pirmdiena, 2013. gada 12. augusts

Svētceļojumu liecības (no citiem gadiem)

Augusts teju jau beidzies, tomēr pavisam nesen no dažnedažādām vietām uz Aglonu devās svētceļnieki. Arī no Lielvārdes 4.augustā savu ceļu pie dievmātes Marijas sāka neliela 20 cilvēku svētceļnieku grupa. Mēs, svētceļnieki no Lielvārdes, uz Aglonu gājām pirmo reizi un daudziem jauniešiem tas bija pirmais svētceļojums viņu dzīvēs un īpašs laiks kopā ar Dievu. Mēs vēlamies liecināt par saņemtajām žēlastībām, kā arī pateikt paldies Dievam, kas mūs aicināja ceļā uz Aglonu.

Es svētceļojumā gāju pirmo reizi. Laiks, ko pavadīju ceļā no Lielvārdes līdz Aglonai bija pārdomu pilns. Tas man lika aizdomāties par daudzām lietām savā dzīvē. Aizdomājos par to kas es esmu, par ikdienišķām, saprotamām lietām, bet kuras svarīgi izprast. Svētceļojuma sākumā nožēloju, ka nepaliku mājās, bet tomēr jutos laimīga , kad nonācu Aglonā. Sapratu vissvarīgāko – Dievs mūs visus tik tiešām mīl!

Madara

Svētceļojums...varbūt es neapzinos šī vārda jēgu. No sākuma es domāju, ka tas būs pārgājiens, kura laikā mēs noskaitīsim dažas lūgšanas...svētceļojuma beigās, kad bijām ieradušies Aglonā, es sapratu to, ka ne katrs cilvēks, kuru tu sauc par “īstu draugu” patiešām ir draugs. Sapratu arī daudz ko citu! Es vēlētos iet svētceļojumā katru gadu. Vēlos pateikt paldies cilvēkiem, kas man palīdzēja svētceļojuma laikā. Vislielāko PALDIES saku Dievam par izturību un pacietību, ko Viņš man ir devis!
Ieva
Es svētceļojumā gāju pirmo reizi un nezināju, kas tas ir par “zvēru”. Otrajā svētceļojuma dienā man sāka stipri sāpēt kājas, un tās nebija muskuļu sāpes, bet sāpes it kā vienu kaulu grieztu pret otru. Es gāju visu dienu pa ceļu uz priekšu un lūdzos vienu teikumu. Piektajā dienā kājas pārstāja sāpēt un man bija liels prieks par to ka Dievs ir visu varens.
Valters
Svētceļojums šogad man bija stipri savādāks par visiem iepriekšējiem, jo tas, manuprāt, bija visdziļākais garīgā ziņā. Fiziski jutos stipra, taču garīgi tā bija cīņa ar sevi un savām vājībām, tai pat laikā Dievs man atklāja savu Mīlestību. Šo Mīlestību es izjutu fiziski. Pāri dziļām vājībām ko atklāju sevī, Dievs parādīja ka ir pārāks pār jebkuru vājību un grēku. Viņš man atgādināja, ka es pati kā cilvēks nespēju risināt savas un citu problēmas. Dievs grib lai es būtu bezspēcīga tādejādi Viņš var vairāk Pats pārveidot manu dzīvi.
Es šajā svētceļojumā arī mācījos mīlēt citus cilvēkus un visvairāk jau Jēzu kā manu Draugu.
Man bija liels prieks par visiem kas gāja, lūdzās un palīdzēja Dievam sagatavot šo svētceļojumu. Man liels prieks redzot, ka Dievs kaut mazliet tomēr ir mainījis jauniešu sirdis. Paldies visiem, kas palīdzēja – pavāram, šoferim, pr.Mārim, pr.Ernestam, māsai Siglindei, līvāniešiem, visiem svētceļniekiem un visiem, kas mūs ceļā pabaroja, deva ūdeni un uzņēma savās mājās.
Paldies Dievam un Marijai!
Ilze
Pirms svētceļojuma es jutu Dieva aicinājumu ziedot savu laiku un darbu kalpojot svētceļojumā kā pavāram. Svētceļojuma laikā Dievs mainīja manu attieksmi pret cilvēkiem, mācīja mani ieklausīties citu padomos, domās un liecībās. Tieši liecības un citu kristiešu liecības bija tās, kas mani stiprināja svētceļojumā. Īpaši mani uzrunāja Siglindes liecība un viņas stāstītais par grūtībām un svētībām, ko viņa savā dzīvē saņēmusi. Priestera Ernesta liecību nedzirdēju, tomēr sapratu to vērtību, ko viņš sniedza pārējiem kristiešiem.
Ar katru svētceļojumu, manuprāt,  mēs kļūstam stiprāki, zinošāki un bagātāki, jo esam vienoti ar Dievu.
Ingrīda (pavārs)


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru