Uz šo jautājumu varētu atbildēt vairākos līmeņos. Visplašākajā nozīmē garīgais tēvs ir Dievs, jo Viņš mūs ir radījis, atpestījis caur Jēzu Kristu, tādēļ tikai Viņš ir tas, kas spēj dot atbildes uz visiem mūsu dzīves jautājumiem. Svētā Terēze no Bērna Jēzus teica, ka viņai ir bijuši daudzi garīgie tēvi, bet tikai Jēzus patiesībā spēja viņai dot īstās atbildes. Tad ir skaidrs, ka Jēzus Kristus dibināja redzamu struktūru - Baznīcu, caur kuru Dievs mums dod iespēju saņemt Jēzus Kristus atnestos pestīšanas dārgumus un caur Baznīcu Dievs mums dāvā arī garīgu palīdzību. Jau šaurākā nozīmē runājot, Baznīcā mūsu galvenais garīgais tēvs ir pāvests, šobrīd pāvests Francisks. Tādēļ mēs arī viņu saucam par Svēto Tēvu. Tad jau lokālā līmenī tieši mūsu diecēzes bīskaps ir garīgais tēvs mūsu diecēzē, tad draudzes prāvests un kā vistuvākais mūsu garīgais tēvs ir biktstēvs - tas pie kura mēs ejam pie grēksūdzes. Bet mūsdienās daudzās kopienās, kustībās ir pieejami arī garīgie tēvi un mātes - laji, kuriem ir pienācīga sagatavošanās, kuriem ir šāda harisma, svaidījums no Dieva un kurus par tādiem ir apstiprinājusi attiecīgā Baznīcas autoritāte. Ir svarīgi turēties pie viena garīgā tēva, un neuzskatīt viņu par "guru", kas dos atbildes uz visiem mūsu jautājumiem, vai arī pieņems lēmumums mūsu vietā. Lēmumi mūsu dzīvē ir jāpieņem mums pašiem, tikai garīgais tēvs var palīdzēt izgaismot vairākus ceļus, lai mums šo lēmumu būtu vieglāk pieņemt.
Lai uz to atbildētu, uzreiz ir
jānoskaidro, kāds ir mūsu dzīves svarīgākais mērķis. Mūsdienās cilvēki ir
pazaudējuši spēju savā dzīvē saskatīt pamatmērķus, un tas šajā laikmetā ir ļoti
raksturīgi. Mūsu dzīve izkliedējas, cīnoties par tik daudzām mazsvarīgām
lietam, ka svarīgākie dzīves pamatjautajumi paliek otrajā plāna, vai vispār
netiek risināti. Kāds ir mūsu dzīves pamatmērķis, un kāda ir mūsu nākotne?
Katoliskās Baznīcas Katehisms, runājot par dzīves aicinājumu saka: „Dievs mums
devis dzīvību, lai mēs Viņu pazītu, Viņam kalpotu, Viņu mīlētu un tādējādi
nokļūtu paradīzē. Svētlaime, jeb dzīve kopā ar Dievu, dara mūs par
"dievišķās dabas līdzdalībnieki[em]" ( 2 Pēt 1, 4)
un mūžīgās dzīves līdzmantiniekiem. Ar to cilvēks ieiet Kristus
godībā un trīsvienīgās dzīves priekā.” (KBK 1721) Mūsu nākotne ir Dieva
rokās. Dievs un ieiešana Debesu Valstībā ir visas mūs dzīves un rīcību pamatā.
Visi pārējie mērķi un sasniegumi izriet no šī pamatmērķa un aicinājuma. Arī
nodibināt ģimeni, vai iet uz klosteri vai stāties Garīgajā Seminārā, izriet no
mūsu dzīves papataicinājuma – būt labam kristietim un svētdarīt savu dzīvi,
atsakoties no grēka un veidojot personīgas attiecības ar Dievu. Dievs ir devis
mums izvēles brīvību un mēs esam brīvi izvēlēties jebko. Tomēr visas mūsu
izvēles ir jāsaskaņo ar Dieva gribu, kas ir atklātas svētajos Rakstos un
Baznīcas Tradīcijā. Tas nozīmē, ja esam kristīti, regulāri ejam pie grēksūdzes
un svētās Komūnijas, tad mūsu pamatmērķis ir skaidrs – tikt debesīs. Viss
pārējais ir mūsu pašu rokās. Pat ja mēs savās izvēlēs kļūdamies un izvēlamies
nepareizu ceļu, Dievs tik un tā darīs visu, lai mums palīdzētu un virzītu mūs
uz labo. Es parasti salīdzino to ar jaunajām auto navigācijas iekārtām. Pat ja
mēs novirzāmies no maršuta, iekārta no jauna pārplāno maršrutu un virza mūs uz
pareizo pusi. Līdz ar to, nevajag baidīties pieņemt dzīves izaicinājumus un
riskēt. Dievs vada mūs visos dzīves ceļos un arī mūsu kļūdas vienmēr vērš par
labu. Dievs arī Ādama pārkāpumu vērsa par labu ar Kristus nāvi pie krusta.
Katehisms skadri norāda, ka „Dievam katrs brīdis ir klātesošs tā aktualitātē.
Tātad Viņš nosaka savu "iepriekšnolemto" mūžīgo plānu, tajā ietverot
ikviena cilvēka brīvu atbildi uz Dieva žēlastību: "Patiesi taču šinī pilsētā
pret Jēzu, Tavu svēto Dēlu, kuru Tu svaidīji, sazvērējās Hērods un Poncijs
Pilāts kopā ar pagāniem un Izraēļa ciltīm , lai izdarītu to, ko iepriekš bija noteikusi
Tava roka un Tavs lēmums." ( Apd 4, 27-28) Dievs pieļāva rīcību, kuras cēlonis
ir šo cilvēku aklums, lai īstenotu savu pestīšanas plānu” (KBK 600) Dažreiz
dzirdu maldīgu apgalvojumu, ka it kā mūsu dzīve būtu iepriekšnolemta,
predestinēta un ka Dievs visu mūsu vietā ir izdomājis. Protams, ka Dievam ir
plāns mūsu dzīvē un Viņš vēlas lai mēs būtu laimīgi, bet Dievs respektē mūsu
brīvību un mēs varam brīvi izvēlēties savas dzīves ceļu un lēmumus, arī
kļūdoties un ejot pavisam citā virzienā. Tomēr arī ejot nepareizi, Dievs stāv
mums klāt un dara visu, lai mūsu dzīvi virzītu uz labu.
Kas ir konsekrētas personas
Konsekrēta persona ir tāda, kas Baznīcā ir devusi solījumu pilnībā piederēt Dievam un Baznīcai. Parasti konsekrētās personas solījumi ir saistīti ar trim evaņģēliskajiem padomiem - paklausību, nabadzību un šķīstību. Ir konsekrētās personas, kas ir ordinētas - diakoni, priesteri un bīskapi un arī konsekrēti kā laji (neordinēti kristieši).
Svētā Komūnija - Jēzus Kristus Miesa un Asinis zem maizes un/vai vīna zīmēm. Parasti pieņemam Svētās Mises, dievkalpojuma laikā
Ekumēnisks dialogs - dialogs strap dažādu konfesiju kristiešiem
Šodien saņemu rājienu no draudzes sieviņas, kad nosaucu priesteri par tēvu. Paldies par rakstu. Vismaz tik daudz sapratu, ka nosaukt priesteri par tēvu tomēr nebija grēks. Mēģināšu nekļūt iedomīga par to, ka Dievs man ļāva atrast jūsu rakstu. Viņai droši vien pat nav pieejas internetam. Tomēr interesanti, ka viņa man aizradīja ar tādu dedzīgu pārliecību, ka pat radās iespaids, ka viņa zina, par ko runā. Vai tā agrāk mācīja, ka priesteri nedrīkst saukt par tēvu?
AtbildētDzēst