piektdiena, 2013. gada 27. septembris

Vispārējās un kalpojošās priesterības sadursme pēckoncila laikā

Priesterība – visiem vai izredzētajiem?

Kā pārsteigums visiem ir vēsts, ka šogad Polijā ir dubultojies kandidātu skaits, kas ir iestājušies Garīgajos Semināros un vēlas kļūt par priesteriem, ņemot vērā, ka daudzus gadus tendence bija negatīva. Arī Rīgas Garīgajā Seminārā šogad ir uzņemti 4 audzēkņi (pagājušo gadu tikai 2). Tādēļ ir vērts aplūkot atšķirību starp kalpojošo, jeb hierarhisko un vispārējo priesterību, īpaši izceļot spriedzi, kāda valda to abu starpā. Šī spriedze vairāk ir raksturīga Rietumu sabiedrībai, nevis austrumeiropas valstīm. Tomēr ir vērts aplūkot problēmu sakni, lai izvairītos no maldiem nākotnē.

Tūlīt pat pēc Vatikāna II koncila, kad Baznīcā tika gaidīts „garīgais pavasaris”, iestājās vislielākā garīdzniecības identitātes krīze kopš protestantisma laikiem. 20 gadsimta 60 un 70-jos gados priesterību atstāja ap 46 tūkstoši priesteru (šādu datus min Georgs Veigels (George Weigel)). Garīgie Semināri kļuva tukši, daudzi no tiem tika slēgti. Tomēr no otras puses laju iesaistīšanās draudzēs kļuva aktīvāka, dažviet pārņemot daudzas priesterībai rezervētās funkcijas. Sajukums teoloģijā un praksē daudzviet valda līdz pat šodienai. Ir situācijas, kad prāvests apkalpo vairākas draudzes un tajās draudzēs, kur viņš nav pastāvīgi, Dieva Vārda liturģiju novada pastāvīgais diakons. Bet tad viss izkārtojas tā, ka prāvests kādu svētdienu var atbraukt uz draudzi un Dieva Vārda liturģijas vietā nosvinēt svēto Misi. Kad viņš to paziņoja diakonam, tas atbildēja: „Kādēļ vajag Misi? Mēs paši tiksim galā.”


Pēckonsila krīze.

Jau pāvests Jānis Pāvils II adhortācijā „Christefideles laici” (1988) apkopojot tematus, kas tika aplūkoti bīskapu sinodē par laju aicinājumu Baznīcā secināja: „Starp pozitīvām balsīm Sinodes laikā bija arī kritiski viedokļi, saistībā ar bezkritiskām tendencēm lietojot terminu „kalpošana”. Bieži vien tiek sēts sajukums, liekot vienādības zīmi starp vispārējo un kalpojošo priesterību, pilnībā neievērojot Baznīcas likumus un normas, līdz pat brīvai „aizvietošanas” interpretācijai, līdz pat laju „klerikalizācijai”. Tika vērta uzmanība uz riskiem veidojot Baznīcā de facto atsevišķas kalpošanas struktūras, kas ir ļoti līdzīgas tai, kas savu pamatu rod ordinācijas sakramentā” (nr.23).

Divus gadus vēlāk, uzrunājot priesterībai veltītās sinodes dalībniekus pāvests tieši runāja par priesterības identitātes krīzi: „Šī krīze sākās uzreiz pēc Vatikāna II koncila. Tās avots bija maldīgi, bieži vien tendenciozi Baznīcas Maģistērija un Koncila mācības skaidrojumi.” Pāvests Benedikts XVI, vēl kā Ticības Mācības Kongregācijas prefekts daudzkārt brīdināja no briesmām uzlūkot priesterību tikai kā ‘funkcionālu’ darbību un priesterības amatu uzlūkot tikai kā profesiju noteiktā kopienā. Tādi teologi kā Edward Schillebeeck, Hans Küng un Leonardo Boff uzskatīja, ka pati ticīgo kopiena var un tai ir tiesības izraudzīties Euharistijas svinību „priekšstāvi”, neatkarīgi, vai viņam ir priesterības svētību vai nē. Šādi uzskati bija mēģinājums degradēt priesterības sakramenta būtību un mēģinājums savietot protestantisko priesterības vīziju ar katolisko. Šāda tipa apgalvojumi nav atrodami Koncila tekstos, tomēr šo uzskatu aizstāvji centās atsaukties uz tā saucamo „Koncila garu”. Raugoties no šodienas perspektīvas ir skaidrs, ka tas bija nevis „Koncila gars”, bet gan „tā laikmeta gars,” ietērpjot to sava vaida teoloģiskajā žargonā (1968. gada revolūcija noraidīja jebkādu autoritāti personas brīvības vārdā).

Pamatīgi un dziļi šo problēmu Baznīcā diagnozticēja toreizējais kardināls J. Ratcingers 1970.gadā, tekstā „Demokrātija Baznīcā”. Tajā vinš analizēja šo problēmu sīkāk. Viņš norādīja, ka vara Baznīcā ir aicināta būt kalpošana. Bet „kalpošanas” izpratne nenozīmē, ka tajā izzūd varas jēdziens. Garīgā paternālisma cīņas vārdā ir zudusi priestera, kā garīgā tēva vīzija, pārvēršot viņu par tīru funkcionāru, kas kopienā veic šaurus pienākumus un uzdevumus. Ņemot par pamatu „Dieva tautas” izpratni, īpaši tika akcentēta visu kristīto loma, tomēr bieži tautas jēdziens tika interpretēts šaurā socioloģiskā līmenī – kā ticīgo grupa, kurai ir tiesības demokrātiskā ceļā izvēlēt bīskapu vai prāvestu un ierobežojot viņa ganītaja varu līdz balsošanas līmenim ticības jautājumos. Akcents tika likts uz horizontālo Baznīcas vīziju, kā brālīgu kopienu, vienlaicīgi ar tendenci demontēt esošās hierarhiskās struktūras. Sauklis – „mēs esam Baznīca” sevī ietver apsveicamu ideju par visu kristīto piederību un līdzatbildību Baznīcā, tomēr pati šī ideja var tikt interpretēta kā – „mēs izveidosim Baznīcu tādu, kāda mums pašiem patīk.” Tā otrā interpretācija balstās uz pretestību autoritātei un hierarhijai. Vēlāk radās pat sava veida kustība, kas šo saukli pieņema par savējo. Ja Baznīca kļūs par pasaulīgās sabiedrības atspulgu, kur cilvēki visu veidos pēc sava prāta, no tās pazudīs noslēpums, pazudīs žēlastība, jo cilvēks pats sevi nevar apdāvināt, žēlastības dāvana nāk no augšas, no Dieva. Tādējādi Baznīca paliks viena, bez Dieva. Tāda Baznīca, kas tiks būvēta pēc cilvēku vēlmēm nevienam nebūs vajadzīga un iznīks.

Priesteris – kluba darbinieks?

Būtu pārāk vienkāršoti šo negatīvo cēloņu iemslus meklēt tikai Vatikāna II koncilā. Tieši Koncils mēģināja novirzīties no klerikālās vīzijas, kas līdz tam valdīja izpratnē par Baznīcu un hierarhiju. Tajā tika akcentēta vispārējā visu kristīto priesterība, visu (gan laju, gan garīdznieku) aicinājums uz svētumu un atbildība par Baznīcas misiju. Šie spēcīgie akcenti, pretēji Koncila nodomam, pēc tam noveda pie kalpojošās priesterības amata vājināšanās.  Teoloģijā sāka izplatīties uzskats, ka priesterība ir tikai viena no daudzajām harizmātiskajām dāvanām Baznīcā. Slavenais teologs Karls Rāners SJ rakstīja: „Priesteri šādā situācijā kļuva kā šaha kluba vadītāji – no viņiem tika prasīts, lai viņi no malas novēro kā notiek pati spēle, bet pašiem iesaistīties tajā nevajag. Tika sludināts, ka tieši ticīgo vispārējā priesterība esot mērķis kalpojošai priesterībai.” Izklausās mūsdienīgi  un skaisti. Tomēr tajā visā slēpjas mēģinājums atmest priesterību, kas tiek saprasta kā Kristus reprezentācija kopienas vidū, kā kalpošana, kas pieprasa visas savas dzīves pilnīgu atdošanu Dieva rīcībā. Neviens neatdos savu dzīvi par to, lai būtu „kluba vadītājs”, ja vien „klubam” būs daudz lielāka loma, nekā tikai „šaha spēle”.

Viens no iemesliem, kāpēc samazinājās aicinājumu skaits uz priesterību un kāpēc priesteri aizgāja no priesterības un kaut kādā mērā arī garīdznieku seksuālie pārkāpumi pret bērniem bija sadrumstalotā priesterības teoloģija, kas ienāca Garīgajos semināros un Teoloģijas fakultātēs 70-to gadu sākumā. No ziņojumiem par garīdznieku seksuālajiem pārkāpumiem ASV izriet, ka vislielākais šo pārkāpumu skaits ir tieši 70-to gadu formētajiem priesteriem. „Ja kāds netic tam, kas viņš darbojas priesterības svētību spēkā, respektīvi, ka tam ir jādara mūžīgā Kristus priesterība klātesoša šajā pasaulē, tad savas iegribas un vēlmes var sākt tik ļoti dominēt pār viņa personu.  Tad visa šāda priestera dzīve, kurai vajadzētu būt radikālai sevis atdošanai, pārvēršas perversā pašpietiekamībā, un viss priesterības kalpojums pārvēršas par totāliem meliem.” – uzskata Georgs Veigels.

Kalpošana un vara

Pāvesti Pāvils VI, Jānis Pāvils II, Benedikts XVI un Francisks ar savu darbību deva pretsparu šiem pēckoncila maldiem, gan ar mācību, gan ar savu skatu uz priesterības būtību. Baznīcas Maģistērija pēckoncila dokumenti, īpaši Katoliskās Baznīcas Katehisms spēcīgi uzsver trīs patiesības:

1.      Jaunās Derības priesteris visdziļākajā nozīmē ir Jēzus Kristus. Viņš caur savu nāvi un augšāmcelšanos kļuva par augsto priesteri, par vienīgo vidutāju starp Dievu un cilvēkiem. Tieši Viņā ir pamats, avots un pamatojums Baznīcas priesterībai. „ Pats Kristus ir patiesais priesteris, pārējie ir tikai Viņa kalpi.” (sv. Toms no Akvīnas)
2.      Ir divi veidi, kā piedalīties vienīgajā Kristus priesterībā. Eksistē tā saucamā vispārējā priesterība. Kristības sakramenta spēkā visi ticīgie kļūst par svēto priesterisko tautu. Tādā veidā visi esam aicināti dzīves laikā lūgties, savu ikdienu upurēt Dievam un darīt klātesošu Kristu savā ikdienā caur savas dzīves liecību. Vispārējā priesterība nav amats, bet aicinājums, ar kuru ceļam Baznīcu caur ticību, cerību un mīlestību.
3.      Eksistē kalpojošā, jeb amata priesterība, hierarhiski tālāknodota caur ordinācijas sakramentu. Tā atšķiras no vispārējās priesterības pašos pamatos. Priesteris, iesvētīšanas, jeb ordinācijas spēkā darbojas „Kristus Galvas personā” (in persona Christi Capitis). Šī priesterība ir tieši domāta kalpošanai cilvēkiem un realizē svēto varu. Nepakļausimies propogandai, kura sludina, ka katra vara nozīmē apspiešanu un brīvības ierobežošanu. Priesteris pārstāv Kristu un reizē pārstāv Baznīcu.

Tas viss izklausās varbūt pārāk „teoloģiski,” it kā ļoti augstu. Tomēr patiesa teorija ir pamats labai un patiesai praktikai. Sakramentālā priesterība sargā ticīgos no kārdinājuma ieslīgt subjektīvismā. Sakramentālā priesterība atgādina par objektīvu patiesību – mēs esam izglābti caur Kristu. Patiesībā vienīgais uzdevums, kas ir jāveic priesterim ir vest cilvēkus pie Kristus – Priestera. „Ja Baznīcas objektīvai ticībai ir jāturpina pastāvēt, tad tai ir nepieciešama cilvēki, kas sastāv no miesas un asinīm un kuri būtu gatavi šai objetīvajai ticībai ziedot savas domas, uzskatus un vēlmes. Tiem ir nepieciešams veltīt sevi tai, nevis pakļauties uz īslaicīgām un pārejošām lietām un spriedumiem” (Benedikts XVI).

Pats priesteriskais kalpojums jeb amats, saprotams, nepasargā personu no cilvēciskām vājībām, ko ļoti sāpīgi pārdzīvojam šajos laikos. Tomēr realitātei par priesteru grēcīgumu nevajadzētu nomākt patiesību par priesterības kalpošanas cēlumu un lielumu. Tieši apziņa par šīs kalpošanas lielumu aicina uz atgriešanos. Jaunie cilvēki ar savu maksimālismu vēlas savu dzīvi varonīgi veltīt ideālam. Tas, ka šobrīd austumos strauji pieaug aicinājumu skaits uz priesterību, norāda, ka liberāli sekularizētās subkultūras pseido piedāvājumi nespēj aizraut jauniešus. Vai Baznīcā Rietumos parādīsies jaunu puišu „armija”, kas būtu gatavi atdot savas dzīves Kristum priesterībā? Cerēsim.

Pr. Tomass Jaklevičs
No poļu valodas tulkoja pr. Ilmārs Tolstovs

"Gośc niedzielny", Nr. 38, 2013.gada 23.septembrī.

5 komentāri:

  1. Interesanti, lai gan mani neko daudz nesaista rakstā skartās problēmas :)
    Tomēr būtu interesanti uzzināt bloga autora domas par to, vai katoļu baznīcai (un vispār kristietībai kā tādai) ir vai nav vajadzīgas kādas būtiskas reformas un kādas?

    AtbildētDzēst
  2. Katoļu Baznīca tika dibināta, un to dibināja Jēzus Kristus, lai Viņa atnestā Pestīšanas vēsts tiktu nodota cilvēkiem tanī laikā un tālāknododota visos laikos līdz pasaules beigām. Līdz ar to Baznīcas reformas pastāv tanī, lai katra laikmeta cilvēkiem spētu izskaidrot viņiem saprotamā valodā nemainīgās Kristus atnestās patiesības. Reforma Baznīcā saistās nevis ar mācības "atšķaidīšanu", bet tās skaidrošanu. Ja jūs pastudētu vēsturi, jūs noteikti atrastu materiālus par vērienīgāko reformu Katoļu Baznīcā pēdējos 400 gados - Vatikāna II koncilu, kura 50 -tp gadskārtu mēs šogad svinam. Mums vēl ir jāizsmeļ šī koncila reformas, pirms domāt par jaunām. Turpmākos 400 gadus jaunu reformu nebūs. :)

    AtbildētDzēst
  3. :)
    Atzīšos, ka neesmu speciālists ne vēsturē, ne teoloģijā :) Mans akadēmiskais un pētījumu lauciņš ir saistīts ar mikrobioloģiju, biomateriālu pētniecību un imunoloģiju.
    Tomēr Jūs akcentējat vienu man simpātisku nostāju, ka, skaidrojot mūžīgas vērtības, jārunā ar cilvēkiem viņiem saprotamā valodā - gan no laikmetiska skatu punkta, gan arī individuāli :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Šo komentāru ir noņēmis emuāra administrators.

      Dzēst
  4. Par laimi, ir arī mazliet citādi domājoši priesteri:
    http://americamagazine.org/issue/lead-us-not-clericalism

    AtbildētDzēst