sestdiena, 2013. gada 14. septembris

Kāpēc katoļu priesteri dzīvo celibātā?

Lai slavēts Jēzus Kristus! Lūdzu, izskaidrojiet man ar avīzes starpniecību Sv. Rakstu fragmentu 1 Tim 3, 1-13. Sevišķi mani interesē skaidrojums frāzēm „Tāpēc bīskapam ir jābūt nevainojamam, vienas sievas vīram” un „Diakoni lai ir vienas sievas vīri, kas labi pārvalda savus bērnus un savus namus”. Jautājuma kodols – kādas ir iespējas laulātam katolim, bērnu tēvam kļūt par priesteri? Gaidīšu atbildi! Paldies!

Latvijas Radio 25.septembra raidījumā „Lai nāk Tava valstība” kāda klausītāja uzdeva līdzīgu jautājumu: „Kāpēc katoļiem ir celibāts? Bībelē nav rakstīts, ka nedrīkst precēties, jābūt vienas sievas vīrs, jāaudzina bērni un tā tālāk.” Uz to studijas viesis Latvijas vasarsvētku draudžu bīskaps Jānis Ozolinkevičs atbildēja: „Jo apustulis Pāvils saka: Vai man nav tiesības ņemt sievu? Bet viņš saka: Es esmu izlēmis būt viens. Tāpēc katoļu priesteri ir izlēmuši būt vieni, bez sievām un tā kalpot Dievam. Cilvēks, kurš izvēlas kalpot kā priesteris, pieņem lēmumu un šo lēmumu pilda. Tā nav spiesta lieta – cilvēks var būt priesteris un var nebūt. Tā ir viņa brīva izvēle. Apustulis Pāvils saka: „Es to nesaku pavēlēdams. Es saku, ka labāk ir palikt cilvēkam tāpat.” Tā nav nekāda problēma.”
Vēl viens klausītājs uzdeva papildus jautājumu, vai priesterus nevajag atbrīvot no celibāta žņaugiem, jo Baznīcā ir ienākuši tādi pretīgi grēki kā pedofilija, seksuāla izmantošana? J.Ozolinkevičs atbildēja: „Es tam nepiekrītu, jo nevis celibāts rada grēku, bet cilvēka vēlme grēkot rada grēku. Cilvēks grēko neatkarīgi no tā, vai ir precējies, vai nav neprecējies. Ja viņam ir tieksme grēkot un viņš pakļaujas šai tieksmei, tad grēkos gan precējies, gan neprecējies.”


Katoliskās Baznīcas Katehisms, runājot par šo jautājumu uzsver: „Visi latīņu Baznīcas ordinētie kalpotāji, izņemot pastāvīgos diakonus, parasti tiek izvēlēti no vīriešu vidus, kas ir neprecēti un kas vēlas saglabāt celibātu "debesu valstības dēļ" (Mt 19, 12). Aicināti sevi nedalīti veltīt Kungam un Viņa lietām, viņi sevi pilnībā atdod Dievam un cilvēkiem. Celibāts ir šīs jaunās dzīves zīme, kurai kalpot Baznīcas kalpotājs tiek konsekrēts; celibāts, pieņemts ar priecīgu sirdi, spilgtā veidā sludina Dieva valstību. Austrumu Baznīcās kopš daudziem gadsimtiem pastāvējusi cita kārtība: bīskaps tiek vienmēr izvēlēts no neprecēto vīriešu vidus, taču par diakoniem un priesteriem var tikt ordinēti arī precēti vīrieši. Šī prakse jau izsenis tiek uzskatīta par likumīgu; šie priesteri pilda auglīgu kalpojumu savās kopienās. Starp citu, priesteru celibāts Austrumu Baznīcās ir lielā godā, un daudzi priesteri to brīvi izvēlas debesu valstības dēļ. Taču kā Austrumos, tā Rietumos tas, kurš saņēmis Ordinācijas sakramentu, vairs nevar noslēgt laulību.” (KBK 1579-1580) Bieži vien tiek pārmests, ka Katoļu Baznīcā garīdznieki nevar precēties, tomēr Grieķu, jeb Uniātu katoļu priesteri ir precēti un arī Romas katoļu ritā diakona ordināciju drīkst saņemt precēti vīrieši.
Savā pieredzē, īpaši kalpojot slimnīcās, bieži saskaros ar šo jautājumu. Parasti man jautā pat ticīgi cilvēki: „Jūs gan, priesterīši, esat nelaimīgi cilvēki. Jūs nevarat precēties.” Es parasti atbildu: „Vai Jūs redzat, ka es esmu nelaimīgs? Un vai tad Jums ir jādzīvo mana dzīve? Nevis es nevaru precēties, bet pats to labprātīgi izvēlējos debesu valstības dēļ.
Noslēgumā norādīšu divas Svēto Rakstu vietas, kas kalpo kā arguments par labu celibāta žēlastībai. Mateja evaņģēlija 19. nodaļa sākas ar epizodi, kurā Jēzus šķērso Jordānu un no Galilejas nonāk Jūdejā. Daudzi slimnieki tiek nesti pie Viņa un saņem dziedināšanu. Farizeji, laikam aiz skaudības, ka Jēzum ir tādi panākumi, uzdod provokatorisku jautājumu par laulības nešķiramību. Jēzus vārdi pat mācekļiem šķiet par smagu, tādēļ viens no tiem izsaka varbūtību: „Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad labāk neprecēties.” Lūk, ko Jēzus atbild: „Visi nesaprot šo vārdu, bet tie, kam tas ir dots. Ir einuhi, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir einuhi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir einuhi, kuri paši atteikušies no laulības dzīves debesvalstības dēļ. Kas var to saprast, lai saprot!” (Mt 19,11-12) Arī apustulis Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem norāda: „Bet es saku neprecētajiem un atraitņiem: labi viņiem būtu, ja viņi paliktu tā kā es.” (1 Kor 7,8)
Visbiežāk tie, kas uzbrūk celibātam, paši nevēlas redzēt savas iekšējās problēmas, bet mēģina tās projicēt uz kādu citu. Sabiedrība arvien dziļāk grimst nešķīstībā un izvirtībās, tādēļ cilvēki, kas izvēlas dzīvot šķīstībā, ir kā „dadzis acīs”. Kad jautāju cilvēkam, kas man uzbrūk par celibātu, cik sen viņš ir bijis baznīcā, pie grēksūdzes un lūdzies, tad atklājas, ka pats savas garīgās lietas ir atstājis novārtā un celibāts šeit nu pavisam nav vainīgs.


Pr.Ilmārs Tolstovs

4 komentāri:

  1. Bet vai dabiskās seksuālās dziņas nepārtraukta apspiešana neveicina priesterim dažādas fiziskas kaites?

    AtbildētDzēst
  2. Katram galvā slēpjas kas cits. Ja vienam izdodas sublimēt savas seksuālās tieksmes augstākajās, tad citam ar kārdinājumu ir regulāri jācīnās. Senie mūki no grēka izvairījās, paššaustoties ar pātagām. Bet mūsdienu priesteri?

    AtbildētDzēst
  3. viss slēpjas mūsu galvās un domās. Ar ko savas smadzenes piepildīsi, tas arī diktēs tavas emocijas un jūtas

    AtbildētDzēst