Mans atgriešanās stāsts - Dievs sauca, es atbildēju!

                         Tev būs jābetonē nevis ēkas, bet dvēseles!

Priesteris Ilmārs Tolstovs ir aktīvs un darbīgs. Viņš ir Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles viceprāvests, kūrijas vicekanclers un ekonoms. Gaiļezera onkoloģijas centra kapelāns, apkalpo Gaiļezera slimnīcu, Plaušu un Tuberkulozes slimnīcu, Redzes invalīdu pansionātu un Gaiļezera pansionātu. Priesteris 24 stundas diennaktī. Par to, kāds ir bijis ceļš uz priesterību, priesteris dalās labprāt.

                       Bijām tāda vidusmēra padomju ģimene.

Kad mācījos 8. Klasē, tas bija 1991. gadā pie mums uz skolu atbrauca misionāri. Toreiz viņus varēja sastapt vilcienos, trolejbusos. Man ,,iekrita” acīs, ka misionārs, iekāpjot vilcienā saka: ,,Jēzus ir dzīvs! Atgriezieties no grēkiem!” Domāju: ,,Ko viņi te dara?” Man tā bija kā ,,šoka” terapija. Atceros, ka viņi parādīja 1 dolāra banknoti, kur angļu valodā rakstīts ,,Mēs ticam Dievam” un lika izlasīt Bībeli – Jauno Derību un iemācīties lūgšanu ,,Tēvs mūsu”. Bībeli izlasīju un noliku plauktā kā izlasītu grāmatu. Tā man bija pirmā saskarsme ar Dievu. Tas bija mūsu ar māsu personisks piedzīvojums. Bija tāds īpašs saviļņojums, taču tas beidzās.

Kad pabeidzu pamatskolu, tēvs dabūja zemi un nodibināja zemnieku saimniecību. Viņa vēlme bija, lai es kļūtu par zemnieku un kopā ar viņu saimniekotu Tā mans ceļš veda uz Vecbebru tehnikumu. Bija jādzīvo kopmītnēs un tur jutos slikti. Grūti, ja tev gandrīz katru otro vakaru apkārt visi dzer. Pārdzīvoju un beigās es arī sāku dzert. Alkoholisms radīja mākslīgā prieka ilūziju. Kad piedzeries, liekas, ka visi tevi apbrīno, kaut gan patiesībā smejas par tevi. Negāju vairs ,,nekādos rāmjos”. Izsauca tēvu, bija smagas pārrunas, un man kļuva kauns.

   Kādā naktī sāku domāt: ,,Kas notiks, kad es nomiršu?”

Uzdevu jautājumu: ,,Kāda jēga ir manai dzīvei un kam es dzīvoju savos 17 gados.” Manās rokās nonāca Jehovas liecinieku brošūra, kur viss ir izskaidrots. Nopriecājos un teicu, ka gribu kļūt par Jehovas liecinieku. Gribēju ar viņiem satikties, taču tas nenotika. Pabeidzu  tehnikumu, 1996. gada pavasarī un tēvs teica: ,,Ar tevi ir traki! Tu dzer un vēlies būt par Jehovas liecinieku. Tevi vajag nokristīt normālā baznīcā – katoļu vai luterāņu!” Man māte bija luterāne, bet tēvs katolis. Uz lapas sarakstīju luterāņu plusus un mīnusus un katoļu. Mani ļoti fascinēja Pāvests Jānis Pāvils II. Tad bija kapusvētki, kuros tēvs mani iepazīstināja ar priesteri Andri Blūmu. Viņš iedeva man grāmatu ,,Slavējiet Kungu!” un vēlēja pamācīties. Pēc tam devos uz Jelgavu, jo nolēmu doties studēt uz Lauksaimniecības universitāti, Lauku inženieru fakultāti par mērnieku.

                  

Pirmo reizi man bija līgums ar Dievu

Teicu: ,,Dievs, ja tu esi, tad man ir jātiek augstskolā! Tev mani ir jāievelk! Tad ticēšu!” Uzstādīju tādu kā ultimātu,jo nezināju, ka tā nedrīkst. Tolaik vēl gatavojos kristībām. Tēvs mani brīdināja: ,,Ja tu netiksi budžeta grupā, tad nemācīsies.” Sākumā sarakstā biju viens no pēdējiem un sapratu, ka man jau viss beidzies. Izrādās, ka daudzi studētgribētāji bija tikuši iekšā jau citās augstskolās un nemaz neatnāca. Es lēnām ,,cēlos uz augšu” un biju 26. Lai tiktu budžeta grupā, bija jābūt 25. Izrādās, man bija vienāds punktu skaits ar 25. studentu. Tas man bija ļoti interesanti. Dekāns mūs pa vienam sauca iekšā uz pārrunām. Es stāstīju, ka esmu ,,dzimis” mērnieks kopš ”dzimšanas”, ka man ir mērnieces rekomendācija, rādīju vēl savas orientēšanās kartes. Mērniecības specialitātē mani uzņēma par valsts finansējumu. Tā man bija pirmā zīme un brīnums, ka Dievs mani ,,aiz matiem” ievilka universitātē.

Septembrī, kad kursabiedri devās strādāt uz saimniecību, es izvēlējos tēva saimniecību un tā septembrī devos uz Kokneses baznīcu pie priestera Andra Blūma, lai turpinātu gatavoties Kristībām. Tā bija 1996. gada pirmā septembra svētdiena, kad ienācu Kokneses baznīcā. Ienācu tajā un nokritu ceļos.

      

     Uzskatu šo par savu ticības Dzimšanas dienu

Tajā brīdī es sapratu, ka man baznīcā ir jābūt katru svētdienu. Darbdienās strādāju laukos, bet svētdienās ar moci vai velosipēdu braucu uz Sv. Misi. Atceros tā septembra visus priestera Andra Blūma sprediķus. Vārds vārdā. Cik tas bija iespaidīgi! Atgriežoties Jelgavā uz studijām, sapratu, ka tik bieži vairs netikšu uz Koknesi. Meklēju baznīcu Lielvārdē. Biju ievērojis Koknesē, ka sievietes uz baznīcu nāk ar tādiem tipveida lakatiņiem un brūnām somām. Svētdien no rīta ierados Lielvārdē un gāju kopā ar tādiem tantukiem. Viņas man mācīja lūgties Rožukroni un bija ļoti priecīgas,ka viņu bariņā ir viens jauns puisis, kuram viss interesē un patīk. Mūžībā aizgājušais Monsinjors Zigfrīds Naglis, kurš toreiz kalpoja Lielvārdes baznīcā pabeidza mani gatavot kristībām. Decembrī saņēmu Kristības Sakramentu no Lielvārdes prāvesta Z. Nagļa. Toreiz bija mana pirmā grēksūdze. Zeme drebēja!

               

Par manu baznīcu kļuva Jelgavas katedrāle

Tā man bija ceļā no kopmītnēm uz fakultāti. Sāku to apmeklēt pa darbdienām vēl pirms kristībām. Paralēli iesaistījos arī Latvijas Kristīgo studentu brālībā. Man bija radusies liela interese par Dievu. Piemēram, kādas ir konfesijas. Kristīgo studentu brālībā bija dažādu konfesiju kristieši. Nebiju vēl kristīts, taču jau piedzīvoju ekumēnisko garīgumu. Baptisti man mācīja lasīt Bībeli, lūgties lūgšanu grupā. Tas bija ļoti interesanti.

Kad nokristījos, turpināju dzert un sapratu, ka pats no tās es vaļā netieku. Priesteris Edvards Zaksis man teica:,,Kad piedzeries, nākamajā dienā uzreiz nāc pie grēksūdzes.” Tad bija tāds maratons: no rīta izsūdzu grēkus, bet vakarā piedzeros. Pusgada laikā, pakāpeniski Dievs mani dziedināja no šī netikuma.

 Es pateicos Dievam, ka man bija Jelgavas katedrāle, kur no rīta un vakarā ir Sv. Mise. Piekalpoju arī katedrālē. Toreizējais ministrants, tagadējais priesteris Mihails Volohovs mācīja piekalpot un zvanīt zvaniņus. Pēc gada saņēmu Iestiprināšanas sakramentu. Reizē ar manām kristībām, atgriezās arī mani vecāki. Tētis ar mammu salaulājās. Gandrīz katru vakaru mums mājās bija sarunas par Dievu, par Bībeli. Mājās mums bija lūgšanu grupas. Manuprāt, tā ir liela žēlastība, jo es pats to nekad tā nevarētu noorganizēt. Mamma ar māsu sāka iet svētceļojumā un konvertējās katoļticībā. Māsa pabeidza RARZI un strādāja par katehēti Lielvārdes draudzē. Bija tāda sajūta, ka pār mūsu māju ir nonācis Godības mākonis. Ne tikai pār māju, bet pār Ķegumu, pār draudzi, pār apkārtni. Bija tāda sajūta, ka tajā laikā Dievs bija īpašā veidā man klātesošs.

        

  Jutu, ka Svētā Gara spēks, kas ienāk manī, pārspēj prieka surogātu, ko dod alkohols.

Jutu, ka 1997. gada pavasarī sāku dzert retāk. Man arī ļoti palīdzēja mani draugi baptisti. Viņi, piemēram, kad manā istabiņā dzēra, deva iespēju pa nakti palikt pie viņiem. Šie cilvēki mani nenotiesāja, bet atbalstīja.

Iesaistījos Ogres un lielvārdes draudzēs. Veidoju avīzes ,,Atziņa” un ,,Kāpnes”. Aktīvi iesaistījos kustībā ,,Par Dzīvību”, jo 1997. gadā  Aglonā satiku Diānu Staņko. Palīdzēju viņai dalīt bukletiņus.Rudenī atnācu pie viņas uz biroju. Atnāca Anita un mēs sākām darboties. Izgājām apmācības kursu un sākām braukt uz skolām. Liecinājām par Dievu. Vēlāk iepazinos ar Ingrīdu Puci, kas tagad ir mana redaktore ,,Katoļu Baznīcas Vēstnesī” un „Katoļu kalendārā”

                Tur es piedzīvoju Rožukroņa un citu lūgšanu spēku.

Gatavojos 1998. Gadā doties svētceļojumā uz Aglonu. Ogres baznīcas prāvests Konstantīns Bojārs man zvanīja un jautāja, vai man ir ,,c” kategorijas tiesības. Atbildēju, ka ir. Viņā teica: ,,Tu neiesi ar kājām, tu brauksi ar gaziku.” Domāju: ,,Ārprāts! Mans pirmais svētceļojums ar gaziku!” Pie tam man iedeva tādu ,,gaziku”, kuram nosēdies akumulators un lec ārā svečvadi. Mašīna daļēji brauca un daļēji nebrauca., jo nevarēja vairs ,,pielaist”. No rīta grupa iestūma to mašīnu, bet, ja tā noslāpa, tad viss! Tas noslāpa mežā, bet man bagāžas nodalījumā ,,kritušie” svētceļnieki. Teicu: ,,Lūdziet Rožukroni!” Brauca pretī kāda mašīna un tā mūs ,,izvilka”. Gaziks tika ,,aiznests” uz Aglonu. Tā man bija liecība, kā Dievs darbojas.

Tajā svētceļojumā gāja semināristi, piemēram, tagadējais priesteris Andžejs Kazakēvičs un citi. Visu laiku ,,trinos” ap viņiem. Kazakēvičs man pirms Aglonas teica: ,,Ilmār! Ar tevi kaut kas nav labi! Aglonā Dievmāmiņai pajautā, vai gadījumā tev nav aicinājuma uz priesterību?”

Tā arī darīju. Nebija tā, ka es kaut ko dzirdētu, bet bija tā kā sirdī skanētu: ,,Nāc, seko Man!” Visu laiku tādi ,,mājieni”. Grēksūdzēs priesteri, savstarpēji nesarunājuši, teica: ,,Šķiet, ka tev vajadzētu padomāt par semināru.

    Tā viss kā piltuvē lēnām griezās uz semināra vārtiem.

Tā 1999. gada pavasarī nolēmu, ka vairs nemācīšos, bet pēc 3. kursa iešu uz semināru. Bīskaps Justs, to uzzinājis, man teica: ,,Es tev aizliedzu iet uz semināru!” Jautāju: ,,Ekselence, kā jūs varat aizliegt man iet uz semināru? Tik svētīgi!” Viņš teica: ,,Tev ir jāpabeidz augstskola.” Teicu:,,Bet, ja es pa to gadu pārdomāšu?” Viņš saka: ,,Paldies Dievam, ka pārdomāsi. Tad tas nav tev. Nevar zināt, kas tas ir. Ja tu pametīsi augstskolu, tev nebūs nekādas izglītības.” Studijas pabeidzu. Kad rakstīju bakalaura darbu pie kāda cilvēka, kuram bija privāta mērniecības firma, viņš mani ļoti vēlējās kā savu darbinieku. Zināju, ka iešu uz semināru, taču nevēlējos viņam to teikt, lai veiksmīgi pabeigtu studijas. Uzzinājis par maniem plāniem, viņš teica: ,,Tu gan esi galvu ,,saspiedis durvju stenderē! Kad pārdomāsi, nāc atpakaļ!”

Interesanti, ka pirms iestāšanās seminārā priesteris Aleksandrs Stepanovs organizēja aspirantu nometni Subatē. No Lielvārdes tur piedalījās Ingars Stepkāns. Uzaicināju pēc tam viņu svētceļojumā. Viņš teia: ,,es jūtu, ka arī man gribas uz semināru!” Mēneša laikā viņš pārdeva dzīvokli, aizgāja no apsardzes firmas un iestājās seminārā un tagad ir priesteris – prāvests Pļaviņu baznīcā.

Seminārā iestājos 2000. Gadā. Monsinjors Daļeckis neļāva nekur daudz ,,skraidīt”.  Tas man bija tāds ,,tuksneša gads”. Esmu ļoti pateicīgs arī tagadējam arhibīskapam bīskapam Zbigņevam Stankevičam, kurš mums seminārā bija garīgais vadītājs. Bija ļoti vērtīgas viņa konferences. Viņš man ,,iedeva” labu pamatu. Radās dažādi pastorālie virzieni. Piemēram, 2001. Gadā,  priestera Andra Kravaļa vadībā sākām organizēt Latvijas jauniešu dienas. Bija evaņģelizācijas Varakļānos, Skrīveros un citur. Aizbaucu 2002. gadā uz Pasaules jauniešu dienām Toronto – Kanādā. Ar priesteri Andri Kravali braucām uz Franciju, uz Tezē un dažādām citām kopienām. Iepazinos ar Betlēmes māsām, Chemin Neuf kopienu, Emanuel kopienu. Baznīcu ieraudzīju plašā dimensijā.

               Par priesteri mani iesvētīja 2005. gadā

Pirmais gads man bija ļoti svētīgs Ogres draudzē pie prāvesta Konstantīna Bojāra. Bija jauni izaicinājumi – Ogre un viss Ogres rajons. Pirms tam jau pēc pirmā kursa biju tur praksē. Interesanti, ka toreiz, vēloties baznīcā kaut ko praktisku padarīt – nokrāsot vai betonēt, izteicu šo domu prāvestam Bojāram. Viņš man teica: ,,Tev būs jābetonē nevis ēkas, bet dvēseles!” Esmu ļoti pateicīgs prāvestam. Viņš mūs ,,dzina” pa pagastiem, pa lauku mājām. Pavasaros un ziemā, kad bija prakses, ar gumijas zābakiem mēs staigājām pa mājām. Kristījām cilvēkus, kas dzīvoja mežos lielā nabadzībā un nošķirtībā no ciematiem. Esmu pateicīgs par šo misionāra ,,garu”, kas tur bija. Arī vēlāk, pirmajā gadā kā priesterim nebija viegli, bija liela slodze, taču esmu pateicīgs par šo pieredzi. Tad biju Kristus Karaļa draudzē Rīgā. Tur bija kā oāze pēc Ogres. Tur ir cita atmosfēra, jo nav tik daudz misijas punktu. Kalpoju arī Siguldas draudzē, Madonas draudzē. Tad nonācu Rīgā – Katedrālē. Vajadzēja veidot ,,Katoļu Baznīcas Vēstnesi”. Tas bija 2006. gada jūnijā. Ļoti vērtīgi bija, ka augustā jau aizgāju svētceļojumā kopā ar draudzi. Iepazinu cilvēkus. Sāku kalpot arī slimnīcās – Gaiļezerā, Tuberkulozes slimnīcā, Onkoloģijas centrā, Juglas Neredzīgo pansionātā. Kungam teicu: ,,Es to darīšu!” Caur šo kalpošanu es to iemīlēju. Tagad varu teikt, ka no visiem maniem kalpojumiem vissvētīgākais ir slimnīcā. Tur jūtos visnoderīgākais, vispiepildītākais, tur ir vislielākie augļi. Katedrālē celebrēju bērnu Svētās Mises, vadu arī bērnu Svētdienas skolu Latvijas Radio 1 programmā. Ja tu kaut ko nevēlies darīt, Dievs tevi tur ,,ieliek” un parāda, ka nevis tu kaut ko darīsi, bet Viņš būs tas, kas darīs. Piemēram, slimnīcā Gaiļezerā ir 20 nodaļas – milzīgs konglomerāts, vairākas reanimācijas. Ierodoties tur, paiet pus diena vai pat visa diena. Tas ir ļoti intensīvi. Ir jāpierod, ka nāvi tu redzi regulāri, cilvēki mirst. Ir asinis un ir tuvinieku sāpes. Tev ir jāpieņem, ko tu viņiem teiksi un kā pēc tam pašam ar to tikt galā. Tas ir process un tu nevari palikt bezjūtīgs. Protams, ka sākumā tas ir smagāk, bet pēc tam tu it kā ,,distancējies”.

       Prāvesta galvenais uzdevums ir būt Adorācijas kapelā.

Manā dzīvē kā liels piemērs bija tēvs Smelters. Ar ko Smeltertēvs to varēja visu paveikt? Ar to, ka viņš daudz bija Adrācijas kapelā. Vai Smeltertēvs kaut ko īpaši menedžēja? Jā, viņš to darīja, bet tik perfekti tāpēc, ka viņš bija pie Kunga. Latvijā ir tāds ļoti liels klerikālisms, ka visu dara prāvests, visu dara garīdznieki uz lūgšanas rēķina! Pāvests Benedikts XVI, esot Polijā, teica priesteriem: ,,Jūs neesat biznesmeņi draudzē. Draudze nav jūsu privātais uzņēmums. Priesterim jābūt pie Kunga. Ja viņš būs pie Kunga, tad Dievs pats atsūtīs palīgus, līdzstrādniekus.” Tā es varu pateikties Dievam par ,,Katoļu Baznīcas Vēstnesi”. Es jau vairs ,,roku nelieku klāt.” Tāpēc, ka Dievs atsūta līdzstrādniekus. Jo es vairāk būšu Adorācijas kapelā, svinēšu Sv. Misi, dalīšu Sakramentus, lūgšos, tad arī draudzē viss būs un notiks. Prāvestam ir jākoordinē, bet tas ir tikai pakārtots attiecībām ar Kungu. Citādi tā ārēji izskatīsies labi nomenedžēta draudze, bet tam nebūs iekšējs spēks. Pat, ja prāvests nav tik izcils menedžeris, viņš ir labs lūdzējs, viss sakārtosies! Tikai, ja esam kopā ar Kungu!To esmu sapratis.

            Reizēm Evanģēlijs ,,iedzeļ” sirdī kā divasmeņu zobens.

Priesterim nevajag baidīties, ja viņa sludināšana ,,iedzeļ”. Ja gribēsi izpatikt klausītāju ausīm, tu riskēsi. Piemēram, nesludināt sāpīgākās Evanģēlija vietas vai runāt tikai par Mīlestību, abstraktu bez Patiesības. Pāvests Benedikts XVI saka: ,,Patiesība bez Mīlestības nogalina, bet mīlestība bez Patiesības ir tikai ,,plikas” jūtas. Tāpēc Mīlestība un Patiesība iet roku rokā. Tāpēc, ja cilvēks regulāri neiet uz baznīcu, bet aiziet tikai Lieldienās vai Ziemassvētkos,bet priesteris pasaka kaut ko patiesu no Evanģēlija, bet tas ,,iedzeļ”, jo ,,runā” sirdsapziņa. Jo Evanģēlis dažreiz pats ir ass. Ja tevi labā acs apgrēcina, izrauj to. Labāk tu ar vienu aci ieej Debesīs, nekā ar divām ellē.”

   Esmu par to, lai draudzēs uzsāktu nopietnāku katehēzi.

Jo mēs ilgāk ,,laidīsim” pie Sakramentiem cilvēkus bez nopietnas katehēzes,  pēc tam ,,plūksim” daudz ļaunākus augļus. Mēs nevaram garantēt, ka cilvēks, izejot stingrāko sagatavošanos, automātiski kļūs ļoti ticīgs. Varbūt varam ciest arī tādā ziņā, ka cilvēks pateiks: ,,Labāk es nekristīšos!” Tomēr esmu par to, lai ši nopietnā sagatavošanās. Piemēram, Amerikā bez divu gadu kursa apzinīgā vecumā tu nevari nokristīties. Mums ir jāformē ģimenes. Viņas pašas no nekā neradīsies. Tie laiki ir beigušies, kad domājām, ka viņus nokristīsim un automātiski viņi būs ļoti ticīgi. Tas ir nemitīgs darbs. Priesterim regulāri jāapmeklē ģimenes. Piemēram, Onkoloģijas centrā esmu saticis cilvēkus, kuri ir no laukiem un dzīvo turpat blakus baznīcai 50 gadus, bet priesteris nekad pie viņiem nav aizgājis, nav painteresējies, kas viņi tādi ir. Pāvests Benedikts XVI Madrides jauniešu dienās labi pateica, ka ļoti daudziem mūsdienās ir miglains priekšstats par bērnībā mācītu katehismu. Arvien vairāk tādu paliek. Mēs viņus divdesmit gadus neesam pienācīgi evaņģelizējuši katehizējuši, bet nākotnē tas var kļūt ļoti bīstami. Slimnīcās arī to redzu, kad man krusta zīme ir jāmāca. Slimnīcā man ir jādala mazie Katehismi. Cilvēks nemāk krustu pārmest, nemāk ,,Tēvs, mūsu!’

Pāvests Benedikts XVI pasludināja ticībai veltītu gadu, kas būs veltīts Vatikāna II koncila 50 jubilejai un Katoliskās baznīcas katehisma 20 gadu jubilejai. Mēs draudzē iesākām Katehisma kursu, kuru apmeklē arī jaunieši un es redzu, kā viņi garīgi un intelektuāli aug. Cilvēkiem vajag būt formētiem.To arī redzu pie ģimenēm. Tās ir jāformē. Labi darbojas kustība ,,Laulāto tikšanās”. Arī laulībām jaunieši tiek labi sagatavoti. Taču ar to nevar aprobežoties un tas ir daudz par maz. Katrā draudzē vajadzētu Bībeles studiju grupas. Pieaugušo katehisma grupu, kuri turpina Katehēzi pēc Pirmās Komūnijas. Katrā draudzē vajadzētu vismaz viengadīgu, vislabak divu vai triju gadu kursu.  Cilvēks, kas ir izgājis pirmo Komūniju, var ,,ielekt” jebkurā brīdī un papildināt vajadzīgās zināšanas. Un tas ietu nepārtraukti. Šāds  kurss ļoti nepieciešams pieaugušajiem pēc Pirmās Komūnijas. Viņi jūt, ka ir vajadzīgas zināšanas un viņi pēc tām ir izslāpuši. Tādēļ ir svarīga ģimeņu aprūpe..

                   Baznīca ģimenē

Ir jāpieturās pie tām senajām tradīcijām, ko Latgalē atnesa Jezuīti un citi misionāri.Svarīgi ir katrā ģimenē ierīkot lūgšanu stūrīti. Nelikt centrā lielo televizoru, nopirkt mazu televizoru. Ielikt lielu krustu un lielu svētbildi, lai katrā ģimenē būtu lūgšanu stūrītis. Lai ģimene vakaros kopā palūgtos kopīgas lūgšanas, ļoti labi arī Rožukroni. Kaut vai ,,Tēvs, Mūsu!”, ,,Esi sveicināta!”, ,Es ticu!”. Ja ģimene to darīs katru vakaru, viņi var sasniegt lielu svētumu. Tas nozīmē – pieturēties pie katoļu pamatprincipiem. Arī svētdien visa ģimene ir  baznīcā. Ikmēneša grēksūdze, kopīgas lūgšanas ģimenē, Dieva vārda lasīšana. Svarīgi ir uzturēt ģimenē lūgšanas Garu! Ja ģimene to darīs, viņas būs Debesīs! Tā ir gudrība, kas bija pirmskomunistu laikā. Komunistu laikā tā vienkārši ,,pagaisa”.

Tagad tas ir jāatjauno.

                           Ģimene Baznīcā

mēs, katedrāles garīdznieki strādājam pie tā, lai draudze būtu kā ģimene. Svarīgi, ka ir lūgšanu grupas. Piemēram mums lūgšanu grupas atdzīvina draudzi. Jādomā, kā draudzi padarīt ģimeniskāku! Mazās lauku draudzes jau ir kā ģimenes, bet lielpilsētu draudzēs tas ir grūtāk. Labi, ka tagad ir Alfa kursi, ir lūgšanu grupas, ir ģimeņu kopienas. Baznīcai ir jārūpējas par ģimenēm un jārada tām labvēlīgi apstākļi.Piemēram, kaut vai tas, ka varētu baznīcā iebraukt ar bērnu ratiņiem. Katedrālē šis jautājums vēl joprojām nav atrisināts. Lai ģimene varētu iebraukt ar ratiem, viņiem ir jāpiepūlas. Svarīgi ir palīdzēt ģimenēm labi justies baznīcā. Nedzīt viņus ārā no baznīcas. Neuzbrukt viņiem. Paciest un palīdzēt.

                Arī priesterim ir jātiek Debesīs!

Man ļoti patika, ko priesteris Andris Solims teica: ,,Kad jūs celebrējat Sv. Misi, atcerieties, ka jūs to celebrējat vispirms sev! Tas mani ļoti ,,uzrunāja”. Jo ne ja es esmu tikai darbinieks citiem, bet es jau pats dzīvoju kopā ar Dievu. Dievs jau vispirms prasīs atbildību par manis paša dzīvi.

 Mana priesterības devīze ir: ,,Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!”. Mans galvenais uzdevums ir evaņģelizēt un to daru visos iespējamos veidos. Kā ir teicis Sv. apustulis Pāvils: ,,Laikā, nelaikā, vietā, nevietā”. Ebrejiem ebrejs, grieķiem grieķis, latgaliešiem latgalietis, poļiem polis, latviešiem latvietis, krieviem krievs – neskatoties pēc nacionālās piederības. Piemēram, slimnīcā es satieku pareizticīgo cilvēku un saku: ,,Es jūs pasvētīšu ar svētīto ūdeni, iedošu ikonu.” Svarīgi ir mēģināt atrast ar katru cilvēku kādu pavedienu, saskarsmes punktu. Pat, ja viņš ir ateists. Ar viņu arī var labi parunāties. Viņš var būt ir ļoti interesants cilvēks. Ar viņu nevar runāt par ticību, bet ar viņu var parunāt, piemēram, par mašīnu. Ar to jau pietiek. Cilvēks redz, ka arī es esmu cilvēks un arī man ir kaut kādas intereses. Lai viņam paliek šis pozitīvās atmiņas, ja viņā nav gatavs runāt par Evaņģēliju. Domāju, ka tas ir mūsu svarīgākais uzdevums – meklēt saskarsmes punktus. Mēs esam pārāk ,,noslēgušies” un neticīgais uz mums skatās ar ļoti lielām aizdomām. Mūsu uzdevums, kā tagad to dara arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, mest tiltus. Tiltus ar neticīgo pasauli. Arī viņiem ir kaut kas labs un vērtīgs. Mēģināt viņos to vērtīgo atrast un parādīt, ka Dievs Ir un un vest viņus pie Dzīvinošiem avotiem.

Māra Sadovska, Katoļu Dzeive, 2012 gads