pirmdiena, 2013. gada 11. novembris

Vai Dievs var radīt akmeni, kuru pats nevar pacelt?

Atbildi uz šo jautājumu saņēmu reliģijas filozofijas lekcijās. Sākot ar nominālismu, filozofijā sāka atdalīt ideju no realitātes, un šī filozofiskā strāvojuma rezultātā tika radīta iespēja, ka it kā Dievs ir tik visvarens, ka Viņš pats varētu morāliski labo apmainīt pret morāliski ļauno. Nu piemēram, kādu dienu no debesīm atskanētu taures un izskanētu publisks paziņojums, ka 10 baušļi vairs nav aktuāli, bet ir citi likumi. Tomēr Dievs nevar nonākt loģiskā pretrunā pats ar sevi, ar to ko ir teicis un apsolījis, citādi Viņš vairs nebūtu Dievs. Dievs ir ne tikai visvarens bet arī nemianīgs. Pat ja mēs Bībelē atrodam pakāpenisku Dieva idejas, jeb idejas par Dievu attīstību antropomorfizācijas ietvaros, tomēr tas nenozīmē, ka Dievs mainās. Mēs Dievu pakāpeniski atklājam, kāds Viņš ir patiesībā. Un tas ir nepārtraukts process. Dievs pinībā visu ir izteicis savā Dēlā - Jēzū Kristū, bet Baznīca 2000 gadus turpina pētīt un padziļināt to Atklāsmi, ko Dievs caur Jēzu Kristu Baznīcā mums katram ir devis.

Līdz ar to atbilde uz šo jautājumu ir - pats jautājums sevī ietver loģisko pretrunu un nav atbildāms.

3 komentāri:

  1. Esmu redzējis rakstu presē, kur pastāstīts, ka kādas Latvijas skolas filozofijas skolotājs izmanto priestera Ilmāra minēto jautājumu, lai bērniem "pierādītu", ka Dievs nav visspēcīgs.
    Šis jautājums savā absurdumā ir ekvivalents jautājumiem "Vai Dievs spēj radīt apaļu kvadrātu?","Vai Dievs spēj izveidot zaķi, kurš nav zaķis?" u.tml.
    Diemžēl, pastāv tāds ļoti dziļi iesakņojies un izplatījies defektīvs kristietības veids, kam ar elementāru loģiku pavisam nav pa ceļam - protestantisms, it sevišķi tā modernais variants.
    Viss sākās ar Luteru, kurš, ignorējot 1500 kristietības gados uzkrāto pieredzi, paziņoja, ka cilvēka saprāts, pateicoties Ādama grēkam, ir absolūti, pilnīgi un galīgi samaitāts.
    "Bībelei uzticīgie" protestanti argumentē, ka Bībeles valoda esot iracionāla, tādēļ saprāts, lasot Svētos Rakstus, būtu jāizmet pār bortu. Uz tādu argumentu ir elementāra atbilde:"Sākumā bija Logoss".(Nesaprotu, kāpēc Bībeles tulkojumos parasti raksta "Vārds" - tik būtiskā Rakstu vietā nevajadzētu aprobežoties ar aptuvenu tulkojumu).
    To, kas ir Logoss, jebkurš interesents var uzzināt tīmeklī. Taču jau pats vārds pasaka, ka Logosam ir cieša saistība ar loģiku, racionalitāti, saprātu un kārtību. Pilnīgi viennozīmīgi Logoss ir pretstats haosam, erosam un analoģiskiem -osiem.
    Nekad nesapratīšu vieglprātīgo ekumenismu (it sevišķi Latvijā), kas norisinās starp Katoļu Baznīcu un organizācijām, kas savā būtībā ir primitīvas protestantu sektas. Kā iespējams realizēt saprātīgu dialogu ar cilvēkiem, kuri uzskata, ka prāts ir absolūti samaitāts?
    Savas argumentācijas atbalstam nocitēšu tāda mēroga autoritāti kā Benedikts 16-tais.
    "Kristīgās ticības mūsdienu krīze ir, pirmām kārtām, saprāta krīze."

    AtbildētDzēst
  2. Problēma nav tik vienkārša. Latvijas sabiedrībā vēl ir klātesoša spēcīgā filozofa Imanuēla Kanta ideja par to, ka DIevu ar prātu nevar iepazīt. Un Latvijā ir ļoti vāja katoliskā inteliģence un arī esošie teologi maz nodarbojas ar apoloģētiku. Cerams, ka ar laiku radīsies laju struktūras, kas spēc atslogot priesterus no viņu kārtai neatbilstošām nodarbēm, lai viņi, īpaši teologi varētu nodarboties ar to, ar ko viņiem tieši, pēc viņu aicinājuma ir jānodarbojas.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Konstatējums, ka Dieva eksistenci iespējams droši uzzināt, vērojot Viņa radīto pasauli, ir Katoļu Baznīcas dogma. Tomēr, saskaņā ar "eņģeļiem līdzīgā" teologa Akvīnas Toma mācību, tam ir būtisks priekšnosacījums - "intelekta radniecība lietai". Personai regulāri grēkojot, prāts pamazām aptumšojas un pieaudzis cilvēks bieži vien vairs nespēj saskatīt Dieva radītās pasaules skaistumu un kārtību, pat, ja nesamaitātajā bērnībā Dievs viņam bija acīmredzamība. Bet savu personīgo prāta sabojāšanu nevienam nav tiesību vispārināt uz visu cilvēci, jo vienmēr bija, ir un būs cilvēki, kuri saglabājuši prāta un dvēseles skaidrību.
      Pret Kanta veikto prāta "kastrāciju" vislabāk argumentēt, norādot uz milzīgajiem cilvēka intelekta sasniegumiem dabaszinātnēs (atkal Benedikta 16.-tā arguments). Relatīvisma diktatūras apoleģēti (ne dabaszinātnieki) gan uzskata, ka arī dabaszinātnes esot nekas vairāk kā "noderīgas fikcijas", tomēr tā nav taisnība - dabaszinātnēs daudz kas ir zināms "uz mūžīgiem laikiem".

      Dzēst