svētdiena, 2013. gada 17. novembris

Jauniešu jautājumi - aicinājums, ekumēnisms, debesis un Dievs

Kā atrast savas dzīves aicinājumu?

Tas nav viegls jautājums un arī atbilde nebūs vienkārša. Vispirms jāsaprot, ka mūsu pamataicinājums ir būt labam cilvēkam, tad būt labam kristietim, katolim. Kristības brīdī mēs saņēmām savu pamataicinājumu - būt ikdienā kopā ar Dievu. No tā izriet visi pārējie aicinājumi. Vienalga kas mēs dzīvē esam vai būsim, pats svarīgākais - būt labam kristietim, būt svētam, būt kopā ar Dievu, ar Baznīcu. Un tad kad esam šajā pamataicinājumā, šīs attiecības ar Dievu pašas izkristalizēs mūsu tālāko ceļu. Svarīga ir draudze, kopiena, labs biktstēvs, garīgais tēvs, kurš kā labs ceļa pavadonis var palīdzēt izšķirt aicinājumu, īpaši ja sirdī jūtam ilgas pēc kā vairāk, ilgas sevi veltīt nedalītā kalpošanā Dievam un Baznīcai. Ilgas būt par garīdznieku, par konsekrētu personu. Tā es to saprotu un izdzīvoju. Vislabāk aicinājumu ir atklāt dzīvojot garīgo dzīvi. Ejot bieži pie sakramentiem, lūdzoties, bieža svētā Komūnija, svētās Mises apmeklējums. Garīgā lasīšana. Tas viss kopumā un ieklausīšanās savas dvēseles balsī, uzticoties garīgai vadībai var palīdzēt aicinājuma ceļā.


Ja jau visi tic vienam Dievam tad kāpēc ir tik daudz konfesiju? Un ar ko piem, katoļi labāki par luterāņiem?

Ir jāsaprot, ka ir dažādu veidu ticības. Ļaunais gars arī tic Dievam, bet viņš nekad neuzticēsies un nepielūgs Viņu. Ir ticība, kā informatīva realitāte - es zinu, ka Viņš ir, bet man nav nekā kopīga ar Viņu. Un tad ir ticība, kas ir dota no paša Dieva kā dāvana, caur Atklāsmi. Dievs sevi atklāja Jēzū Kristū, un pilnībā šī Atklāsme  šajā pasaulē realizējas caur Katolisko Baznīcu. Visa mūsu pestīšanai nepieciešamo elementu pilnība, jeb kopums ir atrodams Katoliskajā Baznīcā, jo tā to ir gribējis mūsu Baznīcas dibinātājs - Jēzus Kristus. Pārejās konfesijās, kas laika gaitā atšķēlās no vienotības, un vainīgas ir abas puses, šī patiesības pilnība ir tikai daļēja, nepilnīga. Tomēr, ņemot vērā, ka šīs citas konfesijas izmanto katoliskos pestīšanas dārgumus, bagātības, mēs šīs konfesijas cienam, respektējam un visu labo, kas ir viņās atzīstam un slavējam. Dažreiz šīs citas konfesijas tieši kādu no mūsu pestīšanas dārgumiem, piemēram Bībeli, lūgšanu, kopienas dzīvi, u.t.t. izmanto, izdzīvo labāk nekā mēs. Tādēļ mēs esam aicināti veidot ekumēnisko dialogu, kopīgi lūgties, evaņģelizēt, meklēt saskarsmes punktus, meklēt vienotību. Tomēr neaizmirstot kas mēs paši esam, un neveidojot "ekumēnisko rasolu" vai "mīļā miera labad" sākt atteikties no savām patiesībām.


Vai Dievs ielaidīs debesīs arī nekristītus cilvēkus?

Grūti pateikt. Bībelē ir teikts, ka Jēzus ir vienīgais ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nevar ieiet debesīs, kā citādi, kā caur Kristu. Tomēr jāsaprot, ka Dievs redz plašāk un dziļāk, nekā mēs. Tādēļ ir cilvēki, kas visu dzīvi meklē patiesību, ir ceļā pie Kristus, bet dažādu iemeslu dēļ - emocionālu, personisku, u.c. iemeslu dēļ nav spēruši šo soli līdz galam. Tādēļ izlemt, kurš nonāks debesīs vai ellē nav mūsu ziņā. Mēs zinām, ka tie cilvēki, kurus Baznīca ir pasludinājusi par svētīgiem un svētiem ir debesīs, par pārējiem mēs lūdzamies, jo nezinām kur šis cilvēks ir pēc nāves. Bet skaidri varam teikt, ka kristība un ticība ir nepieciešama, lai saniegtu pestīšanu.


Kur Dievs atrodas?

Tāda informācija mums nav pieejama. No tā, ko Dievs pats par sevi ir atklājis, mums ir zināms, ka Dievam nav ne sākuma ne beigu, Viņš pats nav radīts vai radies, no Viņa viss ir cēlies, kas radīts un ne radīts, Viņu ir grūti ietvert cilvēciskās kategorijās, Viņam nav nekāda atrašanās punkta vai vietas, kur Viņš mājotu. Vispār attiecībā uz Dievu mēs nevaram lietot nekādus cilvēcisku salīdzinājumus. Un arī tad, cilvēciskie salīdzinājumi vienmēr būs nepilnīgi un ierobežoti. Par Dievu mēs varam spriest, raugoties no tā, ko Viņš ir darījis cilvēces vēsturē, vai ko par Viņu saka Raksti. Bet Jēzus Kristus ir tas, kurš ir nācis, lai mums atklātu Dievu, atklātu Tēvu.

1 komentārs:

  1. Mēs cienām un respektējam "citu konfesiju" kristiešus (tāpat arī musulmaņus, pagānus, ateistus) kā cilvēciskas būtnes ar nemirstīgu dvēseli, bet mums nav jāciena viņu sludinātās maldu mācības kā tādas. Mēs, praktizējošie katoļi, lidojam lidmašīnā, kurai darbojas visi četri motori - Bībele, Tradīcija, Maģistērijs un Sakramenti. Protestantu lidmašīnai ir tikai viens motors - Bībele, kas turklāt tikai daļēji sakrīt ar Katoļu Baznīcas Svētajiem Rakstiem un sen jau ir modernistisku teologu izķidāta un relativizēta. Ja mēs Baznīcas mācību vispār ņemam nopietni, tad acīmredzams ir secinājums, ka cilvēka dzīves "lidojuma" galamērķi - nokļūšanu Dieva valstībā, protestantiem sasniegt ir daudz grūtāk.
    Manis teiktais ir viegli pamatojams arī ar reāliem faktiem. Piemēram, Skandināvijas oficiālās protestantu baznīcas ir legalizējušas praktiski visas iespējamās seksuālās perversijas. Lutera dzimtenes Vācijas evaņgēliskās "baznīcas" bijusī vadītāja (šķirtene) bija spiesta atkāpties no amata, jo tika pieķerta, alkohola reibumā šķērsojot krustojumu pie sarkanās gaismas. Viņas patlabanējais pēctecis Šneiders ir izteicies, ka viņš neatteiktu "grēksūdzi" cilvēkam, kurš nolēmis veikt pašnāvību (domāta eitanāzija). Ja Luters nojaustu, ka viņa "Reformācija" novedīs pie tāda iznākuma, tad varbūt kristietības un pasaules vēsture būru savādāka.

    AtbildētDzēst