Kapusvētku laiks ir sācies

Klāt vasara un arī kapusvētku laiks, kad daudzās Latvijas kapsētās notiks tradicionālie kapusvētki. Vēlos nedaudz izgaismot šīs tradīcijas vēsturi un vērst uzmanību uz dažiem svarīgiem aspektiem, kas ļaus ikvienam labāk un skaidrāk izprast kapusvētku nozīmi.

Kristieši, jau pirmajos gadsimtos īpaši lūdzās par aizgājušiem un piesauca svēto cilvēku aizbildniecību. Tas pamatojās uz Bībeles liecībām un apziņu, ka aizgājušie cilvēki nav miruši, bet ir dzīvi pārdabiskajā realitātē – debesu valstībā. „Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” (Mt 22,32). Ja jau mēs dzīvie varam lūgties viens par otru, tad vēl vairāk aizgājušie cilvēki, kuri ir dzīvāki par mums var aizlūgt par mums un mēs par tiem, kas izcieš īslaicīgu sodu šķīstītavā. Par to runā Bībele: „katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni. (1 Kor 13-15) Pirmajos trīs vajāšanu gadsimtos dievkalpojumi un aizlūgumi par mirušajiem notika katakombās, jeb pazemes kapa vietās, jo citur nebija patvēruma no vajātājiem.

Kad 4.gs. kristieši ieguva brīvību pulcēties un svinēt dievkalpojumus, tad aizlūgumi par mirušajiem notika gan dievnamos, gan kapos un pie aizgājušo cilvēku kapu kopiņām. Gadsimtu gaitā izveidojās īpašs liturģisks dievkalpojums par mirušajiem – Stundu lūgšanas, jeb mirušo ofīcijs, kā to sauc tautas valodā. Tas sastāv no psalmiem un citiem Bībeles lasījumiem, kā arī aizlūgumiem par mirušajiem. Tas tika izpildīts latīņu valodā, bet tagad ir pieejams arī tautas valodā katram ticīgajam lūgšanu grāmatiņā.

Kapusvētku tradīcija nav sena, to ieviesa kāds luterāņu mācītājs 19.gs. beigās. Tā šī tradīcija izplatījās Latvijas teritorijā, un praktiski citās zemēs nav sastopama. Katoliskā Baznīca lūdzās par mirušajiem 2.novembrī, kad ir mirušo piemiņas diena, bet Latvijā radās doma aizlūgt par mirušajiem arī vasarā, kad ir tradicionālie kapusvētki. Līdz ar to, kapusvētkos praktiski notiek tas pats dievkalpojums, kāds 2.novembrī visās katoļu baznīcās. Kapusvētkos var izpildīt arī psalmu dziedājumus par mirušajiem, kā arī bieži kapos tiek svinēta Svētā Mise, kas ir visaugstākais aizlūgums par mūžībā aizgājušajiem cilvēkiem.

Kas tad ir svarīgākais šajos svētkos un kas būtu jāņem vērā ikvienam, kas piedalās?

Pirmkārt, ir jāatceras, ka esam pulcējušies lai lūgtos par mūsu aizgājušiem un mūsu tuviem cilvēkiem tas ir ārkārtīgi svarīgi. Arī mēs kādreiz aiziesim un vēlēsimies, lai kāds par mums aizlūdz. Ir labi, ka kapusvētkos satiekas radi un paziņas, kas ir sabraukuši no tālienes, tomēr lūgšanas par tuviniekiem ir svarīgākas. Tad vēl ir jāpaaicina priesteris pēc dievkalpojuma pasvētīt aizgājušā cilvēka kapa kopiņas, īpaši pieminekļus, jo svarīgi lai kapa vieta būtu svētīta. Īpaši tas attiecas uz tiem katoļticīgajiem, kas ir izvadījuši savus piederīgos ar laicīgo izvadītāju. Ja ir aizgājis cilvēks un par viņu nav nosvinēta Svētā Mise, tad to ir nepieciešams palūgt, jo tieši svētās Mises aizlūgums ir pats svarīgākais mirušajam cilvēkam.

Kapusvētku laikā sekosim līdzi priestera un pārējo ticīgo lūgšanām un arī paši iesaistīsimies lūgšana, jo no tā ir atkarīga mūsu dvēseles pestīšana. Katram katolim ir lūgšanu grāmatiņa un tur ir atrodama kapusvētku, jeb aizlūguma par mirušajiem kārtība, līdz ar to ikviens var sekot līdzi tam, kas notiek. Mēs nezinām ne stundu ne dienu, kad Jēzus mūs pasauks pie sevis, tādēļ ir jābūt vienmēr nomodā. „Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk. Bet to saprotiet: ja nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā un neļautu ielauzties savā namā. Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat.” (Mt 24, 42-44).

Novēlu visiem jauku vasaru un nekad neaizmirst savus piederīgos tuviniekus lūgšanā, rūpēties par piederīgo kapu kopiņām, uzturēt tās kārtībā un kapusvētkos satikties ne tikai ar saviem radiem, draugiem un paziņām, bet arī ar Dievu, aizlūdzot par sev tuviem un dārgiem cilvēkiem.