Slimība, ciešanas un nāve. Kādēļ, Dievs? Kalpojot slimnīcās, šo jautājumu esmu saņēmis no daudziem jo daudziem cilvēkiem. Situācijā, kad mūs skārusi smaga slimība, vai nāves brīdī teoloģiskas lekcijas par ciešanu jēgu ir liekas. Ir nepieciešama mīlestība un līdzjūtība. Tomēr jautājums paliek – vai mēs ciešam par saviem vai citu grēkiem? Kādēļ Dievs pieļauj nevainīgu cilvēku ciešanas?
Pāvests Jānis Pāvils II uzsvēra, ka līdz ar Kristus ciešanām visas cilvēku ciešanas atrodas jaunā situācijā. Ar Kristus krusta starpniecību ne tikai atpirkšana notika caur ciešanām, bet arī pašas cilvēka ciešanas tika atpirktas. Ciešanu noslēpums ir ietverts Lieldienu noslēpumā. Kristus ciešanu liecinieki vienlaicīgi ir arī Viņa augšāmcelšanās liecinieki (Flp 3, 8-11). Pāvests uzsver: “Katrā cilvēkā, kurš dzīvo vai mirst, mēs redzam Dieva attēlu, mēs svinam šo godību katrā cilvēkā, kurš ir dzīva Dieva zīme, Jēzus Kristus ikona.” (Evangelium vitae, 84) Dievs ir pieļāvis ciešanu esamību, lai mums mācītu mīlēt citam citu, lai mācītu izrādīt tuvākmīlestību. Daudzos gadījumos nav iespējams novērst ciešanas vai nāvi, bet ir iespējams palīdzēt tam, kas cieš. Vēsturiski tieši kristietības ietekmē cilvēki sāka būvēt slimnīcas un veco ļaužu namus.
Tikai Kristū ikviens cilvēks var pilnībā izprast nāves un ciešanu dziļo noslēpumu visā to nepievilcīgajā veidolā. Šo domu uzsver arī Jānis Pāvils II, sakot, ka pat sāpes un ciešanas iemanto jēgu, ja tās piedzīvo ciešā saistībā ar dāvātu un gūtu mīlestību (EV, 97). Bez Jēzus Kristus nāves pie krusta un bez Viņa augšāmcelšanās ir ļoti grūti vai pat neiespējami saprast ciešanas un nāvi. Jēzus Kristus, nākot šajā pasaulē, ir īpašā veidā savienojies ar katru cilvēku, ir ņēmis ikviena nastu, ciešanas un nāvi uz sevis.
Savā priestera praksē esmu sastapies ar daudziem katoļiem, kuri slimības brīdī dodas pie dziedniekiem, burvjiem un citiem šarlatāniem, lai iegūtu dziedināšanu. Saprotams, ka smagas, nedziedināmas slimības situācijā cilvēks ķeras pat pie pēdējā salmiņa. Tomēr ir ārkārtīgi bīstami un pat nepieļaujami miesas veselības dēļ upurēt savu dvēseli un saistīties ar ļauno garu. Tieši tādēļ Kristus, dibinot Baznīcu, iedibināja septiņus svētos sakramentus, no kuriem viens ir Slimnieku sakraments – un viena no šī sakramenta funkcijām ir arī miesas dziedināšana. Kristus bija līdzcietīgs pret slimniekiem. Daudzās visdažādāko slimību dziedināšanas, kuras Viņš veica, ir zīme tam, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu un ka Dieva valstība ir tuvu. Jēzum bija vara ne tikai dziedināt, bet arī piedot grēkus: Viņš ir nācis izdziedināt visu cilvēku – miesu un dvēseli; Viņš ir īstais Dziedinātājs, kurš nepieciešams slimajiem. Kristus līdzcietība pret tiem, kas cieš, sniedzas tik tālu, ka Viņš pats sevi pielīdzina viņiem: “Es biju slims, un jūs mani apmeklējāt.” (Mt 25, 36) Kunga izjustā mīlestība pret slimajiem gadsimtu gaitā ir mudinājusi kristiešus veltīt īpašu uzmanību tiem, kas cieš savā miesā vai dvēselē.
Bieži Jēzus prasa no slimniekiem, lai viņi ticētu. Dziedināšanas laikā Viņš lieto zīmes: siekalas un roku uzlikšanu (Mk 7, 32-36; 8, 22-25), dubļus un mazgāšanu (Jņ 9, 6-15). Slimnieki cenšas Viņam pieskarties (Mk 3, 10; 6, 56), jo no Viņa izgāja spēks un visus izdziedināja (Lk 6, 19). Jēkaba vēstulē mēs atrodam brīnišķīgu liecību: “Jūsu vidū kāds ir nevesels? Lai viņš aicina Baznīcas priesterus, un lai tie aizlūdz par viņu, svaidīdami viņu ar eļļām Kunga vārdā. Ticības pilna lūgšana slimnieku glābs, un Kungs viņu piecels. Un, ja viņš būtu grēkojis, tad grēki viņam tiks piedoti.” (Jk 5, 14-15) Tradīcija šajā ritā atpazīst vienu no septiņiem sakramentiem.
Slimnieku svaidīšanas sakraments tiek piešķirts slimniekiem, kas atrodas dzīvības briesmās, – viņu pieri un rokas iesvaida ar eļļu (olīveļļu vai arī citu augu eļļu), kas svētīta saskaņā ar attiecīgo ritu, un tiek izrunāti vārdi: “Savā lielajā žēlsirdībā lai Kungs Dievs tev palīdz, dāvājot ar šo svēto svaidīšanu Svētā Gara žēlastību, un tevi, atbrīvotu no grēkiem, lai žēlīgi glābj un pieceļ.”
Slimnieku svaidīšana nav tikai mirstošo sakraments, tāpēc arī laiks tā saņemšanai ir noteikti pienācis jau tad, kad ticīgais sāk atrasties nāves briesmās slimības vai vecuma dēļ. Ja slimnieks, kas jau ir saņēmis svaidīšanu, atgūst veselību, viņš var saņemt šo sakramentu atkārtoti, ja slimība no jauna saasinās. Vienas un tās pašas slimības laikā šo sakramentu var atkārtot, ja slimnieka stāvoklis pasliktinās. Ir piemēroti saņemt Slimnieku svaidīšanu pirms kādas svarīgas ķirurģiskās operācijas. Tas pats attiecas arī uz veciem cilvēkiem, kad viņu spēki izsīkst. Tikai un vienīgi bīskapi un priesteri var sniegt Slimnieku svaidīšanas sakramentu. Sakramenta svinēšana galvenokārt ietver šādus elementus: Baznīcas priesteris klusumā uzliek slimajam rokas, viņš lūdzas par slimo Baznīcas ticībā.
Noslēgumā vēlos uzsvērt dažas svarīgas atziņas saistībā ar šo sakramentu, raugoties no savas pastorālās pieredzes:
- slimnieku sakraments nav tikai mirstošo sakraments;
- nekādā gadījumā pašiem neiet pie dziedniekiem un “tantiņām”, kā arī pasargāt citus no šī smagā grēka;
- garīdznieks ir jāaicina savlaicīgi, neatliekot to uz pēdējo brīdi. Un nevajag domāt, ka, ja nav naudas, tad priesteri aicināt nevar. Sakramenti netiek tirgoti par naudu;
- ir būtiski rūpēties par slimniekiem un tos apmeklēt. Apzināsimies slimniekus un vecos ļaudis, kas dzīvo mūsu tuvākajā apkārtnē, un parūpēsimies par viņiem gan garīgi, gan materiāli;
- lai gūtu spēku kalpošanai slimajiem, ir būtiski darboties koordinēti un vienotībā ar Baznīcu. Kā brīnišķīgs līdzeklis tam ir laju kustība “Marijas leģions”.
Visbeidzot, svarīgi ir atcerēties, ka nevis miesas dziedināšana ir būtiskākais, bet gan tas, vai mēs esam kopā ar Jēzu.
Bet Jēzus atbildot sacīja: “Vai tad ne desmit kļuva tīri? Un kur ir tie deviņi? Neviens nav atradies, kas atgrieztos un atdotu Dievam godu, kā vien šis svešzemnieks?” Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej; tevi izglāba tava ticība.”
Priesteris Ilmārs Tolstovs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru