Sirds "pārinstelēšana"

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 19, 1-10)Tajā laikā, iegājis Jērikā, Jēzus gāja tai cauri. Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Zahejs, muitnieku priekšnieks un bagāts vīrs. Viņš gribēja redzēt Jēzu, kas Viņš ir, bet aiz ļaužu pulka nevarēja, jo bija maza auguma. Un, aizskrējis uz priekšu, tas uzkāpa 
sikomores kokā, lai varētu Viņu saskatīt, jo tur Viņam vajadzēja iet garām. 
Jēzus, tajā vietā nonācis un paskatījies uz augšu, viņam sacīja: “Zahej, kāp steigšus zemē, jo šodien man jāapstājas tavā namā.” Un tas steidzīgi nokāpa zemē un ar prieku Viņu uzņēma. Bet, to redzot, visi kurnēja, sacīdami: “Viņš ir iegriezies pie grēcinieka!” 
Bet Zahejs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi savas mantas es atdodu nabagiem un, ja kādu esmu apkrāpis, tam atdošu četrkārtīgi.” 
Bet Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam ir nākusi pestīšana, tādēļ ka arī viņš ir Ābrahama dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt to, kas bija pazudis.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Svētdienas sprediķis no www.mieramtuvu.lv

Jauns vārdsBībelē cilvēks, kas satiek Dievu, tiek saukts jaunā vārdā. Ābrams kļūst par Ābrahamu. Jēkabs kļūst par Izraēli. Zaheja vārds tulkojumā nozīmē ‘tīrs, nevainīgs’. Tomēr šī muitnieku priekšnieka dzīves un rīcības veids bija pilnīgi pretējs viņa vārdam. Zaheja dzīve bija traģiska, viņa identitāte bija sašķelta, cilvēki no viņa vairījās, nauda un bagātība viņam nedeva laimi. Arī mazais augums un visu izsmiekls bija neciešams. 
Tomēr tad parādījās cerība. 

SatikšanāsPēc tikšanās ar Jēzu Zaheja vārds vairs nenozīmēja tukšu skaņu. Viņš atguva savu identitāti Kristū. Sikomores koks viņam deva iespēju būt fiziski garākam par pārējiem, bet pēc satikšanās ar Jēzu savā mājoklī arī savā būtībā viņš kļuva garīgi liels. 
Savukārt paštaisnajos farizejos, kas domāja kategorijās “labs – slikts”, “balts – melns”, “pareizs – nepareizs”, Jēzus rīcība izraisīja sašutumu. Varbūt arī mūsos ir kas no šādas farizeju attieksmes? 

Pāvests Francisks šī gada jūlijā teica: “Būt kristietim nozīmē ļaut, lai Jēzus mūs atjauno jaunai dzīvei. Varbūt domājam – esmu labs kristietis, katru svētdienu no 11 līdz 12 piedalos Svētajā Misē, daru to un to, un to. Taču kristīgā dzīve nav lietu kolāža. Tā ir harmoniska viengabalainība, un tā iespējama, pateicoties Svētajam Garam. Gars atjauno visu – mūsu sirdi, mūsu dzīvi – un liek mums dzīvot citādā veidā, tādā, kas pilnībā aptver visu mūsu eksistenci. Nav iespējams būt kristietim pa daļām, uz pusslodzi. Pusslodzes kristietis neder! Būt kristietim līdz galam nenozīmē kaut ko darīt, bet gan ļaut sevi atjaunot Svētajam Garam jeb, runājot Jēzus vārdiem, “kļūt par jauno vīnu”.” 



Lieli svētieUzlūkojot svētā Damiāna krustu, pie kura svētais Francisks savā laikā dzirdēja Dieva aicinājumu atjaunot Baznīcu, tajā ir redzama interesanta detaļa. Mākslinieks svētos, kas stāv pie krusta, ir attēlojis neproporcionāli lielākus par romiešiem, kas akli izpilda nāvessodu. Tādējādi šīs ikonas autors vēlējies uzsvērt, ka cilvēka lielums slēpjas nevis ārējās lietās, bet gan viņa dvēselē, iekšējā pasaulē. Tikai tas ir patiesi liels cilvēks, kura dvēsele ir plaša un liela Dievā. 

Zahejs izlauzās no pūļa, riskēja un kļuva par Dieva meklētāju, par Dieva cilvēku. Viņā bija patiesas un dziļas slāpes pēc Dieva. Viņš gribēja 
redzēt Jēzu. Vai arī mēs gribam redzēt Jēzu? Varbūt vēlamies tikai saņemt no Viņa dažādus šīs zemes labumus – naudu, veiksmi, “svētībiņas”, dziedināšanas, utt.? Zahejs, piedzīvojis satikšanos ar Jēzu, bija gatavs dot, dalīties ar to, kas viņam pieder. Vai manī ir šī vēlme dalīties, ziedot savu laiku, materiālos labumus, savu dzīvi Dieva valstības celšanai, Baznīcas uzplaukumam Latvijā?

AugļiMūsu Dievs nav “aprēķina Dievs”. Mēs esam pieraduši rēķināt – par to mēs dabūsim to, par to savukārt ko citu. 
Varbūt tāds bija arī Zahejs, pirms satika Jēzu. Bet pēc tam viss mainījās. Zahejs pie­cēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi savas mantas es atdodu nabagiem, un, ja kādu esmu apkrāpis, tam atdošu četrkārtīgi.” Tas, kas ir patiesi saticies ar Jēzu, kļūst par cilvēku, kurš vairāk dod nekā ņem. Jo svētīgāk ir dot nekā ņemt (Apd 20, 35)! Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu; ikviens, kas Viņam tic, iegūst mūžīgo dzīvi. (Jņ 3, 16) Vislielākā dāvana, ko Dievs mums devis, ir Jēzus, Viņš ir viss, kas mums nepieciešams. Ja mums būs Jēzus, mums būs viss. Tomēr ir svarīgi nest Jēzu arī citiem, nest Viņa mīlestību savam tuvākajam.

Paraudzīsimies sev apkārt! Mūsu draudzē vai kopienā noteikti ir kāds cilvēks, kuram vajadzīga palīdzība. Tuvumā, iespējams, darbojas kāda Caritas grupiņa, kurā varam iesaistīties, tādējādi kļūstot solidāri ar tiem, kuriem klājas grūtāk nekā mums. 
Arhibīskaps V. E. Zbigņevs Stankevičs Aglonas svētku noslēguma Svētajā Misē teica šādus vārdus: “Jaunās debesis un jaunā zeme. Tās nāk no Dieva, no augšienes, bet mēs varam pietuvināt vai attālināt to atnākšanu. Tāpat kā ikviena klātesošā sirdī un prātā var būt dažādi priekšstati par Debesīm, kas tomēr ir vienas, tāpat arī katrs var dot savu neatkārtojamu ieguldījumu to pietuvināšanā mūsu ikdienas realitātei. [..] Manā sirdī ir stipra pārliecība, ka tad, ja Latvijā atraisīsim solidaritātes, nesavtības un sadraudzības garu, tad redzami uzlabosies cilvēku attiecības un mainīsies mūsu Dzimtenes vaigs. Mēs jau šeit, uz zemes, piedzīvosim patiesu laimi. [..] Atcerēsimies, ka ikviena tuvākmīlestības un nesavtības izpausme mūsu dzīvē nes sevī Debesu atblāzmu un pietuvina Dieva valstības atnākšanu. Bet tā ir, kā ir rakstīts: ko acs nav redzējusi, ne auss dzirdējusi un kas cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. (1 Kor 2, 9)” Amen!

Priesteris Ilmārs Tolstovs