesia in Europa”, ir pāvesta koleģiālās sadarbības
auglis, jo tās abas tika uzrakstītas pēc kardinālu un bīskapu sanāksmēm un
aptaujām. „Evangelium vite” ir precīzs un enerģisks cilvēka dzīvības un tās
neaizskaramības apstiprinājums, kā arī neatliekams aicinājums, domāts katram,
lai aizstāvētu, cienītu, sargātu, mīlētu un kalpotu cilvēka dzīvībai[4].
Trešais darbā aplūkotais
dokuments ir adhortācija „Ecclesia in Europa”, kas tika izdota pēc Bīskapu
sinodes Romā 2000. gadā - Jubilejas gadā. Bija pagājuši vairāki gadi kopš divu
iepriekšējo encikliku izdošanas un šajā Eiropas situācijas analīzei domātajā
dokumentā pāvests atskatās uz to, kāda ir Eiropas situācija, uzsākot jauno
tūkstošgadi, kas ir mainījies šajā laikā un drosmīgi lūkojas nākotnē no Augšāmcēlušā
Kristus perspektīvas. Jau pats adhortācijas temats „Eiropas cerības pamats ir
Jēzus Kristus, kurš dzīvo savā Baznīcā” norāda uz tēmām, par kurām plaši tiek
runāts šajā dokumentā. Pāvests, aizstāvot kristīgās ticības ticamību, norāda uz
Jēzu Kristu, kurš ir klātesošs savā Baznīcā un dāvā cerību un stiprinājumu
ikvienam eiropietim.
Lai pierādītu kristīgās
ticības ticamību Jāņa Pāvila II mācības gaismā, balstoties uz šiem trim
dokumentiem[5], darbs tiek iedalīts trijās nodaļās, kas
apkopo dažādus argumentus par labu kristīgās ticības ticamībai –
kristoloģiskais arguments, antropoloģiskie un aksioloģiskie argumenti.
Argumentācijas metode ir izvēlēta, par pamatu ņemot profesora pr. M. Rusecka
izstrādātās metodoloģijas, kas plaši aprakstītas vairākos viņa darbos, bet
īpaši vienā no pēdējām viņa gramatām par kristīgās ticības ticamību[6].
Kristoloģiskajā argumetā tiks
aplūkots Kristus kā īpaši ticama Persona un dievišķās Atklāsmes pilnība. Visi
šie pētāmie pāvesta Jāņa Pāvila II teksti ir izteikti kristocentriski, jo Jēzus
Kristus, kurš iemiesojās, mira un augšāmcēlās, ir galvenais kristīgās ticības
arguments. Pāvests, runājot par Kristu, gandrīz vienmēr saista Viņa klātbūtni
un darbību ar Baznīcu, jo Kristus vēsturē darbojas Baznīcā un caur Baznīcu.
Viņš savos darbos norāda uz Baznīcu kā Atklāsmes nesēju un sargātāju. Baznīca
ar pateicību pieņem visu Atklāsmes depozītu, ar mīlestību to sargā un attiecas
pret to ar bijību. Baznīca kā Evaņģēlija depozitārijs izplata un stiprina tās
vērtības, kuras Eiropas kultūrai ir universālas[7].
Kristus ir tas, kurš
iemiesojoties noslēpumainā veidā savienojies ar katru cilvēku. Tādējādi
antropoloģiskie argumenti par labu kristīgās ticības ticamībai norādīs uz
Kristus atpestīto cilvēku kā Dieva attēlu, kurš ir aicināts uz mūžīgo godību
Dieva Valstībā, kura ciešanas un nāve iegūst jēgu un vērtību un kura brīvība
nav neierobežota, bet saistīta ar patiesību, kura savukārt sakņojas Dievā.
Pāvests, sekojot Vatikāna II koncilam, norāda, ka sirdsapziņa ir
visnoslēpumainākā Dieva balss cilvēkā, svētnīca, kurā runā Dievs,[8] tādēļ tās balsij ir jāpaklausa, tomēr
Dieva Likuma un Maģistērija gaismā tā ir jāattīra un jāaudzina. Arī Dabiskais
Likums ir kā platforma, kurā katrs cilvēks ar dabiskā prāta palīdzību spēj
meklēt un atpazīt labo. Dabiskais Likums ir mūžsenais Likums, kas ierakstīts
saprātīgo radījumu dabā un virza tos uz pareizu rīcību un mērķi. Cilvēks var
pazīt labo un ļauno, pateicoties tam labā un ļaunā sadalījumam un izšķiršanai,
ko pats veic ar dabisku prātu, īpaši ar Dieva Atklāsmes un ticības apgaismotu
prātu[9], tātad tieši tādā veidā kristīgā ticība
palīdz cilvēkam caur Atklāsmi saprast patiesību.
Kristus atpestītais cilvēks ar
savu rīcību šajā pasaulē dāvā noteiktas vērtības, tādēļ trešajā nodaļā tiks
apskatītti aksioloģiskie argumenti, balstoties uz Jāņa Pāvila II mācību.
Svarīgs ir šo vērtību raksturojums, kā pretstatu liekot mūsdienu sabiedrībā
izplatītās antivērtības. Kā lielākā un spēcīgākā vērtība pasaulē par labu
kristīgās ticības ticamībai ir svētuma liecība, ko dod daudzi mocekļi un
svētie. Tieši mīlestība ir vislielākā vērtība, kurā ikviens cilvēks var palikt.
Pāvests norāda uz Dieva mīlestību, kas ir kā paraugs ikvienai cilvēciskai
mīlestībai šajā pasaulē. Un tādejādi kā noslēdzošais arguments par labu
kristīgās ticības ticamībai tiek norādīta cerība, ko dāvā kristīgā ticība
mūsdienu Eiropai tagad un arī nākotnē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru