Lai
slavēts Jēzus Kristus! Lūdzu, izskaidrojiet man ar avīzes starpniecību Sv.
Rakstu fragmentu 1 Tim 3, 1-13. Sevišķi mani interesē skaidrojums frāzēm „Tāpēc
bīskapam ir jābūt nevainojamam, vienas sievas vīram” un „Diakoni lai ir vienas
sievas vīri, kas labi pārvalda savus bērnus un savus namus”. Jautājuma kodols –
kādas ir iespējas laulātam katolim, bērnu tēvam kļūt par priesteri? Gaidīšu
atbildi! Paldies!
Latvijas Radio 25.septembra raidījumā
„Lai nāk Tava valstība” kāda klausītāja uzdeva līdzīgu jautājumu: „Kāpēc
katoļiem ir celibāts? Bībelē nav rakstīts, ka nedrīkst precēties, jābūt vienas
sievas vīrs, jāaudzina bērni un tā tālāk.” Uz to studijas viesis Latvijas vasarsvētku
draudžu bīskaps Jānis Ozolinkevičs atbildēja: „Jo apustulis Pāvils saka: Vai man
nav tiesības ņemt sievu? Bet viņš saka: Es esmu izlēmis būt viens. Tāpēc katoļu
priesteri ir izlēmuši būt vieni, bez sievām un tā kalpot Dievam. Cilvēks, kurš izvēlas
kalpot kā priesteris, pieņem lēmumu un šo lēmumu pilda. Tā nav spiesta lieta –
cilvēks var būt priesteris un var nebūt. Tā ir viņa brīva izvēle. Apustulis
Pāvils saka: „Es to nesaku pavēlēdams. Es saku, ka labāk ir palikt cilvēkam
tāpat.” Tā nav nekāda problēma.”
Vēl viens klausītājs uzdeva
papildus jautājumu, vai priesterus nevajag atbrīvot no celibāta žņaugiem, jo
Baznīcā ir ienākuši tādi pretīgi grēki kā pedofilija, seksuāla izmantošana? J.Ozolinkevičs
atbildēja: „Es tam nepiekrītu, jo nevis celibāts rada grēku, bet cilvēka vēlme
grēkot rada grēku. Cilvēks grēko neatkarīgi no tā, vai ir precējies, vai nav
neprecējies. Ja viņam ir tieksme grēkot un viņš pakļaujas šai tieksmei, tad
grēkos gan precējies, gan neprecējies.”
Katoliskās Baznīcas Katehisms,
runājot par šo jautājumu uzsver: „Visi latīņu Baznīcas ordinētie kalpotāji,
izņemot pastāvīgos diakonus, parasti tiek izvēlēti no vīriešu vidus, kas ir
neprecēti un kas vēlas saglabāt celibātu
"debesu valstības dēļ" (Mt
19, 12). Aicināti sevi nedalīti veltīt Kungam un Viņa lietām, viņi sevi pilnībā
atdod Dievam un cilvēkiem. Celibāts ir šīs jaunās dzīves zīme, kurai kalpot
Baznīcas kalpotājs tiek konsekrēts; celibāts, pieņemts ar priecīgu sirdi,
spilgtā veidā sludina Dieva valstību. Austrumu Baznīcās kopš daudziem
gadsimtiem pastāvējusi cita kārtība: bīskaps tiek vienmēr izvēlēts no neprecēto
vīriešu vidus, taču par diakoniem un priesteriem var tikt ordinēti arī precēti
vīrieši. Šī prakse jau izsenis tiek uzskatīta par likumīgu; šie priesteri pilda
auglīgu kalpojumu savās kopienās. Starp citu, priesteru celibāts Austrumu
Baznīcās ir lielā godā, un daudzi priesteri to brīvi izvēlas debesu valstības
dēļ. Taču kā Austrumos, tā Rietumos tas, kurš saņēmis Ordinācijas sakramentu,
vairs nevar noslēgt laulību.” (KBK 1579-1580) Bieži vien tiek pārmests, ka
Katoļu Baznīcā garīdznieki nevar precēties, tomēr Grieķu, jeb Uniātu katoļu
priesteri ir precēti un arī Romas katoļu ritā diakona ordināciju drīkst saņemt
precēti vīrieši.
Savā pieredzē, īpaši kalpojot
slimnīcās, bieži saskaros ar šo jautājumu. Parasti man jautā pat ticīgi
cilvēki: „Jūs gan, priesterīši, esat nelaimīgi cilvēki. Jūs nevarat precēties.”
Es parasti atbildu: „Vai Jūs redzat, ka es esmu nelaimīgs? Un vai tad Jums ir
jādzīvo mana dzīve? Nevis es nevaru precēties, bet pats to labprātīgi izvēlējos
debesu valstības dēļ.
Noslēgumā norādīšu divas Svēto
Rakstu vietas, kas kalpo kā arguments par labu celibāta žēlastībai. Mateja
evaņģēlija 19. nodaļa sākas ar epizodi, kurā Jēzus šķērso Jordānu un no
Galilejas nonāk Jūdejā. Daudzi slimnieki tiek nesti pie Viņa un saņem
dziedināšanu. Farizeji, laikam aiz skaudības, ka Jēzum ir tādi panākumi, uzdod
provokatorisku jautājumu par laulības nešķiramību. Jēzus vārdi pat mācekļiem
šķiet par smagu, tādēļ viens no tiem izsaka varbūtību: „Ja tas tā ir vīra un
sievas starpā, tad labāk neprecēties.” Lūk, ko Jēzus atbild: „Visi nesaprot šo
vārdu, bet tie, kam tas ir dots. Ir einuhi, kas tādi dzimuši no mātes miesām;
un ir einuhi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir einuhi, kuri paši
atteikušies no laulības dzīves debesvalstības dēļ. Kas var to saprast, lai
saprot!” (Mt 19,11-12) Arī apustulis Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem
norāda: „Bet es saku neprecētajiem un atraitņiem: labi viņiem būtu, ja viņi
paliktu tā kā es.” (1 Kor 7,8)
Visbiežāk tie, kas uzbrūk
celibātam, paši nevēlas redzēt savas iekšējās problēmas, bet mēģina tās projicēt
uz kādu citu. Sabiedrība arvien dziļāk grimst nešķīstībā un izvirtībās, tādēļ
cilvēki, kas izvēlas dzīvot šķīstībā, ir kā „dadzis acīs”. Kad jautāju
cilvēkam, kas man uzbrūk par celibātu, cik sen viņš ir bijis baznīcā, pie
grēksūdzes un lūdzies, tad atklājas, ka pats savas garīgās lietas ir atstājis
novārtā un celibāts šeit nu pavisam nav vainīgs.
Pr.Ilmārs Tolstovs
Bet vai dabiskās seksuālās dziņas nepārtraukta apspiešana neveicina priesterim dažādas fiziskas kaites?
AtbildētDzēstpalasiet Freidu. Viss slēpjas mūsu galvās.
AtbildētDzēstKatram galvā slēpjas kas cits. Ja vienam izdodas sublimēt savas seksuālās tieksmes augstākajās, tad citam ar kārdinājumu ir regulāri jācīnās. Senie mūki no grēka izvairījās, paššaustoties ar pātagām. Bet mūsdienu priesteri?
AtbildētDzēstviss slēpjas mūsu galvās un domās. Ar ko savas smadzenes piepildīsi, tas arī diktēs tavas emocijas un jūtas
AtbildētDzēst"kādas ir iespējas laulātam katolim, bērnu tēvam kļūt par priesteri?"
AtbildētDzēstIr trīs iespējas:
1. Rakstīt lūgumu Pāvestam. Baznīca ir dzīva, tajā ir iespējami izņēmumi.
2. Iestāties Grieķu-Katoļu draudzē. Tāda darbojas pie Sāpju Dievmātes baznīcas.
3. Konvertēties Pareizticībā. Brīnišķīga tradīcija, tikai viss būs jāapgūst no jauna, un diemžēl tikai krieviski.
Vai lūgties un gaidīt, kamēr RKB atcels obligāto celibātu (ieviests XI. gs.). Nav šaubu, ka tas notiks tuvākajā desmitgadē. Seminārs jau vairākus gadus ir gandrīz tukšs. Baznīcu nākotnē iznesīs tieši laulātie priesteri.
Lai izdodas īstenot savu aicinājumu!